Kadrs no filmas "Before Sunrise"
 
Blogs
17.02.2021

44 dienas bez

Komentē
3
Saglabā

Rugājos saullēktu pēc zaļumballes sagaidīju kopā ar puisi, vārdā Ēriks. Viņš bija krietni vecāks, zināju, ka nemaz nenojauš – šī ir mana pirmā zaļumballe. Sēdējām pie estrādes un skatījāmies, kā aust gaisma. Arī viņš bija no lielpilsētas. Mums nebija telefonu, nebija numuru, uz kuriem zvanīt. Tikai māju adreses. Neatceros, vai ar tām apmainījāmies, droši vien, ka ne. Šodien, divdesmit trīs gadus vēlāk, visdrīzāk būtu nofotografējusi saullēktu, ievērpusi vēl vienu paziņu "Faceboook" valdziņā un aplūkojusi viņa fotogrāfijas "Instagram". Ēriku kopš tā rīta neesmu redzējusi. Droši vien, ja ļoti vēlētos, varētu atrastu viņu tīmeklī, bet es to nevēlos, jo tad zustu šīs romantiskās atmiņas.

Labi atceros dienu, kad pirms desmit gadiem režisore Adriāna Roze savā telefonā man parādīja "Instagram". Viņa bija ielikusi mākslinieciskas fotogrāfijas un padalījās ar to, kas bija rādāms arī citiem. Turpat, grimētavā, uzinstalēju lietotni un uzreiz mēģināju atrast savus draugus. Tobrīd šķita, ka tā ir laba ideja – sekot interesantu cilvēku fotomomentuzņēmumiem, kurus papildina apraksti vai vismaz bildi skaidrojoši nosaukumi.

Pati kā pirmo savā "Instagram" publicēju attēlu ar seno draugu Olli. Viņš tajā redzams Stokholmas Laikmetīgās mākslas muzejā, šķirstot mākslas grāmatu. Zviedru vīrietis izskatījās tik mietpilsonisks, ka jutu nepieciešamību šo mirkli nofotografēt. Kāpēc? Deviņdesmitajos Olle bija atbraucis uz Olaini, lai koncertētu kopā ar smagā metāla grupu festivālā "BombArts". Tolaik viņš metālista drēbēs uz skatuves nevaldāmi purināja galvu, protestēdams pret visām iekārtām, bet tagad – izgludinātā kreklā un glauni saķemmēts, skatījās gleznas.

Drīz vien "Instagram" kļuva par manu iecienītāko sociālo tīklu, kurā sekoju līdzi ne vien draugu ikdienai, bet arī pasaules apceļotāju pārim, Skotijas kalnu fotogrāfam, marokāņu pavārei un vēl virknei citu, manuprāt, interesantu cilvēku. No rītiem uzreiz palūkojos, kas jauns noticis visiem maniem "Instagram seriāla" varoņiem. Reiz ievēroju, ka draugs, kurš dzīvo Mineapolē, publicējis attēlu ar sievieti, kuras muguru rotāja iespaidīgs pasaules kartes tetovējums. Pēc pāris nedēļām pamanīju šo pašu sievieti Brazīlijas vidienē. Ironiski, ka, skatoties uz viņas milzīgo pasaules kartes tetovējumu, nodomāju – cik maza ir pasaule! Protams, nofotografēju un ieliku "Instagram".

Ar laiku pamanīju, ka daži cilvēki ir instagramīgāki par citiem. Vēroju, kā viņus uzreiz cenšas nofotografēt, parādot, ka kopā dzerta kafija, ballēts vai braukts ceļojumā. Būt kopā ar viņiem bija kā sava veida statusa apliecinājums. Daži, kurus nefotografēja, sāka sevi fotografēt paši. Vēlāk modē nāca skaistinoši filtri, storiju sadaļa augšpusē, kurā bezgalīgi ilgi iespējams lūkoties sadrumstalotā video kolāžā.

