"Mārciņa miesas", kas kļuvusi par apzīmējumu maniakālai tieksmei visos sīkumos ievērot pat absurdākās juridiska līguma vai vienošanās nianses, ir tikai viens no Šekspīra lugas "Venēcijas tirgotājs" lietotākajiem citātiem. Slavens ir arī lugas antagonista – ebreju augļotāja Šeiloka – monologs par žīdu tautas mūžīgajām ciešanām, ar kuru viņš izskaidro savu neganto atriebes kāri, pieprasot savas līgumā ierakstītās tiesības – par laikā neatmaksātu parādu izgriezt parādniekam – Venēcijas tirgotājam kristietim Antonio – mārciņu viņa miesas (sirds apvidū).
Bezrūpīgās spēles
Iestudējot Nacionālajā teātrī šo Šekspīra darbu, kuru tas rakstīja kā komēdiju, režisors Aiks Karapetjans izrādē nevilšus atkārto lugas ontoģenēzi: proti, gan autors, gan inscenētājs gribēja radīt kaut ko vienu, bet sanāca gluži kas cits, turklāt kas – nevienam īsti nav skaidrs, arī pašam Šekspīram ne, un, spriežot pēc izteikti plakātiskā punkta uz "i" izrādes finālā, arī ne Karapetjanam. Iemesli šādai neskaidrībai gan atšķirīgi, izņemot vienu – zināmu bezrūpību.
Šekspīrs rakstīja lugu par populāru tēmu, lai pārtrumpotu Kristofera Mārlova lugas "Maltas ebrejs" komerciālos panākumus konkurentu trupā, kurus gluži negaidīti (Mārlova luga bija uzrakstīta pasen un izņemta no repertuāra, arī pats Mārlovs pirms kāda gada bija nogalināts) eskalēja Elizabetes I indēšanas mēģinājumā vainotā ebreju daktera prāva un nāvessods. Savukārt Karapetjana ieceres pamatā – atsaucos uz viņa repliku izrādes programmiņā – "ideja par divu dažādu pasauļu – kristiešu kopienas un citai reliģijai piederīgo – sadursmi vienas pilsētas sienās". Turklāt, lai būtu skaidrs, ka šim stāstam ir vistiešākais sakars ar pašu Karapetjanu – armēni Latvijā – , tai pašā lappusē publicēts šis pats paskaidrojums arī armēņu valodā (turpmākie programmiņas teksti – arī angļu, itāļu valodā un ivritā).
Kas sanācis Šekspīram, visiem zināms – no komēdijas par to, kā tiesā tika izjokots alkatīgais, atriebīgais un visādi citādi riebīgais žīds, kopš 1814. gada, pateicoties slavenajam britu aktierim Edmundam Kīnam, uz skatuves dēļiem un arī uz ekrāna tiek rādīts stāsts par traģisku, atstumtu personību, ko piekrāpj gan paša karsti mīlētā meita, gan kristiešu taisnā tiesa (piecdesmit gadus pēc Kīna šo Šeiloka versiju nostiprināja, kā runā, ģeniālais Henrija Īrvinga darbs šai lomā, kas par vecā ebreja nedienām licis šņukstēt viktoriāņu publikai). Interesanti, ko ar ebreju augļotāja slaveno monologu "Vai žīdam nav acu? [..] Vai viņam netek asinis, kad tam dur?" iesāka Šekspīra laikā, kad Šeiloks uz skatuves lielākoties bija pārspīlēts ļaundaris ar sarkanīgu parūku un milzīgu mākslīgo degunu, piebildīšu tikai, ka pats Šekspīra teksts ir daudz interesantāks par abām šīm – tomēr plakanajām – interpretācijām, jo ne jau tikai attaisno Šeiloku, bet arī pretstata viņa drūmo, tumšam akacim līdzīgo un tik tiešām nepatīkamo personību gaišajai, rotaļīgajai Renesanses cilvēka būtībai, kas tik atsaucīga (tobrīd Šekspīrs tam vēl ticēja) draudzībai, augstsirdībai, žēlsirdībai. Vairāk vai mazāk lugas ambivalenci var nojaust režisora Maikla Redforda 2004. gada filmā ar Alu Pučīno (Šeiloks) un Džeremiju Aironsu (Antonio).
Tēmu mudžeklis
Kas no ieceres pretstatīt "svešinieku" ksenofobiskajai sabiedrībai sanācis Karapetjanam?
