Kārsava ir neliela pilsētiņa pie pašas Krievijas robežas, kur es, rīdziniece, kas ne sūda nesaprot latgaliski, deviņdesmitajos nodzīvoju nepilnus divus gadus. Latgaliski ar laiku mazliet ielauzījos, jo slimnīcā tantes, kas tur gulēja uz miršanu, citādi nerunāja. Viņas bieži bija vienas un pamestas, un es gāju nest viņām cepumus un mazliet parunāties. Kad viena no pamestajām dvēselēm nomira, nācās vest viņas radiniekus uz morgu. Tur viņa gulēja kā tikko piedzimis, vecs bērns, apklāta ar avīzēm. Tāda bija nabadzība.
Kāda cita veca sieviņa ilgi un grūti mira, un pareizticīgo batjuška man ieteica sameklēt "ksjondzu", tā sauca katoļu priesteri. Aizgāju uz baznīcu un stāvēju rindā pie biktskrēsla, jo nezināju, kā es varu priesteri no mazās būdiņas izdabūt laukā, lai parunātos. Kad pienāca mana rinda, sāku caur koka mežģīni priesterim stāstīt, ka slimnīcā mirst viena večiņa, dvēseli nevar atdot, mokās, vajadzētu slimnieku svaidīšanu ar eļļu. "Pag, tie jau nemaz nav grēki!" viņš teica, piecēlās no biktskrēsla un uzdāvināja man mazu svētbildi par apostolātu. Kas ir apostolāts, es nezināju.
Kārsavas slimnīcā man stāstīja par ārsti, kas tur pēc kara bija atsūtīta no Dundagas, vietējie smējās, ka neko nevar saprast, laikam pa vāciskam runā. Rīdzinieks Kārsavā ir "ienācējs", un apkārtējie nesaprata, kāpēc es, "katoļička", dziedu pareizticīgo baznīcā, jo tur viss bija vienkārši – latvieši uzreiz skaitās katoļi, krievi ir pareizticīgie. Es dziedāju Sv. Efrosīnijas pareizticīgo baznīcā un piekalpoju biežās bērēs, retās kāzās un gana daudzās kristībās. Ar kāzām man bija liela pieredze. Kad vēl mācījos Teikas skolā, mums bija skolas prakse dzimtsarakstu nodaļā, kur strādāju par tautumeitu Latgales tautastērpā, jo blondas bizes tolaik bija svarīga galvas rota. Man bija jāvirina durvis, jāienes zelta gredzeni un reizēm nikni jāsaka satrauktajām līgavām: "Līgava, lūdzu, beidziet smieties! Uz jums visi gaida." Tas nostrādāja, un nācās steidzīgi atvērt durvis, kamēr līgavai nav uznācis nākamais nervozo smieklu vilnis. Līgavaiņi reti kad smējās vai raudāja, daži bija maigā pālī, dažiem tā bija piektā vai vienreiz pat devītā sieva. Dzimtsarakstu mūzas bija sagatavojušas dzejas visiem gadījumiem: no "un maizi negriež nazis ass" līdz "jau atkal eju pa cerību tiltu" vai vecākiem pāriem par sudrabu matos un ābeļziediem. Koklētāja koklēja: "Nāc, mīla, nāc, nāc mūsu dvēslēs…"
Kad es pati precējos Teikā, ļoti lūdzu, lai nebūtu nekādu dziesmiņu un pantiņu, bet tāpat kaut kādus dzejoļus mums noskaitīja; vismaz kokles izpalika.
Ar bērēm bija citādi. Visvairāk es baidījos no slīkoņu apbērēšanas, jo vasarā bija karsts un tie nelabi oda. Vispār liels puķu daudzums pat ziedu veikalā kopš tā laika man atgādina tikai bēres, ne priecīgus notikumus. Vienmēr liekas, ka starp puķu kravām rēgojas zārka mežģīnes.
Bēres vispār bija diezgan nervoza padarīšana – reiz mūsu batjuška kavēja uz bērēm, jo bija salūzis Anatolija Nikolajeviča žigulis, grabaža uz četriem riteņiem, un visi palikuši uz ceļa. Tā vietā no Goliševas ieklīda tēvs Arkādijs, kuram todien bija brīvdiena. Vaļasbrīžus viņš bija pavadījis kopā ar pudeli vai divām. Piestutēju viņu pie viena no baznīcas koka stabiem, lai vismaz pakvēpina vīraku, kamēr es padziedu psalmus – līdz brīdim, kad viens no mums tiešām norausies pa seju, jo tās nav bēres, bet nožēlojama pašdarbība. Par laimi, pēc stundas ieradās batjuška un izglāba mūs no negoda.
