Foto: Kristaps Kalns
 
Komentē
0
Saglabā

Par Viestura Kairiša iestudēto, pēc Māras Zālītes lugas veidoto izrādi "Smiļģis" Dailes teātrī (2021).

Ņudzoņa tukšā telpā ir kā nieze, kas paliek pēc Dailes teātra izrādes "Smiļģis". Jo Smiļģis nav viens, viņu ir seši. Viņi ņudz. Pat kad Māras Zālītes lugā skaistākās padomju modes jādemonstrē skaistākajām Dailes teātra primadonnām, Viestura Kairiša iestudējumā elegantajās, košsarkanajās Ilzes Vītoliņas kleitās defilē seši smiļģi.

Mēs pavisam bijām seši

Paradoksāli, bet no visiem jautājumiem, kas paliek pēc izrādes, jautājums – kāpēc viņi seši – ir visvieglāk atbildams. Jo varētu būt vēl vairāk. Smiļģis kā Raiņa Baltais tēvs ir tūkstošveidis – viens viņš ir bohēmā krogū, cits – režisors izrādes mēģinājumos, vēl cits – vēstulēs mīļotajai sievietei, pavisam atšķirīgs – kā kritikas iemīļots aktieris, un vēl jau Smiļģis ir inženieris, Dailes teātra skatuves sarežģītās podestūras autors… Vēl jau viņš ir tēvs, kuram patika savus puikas vizināt uz muguras, bet nepatika pie viņiem laicīgi atgriezties mājās… Vēl jau viņš ir dēls, kurš bijājās savas mātes Hedvigas… Un vēl viņš ir "domātājs telpā", kā viņu raksturoja pēctecis Pēteris Pētersons. Smiļģis ir inscenētājs, kurš ik izrādē rada savu neatkārtojamo telpisko veidojumu, personība, kas pati aizpilda jebkuru telpu, pievērš sev uzmanību jebkurā kompānijā. Un, lūk, mūsdienu Dailes teātra milzīgo, tukšo telpu ar scenogrāfes Ievas Jurjānes supertalantīgi ieraudzīto, medus šūnām līdzīgo, izjaucamo un dažādi saliekamo konstrukciju ar videoprojekciju ekrāniem gar sāniem (tie ar Jurjānes zīmējumu palīdzību rada papildu dimensiju lakoniskajam skatuves iekārtojumam), šo telpu piepilda sešgalvu Smiļģis – Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Toms Veļičko. Neviens no viņiem nedominē – katram atvēlēta epizode, kurā viņš ir Smiļģis, bet pārējie "smiļģīši" iejūtas citās – Dailes teātra līdzdibinātāja Jāņa Munča, aktieru, čekistu, garderobistu un dežurantu lomās. Bet, kad viņi visi kopā ir Smiļģis – horeogrāfes Janas Jacukas izdreijātā, saskaņotā kustību partitūrā kā daudzkāju, daudzgalvu būtne, allaž – izriestām krūtīm, lepni atmestām galvām un horizontā vērstiem skatieniem – tad viņi ņudz tik sinhroni, tik pārliecinoši, ka šis tēls ieņudz skatītājam zem ādas. Vairākiem recenzentiem, šķiet, ir savs favorīts sešotnē, bet man – nav, lai gan izrādes sākumā skatiens ierasti aizķeras aiz Artūra Skrastiņa koncentrētās sejas.

Vai varbūt tie daudzie smiļģi kā seši mazi bundzinieki ir tādēļ, ka Smiļģim izrādēs bija princips – jo vairāk cilvēku uz skatuves, jo labāk? Allažiņ tika izgudroti gondoljeri un pavadones, šuvējas un kalponītes, pat ja autoram nav bijis ne miņas no tik kupla personāžu skaita. Allažiņ uz skatuves vai viss ansamblis. Kairišam – vientuļš sešgalvu Smiļģis.