Nosacīti izrāde rit divos paralēlos slāņos: psiholoģiskais teātris un spēles teātris. Karapetjans: "Izrādē abas [Venēcijas kristiešu un cittautiešu] pasaules tiks parādītas kā divas atšķirīgas vides, divas "skatuves". Pirmajā daļā – 16., 17. gs. teātra vieglprātība, virspusējība, jautrība, tukšas kaislības un āriškība – šādi venēciešu sabiedrība izskatās Šeiloka acīs. Otrajā daļā – drūmā, nopietnā, pat traģiskā Šeiloka tēma." Taču scēnai ir savi likumi, un dalījums notiek nevis cēlienos, kā iecerējis režisors, bet dažādos aktierspēles principos – gluži vienkārši lugā ar Šeiloku un viņa nežēlīgo prasību saistītās ainas konsekventi mijas ar rotaļīgajām un bezrūpīgajām epizodēm Porcijas mājās, kura izjoko savus neveiklos preciniekus, bet scenogrāfija izrādē tiek pārbūvēta tikai starp cēlieniem. Daži aktieri – Uldis Dumpis kā līdzjūtību raisošs Šeiloks ar vērā ņemamu harismu, Normunds Laizāns kā ebreju augļotāja galvenais oponents lugas protagonists Antonio, Šeiloka meita Džesika – iekšēji sašķeltā Madara Botmane, Madaras Saldoveres gudrā un skaistā Porcija – darbojas tikai psiholoģiskā teātra ietvaros, citi – Ivars Kļavinskis kā piezemētais Graciano un Jānis Āmanis – Džesikas nolaupītājs un kristīgais līgavainis Lorenco – tikai spēles teātra, turklāt drīzāk rupjā laukuma teātra žanrā. Savukārt Ievas Aniņas Nerisa un Jānis Vimba tik nozīmīgajā Basanio lomā vairāk vai mazāk graciozi pārslīd no viena stila otrā. Turklāt Vimba, kurš īstu cilvēku aiz mežģīņoti cirtotās, manierīgās maskas ļauj ieraudzīt gaužām reti, šim mikslim ir atradis pat psiholoģisku motivāciju, gan ne viscaur izturētu: parasta jauna vīrieša intonācijā viņš runā dažas reizes, vēršoties pie sava drauga Antonio (bet ne vienmēr), kurš aizņēmies naudu Basanio labā un attiecīgi gatavs ziedot viņa labā dzīvību, pakļaujoties liktenīgā vekseļa prasībai. Tiklīdz runa vērsta vai skar daiļo dzimumu, Basanio kļūst līdzīgs tādai kā raustelīgi lēkājošai, spiedzīgai marionetei.
Izrādes sākums ir režisora sacerēts, atmetot vairākus personāžus un dialogu reducējot starp Antonio un Basanio, kas turklāt pamostas vienā gultasvietā. Normunds Laizāns intervijā "Nacionālā Teātra Avīzei" liek noprast, ka Antonio cieš mīlestības pret Basanio dēļ (kā tas ir Redforda filmā), arī režisora veiktie lugas īsinājumi vedina uz šādām domām, bet ne pats aktieris, kurš Antonio iemieso kā principu cilvēku, kam jātur dotais vārds, ko uzņēmies drauga dēļ. Tas nav pretrunā ar loģiku un aktierim izdodas pārliecinoši, taču Basanio mazliet androgīnais tēls kļūst pavisam nesaprotams, īpaši nav skaidrs, kas notiek starp viņu un Porciju.
Ar varoņiem Karapetjans izrīkojas brīvi: īpaši nerūpējoties par loģiku un motivāciju, apvieno vairākus Šekspīra personāžus vienā (šādi kokteiļi ir gan Basanio, gan Graciano), izmetot no lugas izteikti komiskus varoņus, piešķir to vaibstus un tekstus palikušajiem, izjaucot lugas struktūru un loģiku, bet vietā savu neviešot. Ir skaidrs, ka jaunie venēcieši režisoram nepatīk, un lāgiem tie izskatās/izklausās vienkārši pēc ķēmiem, nojaucot spēku samēru starp tēliem – galu galā vienīgie vērā ņemamie cilvēki izrādās Šeiloks, Antonio un Porcija, kuru starpā tiesas ainā nodibinās kāda vāra saikne, kas izčākst ļaunā pūļa antisemītiskajos kliedzienos un Šeilokam – morāli un finansiāli iznīcinātam – pazūdot no skatuves.