Uz baznīcu pie tēva Viktora brauca daudz cilvēku no visas pasaules. Ar Krieviju jau bija ieviests vīzu režīms, bet visi vēl atcerējās, kā uz svētkiem no Ļeņingradas tika sūtīts kastrolis ar zivju kotletītēm (jo mūki gaļu neēd) un to Bozovas stacijā saņēma vēl mazliet siltu no vilciena pavadones mīkstajām rokām. Pie baznīcas mājā dzīvoja stingra sieva Serafima Fjodorovna (1912), kura bija pārdzīvojusi blokādi. Pie viņas brauca citas "blokadņicas", vienu sauca Maša Boicova, kura stāstīja, kā nesusi putras bļodiņu no bada mirstošajai mammai un raudājusi, lai to pa ceļam neapēstu. Stāstīja, ka tajā esot bijis sviesta pikucītis – kaut šobrīd man tas šķiet ne pārāk ticami. Ķieģeļu trīsstāvenē ar krāsnīm dzīvoja arī franču valodas pasniedzēja Alla Ivanovna no Doneckas, kura daļu laika, kamēr es tur dzīvoju, mācījās pie katoļiem Jeruzalemē. Ciemos brauca ne tikai teologi un citi prātvēderi, garīguma meklētāji, cilvēki, kas meklēja biktstēvu, bet arī psihiski slimi cilvēki, narkomāni un alkoholiķi, jo pēc Dieva palīdzības un sarunām ar tēvu Viktoru alka daudzi un viņš reti kuru nepieņēma. Kādu laiku dzīvoju vienā baznīcas mājā ar divām slimām meitenēm, viena skraidīja pa baznīcu, dzēšot eļļas lampiņas un rūcot, tad ziemā vienatnē kājām aizgāja uz Rēzekni vai Ludzu. Otra meitene no Maskavas gandrīz neko neēda, izdzina velnus un priecājās, ka tā izkaltusi: nav ne mēnešreižu, ne iekāres. Vienu nakti salietojies svētceļnieks lauzās iekšā mājā, jo gribēja parunāt. Bet tie vēl bija nieki, citā reizē kāds mācītājs skraidīja apkārt ar cirvi un visiem draudēja – viņam bija psihoze. Man bija 19, es neko no tā nesapratu. Reizēm sabraukušie svētceļnieki līdz vēlai naktij runāja par garīgumu, par Berdjajevu un Florenski, par baznīcas tēviem, par garīgo draudzību un to gaismu, kas bija pasaulē pirms radīšanas. Neviens no viņiem neiedomājās no akas atnest ūdeni zupai un grīdas mazgāšanai. Bet daži vismaz sacirta malku, ja palūdzu.
Tā bija 90. gadu nabadzība Latgales lauku versijā – kad pret pavasari beidzas burkāni zupai, bet ir asniem apauguši kartupeļi un skābēti kāposti. Kad veikalā pieved lētos, sarkanos apelsīnus (laikam kāda humānā palīdzība), kas skaisti tiek sagriezti uz deserta šķīvjiem saldajā. Kopš tā laika es māku uztaisīt zupu ne no kā. Korī dziedājām kopā ar pensionēto grāmatvedi Valentīnu un aristokrātisko Mariju Jakovļevnu, kura bija sačervelējusies kā sakārnis, bet vienmēr glītā lakatiņā un dziedāja "diskonktu" – soprānu. Reizēm korim pievienojās niknā Klavdija Ivanovna, kura teica, ka batjuška esot izmetis visas smukās ikonas, kur Georgijs ir baltā zirgā, jo tēva Zenona gleznotajā ikonā zirgs bijis velnišķīgi melns. Sārtvaidži eņģeļi dabiskajā lielumā un skaistumā bija tantei Klavai tuvāks sakrālās stājglezniecības žanrs.
