Foto: Mārcis Baltskars
 
Teātris
20.10.2021

Aukle ar Tildas Svintones acīm

Komentē
2
Saglabā

Par Intara Rešetina režisēto izrādi "Aukle" (Latvijas Nacionālais teātris, 2021).

Režisors Intars Rešetins paliek uzticīgs frankofonajai literatūrai (viņa iestudējumu vidū no franču valodas nav tulkota tikai Alekseja Ščerbaka luga "Balta vārna melnā krāsā") un Nacionālajā teātrī iestudējis marokāņu izcelsmes francūzietes Leīlas Slimani romāna "Klusa dziesma" dramatizējumu, izrādei dodot nosaukumu "Aukle" (angliski un krieviski šo romānu var atrast ar nosaukumu "Ideālā aukle"). Rešetins palicis uzticīgs arī savai iecienītajai tēmai – attiecībām ģimenē, vistuvāko cilvēku starpā.

Lineārs stāsts

Veiksmīgu karjeristu ģimene, kurā parādās mazs bērns/bērni, šosezon kā fenomens aplūkota jau Lauras Grozas izrādē pēc Nīnas Reinas lugas "Piekrišana". Dailes teātra iestudējumā gan nav tieši pateikts, ka bērna dzimšana ir lūzuma punkts, tomēr netieši tas ir nojaušams. Intaru Rešetinu, iestudējot izrādi Nacionālajā teātrī, ir nodarbinājis jautājums: vai iespējams sabalansēt veiksmīgu darbu (varbūt pat darbaholiķa) un dzīvi ar bērnu klātbūtni tajā? Lai gan Leīlas Slimani romāns ir arī par to, tas nav tikai par to. Romāns visvairāk ir par tumsu cilvēkā (auklē Luīzē), kas pamazām izplešas, un tajā ir arī mazliet – bet tikai mazliet – sociālās kritikas: galu galā, gan pati autore, gan viņas varone Mirjama un arī aukles Luīzes draudzene Vafa nav franču izcelsmes un Slimani fabulā ir nodalītas darba devēju, ģimeņu un aukļu sociālās teritorijas. Romāna īpašo intonāciju rada fakts, ka sižets sākas ar baiso nobeigumu un tiek šķetināts, lasītājiem jau zinot atrisinājumu. Lai neatklātu darba saturu, nerakstīšu, kas īsti notiek šai "vidējā franču ģimenē", tomēr piebildīšu, ka ne velti romāns 2016. gadā ieguvis Gonkūru prēmiju.

Izrāde savukārt ir lineārs stāsts, kurš, neraugoties uz to, ka šķietami centrējas uz Ditas Lūriņas atveidoto aukli Luīzi kā uz galveno varoni, didaktiski galvenokārt vēsta par to, cik slikti, ka vecāki aizņemtības dēļ pamet novārtā bērnus. Šim virsuzdevumam pakārtotas arī sižetiskās izmaiņas dramatizējumā. Lai gan izrādes varoņi jau no pirmajām minūtēm atbild uz kāda pratinātāja – izmeklētāja? – jautājumiem, kas liek domāt, ka norisinājies kāds sarežģījums, kuru mūsu acu priekšā šķetina personāži, tomēr līdz atrisinājumam intriga nonāk hronoloģiskā secībā un arī atbildētāju psiholoģiskā kondīcija neliecina par jau notikušu traģēdiju.

Ļaunu vēstošā vide

Izrādes vājā vieta ir dramatizējums. Nav iespējams saprast, kāpēc no romāna inscenējumam izvēlētas tieši šīs, nevis citas epizodes, un arī to saistība nolasās fragmentāri. Lieku reizi pārliecinos par to, ka dramaturgs ir profesija, bet romāna "Klusa dziesma" dramatizētāji Nacionālajā teātrī ir šī darba tulkotāja Agnese Kasparova un režisors Intars Rešetins. Epizožu ziņā izrādes dramatiskā materiāla veidotāji nedaudz, šķiet, iedvesmojušies no režisores Lūsijas Borleto filmas "Chanson douce" (2019), kurā uzmanība koncentrēta uz Masē ģimenes dzīvi un kurā nav iekļautas romāna ainas, kas norisinās, piemēram, ģimenes mātes Mirjamas darba vietā vai Luīzes dzīvē ārpus aukles darba.

