Pēdējās dienās manu paziņu lokā bieži var dzirdēt frāzi: "Man jau nekas nav mainījies." Internetu pārpludina asprātības par introvertiem, kuru dzīvesstils pēkšņi kļuvis par realitāti lielākajai daļai sabiedrības. Pārāk sapriecāties par šiem jokiem gan arī nevajadzētu. Tūdaļ var sekot atbildes trieciens, kas trāpa taisni saules pinumā: "Visi jau nevar strādāt no mājām!" Un nabaga introverts no vainas apziņas sašļūk pār savu ēdiena paliekām klāto datoru. Mēs, kas strādājam no mājām, jau pirms ārkārtas stāvokļa bijām privileģēti. Mēs varam celties, kad ienāk prātā. Nepavadīt laiku sastrēgumos. Dienas vidū valkāt pidžamu. Pagulēt, ja sagribas. Iet uz pastu, kad tur nav rindu. Tomēr kurš gan būtu domājis, ka pēkšņi būsim privileģēti tāpēc, ka mums vispār ir iespēja strādāt. Es arī personīgi pazīstu cilvēkus, kuriem šobrīd tādas nav, – masieri, gidu un pasākuma biļešu tirgotāju. Jācer, kāda daļa no diviem miljardiem eiro, kurus valdība grasās iepludināt Latvijas ekonomikā, viņus sasniegs iespējami drīz. Tikmēr varu dalīties pieredzē ar tiem, kuriem pēkšņi mainījusies darba vide un kaitinoša kolēģa vietā ausī kliedz vīrs vai kaķis.
Man vienmēr bijis grūti atbildēt uz jautājumu: "Kā tu vari pastrādāt no mājām?" Šķiet, ka atbildei būtu jābūt tādai pašai, kā uz jautājumu – kā tu vari pastrādāt darbā? Motivācija jau pašos pamatos pārāk neatšķiras – tā ir vēlme padarīt šo pasauli labāku! Labi, patiesībā tā, protams, ir vēlme saņemt atalgojumu. Bailes no pārmetumiem, alkas pēc atzinības, sasniegumiem un tā tālāk. Lai kāda arī būtu katra individuālā motivācija, darba videi to nevajadzētu būtiski ietekmēt. Ja nu vienīgi kāds nestrādā tāpēc, lai parādītu priekšniekam, ka viņš strādā. Ir gan atšķirība – darbs no mājām ir izvēle vai piespiedu stāvoklis. Nedrošība par nākotni, nemitīga sekošana līdzi ziņām un čatošana ar draugiem par to, kurš pareizāk izolējies, īpaši nepalīdz koncentrēties darbam. Tomēr eksistē vēl daži ārējas un iekšējas dabas faktori, kas apgrūtina strādāšanu no mājām.
Viens no potenciālo apdraudētāju līderiem noteikti ir ēdiens. Ja nekontrolētu ēšanu vēl var kaut kā savienot ar darbu, tad ar plānoto fotosesiju pludmalē – ne visos gadījumos. Kā mājas apstākļos pasargāt sevi no nemitīgas vēlmes uzņemt ēdienu? Vienkāršākais ieteikums būtu rīkoties līdzīgi kā darbā – ierobežot ēdiena pieejamību. Vai vismaz turēt mājās tikai tādus ēdienus, kas nav pārāk garšīgi un pirms lietošanas jāpagatavo. Piemēram, ja alternatīva siera šķēlītei vai šokolādes gabaliņam būs panašķošanās ar dažiem vārītiem makaroniem, visdrīzāk apsvērsiet, vai vispār ir vērts tērēt kalorijas, lai aizietu līdz virtuvei. Vēl viens nopietns apdraudējums algota darba veikšanai no mājām ir prokrastinācijas augstākā forma – mājas tīrīšana. Izslaucīt virtuves garšvielu plauktiņu pēkšņi var šķist daudz vilinošāk nekā atbildēt uz kārtējo e-pastu. Kad uznāk lielā kārtošanas kāre, labāk nepretoties un vienkārši ļauties. Tāpat būs jāpiedzīvo sakāve. Ja pamani, ka no skapja glūn dažas vecas blūzes, kuras derētu aiznest uz "Otro elpu", atpakaļceļa vairs nav. Pēc pusstundas viss skapja saturs būs uz grīdas, bet raksta nodošanas termiņš – atvainojiet, pagaidīs.
