Komentārs
27.10.2013

Ziemas laika eksperimenti

Komentē
2
Saglabā

"Lai ik rītu, kad uzlec saule, zvana visi baznīcu zvani. Un, ja tas nelīdz, lai lielgabali šauj uz katras ielas, pieceļot ikvienu sliņķi un atverot viņiem acis, lai ieraudzītu šīs priekšrocības," pamfletā par nepieciešamību ieviest vasaras laiku kādam Parīzes izdevumam 1784. gadā rakstīja amerikāņu politiķis, izgudrotājs un filozofs Bendžamins Franklins. Nez, vai viņš iedomājās, ka satīriskā un nenopietnā ideja pēc nepilna pusotra gadsimta tiks ieviesta dzīvē. Lielgabali uz ielas šorīt, kad Latvijā un visā Eiropas Savienībā notika pāreja uz ziemas laiku, gan nešāva, taču vasaras/ziemas laika maiņa ir viens no savdabīgākajiem kultūras un zinātnes sintēzes rezultātā radītajiem eksperimentiem Rietumu sabiedrībā. Laika griešana ir vēstures relikvija, kura vēstī par to, kā mainījusies mūsu izpratne par kultūras identitāti.

19. gs. beigās Rietumeiropa bija pārņemta ar dažādu sistēmu vienādošanu un vispārēju sinhronizāciju, un laiks bija tikai viens no daudzajiem parametriem. Vēsturnieks Pīters Galisons raksta, ka konvencijas aptvēra visdažādākās dzīves jomas, lai efektivizētu ekonomiku un sadzīvi – konvencijas, kas saskaņoja vilcienu un tvaikoņu kustību, tas radīja tālāku konvenciju birumu – miera, kara, elektrības, temperatūras, garuma un svara un beigu beigās arī laika konvencijas. Eiropas Savienības direktīvas, kuras mūsdienās cenšas visu vienādot, ir vien atblāzma tiem vienādošanas projektiem un mērogiem, kuri norisinājās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Ar šiem vienādošanas projektiem ir cieši saistīta ideja par relativitāti. Kaut gan relativitātes teorijas autors ir Alberts Einšteins, to mūsu domāšanā formulēja jau franču fiziķis Anrī Puankarē. 1898. gadā izdotajā darbā "Laika mērīšana" (La mesure du temps) viņš norādīja, ka likumi ir fikcijas, jo nav absolūti: "Nepastāv vispārējs vai nemainīgs likums; ir daudzskaitlīgi mazi likumi, kuri piemērojami katrā konkrētā gadījumā. Šie likumi nav mūsu pašu radīti, un mēs tiem varam pievienot pašu izdomātus; tomēr tos nevar nostumt malā, nesarežģījot fizikas un mehānikas likumus, kā arī astronomiju. Tāpēc mēs izvēlamies šos likumus nevis tāpēc, ka tie būtu patiesi, bet gan tāpēc, ka tā ir visērtāk," rakstīja Puankarē.

Kāda ir saistība ar Puankarē izpratni par relativitāti un vasaras/ ziemas laiku? Pirmkārt, tas paskaidro, ka laiks ir sociāla parādība. Otrkārt, tas nozīmē, ka laiks ir jāanalizē kā sociāla parādība un, sekojot debatēm par vasaras/ ziemas laika ieviešanu, mēs patiesībā vērojam laika izpratni un tā noturību sabiedrībā cauri gadsimtiem. Treškārt, tas nozīmē arī nepārspīlēt laika sociālo būtību. Antropologs Alfrēds Gells grāmatā "Laika antropoloģija" brīdina no kultūrrelatīvisma slazda, skatot laiku tikai kā sociālu fenomenu: "Domāju, ka kļūda tiek pieļauta, kad tiek pieņemts, ka uzskatu un kultūras sistēma ir caurstrāvota ar kādu dziļu "kultūras loģiku". Laiks ir visiem viens (metriskais) un dažāds (simboliskais)." Taču naktī, kad visi kopīgi pārgriežam pulksteni par vienu stundu, tā simboliskā jēga zūd un virsroku pār to gūst metriskais laiks – visiem vienāds un identisks.

Tas ir kas unikāls tāpēc, ka līdz pat 19. gs. otrajai pusei gandrīz katrai pilsētai bija savs laiks. Bieži vien katrā pilsētā pastāvēja trīs dažādi laiki – stacijas, pilsētas un baznīcas laiks. Vai kāds varētu iedomāties, ka ideja pagriezt pulksteni stundu uz priekšu vasarā ir nopietni ņemama? Tāpēc kustība, kas aicināja ieviest vasaras/ ziemas laiku, bija iespējama vien 20. gs. sākumā – tikai tad, kad bija pieņemta konvencija par laika zonām, kas iedalīja pasauli 24 joslās.

Visaktīvāk un pilnā nopietnībā par vasaras laiku aģitēja britu uzņēmējs Viljams Villets, 1907. gadā izdodot brošūru The Waste of Daylight. Tā ievadā viņš kritizē pastāvošo laika konvenciju. "Standartizētais laiks ir tik fiksēts, ka saule gandrīz pusi no gada spīd vairākas stundas dienā, kamēr mēs guļam, un tā strauji tuvojas horizontam un ir pāri rietumu robežai, kad atgriežamies mājās no darba. Pat pie vislabākajiem apstākļiem mūsu rīcībā ir tikai neliels dienasgaismas brīdis, ko izmantot atpūtai," rakstīja Villets. Viņš savā sacerējumā saskatīja ieguvumus no laika pagriešanas ne tikai brīvajam laikam, bet arī neuzskatīja, ka tas kaitētu ekonomikai.