Režisors izvēlējies nosacītu vidi un arī izrādes varoņu darbošanos, kurā tomēr atklājas reālistiski raksturi. Paša Rešetina radītajā scenogrāfijā spēles laukumu klāj slīpa, balta grīda, pa kuru izbērti balti, šķiet, porolona kluči – parafrāze par bērnu spēļmantiņām. Pieaugot darbības spriedzei, kā ļaunu vēstoša, griezīga nots baltajiem klučiem pievienojas melnie. Mazie kluči, paņemti rokās, var būt jebkas – izbērtas rotaļlietas vai pats mazulis. Daži lielāki balti kluči aizstāj jebkuras mēbeles (neērta, apzināti neomulīga vide), bet dibensienu klāj ekrāns, uz kura – atkal jau spriedzes brīžos – parādās aukles (Dita Lūriņa) gaišo skropstu ieskauto, caurspīdīgo acu nekustīgā skatiena melnbaltais videoattēls.

Melnie pret gaišo

Aukles Luīzes noslēpumaino dabu atklāj Tildas Svintones grims Ditai Lūriņai (pieminētās gaišu skropstu izgaismotās acis) un aktrises nospriegotā stāja ar dūrēs savilktiem pirkstiem gar sāniem nostiepto roku galos. Atšķirībā no pārējiem personāžiem, kas tērpti melnās vai tumšās drēbēs, aukle ir gaišpelēkās biksēs un maigi rozā trikotāžas jaciņā (tērpu māksliniece Jana Čivžele). Viņa ir biedējoši mierīga un runā klusā, maigā balsī, izņemot dažas reizes, kad tomēr sāk kliegt (būtu efektīgāk iztikt bez šīm reizēm). Nojaust viņā augošo tumsu tikpat kā nevar, tomēr no pārējo – "melno" personāžu attieksmes var nojaust, ka izrāde savā ziņā ir aukles subjektīvais skats, kurā pārējie cilvēki parādās kā agresīvi vai naidīgi. Pat jaukā Masē kundze – Ingas Misānes-Grasbergas Mirjama – laiku pa laikam ierūcas, paužot nepatiku pret bērniem, kuri viņu nomocījuši, vai aukli, kuras dīvainības sāk viņu uztraukt. Savukārt Artura Krūzkopa Pols Masē lielākoties demonstrē teju bērnišķu vieglprātību un tikpat bērnišķu tiecību visās likstās vainot kādu citu – visparocīgāk, aukli Luīzi. Bērnu vecāku pāra galvenais uzdevums ir bez mitas lūkoties datorā un telefonā, demonstrējot noziedzīgi nevērīgo attieksmi pret bērniem, kurus viņi uzgrūduši auklei. Režisora iecerē zīmīga ir aina, kurā visi "melnie" personāži (pat epizodiskākie no tiem uzturas spēles laukuma malās arī ainās, kurās tiem šķietami nav, ko darīt) kā tādi marionešu dīdītāji sastājas ap gaiši tērpto aukli, satver viņu aiz rokām, pleciem, kājām un nogulda uz baltās grīdas (horeogrāfe Liene Grava). Pārējos personāžus atveido trīs aktieri – Indra Burkovska ar aktrisei piemītošo vitalitāti iejutusies Pola mātes Silvijas lomā un nemitīgi kašķīgā intonācijā pamāca jauno ģimeni, bet Daiga Kažociņa un Normunds Laizāns katrs spēlē vairākas lomas, kas neprasa no viņiem lielus aktieriskus izaicinājumus. Veiksmīgs izrādē ir mazuļu tēls – dzirdamas tikai viņu balsis ierakstā, tādējādi atrisinot gan viņu sižetiski noteikto prombūtni, gan ierastās problēmas ar aktieriem bērniem (tik mazu bērnu klātbūtne droši vien nevarētu būt iespējama arī epidemioloģisko nosacījumu dēļ).

Izrādei negatavību pārmest noteikti nevar – pirmizrāde bija paredzēta jau pagājušā gada novembrī. Zināms, ka Dita Lūriņa pieslēgusies izrādei krietni vēlāk, kad traumu guvusi pirmā aukles Luīzes lomā paredzētā aktrise – Lāsma Kugrēna. Tomēr nešķiet, ka aktrišu maiņa ir iemesls tam, ka stāsts izdevies tik plakans. Drīzāk tā ir režisora, kurš ir arī scenogrāfs un dramatizējuma autors, vēlēšanās sniegt ļoti skaidru vēstījumu, vienlaikus to ievietojot nosacītā, dziļdomīgā vidē un liedzot varoņiem konkrētību.

Tēmas

Henrieta Verhoustinska

Henrieta Verhoustinska vada dažādus raidījumus Latvijas Televīzijā un ir diplomēta teātra kritiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!