Fotogrāfijas no personīgā arhīva
 
Visjaunāko laiku vēsture
26.11.2020

Vientuļš gejs Latvijā

Komentē
0
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un uz to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

1990. gada 1. janvāra rītā uzsāku rakstīt dienasgrāmatu, jo kāds draugs man Ziemassvētkos bija uzdāvinājis bloku ar tukšām lapām. Tobrīd es dzīvoju uzņēmuma VEF profilaktorijā, Latvijā biju ieradies iepriekšējā gada augusta beigās kā jauncepts angļu valodas pasniedzējs, lai strādātu ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Apmaiņā pret divām istabiņām minētajā profilaktorijā es valodu mācīju arī VEF augstākās vadības pārstāvjiem, tajā skaitā nu jau ļoti ilggadīgajam telekompānijas LMT šefam Jurim Bindem. Nezinu, cik liels ir mans nopelns (ja vispār) viņa karjeras žilbinošajā attīstībā, bet tā nu tas bija. Principā pats biju parakstījies uz vienu gadu Latvijā. Augstskola bija pamatdarbs, bet paralēli tam aktīvi darbojos Latvijas Tautas frontē. No praktiskā viedokļa ļoti pozitīvs bija fakts, ka frontei pagrabā bija kopētājs – liels retums Padomju Savienībā un neatsverams palīgs pasniedzējam, kuram katru nedēļu vajadzēja kopēt dažādus materiālus studentu un audzēkņu vajadzībām.

Pirmajā dienasgrāmatas lappusē cita starpā rakstīju: "Nozīmīguma skalā šis gads noteikti ir bijis svarīgs. Gribu padomāt, ka mazliet esmu palīdzējis. Pašreizējā situācija Latvijā aizskar manus pamata uzskatus par godīgumu vai šajā gadījumā negodīgumu. Tomēr tajā pašā laikā esmu par simts procentiem pārliecināts, ka te nav manas pastāvīgās mājas. Laikam tas būtībā ir tāpēc, ka man nepatīk šejienes sabiedrības šizofrēniskais raksturs. Ir pavisam saprotami, ka ļaudis šeit mēdz būt nervozi, bet zinu, ka ar laiku tas mani padarītu traku. Un, godīgi sakot, fakts, ka šajā valstī nav geju kopienas, ir pietiekami nozīmīgs jautājums, lai izšķirtos par nepalikšanu šeit."

Esmu bijis atklāts gejs kopš 16 gadu vecuma. Augstskolā piedalījos LGBT+ kopienas organizācijas darbā (lai gan, ja godīgi, tajos laikos bija tas "L" un bija tas "G", bet "B" un "T" ne īpaši, kur nu vēl viss, ko apraksta jēdziens +). Mācību procesa laikā paņēmu pauzi un pāris gadus strādāju Čikāgas geju un lesbiešu laikrakstā "Gay Life" – kādu brīdi biju redaktora vietas izpildītājs un vēlāk – korespondents. Pēc augstskolas pabeigšanas mans pirmais darbs bija televīzijā – mazpilsētā Ilinoisas štata pašos dienvidos. Tur glābiņš bija apmēram 60 kilometru attālumā esošā pilsēta ar palielu universitāti, kurā atradās geju bārs. Pēc tam atradu darbu televīzijas stacijā Kanzasas štata galvaspilsētā Topekā – tā jau bija prāvāka pilsēta, un, kad pēc diviem gadiem no turienes pārcēlos uz Latviju, draugi man uzdāvināja pateicības plāksni, kurā atzīmēts, ka es darbojos gejiem domātā telefona sistēmā (tur ļaudis varēja piezvanīt ar jautājumiem vai pārdomām, un katru vakaru kāds no kopienas to koordinēja), Metropolitan Community Church (baznīcā, kuru dibināja no Baptistu baznīcas izraidīts mācītājs gejs), praida pasākumu organizēšanas komitejā, korī "Pro Pride", Topekas AIDS projektā un vietējās kopienas bibliotēkā.