Dīvas un bitītes

Lai gan nav nemaz tik vientuļš. Cik daudz sieviešu nespēj bez Smiļģa un priecājas, ka viņš dzīvs! Katra no aktrisēm gan spēlē citā toņkārtā, uz kuru noskaņo arī viņu tērpi. Sarkanā samtā, melnām matu cirtām zem zelta vainaga Dārtas Danevičas Eleonora – Spīdola, seksuāls vamps, eksaltēta līdz nemaņai un groteska. Kristīnes Nevarauskas Berta, kas biogrāfiski ir īsta Smiļģa liktenīgā sieviete, izrādē ir praktiskā bitīte ikdienišķā, brūnā kleitiņā – piezemēta, steidzīga, precīza un skopa emocionālās izpausmēs. Rēzija Kalniņa, ļoti trāpīgi izvēlēta aktrise lomai – dīva; sieviete – noslēpums Lilija Štengele, allaž vakartērpā ar tādu kā mantiju uz pleciem. Ievas Segliņas atveidotā Smiļģa māsa, mazliet kariķēta Lelde no "Spēlēju, dancoju" ar milzu bizēm un vainagu. Lidijas Pupures traģiskā Smiļģa māte kā no Bernardas Albas mājas. Visbeidzot – mazputniņš ar mugurkaulu, klauniņš un teātra sirds vienlaikus – ekspresionisma manierē vārdus stiepjošā un rokas līgani izstiepjošā Ilzes Ķuzules-Skrastiņas iemiesotā Felicita Ertnere. Nē, Smiļģis nav vientuļš. Rau, kad teātrim aptrūkstas naudas, pat Rainis steidzas palīgā. Ievas Segliņas Rainis  (gribas teikt – Rainītis) ir viens no maniem mīļākajiem izrādes personāžiem. Ar milzīgu pašcieņu, bet tik mīlīgs. Sevī vērsts, bet tik sirsnīgs. Kluss, bet tik pārņemošs. Viņi visi – šie Zālītes/Kairiša personāži – nemainās. Hronoloģiskais laiks rit, bet gan Smiļģis, gan viņa sievietes paliek, kādi ir, jo izrāde nav hronoloģiski lineārs stāsts, tā ir koncentrētu mirkļu, pozu, mizanscēnu straume, kuras mērķis ir tuvoties Lielajam Mākslas (pat ne Smiļģa) Noslēpumam. Tam, ko Smiļģis sauca par volūmenu, tai īpašajai, intensīvajai, blīvajai enerģijai, kura, teātrim labvēlīgajām zvaigznēm pareizi sastājoties, tiek radīta uz skatuves, triecot to skatītāju zālē. Un saņemot atpakaļ. Un tas, manuprāt, notiek arī Dailes teātra izrādē.

Sinhronie peldētāji

Teatralitātē aizņēmies dažus paņēmienus no krievu groteskas un bufonādes meistara Dmitrija Krimova (to ievēroju jau izrādē "Mumu" Krievu teātrī), Kairišs rada savu valodu, kurā inscenējuma vērienīgums ir radniecīgs Smiļģa un otra Dailes teātra dibinātāja Jāņa Munča postulētajai mākslas valodai. Bet tā nav tā pati. Kairišs neatdarina Smiļģa centrtiecīgās mizanscēnas, labi zināmas no foto. Tajās galvenais varonis (bieži pats Smiļģis) ir centrā uz paaugstinājuma, pārējie pakāpienveidīgi apkārt viņam, rokas pret centru izstiepuši. Kairišs savas izrādes varoņus izvieto Ievas Jurjānes milzu "medus šūnās", kuru šķībā deformācija, kā to "Kultūras Dienā" jau paudusi Dita Rietuma, liek atcerēties Dailes teātra radīšanas laikā Eiropā joprojām aktuālo ekspresionismu.

Tāpat kā Smiļģi, Viesturu Kairišu nekad nav interesējušas izsmalcināti savītas reālpsiholoģiskas izrādes – pat dramaturģiju viņš nekad nav tādu izvēlējies. Vienmēr viņa izrādēs milzu vieta ir metaforai, simbolam, lielam mērogam – un tas acīmredzot dara viņu radniecīgu Smiļģim.

Runājot par Dailes teātra moto "Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība" – tieši ar pirmo izrādē ir problēmas. Jau Zālītes luga ir vispārinājumu un nojausmu pilna, bet, atsvabinot viņas stāstu no jebkā sadzīviska un vietā liekot vien spilgtus skatuviskus triepienus (par tiem jāpateicas scenogrāfei Ievai Jurjānei, gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam un kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai), skatītājam, kurš nezina smiļģiskos pieturas punktus, izpratne par šo leģendāro personību var arī nerasties. Tiesa, skaidrs kļūst viens – ja nebūtu Smiļģa, nebūtu Dailes teātra.

No reālisma, par laimi, ir tālu gan Māras Zālītes luga, gan Viestura Kairiša iestudējums. Tāpēc tajos nav ne vārda par Pēteri Pētersonu, kuram taču bija milzīga nozīme Smiļģa dzīves izskaņā. Tāpēc ne Zālītes, ne Kairiša darbs nav biogrāfiski, lai gan dzīves fakti tiek pieminēti. Tie rotē divās "sfairās" – Smiļģa attiecībās ar sievietēm un Dailes teātra veidošanā.

Smiļģa biogrāfiju jāiet skatīties uz JRT, kur izrādē "Meklējot Spēlmani" varam uzzināt tik daudz Smiļģa personīgās dzīves un teātra aizkulišu peripetiju. Dailes "Smiļģis" drīzāk ir mēģinājums Smiļģa/Kairiša sinhronās peldēšanas vai kopīgas dejas žanrā, un kas zina, aiz kura no smiļģīšiem ir paslēpies Kairišs pats.

Tēmas

Henrieta Verhoustinska

Henrieta Verhoustinska vada dažādus raidījumus Latvijas Televīzijā un ir diplomēta teātra kritiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!