Foto: Pēteris Draguns
 
Visjaunāko laiku vēsture
31.12.2020

Dienasgrāmata 1991–1999

Komentē
0
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori šogad atskatījušies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un uz to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

"1991. gada 6. februāris. Nozīmīga diena – iestājos "Sikspārņos" un sāku rakstīt dienasgrāmatā savus "piedzīvojumus". Tētis pielika jauno lampu, vakar biju šaut, trāpīju 8, 2. reizi pārlēcu metru un 5 cm."

Kāds vienpadsmitgadīgs Pārlielupes iedzīvotājs ar šādu ierakstu uzsāk rakstīt dienasgrāmatu. Ieraksti ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem top līdz pat 1999. gadam, tad apraujas, un no 2004. līdz 2014. gadam tiem pievienoti pavisam nedaudzi jauni – ja noticis kaut kas īpaši slikts vai īpaši interesants. Otrā dienasgrāmatas burtnīca noslēdzas 1998. gada 14. martā ar pravietisku pareģojumu: "Pēc kāda laika lasīsi un varēsi pats par sevi ņirgāties." Sekojot šim pareģojumam, piedāvāju dārgajam lasītājam iepazīties ar manu deviņdesmitajos gados knapi dīgstošo apziņu, kura rūtiņu burtnīcās reflektēja par savu ikdienu, truli pierakstīdama necilas norises un mazus satraukumus. Šī apziņa pārslīdēja tādiem mazsvarīgiem notikumiem kā 1991. gada janvāra barikādes un augusta pučs, pirmās atjaunotās Saeimas vēlēšanas, Krievijas armijas izvešana, Skrundas lokatora uzspridzināšana vai Bankas "Baltija" krahs, toties 1991. gada 17. oktobrī atstāja liecinājumu nākamajām paaudzēm: "Matemātika ir neciešama!", savukārt dažus mēnešus agrāk, 14. maijā, jūsmoja: "Mazi, mīļi un pūkaini – cālīši!"

Cālīši mūsu Pārlielupes mājas dārzā tika ieviesti tāpēc, lai grūtajos laikos tiktu pie pašu oliņām. Cālīši izauga lieli, lielākā daļa sāka identificēties kā vistas un dēja, bet divi sāka identificēties kā gaiļi un, vicinādami spārnus, skrēja mums virsū, lai kautos. Mēs ar brāli labprāt ar viņiem kāvāmies, jo bijām lielāki un stiprāki un vienmēr uzvarējām. Mēs ēdām oliņas un grūtajos laikos audzējām kartupeļus gan dārzā, gan lauciņā nedaudz ārpus Jelgavas teritorijas uz Meitenes pusi, uz kuru bija jābrauc ar mašīnu vai autobusu, gan vienubrīd arī tuvajā lauciņā, kur gājām lasīt burciņās Kolorado vaboles. Mēs atguvām savu tēvutēvu zemi nedaudz ārpus Jelgavas teritorijas uz Meitenes pusi un mēģinājām kaut ko audzēt arī tur, taču, tā kā tas viss prasīja lielas pūles un nesa zaudējumus, ģimene beidzot nomierinājās un lauciņi palika neapstādīti. Mēs tēvutēvu zemes atgūšanu pārcietām samērā veiksmīgi, jo citi cilvēki pēc zemes atgūšanas pārcēlās uz tās dzīvot un mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību, un daži no viņiem tā aizgāja postā.

Citi cilvēki savukārt kļuva par biznesmeņiem, un viens tāds bija arī mūsu ģimenes lokā. No sākuma viņam bija daudz naudas, un mēs ar viņu lepojāmies. Pēc tam viņš iekrita parādos, ieķīlāja māju, kurā mēs dzīvojām, un ģimene katru mēnesi pārdzīvoja satraucošus brīžus, mēģinot savākt naudu kārtējam bankas maksājumam, jo biznesmenim pašam naudas vairs nebija. Dažkārt uz ielas apstājās kāds melns džips, no tā izkāpa vīrietis melnās saulesbrillēs ar skūtu galvu, klauvēja pie namdurvīm un vēlējās satikt biznesmeni, lai arī viņš pie mums nemaz nedzīvoja. Tad mēs ar brāli gājām uz savu istabu un pārcilājām savu nelielo ārzemju košļājamo gumiju papīriņu kolekciju.

Vērīgākie lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka pirmais ieraksts jūsu padevīgā kalpa dienasgrāmatā vēsta par iestāšanos "Sikspārņos". Mūsu klases zēni šai laikā sāka dalīties grupējumos jeb komandās, un "Sikspārņi" bija viena no tām. Es vairs neatceros, ar ko šī komanda nodarbojās. Šķiet, vienu reizi man atstāstīja, ka tā esot kāvusies ar zēniem no tuvējās krievu skolas. Kā liecina dienasgrāmata, citas aktivitātes ietvēra komandas sastāva maiņu: tajā varēja uzņemt jaunus biedrus un no tās varēja padzīt vecos. Pēc kāda laika spēlēšanās komandā apsīka. Dienasgrāmatā regulāri parādījās aprautas, eksaltētas piezīmes par to, kurš ar mani negrib draudzēties, kurš man kaut ko sliktu pateicis un kurš skolotājs man ielicis sliktu atzīmi.