Braucot uz Latviju, zināju, ka Rīgā nekā tamlīdzīga nebūs, un mierināju sevi – ja pirms tam biju geju aktīvists, tad tagad vienu gadu būšu latviešu aktīvists. 1989. gada decembrī biju tulkotājs Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas atjaunošanas kongresā un tur satiku puisi, ar kuru saskatījos. Vienkārši aiz masīva atvieglojuma, ka biju atradis vēl vienu geju, ar viņu uzsāku attiecības, kuras patiesībā nebija vajadzīgas ne man, ne viņam, bet tobrīd skaidri zināju, ka pēc gada atgriezīšos mājās Amerikā, tāpēc lietas ritēja savu gaitu. 1990. gada pavasarī palīdzēju Tautas frontei gatavoties Augstākās Padomes vēlēšanām. Mans uzdevums bija pārrakstīt kandidātu biogrāfijas un CV datorā. Neteikšu, ka visiem kandidātiem rokraksts bija īpaši salasāms, bet kaut kā tiku galā. 3. un 4. maijā biju Augstākās Padomes namā, lai tulkotu notiekošo visai prāvajam ārvalstu žurnālistu baram, kurš bija sapulcējies uz Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Vēl paguvu Latvijā nosvinēt Jāņus, bet jūlija vidū vispirms pavadīju četras dekompresijas dienas Kopenhāgenā, cita starpā dzerot litriem apelsīnu sulas pēc gada, kurā tādu netiku redzējis, un atgriezos Amerikā, kur biju uzņemts Merilendas universitātes maģistra programmā. Doma bija kļūt par žurnālistikas profesoru. Tiku pie pusslodzes darba Amerikas Latviešu apvienībā (ALA), kurš 1990. un 1991. gada mijā kļuva par pilnu slodzi, jo Latvijā sākās barikāžu sezona un ALĀ mēs organizējām diennakts dežūras. 1991. gada augustā atkal biju Rīgā ar uzdevumu atrast biroja telpas Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, un, kolīdz te ierados, ļaudis Tautas frontē aicināja palikt. Stāsta īsā versija: ar laiku piekritu un tagad Latvijā dzīvoju jau 30 gadu.

Kas šajās trijās dekādēs ir noticis geju un lesbiešu pasaulē? Pirmajos gados, kad te dzīvoju, vienīgais gejs, kuru pazinu, bija jau minētais cilvēks no partijas kongresa, līdz pakāpeniski viņš mani iepazīstināja ar citiem. Kaut kad tajos gados parādījās arī pirmie nosacītie geju bāri. Pats pirmais bija kāda uzņēmuma kopmītņu nama bēniņos Pārdaugavā. Koridorā bija jāpieliec galva, un pašu bāru veidoja trīs savienotas istabas ar koka sienām. Ieejot pa durvīm, uzreiz bija jādomā par ugunsdrošību. Pēc šī nākamais, acīmredzot sabalansētības pēc, bija Sadovņikova ielā – pagrabā. Kādu laiku piektdienās un sestdienās darbojās kafejnīca un krodziņš Latvijas Medicīnas vēstures muzeja telpās, jo tur bija kopienas draugi. Vēl kādu laiku piektdienās un sestdienās elektropreču uzņēmuma "Straume" klubā bija diskotēka – milzīga telpa, kurā mēs – varbūt 50 vai 75 cilvēki – izklīduši pazudām, toties uzstājās geju organizēta koka tupeļu dejošanas grupa no Amerikas. Tas bija jautri. "Straumē" neviens nebija pamanījis faktu – ja ūdeni uz kādu laiciņu ieliek aukstā vietā, tas sacietē un to var likt kokteiļos, tāpēc dzērām istabas temperatūras džinu ar toniku. Tolaik Latvija attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem izgāja cauri vairākiem posmiem. Kādu laiku topā bija "Metaxa" no Grieķijas, tad atkal "Amaretto", tad džins ar toniku (bieži vien burciņā). Kopš tā laika geju bāri Rīgā ir nākuši un gājuši. Diezgan daudzus gadus galvenais bija "Purvs" Stabu ielā, bet kopumā izrādījies, ka Rīgā vienlaikus var būt divi geju bāri, vairāk ne. Acīmredzot kopiena lielāku skaitu nevar uzturēt un ļoti ievērojama daļa kopienas locekļu pēdējo gadu laikā ir pārcēlusies uz citām vietām Eiropā – visa cita starpā tāpēc, ka tur neviens uz viņiem neskatās kā uz kaut kādiem dīvaiņiem vai pretekļiem.

Sabiedriski politiskās jomas ziņā atceros, ka pirmajos gados ar Latvijas topošo kopienu sakarus aktīvi centās uzturēt geju un lesbiešu organizācijas Zviedrijā, konkrēti Stokholmā. Iznira dažādas ambīcijas, piemēram, Starptautiskās Geju un lesbiešu organizācijas vārdu mūsu valstī pārņēma divi aktīvisti, kuri patiesībā nekādi LGBT kopienas draugi nebija. Runājot par kopienas tālāko attīstību, jāatvadās no pagājušā gadsimta 90. gadiem, jo būtībā vienīgais, kas tajā dekādē notika politiskā ziņā, bija fakts, ka Latvijas PSR Augstākā Padome, revidējot PSRS likumu kodeksu, atteicās no likuma, kurā būt par geju bija aizliegts. Esmu puslīdz pārliecināts, ka deputāti to izdarīja neapzināti, jo laikā pēc tam politiskā draudzība pret LGBT kopienu ir bijusi labākajā gadījumā nosacīta. 2006. gadā Saeima ļoti negribīgi aizliedza diskrimināciju darba tirgū, bet tas notika tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā Eiropas Savienība draudēja ar ļoti smagām sankcijām.

