Vienā laivā ar Jāni

Saruna par to, kā lietojam valodu un kā valoda lieto mūs, vienmēr būs īstajā laikā un vietā, jo valoda nav nemainīgs "lielums". To ietekmē visdažādākie faktori, konkrēti šobrīd – arī Amerikas notikumu aktualizētā prasība pēc politiska korektuma, kurai portāls "satori.lv" atsaucies ar virkni ierosinošu publikāciju. Tostarp ar diskusiju, kuras dalībnieki, iztirzājot latviešu sabiedrībā dominējošo attieksmi pret pasaulē notiekošajiem procesiem, par  "uzskates līdzekli" izmantoja iztēlotu personu – Jāni, kuram ir sešdesmit gadu un Padomju Savienībā iegūta izglītība. Varbūt kļūdos un uztveru pārāk saasināti, bet rodas iespaids, ka diskusijas dalībnieku ieskatā šis "komplekts" nozīmē provinciālismu, atvērtības trūkumu un nespēju (nevēlēšanos?) sajust pasaules pulsu.

Sešdesmitgadniece neesmu. Ir vēl sliktāk – esmu sešdesmitseptiņgadniece, kura pamata, vidējo un augstāko izglītību, tāpat kā mītiskais Jānis, sev par postu ieguvusi Padomju Savienībā, kur neviens neesot zinājis, kas ir ebreji un kas ir geji. Tātad man ir visas tiesības atrasties ar viņu, proti, ar Jāni, vienā laivā un varbūt arī bilst kādu vārdu par savām attiecībām ar diskusijas galveno varoni – politkorektumu.

Kad 1990. gadu sākumā vienā no pirmajām ārzemju konferencēm, kurā bija iespēja piedalīties pēc dzelzs priekškara krišanas, dzirdēju pieminam nepieciešamību būt politkorektiem jeb politiski pareiziem, naivi pabrīnījos, ka rietumu literatūras un teātra zinātnieki izmanto no padomju retorikas patapinātu jēdzienu, ko bija ierasts saprast kā uzticību vienīgi pareizajai – komunistiskās partijas – ideoloģijai. Pabrīnījos un tūlīt pat aizmirsu, toreiz tā arī paliekot neuzzinājusi, ka nu šis vārds nozīmē neatļaušanos izteikties aizskaroši par cilvēka dzimumu, rasi, seksuālo orientāciju, fizisko veidolu, kultūru, ciešanām, svētumiem vai dzīves pieredzi.

Vēl pirms politkorektuma uznāciena uz skatuves publiskajā telpā allaž ir bijis svarīgs tāds jēdziens kā pieklājība, ja ar to saprotam spēju atkāpties no sava "es" mirklīgajām vēlmēm, lai veidotu līdztiesīgu kontaktu ar citiem indivīdiem. (Savulaik režisors Oļģerts Kroders uz jautājumu, vai kritiķim vienmēr jāsaka tas, ko viņš domā, sniedza viedu atbildi: "Protams, vienmēr jāsaka, ko domā, bet nav jāsaka viss, ko domā.") Grūti iztēloties kādu, kurš gribēs iesaistīties kopīgā projektā vai pat tikai sarunā ar cilvēku, kam nav pa spēkam paturēt pie sevis vērojumu: "Tev tak ir šķībi zobi un stikla acs!" Pieklājība palīdz veidot neitrālu teritoriju savstarpējai sapratnei un sadarbībai. Tiesa, tai ir arī savi riski, jo robeža, kura šķir pieklājību no liekulības, mēdz būt netverami trausla.

Viens no diskusijas dalībniekiem – vēsturnieks Iļja Ļenskis – rosina vārdu "politkorektums" interpretēt tieši kā pieklājību, cieņu un laipnību, bet – ko lai dara, ja tas jau paspējis iemantot arī varmācības dimensiju? Turklāt politkorektuma rīcībā ir instruments, kā piespiest ar sevi rēķināties. Angļu valodā to apzīmē ar vārdkopu "cancel culture", ko varētu latviskot kā izsvītrošanas, atcelšanas vai izraidīšanas kultūru. Ja esi atļāvies nebūt politkorekts jeb, prasti sakot, "palaist muti" publiskajā telpā, tad tiksi atstumts, noklusēts, varbūt pat atlaists no darba un sociālajos tīklos "no tevis atkritīs pēc drauga draugs". Te nu patiešām padomju laika pieredze ir tikai par apgrūtinājumu, jo atmiņa uzstājīgi atgādina par līdzīgām valsts varas īstenotām represijām, ko nācās piedzīvot rakstniekam, dzejniekam vai māksliniekam pēc tam, kad bija "pasprucis" politiski nepareizs vārds.