Es gāju skolā ar mūzikas novirzienu. Mēs mācījāmies mūzikas vēsturi, solfedžo, dziedājām korī un apguvām mūzikas instrumentus. Kādu laiku man lika apgūt gan klavieres, gan tubu – vislielāko tauri ar viszemāko skaņu visā metāla pūšamo instrumentu ģimenē. Man skolā iedeva vecu, apdauzītu tubu, ar ko mājās vingrināties, un divreiz nedēļā lika apmeklēt nodarbības skolā. Man ļoti nepatika tuba, jo izspiest no tās zemās skaņas bija grūti un man bija slinkums mājās vingrināties. Klavieres man patika daudz labāk, taču arī to spēli vingrināties mājās man bija slinkums. Man patika pēc dzirdes klimperēt populāras dziesmiņas, nevis mācīties jaunos gabalus no notīm. Reiz sagadījās tā, ka mans klavieru skolotājs, sapīcis par manu slinkumu, vaicāja: "Varbūt tu gribētu palikt tikai pie tubas?" – un pēc pāris dienām mans tubas skolotājs, arī sapīcis par manu slinkumu, vaicāja: "Varbūt tu gribētu palikt tikai pie klavierēm?" Beigu beigās es paliku pie klavierēm, kuras spēlēju līdz pat 9. klasei, bet vidusskolā mācījos spēlēt basģitāru. Man nopirka vecu, lētu basģitāru, ko spēlēt, taču man bija slinkums mājās vingrināties, tāpēc nekļuvu par virtuozu basģitāristu.

Ģitāru spēlēšana un grupu veidošana draugu lokā radīja apstākļus, kuri bija pateicīgi alkohola lietošanai. Deviņdesmitajos alkoholu katrā sevi cienošā veikalā pārdeva katram pusaudzim un nekādi dokumenti nebija jārāda. Mēs ar draugiem parasti dzērām skolas diskotēkās: iegājām tualetē, iedzērām no šņabja pudeles, tad gājām atpakaļ pie citiem un priecājāmies, ka viss griežas. Diskotēkas tolaik bija grūti izturēt skaidrā: valdīja eirobīts jeb tuc-tuc mūzika, un ar alternatīvo mūziku tika saprasts skaļš grunge vai metāls – nu, Joņevu esat lasījuši, paši zināt. Par laimi, eirobītu nomainīja jungle, un tad diskotēkas kļuva vieglāk paciešamas, lai gan skaidrā uz tām iet joprojām bija kauna lieta.

"Izlēkājos disenē un drusciņ iedzēru. Ja es iedzeru, tad jūtos labāk, un vispār man vajadzētu dzert augu dienu, lai labi justos," vēsta ieraksts 1995. gada 18. oktobrī, turpat arī teikts: "Pēdējā laikā arvien biežāk jūtos vientuļš" un "Vajadzētu uzrakstīt kādu literāru darbu." Pie pēdējās idejas īstenošanas tā pa īstam ķēros tikai 1997. gada sākumā, kad sarakstīju savus pirmos dzejoļus, ar kuriem dažus mēnešus vēlāk nokļuvu nometnē "Aicinājums". Daži literārie mēģinājumi atrodami arī dienasgrāmatā, taču tos es jums labāk aiztaupīšu.

Šajā dienasgrāmatā sausu ikdienas faktu uzskaitījums mijas ar biežām vaimanām. Tās autors bieži jūtas vientuļš, nemīlēts un nesaprasts, viņš alkst rakstīt, tomēr visu laiku šķendējas, ka nesanāk gana labi. Kad beidzas vidusskolas gadi Jelgavā, sākas studiju gadi Rīgā, un līdzās vaimanām parādās informācija par dalību literāros sarīkojumos, piedzīvojumu meklēšanu, kā arī mistiskas norādes uz kaut kādiem cilvēkiem, kurus vairs neatceros (1998. gada 11. janvārī: "Slaviks, kuru es nejauši satiku, teica, ka Saša gribot mani redzēt") vai arī atceros tikai vārda pēc (1998. gada 2. augustā: "Es iepazinos ar Māri, kurš maz lasa. Bet viņam ir arī dažas labas īpašības"). Un jūsma par jauno autoru pulku – gan pavisam jauniņajiem "Aicinājuma" dalībniekiem, kas dažkārt satikās, lai kopīgā sajūsmā klīstu pa Rīgu vai dažkārt dotos pie kāda ciemos (par vienu šādu klīšanu kopā ar Pujātu 1998. gada 25. maijā: "Ingmāras nebija mājās. Ievas M. nebija mājās. Un Salējam mēs nezinājām telefonu"), gan arī par vecākajiem un pieredzējušajiem Rīgas jauno literātu apvienības biedriem, kuri oficiāli uzņēma mani šajā organizācijā tai īsajā brīdī, kad Rakstnieku savienība vairs neatradās Benjamiņu namā un vēl nebija pārcēlusies uz Teiku.