Kaut gan brošūra tulkota vairākās valodās un vairākkārt izdota, Villetam savas dzīves laikā neizdevās piedzīvot iecerētā mērķa ieviešanu dzīvē. Debašu laikā britu parlamentā dominēja viedoklis, ka laika pārgriešana būtu ieguvums lielākoties tiem, kas dzīvo pilsētās, tātad aptuveni 75 % iedzīvotāju. Tātad – ne visiem. Aktivitātēs, kur svarīga ir regularitāte un sinhronizācija, jebkuras šāda rakstura izmaiņas ir būtiskas neērtības, tāpēc arī lielākās iebildes bija no Londonas Biržas, jo vasaras laiks samazinātu stundu skaitu, kad tās darbalaiks sakrīt ar Ņujorkas biržu.

Minēto iemeslu dēļ laika griešana miera laikos netika ieviesta. Taču Pirmais pasaules karš mainīja situāciju. Reālas un nereālas idejas, kā efektivizēt ekonomiku, tika ieviestas dzīvē, un visas karā iesaistītās valstis naski ieviesa laika pārgriešanu. Lielbritānijas iekšlietu ministrs britu parlamentā debašu laikā 1916. gada 15. maijā norādīja: "Bez fermeriem pasaulē dzīvo arī citi cilvēki. Fermeri strādā saskaņā ar saulesgaismu, citi strādā pēc pulksteņa. Šī iniciatīva [pagriezt laiku] tiek virzīta kā kara līdzeklis, precīzāk – kā kara ekonomikas pamats. [...] Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja neērtības izrādīsies tik mazas, cik mēs tās paredzam, šo praksi varēsim turpināt arī miera laikos."

Mēdz teikt, ka "laiks ir nauda", bet kara laikā nauda bija laiks. Konvencijas nebija svarīgas, sinhronizācija bija sīka neērtība. Vasaras/ ziemas laiks Lielbritānijā aizsākās svētdienā, 21. maijā, 1916. gadā un tā arī netika atcelts.

Mūsdienās visaktīvāk pret vasaras/ ziemas laiku aģitē Francijas nevalstiskā organizācija ACHED. Asociācija savos publiskajos paziņojumos ir uzsvērusi, ka ekonomisko ieguvumu no vasaras laika šobrīd vairs nav, jo dienasgaismas spuldzes ir daudz ekonomiskākas un daudz vairāk enerģijas vasaras laika ieviešanas dēļ tiek patērēts gaisa kondicionēšanas sistēmās. Otrkārt, asociācija norāda, ka vispārēja konvencija par vasaras/ ziemas laiku visā pasaulē nav panākama, jo abpus ekvatoram ir atšķirīgas sezonas un "to saskaņošana ir neiespējama". Vasaras laiks liecina par Rietumu kultūras hegemoniju pār savulaik kolonizētajām teritorijām dienvidos no ekvatora. Tomēr organizācijas cīņa bijusi bez panākumiem. Kā 2001. gadā Eiropas Komisija atzina savā ziņojumā par vasaras/ ziemas laiku, neviena dalībvalsts nav pieprasījusi, lai tiktu atcelta laika pārgriešanas tradīcija.

Šķiet, nebūtu kara, nebūtu arī vasaras/ ziemas laika. Jāpiebilst, ka te jārunā par plašāku kara jēdzienu, jo daudzviet Eiropā vasaras laiku ieviesa naftas krīzes periodā septiņdesmitajos gados jeb ekonomiskā kara laikā. Kari izraisa pārmaiņas sabiedrībā un, kā redzams, arī konvencijās.

Taču svarīgāk par to ir apzināties, ka šis dīvainais stāsts par laika pārgriešanu klāsta par mūsu mainīgo izpratni par laiku. Savulaik laiks pilsētām un valstīm bija daļa no to identitātes; neatkarības un autonomijas simbols. Cīņa par 24 laika zonām un nulles meridiānu 19. gadsimta beigās bija cīņa starp Franciju, Angliju un ASV. Tā bija ideoloģiska cīņa, kur Francijai tas bija zinātnes, Anglijai – varenības, bet ASV – biznesa jautājums.

Laiks nav vienīgais divdabis, kurā apvienota gan zinātne, gan kultūra. Tāpat ir ar eiro, tā radīšanu un ieviešanu Eiropā un Latvijā. Vai vienotā valūta ir tikai ērtībai vai arī identitāte? Vai valūta ir fikcija vai suverenitātes simbols? Nerimstošā diskusija par vienoto Eiropas valūtu vienmēr būs par to, kas ir svarīgāka – konvencionalitāte vai identitāte. Eiro projekts ir vēl viens eksperiments, kas ir ieviests dzīvē.

Šobrīd ir aicinājums ieviest vēl vienu – Latvijas mēroga – konvenciju, kas nosaukta par Satversmes preambulu. Man šķiet, tas ir vēl viens eksperiments, aizmirstot, ka likumi ir tikai fikcijas, nevis patiesības. Un, kā redzams no vēstures par vasaras/ziemas laiku, eksperimenti spēj būt ļoti lieli ilgdzīvotāji, kaut reizēm to devums un saistība ar realitāti nepārliecina..

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!