Esmu dzirdējusi, ka lielai daļai cilvēku esot svarīga arī pati darba telpa. Daži grib izlikt sev apkārt visu radinieku fotogrāfijas, kaudzi grāmatu, piecpadsmit krāsu flomāsterus un pie Baltijas jūras savāktos gliemežvākus, citiem ir svarīgi, lai darba galds būtu iekārtots maksimāli askētiski. Galu galā, māju vide jau pati par sevi vedina uz dīkdienību un laiskošanos. Tādā gadījumā jāmēģina vismaz kādu kaktu dzīvoklī padarīt mazāk mājīgu. Mīkstā lāča vietā jānoliek printeris. Vai gleznām pie sienas pāri jāsasprauž post-it lapiņu kaudze. Godīgi sakot, man darba telpa ir gandrīz pilnībā vienaldzīga. Tas droši vien saistīts ar manu dabiski nevīžīgo attieksmi pret priekšmetiem. Es bieži lietas atstāju tur, kur man tās vairs nav bijušas vajadzīgas. Dažnedažādās vietās dzīvoklī izmētāju kafijas krūzes. Neielieku turētājā jaunu tualetes papīra rulli, kad iepriekšējais ir beidzies. Tie ir paradumi, par kuriem kolēģi birojā ne vienmēr ir sajūsmā, tāpēc varbūt labi, ka man ir iespēja strādāt no mājām. Protams, meloju, sakot, ka darba telpa man vispār nekādā mērā nav svarīga. Es negribētu strādāt, piemēram, atrodoties ļoti šaurā kastē. Taču, kamēr mana fiziskā pašsajūta netiek apdraudēta, spēju pieņemt visu pārējo. Izņemot troksni. Vienīgais veids, kā biroja apstākļos izolēties no apkārtējā trokšņa, ir klausīties mūziku austiņās. Cik esmu dzirdējusi, tas arī citiem kolēģiem signalizējot, ka tuvoties drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tomēr ko darīt tad, ja mūzika traucē, nevis palīdz koncentrēties darbam? Risinājums varētu būt skaņu izolējošo austiņu lietošana, bet darbam mājās tās tomēr liekas mazliet par provokatīvu. Šeit tad arī sākas riska zona briestošam konfliktam ar tuviniekiem.
Ja no mājām strādā vēl kāds dzīvokļa iemītnieks, pastāv iespēja, ka jūsu ikdienas aktīvās koncentrēšanās fāzes nepārklāsies. Kamēr viens būs tikko saņēmis visu gribasspēku, lai pārtrauktu ieilgušo prokrastināciju un beidzot ķertos pie darba, otram liksies ļoti laba ideja patrīt mēli par kādu tikko internetā izlasītu notikumu. Tad vēl droši vien arī kaķis, redzot, ka dzīvoklī spontāni sākusies tik jautra ballīte, nolems pievienoties un murrādams uzgāzīsies virsū datora klaviatūrai. Pacietība izglābs pasauli, tāpēc jāmācās neļauties pirmajam impulsam eksplodēt un kliegt: "Man pēc stundas ir jānodod darbs, jūs saprotat? Kāpēc visi nevar mani vienreiz likt mierā? Kāpēc man visu laiku tā jācieš?" Baisi pat iedomāties, kā ir darbu no mājām savienot vēl ar līdzās esošiem bērniem. Apbrīnoju visus, kas to spēj un vēl nav zaudējuši veselo saprātu (vai arī darbu).
Tomēr pati svarīgākā fāze darbam no mājām ir plānošana. Tas var izklausīties banāli, bet ir būtiski vismaz iepriekšējā vakarā izdomāt, kādi darbi nākamajā dienā jāpadara un cik daudz laika veltīt katram no tiem. Lielākais klupšanas akmens bieži izrādās ideja atbildēt uz vēstulēm, apdarīt mazos darbus un tad ķerties pie kāda piņķerīgāka uzdevuma. Parasti katrs atbildētais e-pasts izsauc nākamo un pieķerties laikietilpīgajam darbam tā arī nesanāk. Dažkārt arī tiem, kas strādā no mājām, ir jāorganizē darba tikšanās. Vissliktāk ir, ja dienā iekrīt tikai viena tikšanās. Sagatavošanās iziešanai ārā aizņem diezgan daudz laika – jānotrauš no drēbēm zirnekļu tīkli un jāatceras, kā ir sarunāties ar citiem cilvēkiem. Koncentrēšanās atgūšana pēc katras šādas iziešanas prasa laiku. Nereti pēc tik lielas piepūles gribas sev uzdāvināt priekšlaicīgu aiziešanu atpūtā (vai uz bāru). Tāpēc vairākas tikšanās (vai telefona sarunas) labāk saplānot vienā dienā, lai neizbēgamo socializāciju izciestu iespējami ātri un nesāpīgi.
Vēl var gadīties, ka apkārtējie īsti netic, ka strādāšana no mājām ir īsts darbs. Ja dienas vidū atsaki tikties vai izpalīdzēt, seko izbrīns: "Kā nevari? Vai tad tu nestrādā no mājām?" Zināmā mērā jau viņiem ir taisnība. Strādājot no mājām, tu nekad nejūties līdz galam darbā. Un nekad līdz galam arī neatpūties. Ikdienā nepiedzīvo sajūtu, kāda rodas, atnākot mājās no darba. Tāpēc izplatīta blakne darbam no mājām ir konstanta vainas apziņa. Par to, ka atkal jau nestrādā, par to, ka šodien tik maz sanāca izdarīt. Atbrīvoties no vainas apziņas – tas arī ir mūsu galvenais darbs. Pieņemt, ka ir vienkārši neproduktīvas dienas, kad nekas nesanāk. Vai arī tādas dienas, kad svarīgāk par atbildēšanu uz e-pastiem šķiet izslaucīt virtuves plauktiņu. Iespēju visu dienu pavadīt pidžamā jau neviens nedod par velti.
0