Jāteic, Šeiloks nav vienīgais Šekspīra ļaundaris, kurš apklust un vairs nerunā pēc tam, kad padarījis savu vai izgāzies savā nelietībā (ir arī, piemēram, Jago lugā "Otello"). Ko ar šo situāciju iesākt, režisors īsti nav zinājis, tāpēc fināla ainā – Šekspīra 5. cēlienā –, kad Porcijas namā atrisinās visi pārpratumi un zeļ laime un prieks (Šekspīram), un visi puikas turpina ķēmoties, skaistu sieviešu mātišķi atbalstīti (Karapetjanam), tiek aši paziņots, ka žīds miris (lugā par Šeiloka nāvi nekādu ziņu nav), lai parādītu, cik bezsirdīgi ir jaunie venēcieši, kuri par šo vēsti taču priecājas tikpat rotaļīgi kā par precībām, un tiek sagudrota noslēguma epizode, kur Šeiloka meitu Džesiku ķer pareģotais lāsts.
Nepabeigtais stāsts
Tā kā Uldis Dumpis nerunā ar akcentu un viņam nav peisaku, Šeiloka citādība netiek uzsvērta ārišķīgiem līdzekļiem – no vienas puses, skatītāju līdzjūtība viņam kāpinās, no otras, top skaidrs, ka pietiekami daudz no šīs citādības ir paša Šeiloka apziņā, un pateikt, kur vista, kur ola divu divām nesamierināmām patiesībām, teju nav iespējams. Nav arī skaidrs, vai Dumpja Šeiloka roka nenotrīcētu, griežot Antonio miesā, – aktieris šai lomā necenšas iztaisīties par nevainīgu cietēju, viņš ir lakonisks, stiprs, ļoti cilvēcīgs, taču ne cildens. Taču arī šī intriģējošā tēma par svešo, kas ne vien tiek atgrūsts, bet arī pats sargā savu nošķirtību, izrādē netiek turpināta.
Latvijā "Venēcijas tirgotājs" iestudēts gaužām reti, pēc kara tikai vienu reizi (1989. gadā Dailē) – tās pašas neērtās žīdu tēmas dēļ, kas jo neērtāka kļuva pēc holokausta un kuru īsti apiet nav iespējams, bet izlīdzēties ar norādi uz kādu abstraktu "atšķirīgumu" – sarežģīti. Līdzīgi tas noticis Krievijā, kur pēc teju 80 gadus ilgas Šeiloka klusēšanas pēdējā gadsimtu mijā tas ierunājās divu labu režisoru (Andreja Žitinkina un Roberta Sturua) iestudējumos ar izciliem aktieriem – Mihailu Kozakovu un Aleksandru Kaļaginu Šeiloka lomā ("Mossoveta" un "Et Cetera" teātros). Pietiekami atšķirīgajiem uzvedumiem kopīgs bija laikmets – jūtīgo antisemītisma un ksenofobijas tēmu pēc tik ilga pārtraukuma abi režisori nevilcinoties pārcēla uz mūsdienu Krieviju.
Karapetjanu, neraugoties uz programmiņā pausto, tēmas "laikmetīgums" nav pārāk interesējis, drīzāk divu teatrālu sistēmu izpēte. Aigara Ozoliņa izcilā scenogrāfija, kas baroka operas un Elizabetes I laika teātra stilā apspēlē tēmu "visa pasaule – skatuve" un Kristīnes Pasternakas mazliet ironiskie, bet ļoti skaistie laikmeta kostīmi uztur rotaļīgo gaisotni. Taču tērpi arī mazliet iegāž aktierus, kuri Renesanses laika "zeķubikses" un lūpukrāsu uztver kā aicinājumu vīriešiem gorīties, šķobīties un tirināties, līdzīgi kā tas nereti notiek, vīriešiem spēlējot sieviešu vai travesti lomas. Īpaši ar šo ligu sasirdzis Jānis Āmanis Lorenco lomā, liekot ļoooti brīnīties, ka viņa dēļ ebreju jaunava nodevusi ticību, tēvu, ģimeni.
Aiks Karapetjans nav vienkāršs kārtējais režisors, viņa imidžs ir režijas brīnumbērns un vienlaikus mazliet enfant terrible (no inteliģentās mākslinieku ģimenes nākušais jaunais talants intervijās ar šo tēlu koķeti spēlējas), viņa kontā ir trīs atšķirīgi, bet gana koši sniegumi: studentu īsfilma "Riebums" (saņēmusi "Lielo Kristapu"), pilnmetrāžas spēlfilma "Cilvēki tur" (gana provokatīvs skatījums uz t.s. urlu dzīvi Rīgas guļamrajonā) un asiņainas revolūcijas kontekstā ievietotais Rosīni "Seviļas bārddzinis" Latvijas Nacionālajā operā. Tāpēc vēl jo skumjāk, ka "Venēcijas tirgotājs" drīzāk ir ne-notikums, lai gan arī tādā ir pietiekami aktierdarbu, kam pieķerties un par ko padomāt.
0