Mēs nevaram lietot valodu tā, kā mēs to gribētu. Diemžēl. Austriešu dramaturgs Pēters Handke lugā "Kaspars" (1967) precīzi modelējis gan tieši tādu situāciju, par kādu runā "satori.lv" diskusijas dalībnieki, gan arī tās iespējamo atrisinājumu. Nirnbergas atradenis Kaspars Hauzers, līdz septiņpadsmit gadu vecumam audzis ārpus sabiedrības, nonāk pie cilvēkiem un apgūst valodu. Bet – vēlas to lietot pats pēc saviem noteikumiem, vārdiem piešķirot savu nozīmi. Sabiedrība, kuru lugā reprezentē tādas zīmīgā vārdā nosauktas darbības personas kā Suflieri jeb Priekšā teicēji, viņu nesaprot, nepieņem un… galu galā iznīcina. Spriedze starp indivīda vēlēšanos būt pašam, ar valodas starpniecību īstenot savu individuālo identitāti un būt saprastam, pieņemtam, ir neatņemama esības sastāvdaļa.

Valoda spēj pārveidot mūsu uztveri un domāšanas veidu, un tas, kas notiek ar Kasparu, var notikt ar ikvienu cilvēku. Kaspars piedzīvo to, ka valoda, ko viņš Suflieru vadībā apgūst, kļūst ne tikai par pieredzes organizēšanas, bet arī par… varas rīku, ar kura palīdzību viņš tiek pielāgots sabiedrībai pēc tās "ģīmja un līdzības". Kaspara līdzšinējā (šķietami?) ierobežotā pieredze un izteikšanās spēja tiek uztverta kā defekts, kas viņam neļauj kļūt par līdzvērtīgu sabiedrības locekli. Tajā pašā laikā šī ierobežotība veido brīvības zonu, kurā Kaspars nav pakļauts valodas un sabiedrības spaidiem. Viņš var uzlūkot pasauli un sevi tā, kā pats to vēlas.

Šķiet, ka arī lielā daļā latviešu sabiedrības vērojamā rezervētā attieksme pret pasaules tendencēm, tostarp valodas lietojumā, saistīta ar vēlmi saglabāt šādu brīvības zonu. Brīvību lietot vārdus, formas un nozīmes, kuras ir pazīstamas, ierastas un komfortablas. Turklāt valoda jau nav tikai lietu, faktu un notikumu nosaukšana vārdā. Valoda ir sarežģīts veidojums, kas ietver visdažādākās izpausmes, saistītas arī ar tādām vēlmēm un nolūkiem, kas "atrodas" ārpus valodas vai vēl nav valodā noformulētas. Ja gribam runāt par valodu, jārunā par visu dzīvi. Vēlme pakļaut kontrolei valodu nenovēršami tiks uztverta kā vēlme kontrolēt dzīvi. Un kurš gan grib, lai viņa dzīve tiek kontrolēta…

Bet – jauni apstākļi, patīk mums tas vai ne, prasa pārmaiņas. Ilgstoša pretošanās tām var kļūt par neirotisku pārdzīvojumu. (Varbūt tāpēc tik pieprasīti kļuvuši psihoterapeitu, personības, pareizas ēšanas un vēl visādu citu izaugsmes veidu treneru jeb "kouču" pakalpojumi.) Lai izvairītos no trauksmes, nenoteiktas baiļu sajūtas un netīkamām priekšnojautām, citiem vārdiem sakot, no neirozes, kļūsti tāds kā visi, respektīvi, politkorekts, un iemantosi sirdsmieru, cienījamu stāvokli un tiesības netikt dēvētam par atpakaļrāpuli. Pretējā gadījumā pasaule tevi izspļaus. Kaut gan – ja reiz politkorekti ir nediskriminēt nevienu grupu, tad politkorekti būtu nediskriminēt arī tos, kuri nav politkorekti.

Bet pašam politkorektuma "projektam", plašāk skatoties, piemīt ideāla valdzinājums. Tā kā realitātē netaisnība nav (un diez vai tuvākajā laikā tiks) novērsta, tad vismaz valodā būs nodibināta taisnīguma valstība, izskaužot vārdus, kuri norāda uz nepilnvērtību, nepilnību vai citādību.

Tikai viena aizķeršanās, kurai grūti tikt pāri, pat zinot, ka Albionas literatūras un teātra pētnieki jau sen atmaskojuši Šekspīru kā seksistu, rasistu un ksenofobu. Atšķiru Čaka dzejoļu krājumu "Mana paradīze" un lasu: "Būtu es nēģeru dzejnieks, dziedātu dziesmas par lūpām, kas tumšas un siltas kā jūlija naktis bez zvaigznēm un vēja." Pēc analoģijas ar visnotaļ lietišķo ieteikumu "nēģeru pasaku" vietā lietot vārdkopu "afrikāņu pasakas" "nēģeru dzejnieku" mierīgi varētu aizstāt, piemēram, ar "Āfrikas dzejnieku". Kāpēc ne? Pat ritms neciestu. Tās acīmredzot ir padomiskās domāšanas atliekas manā apziņā, kas šādam scenārijam nepārvarami pretojas. Tāpat kā perspektīvai "politkorekti" tikt godātai par seniori. Tad jau labāk lai sauc par veceni.