Garlaicīgi nebija

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Manuprāt, jebkuras atmiņas, kas skar laika periodu, ko no tagadnes šķir vairāk par divdesmit gadiem, riskē ieslīgt vienā no divām tradīcijām – "zāle bija zaļāka" vai, tieši otrādi, "nekas nemainās". Papildus tam manā gadījumā jāmin, ka 20. gadsimta deviņdesmitie gadi diezgan skaidri dalās divās daļās. Deviņdesmito gadu otrā puse – ar samērā rāmu darbošanos medijos, kas diez vai kādu interesē – un deviņdesmito gadu pirmā puse, kas turpretī man bija tik, formulēsim delikāti, sarežģīta, ka es par to īsti nevēlos runāt, ja runas "objekts" esmu es pats. Tādēļ esmu izvēlējies deviņdesmitos gadus ieskicēt, minot personības, kas man tolaik šķita nozīmīgas vai vismaz interesantas.

Lai gan jau krietnu laiku daudziem asociējos ar politisko notikumu komentēšanu, amizantā kārtā mana aktīvā interese un līdzdalība politiskajos procesos beidzās tieši deviņdesmito gadu sākumā. Tam bija savi iemesli. Ģimenē arī astoņdesmitajos gados vecāki neslēpa patiesību par Latvijas vēsturi un komunismu, tādēļ nekādas lielās "atklāsmes" šajā ziņā varu nomaiņa nenesa. Tam līdzās – manis paša nedaudz infantilais snobisms žanrā "ja nav aizliegts, tad nav interesanti". Rezultātā neesmu piedalījies nevienā no "tautas manifestācijām", Baltijas ceļu ieskaitot; pēdējās publiskās aktivitātes man bija Vides aizsardzības kluba (VAK) rīkotie protesti pret celulozes fabriku Slokā, metro projektu Rīgā un līdzīgi. Tātad astoņdesmito gadu nogale.

Toties man palaimējās 1988. gadā nonākt kādā dzīvoklī Rūpniecības ielā Rīgā, kur bijušais politieslodzītais un vēlāk politiķis Ints Cālītis bija ierīkojis kaut ko līdzīgu samizdata lasītavai/bibliotēkai. Minu to tāpēc, ka pat tik politizētā laikā, kāda bija astoņdesmito gadu nogale, Cālītis neignorēja – un, manuprāt, pamatoti – to, ka domāšanas un izteikšanās brīvība nav saistāma tikai ar politiku. Pateicoties viņam (un droši vien viņa domubiedriem), dzīvoklī varēja ņemt lasīšanai ne tikai cilvēktiesību aizstāvju organizāciju izdevumus, bet arī ar rakstāmmašīnu pavairotos tā laika underground literatūras PSRS izdevumus krievu valodā (piemēram, "Trešā modernizācija"), no šodienas viedokļa diezgan jau paseklos dažādo neformālo filozofiski reliģisko grupu tekstus (piemēram, "Jasnaja Poļana") utt.

Veselīga (manuprāt) piesardzība pret politisko "dienas kārtību" bija vērojama arī deviņdesmito gadu sākumā, veidojoties pirmajām privātajām izdevniecībām. Dažus gadus par mani vecākais kolēģis Vēstures un filozofijas fakultātē Ģirts Blekte apjautājās, vai nevēlos iesaistīties jaunas izdevniecības "Vaga" darbā, uzsverot, ka tās mērķis ir izdot kvalitatīvu literatūru bērniem. Tā es iepazinos ar mākslinieku Māri Ārgali (1954–2008), joprojām aktīvo rakstnieku Juri Zvirzdiņu, māksliniekiem Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu u.c. No diviem numuriem viesnīcā "Metropole" izdevniecība pārcēlās uz plašākām telpām Jeruzalemes ielā, pa ceļam arī saprotot – lai būtu nauda bērnu literatūrai, jāizdod arī krimiķi, t.s. sieviešu romāni un līdzīgs skaistums. Ņemot vērā manas samērā labās angļu valodas zināšanas, man tika uzticēta peiperbeku caurlasīšana "pa diagonāli", lai vispār saprastu, kas ir kas. To atceros ar dalītām jūtām – 3 vai 4 sējumiņi dienā. Tomēr jebkurā gadījumā jāsaka: lai cik finansiāli smagi laiki bija deviņdesmito gadu sākums, atradās kaut kādi personāži, kuri bija gatavi ieguldīt naudu pilnīgi nepraktiskos izdevējdarbības projektos. Neatceros, no kura izdevās izdīkt naudu, bet tika, piemēram, atkārtoti izdots Edvarta Virzas pirmais dzejoļu krājums "Biķeris", un man ir nelāgas aizdomas, ka tas izdevās, šī teksta autoram iestāstot sponsoram, ka tā ir baigā erotika, ko varēs labi pārdot. Kā tad… Deviņdesmito gadu pirmās puses izdevējdarbība var noderēt, arī ilustrējot tā laika, ja tā var teikt, tehnoloģisko līmeni. Proti, Valdis Bisenieks (1928–2017) bija sagatavojis Dantes "Dievišķās komēdijas" tulkojumu. Manuskripts bija ar rakstāmmašīnu radīts un sadalīts trijās mapēs atbilstoši darba sadaļām. Īsi sakot, savu mapi (šķiet, tā bija "Šķīstītava") es aizmirsu kafejnīcā "Regīna" (vēlāk viesnīca "Valdemārs" Krišjāņa Valdemāra ielā), un pēc šī fakta atklāšanas radās vienlīdz loģisks un nervus bojājošs jautājums, vai tulkotājam ir vēl citi eksemplāri (aizmirstais gan, par laimi, atradās).

