Doma rīkot diskusiju par valodas lietojumu, problemātiskiem vārdiem un politkorektumu radās, reaģējot uz pēdējā laika sociālpolitiskajiem notikumiem – kustības "Black Lives Matter" protestiem, to raisītām diskusijām Latvijā, Latvijas Nacionālā teātra "Skroderdienām Silmačos", saldējumu "Melnītis" u.c. Diskusijā piedalās mediju eksperte Rita Ruduša, filozofs Igors Gubenko, dzejniece un literatūrzinātniece Anna Auziņa, kā arī vēsturnieks Iļja Ļenskis. Diskusiju vada "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Ir daži tabu vārdi, kurus daļa sabiedrības brīvi lieto ikdienā, bet daļa uzskata, ka to nevajadzētu darīt. Un tad pirmā daļa domā, ka viņus un viņu izteiksmes brīvību mēģina ierobežot. Mūsu mērķis ir mēģināt skaidrot un palīdzēt saprast, ko ar šiem tabu vārdiem darīt, kā labāk rīkoties un kāds ir to vēsturiskais fons. Es, piemēram, uzskatu, ka valodas cenzūra attiecībā uz konkrētiem vārdiem nedrīkst pastāvēt, taču valodas lietojums ir daudz smalkāks par kategorijām "drīkst" un "nedrīkst". Svarīgs ir konteksts, nodoms un intonācija. Eksistē situācijas, kurās vārdi kļūst aizskaroši, liek cilvēkiem justies neērti vai kļūst citādi problemātiski. Kādi, jūsuprāt, ir iemesli tam, ka Latvijā daļa sabiedrības uzstāj uz savām tiesībām lietot vārdus, kuri citai Latvijas sabiedrības daļai liekas nepieņemami vai aizskaroši?
Rita Ruduša: Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka nenotiek diskusijas. Mēs tikai tagad esam atmodušies un apsēdušies "Satori" virtuvē par to runāt. Būtībā publisku diskusiju par to, vai un kā valoda reflektē un atbilst 21. gs. latvieša dzīvei, nav. Lai šādas diskusijas notiktu, ir jābūt viedokļu līderiem, kas tās uzsāk, un valodniekiem, kas ir gatavi dažādus konceptuālos uzstādījumus pārvērst konkrētos vārdos. Valodnieki tērē nodokļu maksātāju naudu un laiku, lai izdomātu vārdu "grozāmgrābslis", kuru mēs visi jau esam aizmirsuši, tāpēc ka tie pusaudži, kuriem fidžetspineris bija aktuāls, tagad ir pārslēgušies uz kaut ko citu. Tajā pašā laikā neveltām resursus, lai izdomātu jēdzīgu un mūsdienīgu terminu, kas aizstātu, piemēram, vārdu savienojumu "vientuļās māmiņas" deminutīvā.
Igors Gubenko: Mans minējums ir, ka vismaz daļēji iemesli jāmeklē nacionālās identitātes diskursā. Latvijā tas ir ļoti spēcīgs un konstants visā neatkarības periodā. Proti, ideja par savdabību, par to, ka esam ļoti īpaši, varētu būt iemesls tam, ka daļa cilvēku iedomājas, ka lietot šos aizskarošos vārdus publiskajā telpā ir veids, kā savu īpašo statusu performēt. Konkrēts piemērs ir Alda Gobzema vēstule Džordžam Stīlam, kur izskan pseidoarguments par iešanu svešā baznīcā ar savu Bībeli. Ceru, ka vairākums tautiešu nedomā, ka pieprasīt cieņpilnu attieksmi un izvairīties no aizskarošiem apzīmējumiem ir sveša Bībele, kas ievazāta Latvijā neatbilstošā kontekstā. Konkrētais gadījums man ir licis domāt, ka negribam būt tādi kā citi vispārinātajā Rietumu pasaulē. Vairumā gadījumu šāda atšķirības demonstrācija ir infantila.
