Par Pētera Sidara izstādi "Tveramā kustība", izstāžu zāle "Arsenāls"
Pētera Sidara izstāde "Arsenālā" ir kā iedvesmas zona – nozīmīgākais ir impulss, ko mākslinieks nodod apmeklētājiem, kā izmaina uztveri par mākslas būtību, darbu oriģinalitāti un jēgu. Izstādē industriālie atkritumi pārtop izvērstās instalācijās, vārnu ekskrementi kļūst par galveno iedvesmas avotu eļļas gleznu ciklam, haikas tiek vizualizētas ar alkīda krāsas šļakstiem uz lamināta. Pētera Sidara mākslinieciskās darbības aizsākumi meklējami Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā un vēlāk – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā – lietišķās mākslas studijas tolaik bija Sidara iespēja nodoties radošajiem eksperimentiem dekoratīvās pašvērtības aizsegā. Daži vārdi šeit jābilst par LMA Tekstilmākslas nodaļu, kas vairāku gadu desmitu garumā bija patiesa mākslas formālās stilistikas un praktisko eksperimentu laboratorija, kurā "ceļamaizi" jaunradei guvuši gan Latvijā, gan ārvalstīs pazīstami mākslinieki. Un, lai arī tekstilmāksla ir šķietami amatnieciskas materiālu apguves studijas, kā akadēmiskā specialitāte tā izveidoja padomju laikam (un ne tikai tam vien) unikālu mākslas studiju metodiku, kuras koncepti bija elastīgi adaptējami gan tradicionālajās mākslas nozarēs, gan arī laikmetīgās jaunrades formās. Šis fenomens ir tieši saskatāms Pētera Sidara mākslas darbos, kuros robežas starp materiāliem kļūst nemanāmas un nebūtiskas, sintezējoties jaunos, atšķirīgos izteiksmes veidos.
Sākotnēji Sidars sevi pieteic kā netradicionālu, ekscentrisku tekstilmākslinieku – ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskās mākslas arēnā –, taču drīz vien jaunrades dzinulis mākslinieku mudina nodoties tālākiem mākslinieciskajiem meklējumiem: viņa darbos sāk parādīties tādu materiālu kā presēta kūdra, māls, plastmasas sakausējumi, laminēšanas tehnoloģija, vilna, lins un tekstilšķiedras nelikvīda atkritumi izmantojums un vēl daudzi citi. Spēja savienot materiālus, atrast kopējās īpašības fiziski atšķirīgajās lietās ir dabas dota spēja, kura Pētera Sidara mākslā impulsu ieguva, studējot tekstila tehnoloģijas kopā ar tradicionālajām mākslām. Katrā mākslinieka darbā ir iespējams saskatīt tā dziļākos slāņus – sava veida "audumu", kurš rada sajūtas par darba nepārtrauktu attīstību arī pēc tam, kad darbs ir pabeigts un izstādīts.
Jau kopš agras jaunības Pēteris Sidars bijis jūtīgs pret apkārtējo vidi – mākslinieks stāsta, ka 8. klases laikā nositis odzi un novilcis tai ādu, jo viņu interesējis tās ornaments, tolaik vēl nezinādams, ka tieši čūsku ādas viņa turpmākajā daiļradē ieņems nozīmīgu lomu – reiz, vedot mākslas skolēnus pētnieciskā ekskursijā uz Rīgas zoodārzu, mākslinieks pievērsis uzmanību čūsku nomestajām ādām, kuru trauslās struktūras saglabāšana turpmāk kļuva par vienu no viņa mākslinieciskajiem uzdevumiem (laminēšanas process izrādījās visveiksmīgākais veids, kā tās eksponēt un glabāt). Vērīgums un cieņa pret fiziskām vielām vai priekšmetiem ir, iespējams, viens no tiem faktoriem, kas raksturo patiesu "mākslinieka dvēseli", jo taustāmās un redzamās lietas ir mākslinieka darbības un sajūtu izteikšanas līdzeklis. Un nepavisam nav svarīgi, cik skaisti, cildeni vai vērtīgi ir šie sākotnējie materiāli, – brīdī, kad tie nonāk iejūtīga mākslinieka interešu lokā, mainās gan to fiziskais veidols, gan arī nozīme, transformējoties jaunā fiziskā un estētiskā kvalitātē.
10. janvārī izstādes apmeklētajiem pasākumu sērijas "Sarunas muzejā" ietvaros bija iespēja satikt mākslinieku un izstādes kuratori Gundegu Cēberi. Pēteris Sidars, atsaucoties uz studijām tekstilmākslā, savu dzīvi raksturo kā tamborējumu – ar laimīgajiem un nelaimīgajiem mezgliem – un, gatavojoties izstādei, uzdevis sev jautājumu, "kā aiztamborēt visu "Arsenāla" telpu?". Jāsaka, ka tas māksliniekam ir pārliecinoši izdevies – abu izstāžu zāļu darbos tradicionālie glezniecības un tēlniecības materiāli apvienoti ar industriālo atkritumu, nelikvīdu, un plastmasas izmantojumiem.