2005. gadā Rīgā notika pirmais praida pasākums, kuru var noraksturot īsi – daži dalībnieki un daudz lielāks skaits protestētāju. Tas pats notika 2006. gadā, kad iekšlietu ministrs bija visai homofobiski noskaņotais Dzintars Jaundžeikars (Latvijas politikā tolaik piedalījās arī deputāts Leopolds Ozoliņš, kurš gejus publiski nosauca par "kaku stūmējiem"). Viņš preventīvi paziņoja, ka nekādu gājienu nedrīkst rīkot, jo policija tur nevarēšot garantēt sabiedrisko kārtību. Cita starpā praida dalībnieki tika apmētāti ar fekālijām, sakarā ar ko man vienmēr galvenais jautājums ir bijis – kā gan cilvēki tās savāca? 2005. gadā Saeima grozīja Satversmi, lai tajā iekļautu 110. pantu: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti." Tas bija populistisks gājiens, jo Civillikumā jēdziens "laulība" jau bija regulēts, bet tas bija laiks, kad daudzviet pasaulē LGBT kopienas tiesību noliedzēji ķērās pie konstitucionāliem paņēmieniem, lai diskrimināciju ieviestu arī pamatlikumā. Reaģējot uz to un uz pirmo praidu, 2006. gada februārī tika dibināta Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka" ar mērķi veicināt cilvēka tiesības, izglītot sabiedrību u.tml. "Mozaīka" pārņēma praidu rīkošanu, tos pārsaucot par "Draudzības dienām", un nākamajos gados pasākums katru gadu notika, tā teikt, aiz žoga. Pāris reizes Vērmanes dārzā, vienreiz 11. novembra krastmalā, kura notikuma dēļ tika slēgta. Tāpat kā savulaik "Straumes" klubā, arī milzīgajā lidostas skrejceļam līdzīgajā krastmalā mūsu salīdzinoši mazā grupiņa bija nemanāma.

Sākot ar 2009. gadu, praida pasākumus rīko visas trīs Baltijas valstis kopā un rotācijas kārtībā – vienugad Rīgā, tad Viļņā, tad Tallinā un tā pa riņķi. 2012. gadā Rīgā pirmoreiz notika gājiens no Ģertrūdes un Tērbatas ielu krustojuma līdz Vērmanes dārzam. Process noritēja bez īpašiem starpgadījumiem. 2015. gadā Rīgā notika tā dēvētais Eiropraids, kur sapulcējās aptuveni 5000 dalībnieku. Konkursā uz tiesībām rīkot Eiropraidu "Mozaīka" pārspēja līdzīgas organizācijas Barselonā, Milānā un Mančestrā – tas bija pirmais šāds pasākums bijušās PSRS teritorijā. Līdz šim pēdējais praids Rīgā notika 2018. gadā – tajā piedalījās vēl vairāk cilvēku nekā Eiropas pasākumā. RīgaTV24, kur vadu raidījumu "Vēlais ar Streipu", man uzticēja vadīt stundu garu tiešraidi no Vērmaņdārza. Intervēju veselu strīpu jauniešu, kuri teica: "Es no Liepājas," "Es no Jelgavas, "Es no Tīnūžiem," "Pirmoreiz šādā pasākumā, bet, ai, kā priecājos te būt." Tas savukārt priecēja mani.

Ja godīgi, politiskā nozīmē LGBT+ kopiena 2020. gadā ir apmēram tajā pašā vietā, kur tā atradās 90. gadu sākumā. Homoseksualitāte ir dekriminalizēta, tiesības darba tirgū pasargātas, bet ar to viss arī ir pateikts. Pēdējo gadu laikā vairākkārt portālā "Manabalss.lv" savākts pietiekams skaits parakstu, lai Saeimā iesniegtu likumprojektu par dzīvesbiedriem, par kopdzīves reģistrēšanu u.tml., bet katru reizi Saeima būtībā ir pateikusi nē, likumprojektu pat īsti neaplūkojot. Pagājušajā reizē viena no deputātēm skaidroja, ka tas daļēji bija jau minētā Satversmes 110. panta kontekstā, it kā Satversmes 110. pantu būtu negrozāmi nodiktējis Dievs tas kungs uz mūžīgiem laikiem. Manuprāt, šī stūrgalvīgā attieksme vismaz daļēji ir balstīta faktā, ka joprojām, 2020. gadā, sabiedrībā ļoti redzami cilvēki, kuri atklājuši savu homoseksualitāti, būtībā ir divi – es un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Neviena aktiera vai aktrises. Neviena mūziķa. Neviena sportista vai sportistes. Manās acīs tas ir vienkārši nožēlojami.

