Neo Rauhs. Ezers. 2000. Audekls, eļļa. Volfsburgas Mākslas muzeja kolekcija
 
Recenzija
03.08.2016

"Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts"

Komentē
0

Par izstādi "Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts" izstāžu zālē "Arsenāls" (17.06.21.08.2016.)

Pirmo reizi Latvijas publikai ir iespēja novērtēt tik daudzveidīgu vācu mākslas retrospekciju, kuru veido starptautiski pazīstamāko vācu laikmetīgās mākslas pārstāvju pēdējā pusgadsimta laikā tapušie darbi. Vērienīgajā projektā eksponēti 53 autoru 77 darbi dažādos mākslas medijos – glezniecība, zīmējumi, tēlniecība, videoinstalācijas, fotogrāfija, tostarp arī konceptuālās mākslas paraugi. Tā kā visi šie darbi ņemti no kopumā 45 dažādām kolekcijām, ir nozīmīgi, ka publikai ir dota iespēja vienkopus aplūkot daudzpusīgo vācu mākslas mantojumu.

Pēc projekta kuratora – pazīstamā mākslas kritiķa Marka Gisborna – vārdiem, izstādes mērķis ir atspoguļot pēdējo 50 gadu vācu mākslas galvenās tēmas un trajektorijas, un, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnīgāku un saprotamāku ainu, ekspozīcija iekārtota, sekojot tematiskajām līnijām, kas ļauj grupēt mākslas darbus saskaņā ar to atbilstību dažādām tendencēm un virzieniem, kurus pārstāv dažādu periodu mākslinieki, – "Ekspresija, iztēle un subjektivitāte", "Vēsture un naratīvs", "Abstrakcija un koncepcija", "Prezentācija un kritika". Šāda pieeja nekādā ziņā neierobežo mākslinieku un viņu darbu idejisko vai vizuālo raksturu – tieši pretēji, iedalījums skatītājam parāda organisko mākslas periodu savstarpējo mijiedarbību un sintēzi. Attiecīgi izvēlēts arī projekta nosaukums, kas pārņemts no Johana Volfganga fon Gētes romāna "Gara radinieki": tā saturs būvēts uz metaforas par cilvēciskajām attiecībām un kaislībām, kuras pārvalda vai regulē "ķīmiskā saderība" – darba nosaukums ir atvasinājums no šī termina. Izstādē šī tēma apspēlēta caur atšķirīgajiem viedokļiem un idejām par mākslas radīšanas procesiem.

Norberts Biskijs, Lielbagāža

Pēckara vācu mākslai raksturīgais ekspresīvais un emocionāli sakāpinātais raksturs vismaz daļēji sakņojas piedzīvotajās kara šausmās, politiskajā nestabilitātē un nākotnes cerībās, no jauna pieaugošajā labklājībā. Tādi mākslinieki kā Jergs Immendorfs (Jörg Immendorf), Anselms Kīfers (Anselm Kiefer) un Tomass Šite (Thomas Schütte) katrs savā izpratnē un stilistikā apspēlē kultūras un politiskos notikumus, vācu un citu tautu likteni, personiskos pārdzīvojumus, ko iespējams uztvert kā mākslinieku centienus samierināties un emocionāli pārstrādāt notikušo. Izstādē redzamie darbi visādā ziņā atspoguļo atšķirīgās mākslas tendences – kā piemēru var minēt Villiju Ziti (Willi Sitte), vienu no izcilākajiem komunistiskās Austrumvācijas gleznotājiem, kurš 60. gadu beigās bija atzīts sociālistiskā reālisma mākslinieks un gleznoja ikdienas ainas ar strādnieku šķirai saprotamu un Austrumvācijas dzīvi slavinošu saturu un kura mākslinieciskā darbība pārdzīvoja Vācijas atkalapvienošanos. Neskaitot sociālistiskajam reālismam raksturīgo tēmu loku, viņa mākslā sastopami arī kara, fašisma un minoritāšu apspiešanas motīvi.