Anna Auziņa: Es varu tikai piekrist un pat izvērst. Tu teici – infantilitāte. Tāds naivums, kas ir bērnu līmenī, kas nav speciāli ļauns. Gribu ticēt, ka šie cilvēki apzināti negrib sāpināt citus, bet vienkārši nezina, ko ar saviem vārdiem dara. Pirms kara mēs tā runājām, un viss bija labi, tā ir mūsu valoda, un kāpēc tagad tā nevaram, kāpēc tiek ierobežotas mūsu tiesības? Es esmu par to, lai literāros darbos nebūtu cenzūras un mums joprojām būtu brīvība visus šos vārdus izmantot atbilstošās situācijās. Tomēr ir jāsaprot, ka valodai ir dažādi lietojumi, atšķirīgi leksikas slāņi.
Iļja Ļenskis: Austrumeiropai un lielai daļai Latvijas sabiedrības ir raksturīgi uztvert valodu par privātīpašumu vārda tiešā nozīmē, gluži kā žaketi. Katrs mēģinājums par to diskutēt tiek uztverts rupji. Tā sabiedrībā neuzvedas. Daudzi tāpat domā par valodu un vēsturi – tas ir mūsu privātīpašums, ar kuru mēs, kam tas pieder, varam darīt, ko gribam, savukārt citiem uz to nav nekādu tiesību. Tādas pašas diskusijas ir Krievijā, kur diskutē par to, ka otrais burts "n" Tallinas nosaukumā būs krievu valodas gals un posts, pēdējais cietoksnis, kas kritīs, pirms nāks antikrists. Lielā mērā tas ir saistīts ar nedrošības sajūtu – cilvēki visur saskata apdraudējumu, uzskata, ka apkārtējā pasaule ir naidīga un bīstama. Jebkāds mēģinājums ar to mijiedarboties ir sāpīgs. Te mēs varam ilgi runāt par vēsturiskām traumām – 20. gs. Austrumeiropas vēsture bija absolūti jebkas, tikai ne patīkama pieredze.
R. R.: Mēs jau trešdaļu gadsimta dzīvojam bez jaunām traumām.
I. Ļ.: Citi teiks, ka viņiem ir 90. gadu trauma vai ka Eiropa ir trauma. Protams, mūsu priekšstati lielā mērā ir mantoti no 20., 30. gadiem, piemēram, tas, ka sabiedrība ir hierarhiska un ir cilvēki, kas drīkst noteikt labo toni un uzvedību, bet ir cilvēki, kas nedrīkst. Tas nenozīmē, ka tie citi ir sliktāki, viņi vienkārši to nedrīkst. Tā ir visdziļākā absolūti visu partiju Latvijas politiķu pārliecība – ja sabiedrība kaut ko saka, viņi par spīti darīs citādi, jo neviens nedrīkst diktēt kungam noteikumus. Šī pārliecība ir dziļi katrā Latvijas iedzīvotājā. Kā kristāliņš "Sniega karalienē", kas saēd viņu no iekšas.
H. E. Z.: Iedomāsimies konkrētu piemēru. Uzmodelēsim cilvēku: Jānis, 60 gadi, pieņemsim, ar augstāko izglītību medicīnā vai eksaktajās zinātnēs. Viņš uzskata, ka lietot vārdu "žīds" ir pilnīgi normāli, jo vārds "ebrejs" ir ievazāts padomju laikos un brīvās Latvijas laikā visi teica "žīds" – tas bija normāli. Kā jūs paskaidrotu šim cilvēkam, kāpēc šāda apzīmējuma lietošana ir problemātiska un var būt aizskaroša?
I. G.: Es kā cilvēks, uz kuru šis vārds nav attiecināms, teiktu: "Vai tad nepietiek ar to, ka grupa, kuru šis vārds apzīmē, skaidri ir pozicionējusies un likusi saprast, ka šis apzīmējums tās pārstāvjiem ir aizvainojošs?" Vēl sīkāku pamatojumu tam, ka vārds aizskar cilvēku, nav vērts meklēt.