Atliek paļauties uz tiesām. Pirmajos gados, kad kopiena rīkoja praida un Draudzības dienu pasākumus, teātra izrāde katru gadu bija viena un tā pati. Rīgas dome teica – nē, pasākumu nedrīkst organizēt, un tiesa pēc tam teica – jā, drīkst organizēt gan. Atceros – vienā reizē par tiesas spriedumu uzzinājām seminārā, kur es biju viens no runātājiem, un man bija iespēja delegātiem pateikt, ka kārtējo reizi tiesa mūsu tiesības bija glābusi. Tā teikt, sekoja aplausi.

Bet dienā, kad sāku rakstīt šo eseju, Satversmes tiesa nāca ar spriedumu lietā par bērna atvaļinājuma tiesībām, nosakot – ja abi vecāki ir sievietes, tad Satversmei neatbilst noteikums, ka atvaļinājuma tiesības pieder tikai jaundzimušā tēvam. Drusku ironiskā kārtā pieteikuma pamatā bija apgalvojums, ka šis noteikums pārkāpj jau minēto 110. Satversmes pantu – tādā nozīmē, ka tajā ir paģērēta "ģimenes" aizsardzība. Prasītāja, juriste Evita Goša, pareizi aizrādīja, ka ģimene mūsu valstī un pasaulē nav pilnīgi homogēns jēdziens, ģimenes ir dažādas, un, ja reiz konstitūcijā ir aizsargāta ģimene, tad tas attiecas arī uz Evitas ģimeni, kurā ir sieva Līga un divi bērni. Satversmes tiesa piekrita, un tas ir lieliski. Ir pāragri spriest, vai no tā izriet, ka Saeima beidzot sasparosies un pieņems likumu par kopdzīvi vai dzīvesbiedriem, lai aizsardzību attiecinātu ne tikai uz jēdzienu "viens vīrs, viena sieva, divarpus bērni, kaķis un suns, turklāt vīrs un sieva, kuri laulājušies baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā".

Tas, starp citu, nav jautājums tikai par viendzimuma pāriem. Kad sabruka Zolitūdes lielveikals, pie kompensācijas par zaudēto naudas pelnītāju tika visas sievietes izņemot vienu, kura ar savu ilggadīgo partneri (vīrieti) dzīvoja civillaulībā un līdz ar to valsts acīs nebija "pareizi" apprecējusies. Taču man gribas domāt – ja Latvijas politikāņi ap šo jautājumu turpinās tūļāties, tad kaut kad (agrāk, nevis vēlāk) kāda tiesa viņiem pateiks stop. Tostarp ir jautājums – vai teksts par "savienību starp vīrieti un sievieti" atbilst Satversmes 100. pantam, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienādi likuma priekšā. Eiropas Cilvēka tiesību tiesa pakāpeniski ir virzījusies universāla atzinuma virzienā, pirms pāris gadiem Itālijai norādot – ja valstī ir kopdzīves likums heteroseksuāliem pāriem, tad tādam jābūt arī viendzimuma pāriem, bet Rumānijai – ja rumānis ir likumīgi precējies ar sava dzimuma ārzemnieku, tad Rumānijai šim ārzemniekam ir jādod visas tādas pašas tiesības, kādas eksistētu, ja ārzemnieks būtu pretējā dzimuma. Abos gadījumos solis plašāka sprieduma virzienā. Amerikā 2015. gadā Augstākā tiesa noteica, ka viendzimuma laulību aizliegšana pati ir aizliegta – visos Amerikas štatos pēc kārtas. Gribas ticēt, ka Eiropā ar laiku notiks tas pats. Cilvēka tiesības nav dalāms jēdziens. Šo publikāciju rakstot, top skaidrs, ka Latvijā situācija konkrēti LGBT+ kopienas gadījumā īpaši nav mainījusies kopš 90. gadu sākuma – tāpēc nobeigumā iederas saīsinājums angļu valodā: WTF?


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Kārlis Streips

Amerikā dzimis un audzis raidorganizāciju žurnālists, Latvijā dzīvo kopš 1991. gada. Strādājis kā Ārlietu ministrijas biroja vadītājs, vairāku telekanālu ziņu direktors, raidījumu vadītājs radio un te...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!