Voldemārs Irbe "Māja mežā"
 
Ar bērniem
19.01.2017

Brasliņa un "Pēdējais ķēniņš"

Komentē
0
Saglabā

Par Luīzes Pastores grāmatu "Pēdējais ķēniņš", sērija "Mākslas detektīvi", ilustrējusi Elīna Brasliņa, izdevis apgāds "Neputns", 2016

Bērniem domātais Luīzes Pastores stāsts "Pēdējais ķēniņš" ir sirsnīgs ieskats mākslinieka Voldemāra Irbes (1893–1944) dzīvē no bērnu piedzīvojumu meklētāju skatpunkta. "Pēdējais ķēniņš" ir piektā grāmata apgāda "Neputns" izdotajā sērijā bērniem "Mākslas detektīvi", kas lasītājus ieaicina pasaulē otrpus gleznām. Šajā stāstā Teo, Poga, MiniPū un taksītis Komats dodas pa pēdām māksliniekam Irbītem, kuru pilsētas ļaudis dēvē par ķēniņu.

Stāstījumu plastiski ievada epizode, kurā Teo, dodoties mājās no skolas, aizputinātajās Rīgas ielās uziet noklīdušu dienasgrāmatu. Jauniegūtais atradums ir aizraujošs, taču pavisam fragmentārs ieskats kāda nezināma personāža ikdienas dzīvē – epizodes liecina, ka rakstītājs ir kāds trūcīgs mākslinieks, kurš pēdējo ierakstu veicis 1925. gada 24. decembrī. Dienasgrāmata apraujas šķietami traģiskā veidā – svešais cilvēks apraksta savu trūcīgo dzīvesveidu un nav pārliecināts, vai sagaidīs tuvojošos Ziemassvētku vakaru.

Darbība notiek divos dažādos laikmetos – stāsts sākas ar mūsdienām, kad galvenais varonis Teo nejauši izlasa mulsinošo dienasgrāmatas ierakstu un nolemj atradumu parādīt draudzenei Pogai. Bērni nolemj sarīkot māksliniekam īstus Ziemassvētkus, sagādājot viņam cienastu un veselu lērumu dāvanu, taču vispirms ir jānonāk ķēniņam uz pēdām – drīz vien stāstā notiek tikko pamanāma pāreja uz 20. gadsimta 20. gadu Rīgu, kurā bērnu bariņš cenšas atrast grūtībās nonākušo mākslinieku, pa ceļam sastopoties ar ļoti atšķirīgiem personāžiem: viltīgu krodzinieku, uz ielas dzīvojošiem bāreņiem un pat pašu Vilhelmu Purvīti. Lasītājs tiek pārcelts uz citādu, senāku Rīgu, kurā cilvēki pārvietojas kājām vai zirgu pajūgos un bruģētās ielas šķiet klusākas un plašākas nekā mūsdienās.

Elīnas Brasliņas ilustrācijas ir sirsnīgs un emocionāls aprakstīto notikumu un iespaidu tvērums, dinamisks un patiess, un tajās apvienota mākslinieces personīgā vizuālā valoda ar Voldemāra Irbes krāsas un formveides lietojuma īpatnībām. Tās liecina par mākslinieces spēju iejusties bērna iztēles pasaulē un arī spējā izvēlēties tai atbilstošus izteiksmes līdzekļus.

Šāda mākslinieciskā interpretācija ir ne tikai interesants un vērtīgs stāsta papildinājums, bet arī atzīstams veids, kā vizualizēt vēstījumu par cita mākslinieka jaunradi, turklāt tāda, kurš ir Latvijas mākslas un kultūras vēsturē labi pazīstama un eksotiski pievilcīga personība. Ilustrācijās Elīna Brasliņa ir mērķtiecīgi izmantojusi gan Irbes iecienīto pasteļkrītiņu tehniku, gan krāsu gammu, tāpat arī nelielā izmēra darbiem par pamatu ņemot tumšu – melnā vai pelēkā krāsā krāsotu kartonu, kas, pēc Irbītes domām, izcēlis krāsu košumu un dzidrumu. Šajā apstāklī es saskatu cieņas apliecinājumu mākslinieka daiļradei un atbildību pret viņa tēlu pasauli.

