Jenūfa un Hermanis

Estētiski pilnīga un pārdomāta ir Alvja Hermaņa iestudētā čehu komponista Leoša Janāčeka opera "Jenūfa", kura aprīlī iekļauta Boloņas "Teatro Comunale" repertuārā. Radot savdabīgu un aizraujošu traģiskā stāsta interpretāciju, Hermanis izveidojis spilgtu skatuves versiju nebūt ne vieglajam darbam ar solistu ansambli, kuram šajā izrādē jādemonstrē kārtīga aktiermeistarība papildu sarežģītajam vokālajam materiālam.

"Jenūfas" sižets nav melodramatiska itāļu opera, kur, atveroties priekškaram, jau skaidrs, kurš mirs un kurš kuram cirtīs dunci mugurā. Janāčeks operu iesāk gluži vai sižeta vidū. Skaistā Jenūfa palikusi stāvoklī no bagātā Števa, taču iepatikusies arīdzan nabadzīgajam Lakam. Cēliena sākumu pavada saspringums, jo Jenūfa gaida, vai Števa tiks iesaukts kareivjos – iesaukums liegs nekavējoties svinēt kāzas, un no kauna par ārlaulības bērnu nebūs iespējams paglābties.

Sižetisko saspringumu spēcīgi papildina plakātiskums, kas dominē operas varoņu kustībās un mīmikā. Hermanis varoņus padarījis kokainus, tie reizumis pārvietojas pa skatuvi kā ēģiptiešu skulptūras, saliektām rokām. To visu vērojot, rodas sajūta, ka savās rokās griez kādu apgleznotu antīku vāzi ar daudziem tēliem, jo šo grotesku papildina horeogrāfes Allas Sigalovas balerīnu sinhronās kustības dziedātājiem fonā. Pirmajā cēlienā radītā mītiskā telpa, Morāvijas tautas tērpi nebūt neizskatās pēc nodevas tiem, kuri ilgojas pēc kāda klasiska un tīra operas iestudējuma bez stilizācijām un variācijām. Hermanis iepriekš intervijā paudis, ka vēlējies, lai solistiem nebūtu "stipri melodramatiska ķermeņa valoda", kas tiem parasti operās raksturīga, to uzticot dejotājiem fonā. Tāpēc šajā uzvedumā nav nepieciešamības pēc vokālistiem, kas skraidītu šurpu turpu pa skatuvi. Varbūt pārspīlēju, bet pusi no cēliena, šķita, Jenūfa tā arī no vietas neizkustējās. Toties vokāli viņas balss meistarīgi virzījās pa nebūt ne vieglo Janāčeka 20. gadsimta sākuma partitūru.

Števu armijā neiesauc un, rau, – kāzas ir pussoļa attālumā. Priecīgā vēsts nāk ar kora balsīm, kuru vidū ir arī pats Števa – spēcīga tenora Aleša Brisceina (Aleš Briscein) izpildījumā. Hermaņa scenogrāfija ir atdalījusi kori no drāmas, kura norisinās galveno varoņu vidū. Drīz vien Števa nolaižas pie pārējiem tēliem skatuves priekšplānā, iekļaujoties šo tēlu kopainā, kas stipri kontrastē ar kora jeb tautas dzīvo un daudzkrāsaino raksturu. Izņemot ganiņu Jano, neviens cits ar tautu vairs nesatiksies. Šī radītā distance starp kori un galvenajiem tēliem paliks operas iestudējuma lielākā mīkla.

Svinības gan ir īsas, jo Števa ir piedzēries un jautrība par lielu, tāpēc Jenūfas pamāte Atslēdzniece atliek kāzas uz gadu, kamēr Števa pierādīs savu rakstura nopietnību. No šī brīža skatuve un skatītāju uzmanība būtībā piederēs pamātei, kuras lēmums izsauc virkni notikumu. Cēliens noslēdzas ar Jenūfas un greizsirdīgā Laka konfliktu, kurš ar nazi sakropļo Jenūfas seju. Brendena Gunnella (Brenden Gunnell) Laka ir drīzāk emocionāls un nesavaldīgs, ne ļauns un atriebīgs. Tāds ir arī viņa vokālais sniegums – tiešs un varonīgs, bet vienmēr paliekošs Števas ēnā.