R. R.: Tu tomēr neesi sešdesmitgadīgais Jānis. Cilvēkam, kurš daudzkārt lietojis šādu apzīmējumu, liktos, ka ar to nepietiek. Piemēram, man ir bijusi saskare ar trimdas latviešiem, starp kuriem šis vārds ir spēcīgāk klātesošs, jo saikne ar pirmskara tradīcijām ir nozīmīgāka. Cilvēks saka: "Tu taču zini, ka es neesmu antisemīts!" Tas ir visbiežākais arguments. "Es neesmu rasists, jo mans draugs ir nēģeris." Tad ir jāstāsta visa garā vēsture — kādā kontekstā šis vārds tika lietots, kurā brīdī tas kļuva nievājošs vai sāka noliegt citādo, pārejot vardarbībā. Visbiežāk, kad pacietīgi esi paskaidrojis to, kāpēc tas tevi aizskar personīgi, tas nostrādā. Ja runājam par cilvēku, ar kuru nav iespējama individuāla saruna, tad atgriežamies pie publiskās diskusijas un pie tā, ka ir jāizskan stāstiem par antisemītisma pieredzi caur personiskiem likteņiem. Tiem ir jānonāk populārajā kultūrā, lai kaut kas patiešām mainītos. Šobrīd neesam pat tuvu tam.
A. A.: Ja es būtu sešdesmitgadīgais Jānis, kurš grib lietot vārdu "žīds", tad es jums teiktu: "Jā, bet atmodas laikā bija viens kopienas pārstāvis, kurš iestājās par to, ka tieši tā šī kopiena jāsauc." Tas Jānim visus šos gadus ir palicis atmiņā, un viņš domā, ka paši žīdi grib, lai viņus tā sauc.
H. E. Z.: Labi apzinos, ka tas ir disertāciju apjoma jautājums, tomēr, Iļja, vai tu vari mēģināt to koncentrēti izskaidrot?
I. Ļ.: Mēs nedrīkstam sabiedrībai pārmest, ka tā ir konservatīva. Nedrīkstam pārmest cilvēkam par to, ka viņš ir kaut kādā punktā. Tomēr varam diskutēt par to, ka vajag mainīties un prast paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Tas, ka vārds "ebrejs" parādījās latviešu valodā līdz ar padomju tankiem, ir kaitīgs mīts, lai neteiktu, ka totāli meli. Pirmais vārds, ar ko latviešu valodā apzīmē ebrejus, ir "hebreji", kas parādās 1585. gadā. Protams, tas ir aizguvums no vācu valodas. Pirmo reizi vārds "žīds" parādās 17. gs. K. Fīrekera vārdnīcā, kur teikts, ka tas ir nodokļu ievācējs. Otrā nozīmē rakstīts, ka tas ir ebrejs, kas nodarbojas ar šo amatu. Tas ir periods, kad ebreji tikai ierodas Latvijas teritorijā. Jau 18. gs. parādās vārds "žīds" un sieviešu formā nevis "žīdiete", bet "židauka" – tiešais baltkrievu aizguvums. 19. gs. abi vārdi pastāv paralēli. Vārds "ebrejs" tolaik pieder augstākam reģistram, to izmanto, piemēram, tulkojot valsts dokumentus, pavēles utt., bet latviešu avīzēs tiek izmantoti abi vārdi. 1918.–1920. gada Latvijas valsts rīkojumos un izdevumos ir vārds "ebreji". Pirmo reizi ideja, ka "žīds" ir izslēdzams no oficiālās aprites, izskanēja 1920. gadā, kad LU diskusijā to piedāvāja rektors Felsbergs, kurš teica, ka šis vārds ir aizskarošs, tāpēc nav izmantojams. Toreiz šo jautājumu nodeva Latvijas Augstskolas (tagad – Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātei izskatīšanai, un Endzelīns savā slēdzienā minēja, ka tas ir politisks jautājums – ja atteiksimies no šī vārda izmantošanas, tā būs muguras locīšana svešinieku priekšā un nebūs tālu tā diena, kad leiši gribēs, lai mēs viņus sauktu par lietuviešiem. Otrais uzplūdums šai diskusijai bija 1923. g., kad Ebreju ielu Rīgā pārdēvēja par Žīdu ielu, argumentējot, ka tā ir nosaukuma latviskošana. Toreiz vērsās pie Izglītības ministrijas Ebreju pārvaldes, kas atbildēja, ka daudzi, lietojot vārdu "žīds", neko ļaunu nedomā un daudzi nemaz nepazīst citu vārdu. Tika lemts, ka vārds oficiālajā apritē var palikt, bet visā, kas saistās ar senebreju valodu, skolām un reliģiju, noteikti jālieto vārds "ebreji". Vēl trīsdesmito gadu nogalē situācija pārāk nemainās un abi vārdi tiek lietoti paralēli. Jā, protams, ir patiesība, ka 1940. gadā padomju vara vārda "žīds" lietošanu izslēdza no oficiālās aprites. Pēc holokausta, kad nacistu propaganda ļoti dzelžaini izmantoja tādas klišejas kā "žīds čekists", "žīds slepkava", "žīdu varaskāre", šis vārds kļuva par tabu. Esmu komunicējis ar daudziem ievērojama vecuma ebrejiem, arī intelektuāļiem, bet, izņemot Franku Gordonu, nekad neesmu dzirdējis nevienu, kas iestātos par šī vārda lietošanu. Tas ir mīts.