Brasliņas radīto tēlu pasaulē sintezējas vēsturisku mākslas darbu citāti un bērnišķīgi tiešs, pat grotesks skatījums uz attēlojamās pasaules sižetiem. Ilustrācija ar mākslinieku viņa šķūnītī pie vakariņu galda ar bērniem tieši atsauc atmiņā daudzos svētā vakarēdiena atainojumus, un šajā apstāklī nav nekā slikta – tas piešķir ilustrācijai lielāku saturisku slodzi un daudznozīmīgumu. Mākslinieces krāsu izvēle ilustrācijās ir kaleidoskopiska, un krāsu modulācijas nav izteiktas, neliecinot par vēlēšanos veidot saskanīgu krāsu kopumus. Tā gan var būt arī blakusparādība ekspresīvai pasteļa tehnikas izmantošanai, kur ierobežotais krītiņu veidu skaits piespiež mākslinieku vairākās ilustrācijas vietās to pašu krāstoni izmantot atkal un atkal. Diagonālās kompozīcijas veids liecina par ekspresivitāti, bet ar dažādām sīkām lietām haotiski pieblīvētā telpa drīzāk rada sapnim līdzīgas sajūtas, kad nav skaidrs, kas un kāpēc tā notiek, un brīžiem agresīvā vide nomāc tajā esošos aktierus. Var jau būt, ka tieši tāda arī bija Irbes domu pasaule, tomēr šādi pieņēmumi gan vienmēr var būt tikai spekulatīvi. Kompozīcijās netiek lietota perspektīviski strukturēta vide, kas ļauj māksliniecei brīvi operēt ar skatpunktiem, plaknēm un distancēm. Lietu un tēlu samēri telpā tiek ievēroti.

Mākslinieces izvēle veidot attēlus gan no teksta nošķirtās lapās, gan arī kopā ar tekstu ir pozitīvi vērtējams risinājums, jo tas sekmē stāstījuma uztveri un spēj elastīgi to papildināt ar sižetam nepieciešamo vizuālo veidolu. Savukārt atsevišķās attēlu lapas ritmizē stāstījumu ar tādiem kā "stopkadriem", kurus mazais lasītājs var ilgstoši aplūkot, savienojot tikko lasīto ar stāsta autores Luīzes Pastores piedāvātajiem tēliem un vides noskaņām.

Bērnu auditorijai domāto ilustrāciju estētiskie risinājumi ir problēmjautājums, jo tie visos gadījumos atspoguļo pieaugušo priekšstatus par to, kas cilvēkbērnam patīk, kas to intriģē un saista. Te nav runa par viena attēlošanas stila izvēli un cita stila noliegšanu, bet gan par vispārinātu pieņēmumu, ka mēs, pieaugušie, zinām kā vajag: cik ļoti gan mēs vēlamies, lai tas būtu tik vienkārši! Pētījumi bērnu vizuālās uztveres psiholoģijā gan liecina, ka ne viens vien pieaugušo priekšstats par to ir gan konvencionāls, gan maldīgs. Šī iemesla dēļ bērnu grāmatu ilustrēšana nereti kļūst triviāla, bet attēlošanas paņēmienu izvēle – shematiska. Bērnu zīmēšanas manieres izmantošana ir riskanta jau tādēļ vien, ka bērnu zīmējumu vizuālais veidols ir situācijas neizbēgamība – tieši tas, uz ko mazais zīmētājs tajā brīdī ir spējīgs, nevis viņa vai viņas izvēle. Bet grāmatas ilustrācijas gadījumā tā ir mākslinieka izvēle, kas kā tāda neļauj attaisnoties ar atrunu, ka "bērniem tā patīk". Manuprāt, bērnu iztēli visvairāk piesaista tāda veida attēli, kuriem piemīt tēlu vai tēlojuma raksturīgums, kuri ilgstoši spēj saistīt skatienu un ļauj uzturēties attēla radītajā telpā: domāju, ka Elīnai Brasliņai gluži labi izdevies, jo attēlu fantasmagoriskā vide saskan ar grāmatas tekstu, apvienojot iedomāto ar īsto, līdzīgo (piemēram, Irbītes portretējums vakariņu galda centrā) ar nosacīti kariķētajiem citu stāsta varoņu attēlojumiem.

Luīzes Pastores radītais sirsnīgais stāstījums un tā ierosinātie Elīnas Brasliņas ilustrāciju tēli ir gana aizraujoši ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un grāmatas beigās atrodamais īsais Voldemāra Irbes dzīvesgājuma apraksts ir vērtīgs izziņas materiāls tiem, kam mākslinieka vārds līdz šim nav bijis pazīstams.

Elza Kampara

Elza Kampara šobrīd studē mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā un interesējas par kultūras procesiem. Brīvajā laikā nododas lasīšanai un fotografēšanai.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!