Raksti
10.01.2021

Vienā līmenī ar aitām

Komentē
3
Saglabā

"Pirms 60 gadiem Mineapolisā bezcerīgi iemīlējos latviešu meitenē. Viņa kopā ar vecākiem četrdesmitajos emigrēja no Rīgas uz ASV vidieni, ātri vien apguva angļu valodu un sāka mācīties manā skolā. Atbraucēja bija brīnumskaista, gara un gudra. Man, maza auguma ebreju pusaudzim, protams, nebija ne mazāko cerību. Tā nu, klusi izcietis savas pirmās mīlas mokas, apņēmos nekad vairs neskatīties uz latvietēm. Un tad pēc visiem šiem gadiem manā lekcijā ierodies tu, apsēdies pirmajā solā un runā ar latviešu akcentu, atsaucot atmiņā senus pārdzīvojumus. Pat vaibsti tie paši! Skatījos un brīnījos, cik jūs līdzīgas – laikam baltiešu gēni. Man beidzot mūža nogalē radās izdevība atriebt savas jaunības sirdssāpes," mūsu sarunas beigās sirmais profesors sirsnīgi smējās.

Četrus mēnešus, kamēr apguvu pie viņa holokausta vēsturi, profesors mani kritizēja, laboja, dīdīja un lika lasīt vairāk nekā citiem kursabiedriem. Pat uz mākslas izstādēm gāju, lasot holokaustā izdzīvojušo ebreju biogrāfijas. Piemēram, no Vorhola izstādes atceros maz, bet atmiņā arvien ir traģiskais gāzes kameras apraksts par tēvu un dēlu, kuru lasot mākslas galerijā  palika slikta dūša. Reiz profesors aizsvilās, jo nepratu izskaidrot franciski rakstītu frāzi. Viņaprāt, eiropietei, filozofijas maģistrantūras studentei tas bija nepiedodami. Pirmspēdējo referātu atmeta atpakaļ, sakot, ka tas nav akadēmisks. Tovakar gauži apraudājos, zaudējusi ticību sev un mācību stipendijai. Lai kā centos, vidējā atzīme šajā kursā slīdēja lejup. Pēdējā mācību dienā profesors aicināja uz sarunu:

– Pirmajā lekcijā visiem liku uzrakstīt, kādēļ izvēlējāties apmeklēt holokausta vēstures kursu. Atceries, ko uzrakstīji uz lapiņas?

– Jā – gribēju saprast, kā iespējams, ka zemē, kas mums devusi Hēgeli, Kantu un Heidegeru, cilvēki pēkšņi kļūst par nezvēriem un masveidā slaktē ebrejus.

– Tieši tā! Un kāds ir virsraksts tavam nobeiguma referātam?

– "Kādēļ Latgalē holokausta laikā izglāba tik daudz ebreju?"

– Pareizi! Tu atnāci, jautājot, kādēļ cilvēki holokaustā nogalināja, bet aizej ar jautājumu – kādēļ daži tomēr glāba? Lūk, pareizais jautājums. Filozofam jāprot formulēt būtisko! Biju tik nešpetns, jo grūti tevi salauzt!

Šķiet, biju vienīgā, kurai profesors ielika A+, bet būtisks ir ne jau augstais novērtējums vai viņa piesauktā jaunības mīlestība. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš akadēmiskajā vidē mani transformēja. Lika augt kā cilvēkam, nevis kā zināšanu un faktu krātuvei. Pagrieza manu divdesmitgadīga cilvēka domāšanu citā leņķī. Tolaik nezināju, ka izglītība un labs skolotājs var tik spēji ietekmēt domāšanu un atstāt paliekošu nospiedumu.

Bet man paveicās divreiz – jau pēc mēneša iepazinu profesori, kura ekofeminisma kursā tikpat neatgriezeniski lika ieraudzīt cilvēka spēju dominēt pār dabu. Eksāmena dienā viņa mūs, studentus, aizveda uz lauku fermu, kurā pārrunājām pusgada garumā apgūto ekofeminisma teoriju. Viņa bija stingra un prasīga. Uz katru lekciju gatavojām rakstu darbus par izlasīto – lielākoties par ģenētiski modificētu pārtiku, izsmidzināmo ķīmiju, lielzemnieku ietekmi uz zemes noplicināšanu –, bet līdztekus tam viņa modināja interesi par Vandanu Šivu, Oktāviju Batleri un citiem autoriem. Drīz vien divi kursabiedri kļuva par vegāniem, japāņu izcelsmes filozofijas studente atzina, ka beidzot saprot – viņai ir tik grūti samierināties ar savu aziātisko izskatu, jo arvien jūtas mazāk vērtīga, savukārt es sāku novērtēt pārtikas kvalitāti Latvijā.