R. R.: Es domāju, ka daudz ko nosaka vecums. Personas koda pirmās daļas pēdējie divi cipari nozīmē, ka mūsu Jānis ne tikai augstāko, bet arī pamatizglītību ir ieguvis Padomju Savienībā. Cilvēks ar padomju izglītību vispār nezināja tādu vārdu kā holokausts. Nepazina nevienu geju, nevienu ebreju. Ja tiek uzrunāti trimdas latvieši, kuri lieto šo vārdu, tad viņi pārdomā, vai paša viedoklis ir tā vērts, lai pie tā pieturētos. Padomju Savienībā augušam cilvēkam ar to ir grūtāk.
I. Ļ: Protams, kaut kādā ziņā padomju gados ir ieaudzināta tradīcija uztvert Latvijas pirmskara mantojumu kā kaut ko a priori svētu un nepieiet tam kritiski, jo citādi tevi piesaista padomju varas uzskatiem. Šajā ziņā es negribu Jāni nopelt: ir loģiski izskaidrojams, ka viņš ir pieradis – tas, ko promotē padomju vara, ir nepareizs, naidīgs. Ja tu saki: "Draudziņ, pārdomā to!", viņam ir naidīga pozīcija. Tas neizslēdz to, ko teica Rita, drīzāk papildina, jo cilvēka galva nav sastrukturēta mašīnīte, ko ar atslēgu uzvelk, cilvēkam tur ir daudzi slāņi. Šis uzmodelētais Jānis nav idiots, viņš ir cilvēks ar savu pieredzi un tiem slāņiem, kas uzkrājušies.
H. E. Z.: Tu teici, ka padomju laikos jebkāda brīvvalsts kritika uzreiz padarīja tevi par kolaborantu; līdzīgas atskaņas tagad ir "Twitter" – tiklīdz sāc runāt par politkorektumu, tevi uzreiz sauc par komunistu. Nupat "Latvijas Avīzē" bija publicēta intervija ar Džordžu Stīlu, citēšu nelielu fragmentu par mūsu tēmu: "Kā redzams no vārdnīcu skaidrojuma, latviešu valodā vārdam "nēģeris" negatīvas (konkrētā gadījumā – nievājošas) nozīmes nav. Negatīvais uzslāņojums pie mums ienācis ar angļu valodas starpniecību. Mūsdienās latviešu valoda nav izolēta no citvalodu kontaktiem un ietekmes (īpaši – angļu), turklāt, pieaugot tulkojumvalodas ietekmei un nozīmei, nevaram izlikties, ka nezinām šī vārda nozīmi angļu valodā, vai apzināti ignorēt to." Kā jums šķiet, kāda ir proporcija starp tiem, kas nozīmi nezina, un tiem, kas to apzināti ignorē?