Pēc Jauno autoru semināra sekoja vairāku autoru kopīga publikācija kultūras nedēļrakstā, kurš tobrīd saucās "Literatūra. Māksla. Mēs", un tajā bija arī viens mans dzejolītis. Vēlāk aizgāju uz laikraksta redakciju cerībā saņemt honorāru (iepriekš par cita dzejoļa publikāciju biju saņēmis Ls 1.50 un par šo naudu varēju atļauties nopirkt Janas Vērdiņas atdzejoto vācu dadaistu dzejas grāmatu "Annai Blūmai"). Taču laikraksta redaktors, slavens Atmodas laika žurnālists, iznīcināja manas cerības. Izrādījās, ka jaunajiem dzejniekiem par viena dzejoļa publikāciju honorārs nepienākas, turklāt šie dzejoļi nemaz neesot tik labi, lai par tiem maksātu, un turklāt vēl šāda publikācija uzskatāma par reklāmu jaunajiem dzejniekiem. Bet lai nesot vēl dzejoļus lielākai publikācijai – ja akceptēšot un nodrukāšot, tad gan jau arī kaut ko samaksāšot. Te nu mēs tiekamies ar Atmodas leģendu un strīdamies par grašiem, es padomāju, taču rakstīju dzejolīšus vien tālāk. Un skat, jau pēc mēneša cits dzejolītis bija publicēts "Vides Vēstīs", un par to, kā vēsta dienasgrāmata, esmu saņēmis honorāru Ls 2.05. Un gada beigās man "Karogs" samaksāja gandrīz Ls 20! Šie triumfālie panākumi mani noskaņoja uz filozofiskas nots. "Man vispār gribas pelnīt naudu, jo ar nedaudz naudas maciņā es gluži nejūtos kā cilvēks," ierakstīju dienasgrāmatā 1998. gada 13. decembrī. Pirmajos studiju gados mamma man deva Ls 10 nedēļā, un es centos piepelnīties arī ar avīžrakstiņiem Jelgavas avīzē “Zemgales Ziņas" un dažādos Rīgas izdevumos. Toreiz  laikam nepazinu nevienu sevišķi turīgu cilvēku, toties rakstnieku vidū paziņu skaits strauji auga.

Vecākie rakstnieki jaunākajiem visu laiku jautāja: vai tu esi lasījis to un to grāmatu? Bieži vien nācās ar kaunu atzīt, ka neesmu gan. Tad vecākie rakstnieki ieplēta acis un teica: "Nu, kā tas iespējams! Tā taču ir viena no izcilākajām grāmatām pasaules literatūrā!" Nācās sadabūt šīs grāmatas un lasīt, lai nepaliktu kaunā. Tolaik Rīgā varēja atrast visādas mistiskas grāmatnīcas un antikvariātus, kuros par lētu naudu bija dabūjamas visādas grāmatas, izdotas 90. gadu sākumā, kad valsts izdevniecība "Liesma" sabruka un lielie grāmatu metieni palika neizpārdoti. 1997. gada 25. martā iegādājos Aivara Ozoliņa "Duktu" par 14 santīmiem un Ojāra Vācieša kopoto rakstu 4. sējumu par 71 santīmu, bet 1998. gada pavasarī lasīju vienlaicīgi "Stepes vilku", "Karu un mieru", "Faustu" un "Ēnu apokrifu". Gadu studējot žurnālistos, staigāju apkārt vienmēr izsalcis un nelaimīgs, no vectēva mantotā mētelī un garlaicīgās lekcijās izklaidējos, lasīdams Dostojevski. Pēc tam aizbēgu uz Kultūras akadēmiju, sagādādams ne mazums sāpju mātei, kura vēl ilgi neticēja, ka tāda augstskola patiešām oficiāli pastāv.

Par laimi, deviņdesmitie drīz vien beidzās. Vajadzība pēc dienasgrāmatas kļuva arvien mazāka, jo man laimējās satikt labus cilvēkus, kuriem uzticēt priekus un bēdas. Ceru kādā jaukā dienā saņemties un dienasgrāmatu beidzot sadedzināt, jo to pārlapot ir neciešami kaitinoši. "Uzdot jautājumus par kāda pagātni nozīmē rakāties sūdu čupā (K. Kastaņeda)" – šāda atziņa man šķita pierakstīšanas vērta 1998. gada 10. oktobrī. Kas man var būt kopīgs ar tādu memuāristu?


Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Kārlis Vērdiņš

Kārlis Vērdiņš (1979) ir autors pieciem dzejas krājumiem – "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008), "Pieaugušie" (2015) un "Gatavā dzeja" (2020), kā arī dzejas krājumiem bērniem ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!