Lai gan zināmā mērā uz šiem darbiem iespējams raudzīties ar jau pagājušā laika radīto distancētību, ekspresionisma un neoekspresionisma mākslas darbiem tipiskie palielinātie (ja ne hipertrofētie) formāti un vācu modernisma mākslai raksturīgais vēriens krāsas un formas izmantojumā pats par sevi ir gana emocionāli iespaidīgs, skatītājam pat neiedziļinoties attiecīgā laikmeta kontekstā. Jāsaka gan, ka šāda formāta darbi prasa pārdomātu aplūkošanas distanču izvērtējumu, kas "Arsenāla" zālē ne visos gadījumos ir īstenojies. Varbūt darbu skaits izstāžu zālei ir pārāk liels, jo rada ievērojamu aplūkojamo objektu blīvumu – lai gan neitrālā telpa ap katru darbu ir pietiekama, tomēr darbu palielinātās dimensijas un nepieciešamība tos aplūkot no attāluma neizbēgami rada situāciju, kad redzeslaukā iekļūst arī blakus esošie darbi. Protams, var pieņemt, ka izstādes veidotāju iecere ir parādīt iespējami vairāk darbu un šis apstāklis pieder izstādes koncepcijai par mākslas darbu sasaisti, savstarpējo mijiedarbību vai, kā intervijā ar "Kultūras Dienu" izsakās kurators Marks Gisborns, tā ir "(..) izdevība iepazīties ar pasaulē slavenu laikmetīgo vācu mākslinieku jaunradi, baudot to nepastarpināti intīmā mijiedarbībā". Šādā gadījumā iecere pavisam noteikti ir īstenota teicami, taču nedaudz traucē baudīt katru izcilo darbu atsevišķi.

Kopumā var teikt, ka izstādes telpiskais dizains ir pārdomāts un tāpat arī mākslas darbu izvietojums rada veiksmīgu pāreju no vienas zāles telpas nākamajā. Veiksmīgs ir arī simetriskais sienu izkārtojums, kas pats par sevi nepievērš lieku uzmanību un korekti pilda savas pamatfunkcijas – būt par fonu. Katra skatpunkta virziena maiņa, pagriežoties ap stūri, rada jaunu perspektīvu un ieintriģē pietuvoties darbiem un aplūkot tos tuvāk. Pārbaudītā modernās mākslas ekspozīciju vērtība – neitrāli baltais sienu krāsojums – gan rada zināmu atsvešinātības sajūtu un klīnisku laboratorijas gaisotni, tāpēc šķiet, ka telpiskās zonas citā krāsojumā (kā videodarbu telpās), piemēram, neitrāli pelēkā vai melnā, iespējams, labāk personificētu vidi un izceltu mākslas darbus, kuros neapšaubāmi dominē subjektīvs saturs un pārdzīvojums.

Nelielu vilšanos radīja Katarīnas Fričas (Katharina Fritsch) skulptūras "Doktor" novietojums tieši pie ieejas pirmajā izstādes zālē – skulptūra mērogā šķiet pārāk neliela pret "Arsenāla" monumentālajām velvēm un gleznām turpat blakus. Tās atrašanās pie ieejas rada nevajadzīgas asociācijas ar izstādes dežurantiem, turklāt sava baltā krāsojuma dēļ skulptūra uz balta fona nav pietiekami ievērojama. Šis objekts noteikti iegūtu daudz lielāku nozīmi, ja tam tiktu piešķirta suverēna telpiski vizuāla vide.

Darbos redzama Rietumu mākslā dominējošo tendenču klātbūtne – ekspresionisms, konceptuālisms, abstrakcionisms un šiem virzieniem raksturīgā tieksme aktīvi iedarboties uz skatītāju. Izstādei izvēlēto mākslas darbu veids un piederība attaisno Eiropas modernās mākslas pazinēja ekspektācijas – šāda kalibra izstāde nemaz nevarētu būt citāda. Un tā sniedz ieskatu vācu mākslas pašizzināšanas un pašanalīzes centienos, tomēr atklāts paliek jautājums par indivīda "identifikācijas" nepieciešamību un to, vai tā attaisno radošus eksperimentus.

Šādas izstādes nepieciešamība Latvijā ir neapšaubāma, un darbu izvēle ir tiešām izcila, jo tāda mēroga Vācijas laikmetīgās mākslas lielo vārdu un pasaulē augstu vērtēto darbu retrospekcija plašākai publikai ir nozīmīga – atzīstama ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja politika, kas devusi iespēju aplūkot šo kultūras vērtību oriģinālus.

Elza Kampara

Elza Kampara šobrīd studē mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā un interesējas par kultūras procesiem. Brīvajā laikā nododas lasīšanai un fotografēšanai.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!