I. G.: Es pieļauju, ka daudzi cilvēki, kas lieto šo vārdu, neredz problēmu. Ir daļa, kuru pilsoniskā pozīcija ir tāda, ka šis vārds ir neitrāls un viņi to lietos, par spīti visiem ārējiem spiedieniem. Tomēr ir ievērojama daļa, kura vienkārši nav aizdomājusies. Iespējams, tās diskusijas, kas uzvirmojušas šogad saistībā ar šo un citiem līdzīgiem vārdiem, aiznesīs izpratni tālāk un cilvēki apdomīgāk lietos valodu.
R. R.: Es atnesu šo grāmatiņu, kura Latvijā izdota jau pirms kāda laika. Izdevēji nesaskatīja nekādas problēmas. Ļoti skaisti noformēta grāmata ar skaistām ilustrācijām, kurās ir melni bērniņi. Lai jau viņi ir melni, bet kāpēc to vajag nosaukt "Nēģeru pasaciņas balto bērniem"? Vai mēs varam nekritiski atražot literatūru, kas sarakstīta citā laikmetā? Francijā grāmata tika izdota 1921. gadā. Tās ir afrikāņu pasaciņas, kuras autors iztulkojis franču bērniem. Pārtulkojot uz latviešu valodu, tika atstāts oriģinālais nosaukums bez nekādām zemsvītras piebildēm.
A. A.: Arī tad, kad vārds "nēģeris" tika lietots bez negatīva uzslāņojuma, bija cita problēma, jo tas bija kaut kas eksotisks. Tie nebija reāli melnie cilvēki, ko satikām ikdienā. Tas pats ir par "Pepiju Garzeķi", kuru lasu priekšā savam trīsgadniekam. Es tiešām nezinu, ko darīt, jo viscaur stāstā ir pieminēts nēģeru karalis. Neesmu gatava no šīs grāmatas atteikties, bet saprotu, ka, lasot to priekšā, es viņam normalizēju vārdu "nēģeris". Vienīgais risinājums, ko redzu, ir zemsvītras piezīme, ka laikā, kad rakstniece darbu rakstīja, gan Zviedrijā, gan Latvijā melnos cilvēkus iztēlojās kā mežoņus, kas dzīvo uz salas un staigā brunčos. Protams, arī mājās es varu šādu komentāru sniegt, bet, domājot par bērniem, kuriem tie netiks sniegti, komentāram vajadzētu būt grāmatā. Tad arī bērns varbūt nelietos šo vārdu nevietā.
I. Ļ.: Vēl vajadzētu diskutēt par to, ka "Nēģeru pasaciņas" šajā gadījumā patiesībā ir autora iedomas — kaut kādi abstrakti, viendabīgi nēģeri, kas puspliki dzīvo kolonijās. Ja mēs šo grāmatu publicētu šodien un nosauktu to "Pasakas no Āfrikas", nekas nemainītos. Es domāju, ka tas ir svarīgi, jo ne tikai pats vārds ir problemātisks, bet arī ideja aiz tā. Mēs šodien to tā neaprakstītu. Pieņemu, ka rakstnieks Sendrārs mūsdienās arī ne. Viņš ir 1921. gada cilvēks, kas tā iztēlojās.
H. E. Z.: Jā, būtu interesanti — "Balto cilvēku pasakas".
A. A.: Tas pat īsti nav Sendrāra teksts. Es ticu, ka viņš ir pārstāstījis īstas pasakas un pats nav tās stereotipizējis. Tas, ka pie mums pēc neatkarības atgūšanas tās tiek izdotas šādā noformējumā, ir simptomātiski.
R. R.: Atcerēsimies, ka pēc neatkarības bija arī mēģinājums sākotnējā faksimilā publicēt "Konversācijas vārdnīcu", kas iznāca pirmskara Latvijā. Turpinot tēmu par to, kāpēc ir bīstami bez zemsvītras piezīmēm un publiskām diskusijām publicēt to, kas izdots citā laikmetā, es konspektīvi izlasīšu "Konversācijas vārdnīcā" rakstīto: "Čigāni sevi sauc Rom. Staiguļu tauta Rietumāzijā. Eiropā lielākoties klejo un mājo ratos. Dzīvo netīri. Augums vidēja lieluma, kalsns, spēcīgs. Ādas krāsa brūni dzeltena, mati melni, acis tumšas un dedzīgas. Nodarbojas ar vieglu kalēja vai atslēdznieka darbu, griež koku, tirgojas ar zirgiem, bet pie gadījuma arī zog un krāpj. Sievietes klejo apkārt, zīlē, liek kārtis un ubago."