Laminētais gleznojums "Plūsma" pirmajā izstādes telpā veido krāsu un formu labirintu, dodot skatītājam iespēju "ieiet" mākslas darbā un apjaust tā iespaidīgās dimensijas. Jāsaka gan, ka darba radīto efektu varētu pastiprināt klusinātāks apgaismojums, tāpat kā otrā izstādes telpā, kur ir pavisam tumšs un eksponāti ir atsevišķi izgaismoti. Šādi būtu iespējams skatītājam likt apmaldīties "Plūsmā", līdzīgi kā mākslinieks visā savas radošās karjeras laikā taustījies starp "mākslas" un "nemākslas" materiālu izteiksmes formu savstarpēju sintēzi.
Viesojoties Daugavpilī, Pēteris Sidars uzgājis firmas "Axon' cable & Interconnect" izgāztuvi, nokristījis to par savu īsto darbnīcu un atlasījis sev nepieciešamos materiālus – šīs laimīgās sagadīšanās rezultātā radušās vairums izstādē redzamās instalācijas, to skaitā mans favorīts "Šī krāsa man patīk" – gar sienu sarindoti seši neregulāras formas taisnstūri, kas veidoti no sacietējušai vatei līdzīga plastmasas blakusprodukta. Mākslinieks norāda, ka firmas pārstāvji bija vairāk nekā priecīgi nevajadzīgos ražošanas atkritumus nodot viņa rīcībā, jo to pārstrādes process ir sarežģīts un ne vienmēr ekonomiski izdevīgs. Savdabīga estētiska pievilcība piemīt arī "Objektam 50" – instalācijai, kas veidota no metāla, plastmasas, folija un sudrabainu cauruļu mudžekļa.
Iedvesma pie mākslinieka atnāk visnegaidītākajos brīžos, tāpēc viņš visur nēsā līdzi fotoaparātu un piezīmju grāmatiņu. Ideja instalācijai "Prieks, kur tu rodies!" tapusi, apmeklējot draugu un gaidot kafiju viņa piemājas dārzā. Pēkšņi no koku zariem uz galda nopilējusi ūdens lāse (nesen bijis nolijis), un Sidaram radusies ideja par nopilināto galdu – šoreiz gan ideja materializējusies, izmantojot alkīdu, nevis ūdeni. Man šķiet, ka šī epizode lieliski raksturo mākslinieka sajūtu pasauli un uztveri kā nepārtrauktas koncentrēšanās stāvokli un gatavību saskatīt jaunrades potenciālu ikvienā, pat visniecīgākajā notikumā. Fizisko ietvaru šīs sajūtas iegūst daudzo mākslā pavadīto gadu laikā iemantotās pieredzes rezultātā.
Izstādē redzamas vairākas darbu sērijas – viena no tām veidota, iedvesmojoties no ielās redzētajiem vārnu ekskrementiem, kuru veidotās kompozīcijas mākslinieks izvērš eļļas gleznojumos, kas savā formveidē atgādina galaktikās un visur dabā sastopamās fraktālās struktūras. Sidars vārnu ekskrementus ielās fotografē jau vairāk nekā desmit gadu, šīs fotogrāfijas apkopotas ciklā "Fraktālisms" (2005.–2015. g.), un šajā laikā viņam izdevies pat nokomplektēt teju vai pusi alfabēta – izstādi pavadošajā žurnālā redzamas trīspadsmit šādas fotogrāfijas, sauktas par "Vārnu alfabētu", kuras, cita citai blakus novietotas, veido viņa vārdu un uzvārdu. Zināma atsauce uz šo pašu tēmu redzama darbu sērijā ar ierāmētiem drēbju fragmentiem, it kā nejauši apšļakstītiem ar krāsu, – šīs kompozīcijas rada asociāciju ar Roršaha tintes traipu testu, jo alkīds uz auduma veido plankumus, sākot no zoomorfām, līdz pat pilnīgi abstraktām formām.
Māksla ir viss, un viss ir māksla, vismaz Pēterim Sidaram noteikti. Un viņa darbos nav jāmeklē dziļāk apslēpts filozofisks vēstījums – darbi ir jāskatās, tie ir jāsajūt, un jāļaujas mākslinieka iekšējās radošās enerģijas manifestācijai viņa daiļradē. Visaugstāk novērtēju to, cik nepretenciozi mākslinieks pats vienmēr izturējies pret saviem panākumiem – viņa sirsnība, cilvēcība un enerģija ir lipīga. Jācer, ka izstādes apmeklētājiem arī pielips kaut nedaudz no Sidara jaunatklāšanas tieksmes un mēs pārmatosim spējas novērtēt arī vārnu ekskrementus ielās.
1