Nez, vai tā ir bijusi Hermaņa izvēle, vai arī tāds ir librets, kurš tālāk visu operas dramatisko slodzi liek iznest pamātei. Viņa ātri vien otrā cēliena sākumā sazāļo Jenūfu un aizsūta to dziļā miegā. Iespējams, tā ir tāda čehu komponistu iecienīta tradīcija apklusināt galveno varoni, jo arī Dvoržāka slavenākajā operā "Nāra" galvenās varones apsolījums klusēt ilgst gandrīz vai pusi operas. Tāpēc grūti arī pateikt, kāpēc Jenūfas attēlotājai Andreai Dankovai (Andrea Dankova) pēc pirmā cēliena tā arī neizdodas skatuviski pārliecināt par savu aktiermeistarību, kaut gan dziedājums ir stabils un nebūt ne sliktāks par Atslēdznieci.

Atslēdziniece gan sarunā precinieku – tas būs Laka –, gan arī nobendē vienīgo šķērsli ceļā šīm laulībām – jaundzimušo Števas dēlu. Cēliena finālā šo nāvi gan daudz vairāk pārdzīvo nozieguma izdarītāja, nojauzdama neizbēgamo sodu par pastrādāto. Anhelesas Blankasas-Gulinas (Angeles Blancas Gulin) dziedājums Atslēdznieces lomā ir spēcīgs un pārliecinošs, bet viņas saspēle ar citiem skatuves varoņiem – izcila.

Atšķirībā no pirmā cēliena, otrais veidots tik reālistiski, cik vien iespējams. Scenogrāfiski tā ir kāda nabadzīga dzīvokļa telpa, kur ir gan gulta, gan galds un virtuve un darbība norisinās tagadnē – bez tautiskiem tērpiem –, un tikai vienu brīdi aiz logiem parādās baletdejotājas kā atsauce uz pirmo cēlienu. Tā nav reta parādība, kad operas iestudējuma režisors ir arī scenogrāfijas autors. Piemēram, Metropoles operā vairāk nekā 30 gadus repertuārā ir ievērojamā itāļu režisora Franko Dzefirelli iestudējums Pučīni "Bohēmai", kur viņš ir arī scenogrāfijas autors. Ja Dzefirelli scenogrāfija ir ārkārtīgi krāšņa un gluži kā no bilžu grāmatām, Hermaņa estētika ir krasi atšķirīga. Te gandrīz katrs priekšmets tiks izmantots – vai tā ir dārzeņu kaste, kurā tiek ielikts zīdainis, lai to nestu nāvē, vai ledusskapis, kurā vājprātā Atslēdzniece met zīdaiņa drēbītes. Turklāt Hermaņa scenogrāfija ir bez dziļuma, tā drīzāk izplešas uz skatuves sāniem, līdzīgi kā viņa iestudējumā "Klusuma skaņas" Jaunajā Rīgas teātrī. Tas gan ir neparasti operu scenogrāfijā, kur ierasts redzēt daudzmetrīgus apjomus (un tas nav svešs arī Hermanim Verdi operas "Trubadūrs" iestudējumā Zalcburgas festivālā), taču šajā gadījumā tas tuvina sižeta darbību ikdienišķumam, spēcīgi kontrastējot ar operas pirmās daļas mākslīgumu.

Kad nu melnais darbs padarīts – bērns nonāvēts un kāzas aizrunātas, – trešais cēliens atgriežas ierastajās sliedēs jeb pirmā cēliena estētikā. Ir tikai viena, būtiska atšķirība – Jenūfas balto kleitu sedz melna drāna. Arī Atslēdzniece ir pārdzīvojusi nervu sabrukumu, un varoņu savstarpējā saspēle kļūst vēl mākslīgāka un tāpēc dramatiskāka, neticamāka. Nav ilgi jāgaida, kad noziegums tiek atklāts, taču Jenūfa piedod Atslēdzniecei. Operas fināls ir viens no izaicinošākajiem brīžiem Janāčeka darbā, kad Laka atkārtoti pauž uzticību Jenūfai un abi dodas pretī jaunai dzīvei. Hermanis to atrisinājis diezgan brīvi – tas ir abu kvēls un ilgs skūpsts, ne klišejisks gājiens kaut kur nezin kur: abi varoņi būtībā paiet viens otram pretī.

No režijas un scenogrāfijas viedokļa šis darbs apvienojumā ar izciliem Annas Votkinsas (Anna Watkins) tērpiem ir gandrīz nevainojams, it kā atstājot ēnā darba muzikālo pusi. Kaut gan diriģenta Juraja Valčuhas (Juraj Valčuha) vadībā viss solistu ansamblis un orķestris sasniedz augstu māksliniecisko sniegumu, šajā iestudējumā tas tiktāl saplūst ar Janāčeka operas iestudējuma interpretāciju, ka nav atraujams atsevišķi no režisora un viņa komandas veikuma. No otras puses, iespējams, tieši šādi ir panākama tuvu ideāla saskaņa starp režisoru un komponista partitūru.