I. G.: Manuprāt, šis ir lielisks piemērs – ir vārds, šis apzīmētājs, un ir jēdziens. Iespējams, pastāv iluzora ticība tam, ka "nēģeris" vairāk atbilst tai grupai, uz ko tas attiecināms, — tas ir īstais vārds un mums jāsauc šie cilvēki īstajā vārdā. Tas daļēji ir iemesls tam, kāpēc nereti vērojam pretestību pret politkorektākiem aizstājējiem. Ir lietojuma tradīcija – visi ir pieraduši lietot kādu vārdu un mainīt to uz citu bez labiem argumentiem negrib. Tomēr jaunais vārds, kas sākotnēji var šķist mehāniski ievazāts valodā kā svešķermenis, var būt brīvs un tīrs no nievājošiem aizspriedumiem.
I. Ļ.: Vārds, ar kuru biedē mūsu modeli Jāni, — vārds "politkorektums" patiesībā ir vissliktākais svešvārds. To, ka sakām, ka vārdu nevajadzētu lietot, sauc par laipnību un pieklājību. Kad cilvēki atzīstas, ka viņiem nav ērti, piemēram, kad no loga pūš, tu droši vien aizvērtu logu. Kad cilvēks to saka par vārdu, tad prātā uzpeld politkorektums, visādas briesmas, cenzūra. Nē, vienkārši jābūt cieņpilnai komunikācijai. Neviens nevar tev aizliegt likt kājas uz galda, bet tad ir jārēķinās, ka varbūt vairs nekur netiksi aicināts. Manā izpratnē ir ļoti svarīgi katru reizi, kad jūsu klātbūtnē kāds saka "politkorektums", labot to uz — laipnība, pieklājība, cieņa.
H. E. Z.: Manuprāt, tai idejai, ka nevar novilkt robežu starp politkorektumu un cenzūru, pamatā ir tas, ka cilvēki, kas ļoti kaislīgi iestājas par politkorektumu, bieži vien savā komunikācijā ir agresīvi, izmanto dažnedažādus apvainojumus, un laipnība tur nav ne tuvumā. Kā mēs varam neļaut politkorektumam kļūt tik agresīvam, ka tas vairs nepilda iecerēto funkciju?
I. Ļ: Tas ir jautājums par agresiju, nevis par politkorektumu. Un tas drīzāk ir jautājums par diskusiju kultūru. ASV diskusiju līmenis šobrīd diemžēl ir nonācis līdz tam, ka cilvēki viens otru sit un nedzird gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas liecina, ka ir lērums cilvēku, kuri nav gatavi diskutēt. Tie ir visu uzskatu pārstāvji. Tā ir polarizācija, neiecietība, necieņa. Protams, nevaram pieļaut ne cenzūru, ne diktatūru, bet tas nenozīmē, ka nav robežu, kuras nevajag ievērot. Ir lietas, kas pastāv, bet tās nevajadzētu izmantot pārāk bieži. Piemēram, lamu vārdi. Varam iedomāties situāciju, kurā lamu vārds ir pieļaujams. Ir jābūt zonai starp sarkano līniju un robežu, pieklājīgi cilvēki cenšas tajā nekāpt – to sauc par mērenību. Aiz robežas sākas diktatūra.
R. R.: Mūsu diskusiju kultūra ir pusaudžu vecumā. Fons ir nelabvēlīgs, jo demokrātijai ir grūti laiki. Neesam paspējuši izaugt līdz briedumam daudzās jomās. Diskusija, kas ir ārkārtīgi svarīgs instruments demokrātijā, pie mums lēnām kļūst civilizēta. Sociālo burbuļu un mediju laikmets nenāk par labu tālākajam briedumam.