Veicot izpēti un gatavojot scenāriju dokumentālajai filmai "Influenceri", piesekoju iespējami daudziem Latvijas "Instagram" influenceriem un divu gadu garumā sekoju līdzi viņu paradumiem un veidam, kā viņi uzrunā savu auditoriju. Šie populārie digitālā satura radītāji kļuva par daļu no satura, ko patērēju ikdienā. Caur "Instagram" uzklausīju šo cilvēku bēdas, redzēju, kā viņi svin dzimšanas dienas, noraudzījos video padomos, kā pagatavot veselīgas brokastis, smējos, skatoties viņu bērnības fotogrāfijas, un, visbeidzot, vēroju, kā viņi pārdzīvo Covid-19 izolāciju.

Es vairs nesekoju līdzi atsevišķu cilvēku foto dienasgrāmatām, bet biju ierauta haotiskā informācijas virpulī, acu zīlītēm cenšoties izsekot reklāmām, ceļojumiem, muzejiem, depresijām, darbiem, dzejai, jauno māmiņu padomiem, vegānu paziņojumiem, ziņu virsrakstiem, aptaujām, nespējot beigt skrollēt, līdz pagājušogad, gavēņa laikā, nolēmu atteikties no "Instagram". Zināju, ka esmu atkarīga no šīs ērti lietojamās bilžu un video straumes. Laicīgi pareģoju, ka roka ik pa laikam konvulsīvi tvers pēc telefona, lai šķirstītu bildītes, tādēļ lietotni izdzēsu. Pamanīju, ka daudzi paziņas izvēlējās gavēnī atteikties nevis no gaļas, saldumiem vai kafijas, bet tieši no sociālajiem tīkliem.

Pirmās četras dienas nemaz nemanīju, ka gavēju. Tas mani pārsteidza, jo šķita, ka no "Instagram" esmu atkarīga. Piektās dienas vakarā sagribēju ielūkoties lietotnē, lai atrastu pāris ēdienu recepšu, bet sameklēju tās caur "Google". Astotajā gavēņa dienā aptvēru, ka, iespējams, šī ideja nemaz nav tik laba, jo arvien filmējām "Influencerus" un es neredzēju galveno varoņu gaitas, kuras viņi publicēja "Instagram". Risinājums bija vienkāršs – ja notika kas būtisks, filmas režisore padalījās ar informāciju. Pārējā laikā par "Instagram" nemaz neiedomājos un sapratu, ka man tā netrūkst.

"Godīgi? Noguru no salīdzināšanās. Mana dzīve uz citu cilvēku skaisto bilžu fona izskatījās pelēka. Sajutos nenozīmīgs bez skaistu ceļojumu bildēm un sasniegumiem sportā," pirms pāris gadiem atklātā sarunā atzina paziņa. Viņš nupat bija izrakstījies no visiem sociālajiem tīkliem. Arī es uz gavēņa laiku biju izņēmusi sevi no šī skatloga uz pusotru mēnesi un jutu, ka nekas būtisks nemainās. Ne velti virkne draugu, kuri gavēņa laikā atteikušies no sociālajiem tīkliem, tajos nav atgriezušies. Foto dienasgrāmata bija pārtapusi par pastāvīgu klātbūtni prasošu vietu ekrānā. Atzīšos, ka bija apnikusi tā savādā viltus "dzīves nokavēšanas" sajūta. Kāds cēlies jau piecos, bet es vēl 9.00 neesmu paēdusi brokastis. Cits jau paspējis digitāli pasūdzēties par dienu, bet man nekas ievērības cienīgs nav noticis pat vēlā pēcpusdienā. Šoziem attēlos visi paguvuši norūdīties aukstajās ūdenstilpnēs, bet es vēl sēžu pie saviem nepabeigtajiem rakstu darbiem.

Vienā no nākamajām raidījuma "Zaļgalvis" sērijām Rvīns Varde savam sarunu biedram atzīsies: "Vienreiz noguru no visa un aizbraucu ar telti uz divām dienām izolācijā, kur nav cilvēku. Kad atgriezos un parādījās telefonam zona, tā uzreiz parādījās tā viltus nodarbinātība, kas reāli nepastāv. Tev šķiet: ja neizdarīsi šodien, notiks kaut kas slikts, lai gan vari to neizdarīt vispār un nekas slikts nenotiks." Domāju, ka tas vislabāk raksturo "Instagram" – sajūta, ka viss notiek un jātiek līdzi kaut kam, kas patiesībā ir attēlu radīta ilūzija.