Ņemot vērā, cik bieži apspriesta tēma šodien ir augstākā izglītība, var rasties jautājums: ko tā nozīmēja tādos "juku laikos" kā astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums? Varbūt es kaut ko atceros pārāk rožainās krāsās, tomēr mana versija ir tā, ka vismaz Vēstures un filozofijas fakultāte turējās diezgan labi. No vienas puses, mums tika dota jaunajai situācijai atbilstoša pietiekami liela brīvība. Piemēram, bija kārtība, ka pēc tā sauktajiem speckursiem jāraksta kaut kas līdzīgs zinātniskam referātam par konkrētā speckursa tēmu. Speckursa "Krievijas sociālā vēsture XIV–XVI gadsimtā" gadījumā paziņoju pasniedzējai (ja pareizi atceros, Ilgai Grasmanei), ka sociālā vēsture mani neinteresē un referātu rakstīšu par krāsu simboliku atbilstošā perioda krievu ikonās. Un atļāva. No otras puses, tika uzturēta zināma akadēmiskā disciplīna, proti, tēze, ka, neatkarīgi no taviem nodomiem vai iedomām saistībā ar tālāko specializāciju, ir lietas, kas jāzina ikvienam vēsturniekam. Savā tā laika pārgudrībā es, protams, tam nepiekritu, jo zināju, ka man "nekāds neolīts" nebūs nepieciešams, un rezultātā nācās atkārtoti tikties ar godājamo Ingrīdu Leinasari, lai vēlreiz tiktu skaidrībā par "pirmatnējo kopienu". Un pareizi vien bija, ka nācās. Savukārt žanrā "kā būtu, ja būtu" interesants ir jautājums – kas vēstures zinātnē Latvijā būtu mainījies, ja atjaunotās Latvijas valsts jaunais ārlietu dienests nebūtu fakultāti vērienīgi apstrādājis kadru pārvilināšanā – sākot ar pasniedzēju korpusu (piemēram, Mārtiņš Virsis), beidzot ar manas paaudzes studentiem (vismaz četri kursa biedri).

Vēsturnieku kļūšanā par diplomātiem ir zināma loģika, tomēr arī kopumā jāsaka, ka deviņdesmitajos gados nebija raksturīga vēlāk tik pārmērīgā (manuprāt) uzmanības pievēršana cilvēka CV. Kad deviņdesmito gadu otrajā pusē mans skolas biedrs, viens no slavenākajiem Latvijas vīndariem Mārtiņš Barkāns kopā ar vēl dažiem pilsoņiem privatizēja ziņu aģentūru LETA, viņam bija pieredze banku un IT, bet ne preses jomā, tomēr tas nevienu nemulsināja. Savukārt, kad Mārtiņu aģentūras privatizācijas kontekstā intervēja Latvijas Radio, viņam jautāja, vai viņu nemulsinot, ka par LETAS galveno redaktoru kļuvis cilvēks, kurš pirms tam vairāku gadu garumā veidojis vienu no Latvijas pirmajiem t.s. erotiskajiem žurnāliem ("Laterna"). Un Mārtiņš atbildēja, ka nemulsinot gan. Vēl pirms tam cits mans skolas biedrs, Lato Lapsa, vadot iknedēļas laikrakstu "Tev", apjautājās šī teksta autoram, vai nav vēlme atbildēt laikrakstā par ekonomikas sadaļu. Par ekonomiku es tolaik rakstīju arī laikrakstos "Nakts", "Vakara Ziņas" un dievs zina, kur tik vēl ne, un šos atsaucīgos cilvēkus – to rakstu bez ironijas – nemulsināja tas, ka manas zināšanas par ekonomiku bija, teiksim tā, ļoti specifiskas. Respektīvi, tās bija praktiskas līdz nelabumam un balansēja uz likumu pārkāpšanas robežas. Šo tēmu es neattīstīšu.