I. G.: Ja politkorektums draud ar diktatūru, tad kā šī diktatūra strādā? Skaidrs, ka nerunājam par formālo cenzūru. Kurš ir tas diktators? Lasot pasaulslavenu intelektuāļu nesen publicēto atklāto "Vēstuli par taisnīgumu atvērtām debatēm" un atminoties Dž. K. Roulingas gadījumu, kad viņa kļuva par iedomātas cenzūras upuri, manuprāt, atbilde ir vienkārša — droši vien tās ir lielās korporācijas, lielie biznesi, ietekmīgie publiskā lauka spēlētāji. Viņu atbalsts cieņpilnai komunikācijai un radikālā norobežošanās no aizskarošiem stereotipiem, iespējams, ir faktors, kāpēc intelektuāļiem liekas, ka viņus pakļauj. Kam viņi adresē aicinājumu uz atvērtu komunikāciju? Kā šo situāciju mainīt? Var būt gadījumi, kad cilvēks pārspīlēti cieš. Viens dzejnieks publicēja dzejoli, kura liriskais varonis ir melnādains bezpajumtnieks. Žurnāls spiediena rezultātā nosodīja un norobežojās no autora, kurš smagi cieta, un viņa reputācija tika iedragāta. Mākslā un literatūrā nevajadzētu būt arī šādai neformālai cenzūrai. Šādos gadījumos mēs varbūt varam problematizēt prasību pēc politkorektuma.
I. Ļ.: Diezgan daudz kur Eiropā sākas ierobežojumi – cilvēkus atstādina no amata tāpēc, ka kāds uz viņiem ir apvainojies. Reakcijai ir jābūt samērīgai. Bet nav normāli, ka struktūras, kurām jādarbojas sabiedrības labā, sāk rīkoties automātiski. Tā pat nav pašcenzūra, bet gan mēģinājums atbrīvoties no problēmas. Tas ir normāli, ja izdevniecība atsakās publicēt kādu grāmatu, jo tai var būt savi principi un uzskati. Tas ir jārespektē. Tas ir privātas institūcijas lēmums, bet ir ļoti svarīgi, ka struktūras to nedrīkst. Ir jābūt skaidrām vadlīnijām. Krievijā ir skandāli saistībā ar pasniedzēju seksuālu uzmākšanos studentiem. Viens no risinājumiem ir attiecības formalizēt. Protams, ir ļoti nepatīkami, ja, pirms studē, ir jāizlasa gara instrukcija, bet tā ir viena no izejām. Cilvēks saprot, kādi ir spēles noteikumi, kādas ir sarkanās līnijas, kāds ir dreskods. Tie ir noteikumi konkrētos sabiedrības sektoros.
H. E. Z.: Vai jūs uzskatāt, ka vārdus "žīds", "nēģeris", "invalīds", "pediņš" utt. nevajadzētu lietot privātā sarunā pat tad, ja to nedzird neviens ebrejs, melnādains vai homoseksuāls cilvēks?
I. G.: Es uzskatu, ka atsevišķos gadījumos ir pieņemami lietot šos vārdus arī publiski, kā to šobrīd darām mēs. Respektīvi, gribu solidarizēties ar savu kolēģi Arti Sveci, kura rakstu par politkorektumu nesen publicēja "Satori". Viņš min trīs jomas — akadēmiskā pasaule, māksla un humors. Ir jābūt jomām, kur mēs arī skaļi varam šos vārdus izrunāt un neuztraukties par sekām. Savukārt vārdi "invalīds" un "invaliditāte", manuprāt, ir izskaužami no oficiāla diskursa un normatīvajiem aktiem, jo tie apzīmē nederīgumu. Es piekrītu, ka ir maigāk teikt "cilvēks ar invaliditāti", jo tas ir vārds, kas katram cilvēkam, kurš kaut nedaudz pārvalda angļu vai citas valodas, uzreiz komunicē šo nederīguma konceptu.
A. A.: Ja kāds, piemēram, neredz ar vienu aci, tad ir kaut kāda nederība viņa ķermeniskajā funkcijā, bet tā nedefinē viņa būtību.
