Dziedinošas sarunas 81+

"Man vajag laiku, lai varu vienkārši pabūt. Ja jūs man visu kalendāru piepildāt ar sapulcēm un izvērtējumiem, man vienkārši nav tukšuma, lai radītu!" dzirdu sakām televīzijas režisori, kamēr pati steigā uzpildu krūzi ar kafijas devu, kas palīdzēs izdzīvot nākamo stundu stresu. Viņas teiktais atbalsojas manī, jo līdzīgs izmisums krūtīs pulsē arī man. Kā jau daudziem gada nogalē, no darbu apjoma svilst pēdas.

Nemitīgā raudzīšanās ekrānā, gaidot nākamos e-pastus, kalendāru sinhronizācija un došanās uz pasākumiem, kurus nedrīkst neapmeklēt. Decembra nemiers, steiga un, protams, vīrusu uzplaiksnījumi pārvērš mani žonglējošā robotā, kas cenšas tikt galā ar katru nākamo pasviesto uzdevumu. Atceros, ka reiz Uldis Rudaks rakstīja par tām "mūžīgi iesvīdušajām projektu vadītājām", kas skrien un cenšas, pārpūlas un kļūst tik nepievilcīgas. Šonedēļ pirmā advente, apstāšanās un pārdomu laiks. Kurš to spēj un var atļauties?

Mani veldzē kāda ugandiešu sieviete, kura sociālajos tīklos stāsta par savu ciematu un paražām. Viņa nesteidzīgi griež augļus, kur uguni, vāc ražu. Vērojot viņas mieru un kustības, salēninos arī es. Atceros, ka var arī izštepselēties kā toreiz, tai rakstā pirms četriem gadiem. Taču tagad šis downshifting eskeipisms vairs nešķiet ne aktuāls, ne piemērots. Kopš man vairs nav mammas, izjūtu vieda cilvēka trūkumu, kas trauksmainos brīžos kā drošības spilvens balstījis ar gudru padomu. Lai arī pirms tam šķita, ka esmu pašpietiekama un stabila, pēkšņi apjautu, cik ļoti nepieciešams līdzsvars, ko sniedz cilvēks, kurš ir vecāks un gluži vienkārši vairāk pieredzējis par mani.

Sākoties krievijas iebrukumam Ukrainā, ar bērniem atrados Portugālē. Tur ar saviem dēliem ceļoja arī māksliniece Katrīna Neiburga. Sēžot pie okeāna un vērojot mūsu dēlus, Katrīna izteica līdzīgas pārdomas – kopš vairs nav viņas mammas, arī viņai trūkst vieda vecākas paaudzes cilvēka klātbūtnes. Īpaši laikā, kad netālu ir karš, kodoldraudi un stindzinošas bailes. Paaudžu dialogs sniedz dziedinošu sajūtu brīžos, kad esošais kompass zaudējis jēgu.

Iespējams, tieši tādēļ šos divus gadus esmu meklējusi gados vecākus sarunu biedrus. Lai parunātos par bailēm no klimata pārmaiņu nestajām briesmām, cilvēciskajām attiecībām, novecošanu un visu to, ko svarīgi neaizmirst.

Uz intervijām visbiežāk aicina tos, kuri nupat atklājuši izstādi, uzvarējuši sporta sacensībās vai atklājuši ko jaunu laboratorijā. Tagadnes redzējums un sasniegumi. Bet kā tas viss izskatās plašākā ietvarā? Ar šādu domu žurnālā "Satori.lv" uzsākam sarunu ciklu "81+" ar cilvēkiem, kuri sasnieguši astoto desmitgadi un kuriem ir, ko teikt. Par dabu, par dzīvi, par jēgu. Par saprasto, par nozīmīgo, par atlikumu. Par sabiedrību. Par ilgtermiņu. Par valsti. Par skatu, kas paveras, kad stāvi uz vismaz 80 pakāpienus augstām (gadu) trepēm.

Man šķita svarīgi, ka Purvīša muzeja veidotāji paguva intervēt ASV dzīvojošo Vilhelma Purvīša mazmeitu Marionu, kura šogad nosvinēja 100. dzimšanas dienu. Sarunā varēja uzklausīt slavenā ainavista un viņa dzimtas stāstu, kas mijās ar mūsu valsts notikumiem un atziņām. Neilgi pēc tam viņa devās mūžībā, ierakstīto materiālu padarot par lielu vērtību un laikmeta dokumentāciju. Arī viena no sarunu cikla "81+" dalībniecēm devusies mūžībā, bet viņas teikto publicēsim vienā no nākamajām septiņām piektdienām.

Sarunas vienmēr iesāku ar jautājumu: kas bija pirmais, kas ienāca prātā, kad šorīt atvērāt acis? Neviens no viņiem nerunāja par darbu sarakstiem vai steigu. Viņi runāja par Latvijas skaistākajām vietām, sapņiem par vilcienu, kas savieno Rīgu un Parīzi, un atziņām, ko gribētu dzirdēt prezidenta runā. Šīs sarunas tapušas ilgā periodā un, cerams, palīdzēs jums uz mirkli iepauzēt pirmssvētku karuseli, gūt kādu svarīgu atbildi vai reflektēt par notiekošo. Šodien publicējam pirmo sarunu, kuras varonis stāsta, ka vislabāk sadzirdēt klusumu un satikt sevi ir, ejot kalnos.

Paldies maniem domubiedriem – režisorei Ievai Stadei, operatoram Jānim Kešānam, kuri uzreiz piekrita dokumentēt šīs sarunas. Paldies "KRASO Foundation", kuri uzskatīja, ka šādas sarunas ir svarīgas, un atbalstīja. Paldies grafiskajam dizaineram Staņislavam Bulam un animatoram Guntim Pāpem par dizainu un Voldemāram Johansonam par pilošo laika skanējumu. Bet vislielāko pateicību paužu septiņiem sarunu biedriem, kuri ļāva mums ienākt savās viesistabās, dārzos un virtuvēs, lai pārrunātu to, kas pieredzēts astoņās desmitgadēs.