Kad batjuška aizbrauca atvaļinājumā, tad baznīcā bija jānakšņo, lai to neapzog kopā ar visām zirgu ikonām. Pirmajā naktī ļoti baidījos, jo es biju redzējusi filmu "Vijs" un zināju, kādas gogoliskas šausmas un asiņu asaras naktī var notikt baznīcā. Viena kundze tieši pirms aizmigšanas man teica, ka viņai ir tuva tā Bībeles vieta, kur Jēzus saka – pareizticīgie būs pie Dieva labās rokas, bet katoļi ies pa kreisi. "Man gan vīrs ir katolis, bet tas nekas." Es tad vēl nemācēju strīdēties ar pieaugušajiem, lai skaidrotu, ka Jēzus tā nevarēja teikt, jo nomira, pirms tika ieviesta gan pareizticība, gan katolicisms. Un vispār tas bija par sīklopiem (Mateja 25:31-33).
Kaimiņos dzīvoja tēvs Leonīds, zobu viņam bija maz, smaids līdz ausīm un rokās bajāns. Mans pareizticīgo vārds bija tāds pats kā viņa mātei – Vera, to viņš pieminēja vairākas reizes dienā. Pa vakariem pēc pāris "čarkām" tēvs Leonīds nāca man zem logiem dziedāt gaudulīgas dziesmas. Reizēm viņš spēlēja 7. balss dziedājumus un tēloja, ka tā ir dziedāšanas stunda, jo tās ir nolāpīti sarežģītas melodijas, kurās es putrojos. Reizēm viņš atnesa man burkānus, kurus viņa laukā stādījām pavasarī, jo vienam grūti. Dārza darbi pilsētniekam bija nesaprotami, es vilku arklu pa šķībām vagām. Reizēm nāca palīgā skolas bērni, kuriem patika vilkt arklu, un tad šķībās vagas stūrēju es pati. Viens puika stāstīja, ka viņam ļoti bail naktī iet uz šķūnīti pēc malkas, dzīvo kopā ar babu, un viņa naktī nekur neiet, tēvs puikam cietumā. Es teicu, ka viņam uz krustiņa otrā pusē rakstīts "glāb un sargi", tas nozīmē, ka viņš ir neuzvarams un nekas slikts viņam nevar notikt. Tā laikam bija dedzīga cerība, nevis pārliecība, bet zēns teica, ka tumsā turas pie krustiņa. Vispār bērniem likās, ka baznīca ar sarga māju – tas viss ir svēts. Kad pagalmā parādījās balts un dumjš kaķītis, kurš ar biologa pedantisko uzcītību peles tikai vēroja, nevis ķēra, puikas jautāja: "А котик у вас тоже божественный?" ("Vai kaķītis jums arī ir dievišķs/svēts?") Svēts tas kaķis nebija, tikai netīri balts. Baltā pūciņa ļāva, lai es spēji pamostos naktī no žurkas olimpiskā sprinta dipoņas pāri manai sejai. Kad baisā žurka bija nozudusi, kaķītis, bālģīmītis, nāca pie manis slēpties no tās.
Es gribētu teikt, ka lauki mani pataisīja par izveicīgu zemes māti, bet tie būtu meli. Vagās es stādīju kāpostus, kurus apēda tukli kāpuri, retināju burkānus, kuriem viss patika, un zaļos lociņus, kuru lielajai baznīcas saimei vienmēr bija par maz. Vieni kāposti uzvedās tik tizli, ka es tos dusmās gandrīz izrāvu laukā. Rudenī atklājās, ka tie ir kolrābji, kuriem tiešām ir tikai pāris lapas. Vienkāršāk bija spaiņiem lasīt sēnes un sālīt uz ziemu trīslitru burkās, kur tās gulēja kā brūni miroņpirksti līdz gavēņa sākumam. Ābolu un brūkleņu ievārījumus vārīt sanāca reti, jo cukurs bija dārgs vai arī naudas īsti nebija, vai arī abi kopā. Āboli bija jāmizo un jāžāvē virs krāsns, kur jau karājās sēņu krelles. Izklausās, ka es dzīvoju nevis Kārsavā, bet padomju animācijas filmā, kur no dīvaina meža iznāk ezis gan ar ābolu, gan sēni uz adatainā kažoka, jo ezim ir tāds mežs.
Kad pilsētiņā bija atkala, es nesu maizi baznīcas kora kundzēm. Man bija melni norvēģu humpalu zābaki ar radzēm. Reiz aukstumā steberēju pa ledus klāto Sporta ielu un man piebrauca klāt vīrs ar zirgu un ragavām. Tā bija vienīgā reize, kad pēc maizes braucu zemās ragavās, apsegta ar kažoku. Nupat sapratu, ka šis stāsts par ziemas ragavām varētu vienlaikus notikt gan 19., gan 20. gadsimtā un ar kādu tas, iespējams, notiek vēl tagad.
3