Labas angļu valodas zināšanas deviņdesmitajos gados nebija tik pašsaprotamas kā tagad, un arī tas pavēra iespējas. Dažkārt amizantas. Bija posms, kad ieņēmu oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenā redaktora vietnieka posteni, un tika izlemts, ka manos pienākumos būs arī citu valstu augstāko amatpersonu apsveikumu mūsu valsts augstākajām amatpersonām tulkošana latviešu valodā. Viss bija labi līdz brīdim, kad uz galda sāka parādīties arī vēstules franču un pat portugāļu valodā. Manas pretenzijas tika noraidītas ar patīkamā pofigismā balstītu pieņēmumu, ka visos apsveikumos tāpat ir rakstīts vairāk vai mazāk viens un tas pats. Un tā nu es "tulkoju". Lai gan tikpat labi var apšaubīt, cik lielā mērā režisors Gatis Šmits tolaik bija piemērots dežuranta un sarga amatam šajā Latvijas Republikas oficiozā – manuprāt, viņš darba laikā vairāk kaut ko lasīja… Jebkurā gadījumā rakstīšanu par ekonomiku aprāva banku krīze deviņdesmito gadu vidū, kas būtiski iedragāja laikrakstu jomu Latvijā. Toties varēja drukāt plikas meitenes (ceru, ka mājiens saprotams). Starp citu, ja kāds iedomājas, ka tas ir viegls bizness, tad viņš maldās. Te toreizējais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons izdomā arestēt žurnāla tirāžu, te izrādās, ka modeles ir kaut kādu pusmafiozu čiekuru nogarlaikojušās mīļotās būtnes.

Par biznesa vidi deviņdesmito gadu sākumā un vidū dzirdēts daudz skarbu apgalvojumu. Es negribētu oponēt, tomēr, manuprāt, ne mazāk raksturīgi bija tas, ka aktīvi cilvēki zināja, kā "principā" vajadzētu būt, bet tas ne vienmēr atbilda reālajai situācijai. Piemēram, viens no maniem tā laika tuvākajiem draugiem Ragnārs Ploksts, vēl strādādams jau pieminētajā izdevniecībā "Vaga", pilnīgi pareizi secināja, ka kapitālisma apstākļos jebkurai precei ir nepieciešams labs, spilgts iepakojums. Praksē gadījās dažādi. Piemēram, auto tirgotājam Ādolfam Sadauskim bija nepieciešamas elegantas cenu zīmes sieviešu veļas veikalam R. Vāgnera ielā. Un tādas arī tapa, tas izrādījās iespējams. Tiesa, tipogrāfijā strādnieks nolēma sakārtot nodrukātās loksnes, nepadomājis, ka pirms tam vajadzēja nomazgāt savas, velns zina, ar ko, notraipītās rokas… Īsi sakot, nemaz nebija nepieciešami izslavētie reketieri un citas mūsdienās mitoloģizētās problēmas, lai uzņēmējdarbību uzsākušie iedzīvotos sirmos matos.

Vērtējot pašironiski, pēc deviņdesmitajiem gadiem es vairs neesmu tik daudz runājis par lietām, par kurām man nav priekšstata, jo es pat nezinu, kā tās izskatās. Esmu, teiksim tā, asistējis darījumos ar tādu puslīdz apjēdzamu priekšmetu kā akumulatori kravas pacēlājiem, jau noslēpumaināko "pārtikas parafīnu" un beidzot ar vispār neeksistējošo "sarkano dzīvsudrabu". Ļaudis kaut ko tirgoja, vienalga ko – reālu vai izdomātu. Viduslaiku sholasti viņu nereti abstraktajās diskusijās var atpūsties!

Īsi sakot, garlaicīgi nebija. Paldies visiem, kuri to piecieta un, ceru, piedeva.