Kā jaunā māmiņa nepārtraukti dzirdēju aicinājumu nepārstimulēt mazuli. Klusināt mājās radio, ierobežot ekrānus, iepauzēt ar iešanu uz lielveikaliem un pat pasaules rādīšanu caur loga rūti. Audzināšanas grāmatas, psihiskās labklājības raksti un pieredzējuši ārsti aicināja cienīt brīdi, kad rokās guļ jaundzimušais. Pēc kāda laika iedomājos, ka tas taču attiecināms arī uz pieaugušajiem. Kurš noteiks to brīdi, kad apkārt pārāk daudz trokšņu, ņirboņas un attēlu? Pēc 44 dienām aizmirsu piereģistrēties atpakaļ, bet to izdarīju nedaudz vēlāk, lai pareklamētu jau pieminētos "Influencerus".

Desmit gadu laikā savā "Instagram" dienasgrāmatā esmu sakolekcionējusi 1069 fotomirkļus, kas redzami dažādas kvalitātes attēlos, – kultūras ziņu redaktora Toma pēdējā darba diena, Visvalža svētdienas kafija pie Bernāra, dusmu uzplūds Džakartas džeza festivālā, nostalģijas pilns vakars ar vecmammu Latgalē, viskija dzeršana Reikjavīkas kapos ar Renāti, no Gaiļezera palātas izsprucis Knuts Skujenieks, pirmais vakars Riodežaneiro, laimīgs Vents Vīnbergs "Satori" autoru nometnē, gatavošanās "Kilograma kultūras" ceremonijai. Digitāls fotoalbums, kas patiesībā interesants tikai man vienai.

Gari pārbraucieni vilcienos man vienmēr asociējušies ar dēkainu piedzīvojumu. Pat Viljama Tērnera gleznotais vilciens ar it kā biedējošo industrializācijas simbolismu, kas iznirst no rozā miglas, manī sēj piedzīvojumu alkas, nevis pārdomas par nākotnes steigu. Apkārtnes pētīšana caur vilciena logu, gājiens uz restorānvagonu, noklausītas sarunas un jaunas iepazīšanās. Nesen maršrutā Strasbūra–Parīze novēroju violetos krēslos ieslīgušus līdzbraucējus, kuri gurdeni raudzījās viedtālruņos, bet restorānvagonā mazo vīna pudelīšu vietā sarindotas garlaicīgās sviestmaizes plastmasas iepakojumos, kas, saliektas uz pusēm, atgādina Gaismas pili. Nebija pat to divu vai trīs senioru, kuri restorānvagonā gatavi sarunai. Vienubrīd iedomājos, ka drīz telefoni un planšetes izlādēsies un cilvēki tomēr sāks sarunāties, bet pamanīju, ka visi jau sagatavojuši vadus un pieslēguši savas ierīces lādētājiem. Tad arī es iegrimu attēlu un video apskatē, vērojot, kas jauns citu cilvēku pasaulēs.

Ja man būtu jānosauc visromantiskākā filma, tā būtu Ričarda Linkleitera "Before sunrise", kurā divi jaunieši satiekas vilcienā Vīnē un viss pārtop bezgala skaistā sarunā. Filma kļuva populāra ap to laiku, kad dejoju savā pirmajā zaļumballē. Tās varoņi, tāpat kā es un Ēriks, neapmainījās adresēm un sagaidīja saullēktu, nedomājot par to, ka šis mirklis būtu jāiemūžina un jāpublicē publiskai apskatei. Vienu gan zinu droši – tam klāt būtu daudz sirsniņu.

Tēmas

Eva Johansone

Eva Johansone pēc tam, kad absolvēja LU Vēstures un filozofijas fakultāti, pievērsās bioloģijai. Šobrīd maģistrantūrā pēta piekrastes biotopus un domā, kā parūpēties par dabu. Viena no biedrības "Asce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!