Nobeigumā profesore aicināja mūs paņemt mazus ķeblīšus, doties uz aitu aploku un izretināties. Mūs instruēja nekustīgi sēdēt vismaz 15 minūtes, lai nokārtotu eksāmenu. Jau pēc brīža aitas sāka mūs ziņkārīgi ielenkt. Sēžot uz ķeblīšiem, bijām viņu acu augstumā, un drīz vien aitas nekautrīgi spiedās klāt, jutu, ka kursabiedri jūtas nekomfortabli, taču, tiklīdz pakustējāmies, aitas lēca atpakaļ. Tobrīd apjautu, ka runāt un rakstīt par savu un dabas vienlīdzību ir viens, bet atrasties kaut 15 minūtes stāvoklī, kurā esi līdzvērtīgs, nedominējot pār to, – pavisam kas cits! Bērnībā Latgales vecmāmiņai ganīju aitas, tāpēc šis pārbaudījums nešķita grūts, taču tobrīd skaudri apzinājos, cik neierasti ir būt kopā ar dabu, nevis – virs tās! Eksāmenu nokārtojām visi, atpakaļceļā valdīja klusums.

Šie divi profesori, kurus sastapu akadēmiskajā vidē, ne tikai mainīja manu nākotni, jo viņu iespaidā izvēlējos studēt bioloģiju un caur kultūras organizācijām runāt par empātijas veicināšanu, bet arī iemācīja vienmēr paraudzīties uz norisēm no cita leņķa jeb, kā teiktu mans holokausta vēstures profesors, – uzdot īsto jautājumu. Tas reizēm ir miglains process, īpaši ja Sumatras mūžamežā gadās sastapt orangutanu un apjēgt, ka drīz viņam vairs nebūs māju, vai redzēt Fukušimas saindēto zemi, kura radioaktivitātes dēļ nebūs apdzīvojama vēl ilgi. Šķiet, ka nav tāda sākuma pavediena pareizas dzīves vešanai. Drīzāk – liels norišu mudžeklis, kuru radikālāk cenšas šķetināt jaunā paaudze. Taču tie lielākoties ir emocionāli asi vēstījumi, kuri ar laiku pagaist no atmiņas.

Man uzrunājoša šķiet pašreklāma jaunajam "Satori" un "VFS Films" vides raidījumam “Zaļgalvis", kuru ierunājis Rvīns Varde: "Vide attiecas uz mums visiem. Lai sāktu ko darīt, ir jāsaprot. Lai saprastu, ir jārunā." Var sākt ar izziņu, iedziļināšanos, jo klimata krīze ir plaši aplūkojams fenomens – tie nav tikai izzāģēti meži vai mikroplastikas piesārņojums, kas nu jau tiek atrasts pat grūtnieces placentā. Tās ir arī mūsu ikdienas izvēles, jo izmaiņas iespējamas, piemēram, cieņpilni izturoties pret kaimiņiem, draugiem un radiniekiem, citām kultūrām, eksotiskām izvēlēm, cilvēkiem ar psihiskiem vai fiziskiem traucējumiem, pret jūru, dzīvniekiem, mežu. Tieši pamēģinot apsēsties uz ķeblīša aci pret aci ar otru, lai ieklausītos viņā. Tas ir sākums tam, lai mēs mēģinātu dzīvot apzinātāk, pārvietotos ar velosipēdu, pirktu mazāk un neņemtu no dabas lieki, lai neveidotu atkritumu kalnus, lai mēs neizbradātu ligzdas un neceltu māju kāpā, lai brīnītos par dabu, saglabātu mūsu bioloģiskās pļavas, lietotu mazāk pesticīdu un atstātu sairšanai kritalu mežā. Jo ekosistēmā katram elementam ir nozīmīga loma. Katram.

Eva Johansone

Eva Johansone pēc tam, kad absolvēja LU Vēstures un filozofijas fakultāti, pievērsās bioloģijai. Šobrīd maģistrantūrā pēta piekrastes biotopus un domā, kā parūpēties par dabu. Viena no biedrības "Asce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!