R. R.: Jo, pirmkārt, viņš ir cilvēks un tikai tad cilvēks ar invaliditāti. Šī arī ir vienīgā cilvēku grupa, par kuras apzīmējumu patiešām notiek diskusijas. Tomēr par to vismaz tiek runāts – atšķirībā no citiem vārdiem.
A. A.: Esmu piedalījusies privātās sarunās, kur ar ironiju tiek lietots vārds "pediņi", un ir jāuzmanās, pārnesot šo sarunu uz publisku vidi.
I. G.: Manuprāt, intonācija un konteksts ir ļoti svarīgi. Man vārds "pediņš", kurš ir pateikts mīļi, griež ausīs mazāk nekā joprojām plaši lietotais "homoseksuālists".
R. R.: Tas tiešām būtu izskaužams, jo izskaņa to pielīdzina ideoloģijai.
I. Ļ.: Es iestājos par to, ka arī privātā sarunā šie vārdi nav lietojami ārpus izteikti ironiska konteksta. Arī pašas grupas pārstāvjiem nebūtu vēlams šos vārdus lietot. Ja runājam par mākslu, akadēmisko vidi vai humoru — jā, protams. Arī teātrī aktieri parasti runā sava tēla vārdā.
A. A.: Cilvēkiem dažreiz ir grūti saprast, ka varoņa leksika nenozīmē autora leksiku.
I. Ļ.: Piedodiet, es kā paprasts cilvēks uzskatu, ka literātam tomēr jāpaskaidro savs motīvs. Dzejoļu krājums, kur ir rakstīts, ka liriskais varonis nav saistīts ar autoru, ir drausmīgi, bet absolūtais vairākums no tiem, kas pabeiguši divpadsmit klases, no literatūras stundām to neatceras.
H. E. Z.: "Vējiem līdzi", "Pepija Garzeķe" un citi gadījumi, kur atrodam novecojušu valodu — vai mums, atkārtoti izdodot šīs grāmatas, vajadzētu pievienot skaidrojumus vai tomēr atstāt, kā ir?
A. A.: Es domāju, ka pievienot skaidrojumus jebkurā izdevumā nav lieki. Man vienmēr patīk lasīt arī cita veida komentārus. Tas bagātina priekšstatu.
I. G.: Ko darīt ar darbiem, kuri ir piepildīti ar, piemēram, seksismu, kuros nav tikai viens vārds, kuru varētu izcelt, bet tādi, kurus caurstrāvo neiecietība un diskriminējoša attieksme? Tas ir milzīgs, sarežģīts un intensīvi debatējams jautājums. Manuprāt, nedrīkst cenzēt. Ja runājam par akadēmisku vidi, tā ir brīnišķīga platforma, kur vari paskaidrot, kāpēc filozofs I. Kants izsaka jocīgus apgalvojumus par sievietēm un melnādainajiem. Komentārs, zemsvītras piezīme, bet nekādā ziņā ne izņemšana no aprites.
R. R.: Ja runājam par populāro kultūru un tādiem darbiem kā, piemēram, "Pepija Garzeķe", pieejas atšķiras. Tāpēc atbildība ir gan izdevējiem, gan arī izglītības sistēmai, kurā vajadzētu iepludināt kritisko domāšanu, lai, iepazīstot dažādu laiku materiālus, bērniem būtu iemaņas tos adekvāti uztvert.
I. Ļ.: Mūsu Jānim neviens nespiež lasīt komentārus. Ja negrib, nelasa pat pamattekstu. Pasaules klasika ir pārpildīta ar lietām, ko bērns nesaprot. Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka ir normāli bērnam skaidrot, kas ir arkls, ko viņš nekad nav redzējis, bet, ja mēs skaidrojam, ka, lūk, šis ir novecojis vārds, tad nez kāpēc viņš to nesapratīs. Te ir tāpat. Tā ir sava laika terminoloģija, bet šodien mums tā nevajadzētu runāt. Mēs to lasām primāri ne valodas, bet satura dēļ. Mēs atstājam tekstu tādu, kāds tas ir, jo gribam parādīt, ka sabiedrība ir mainījusies. Pēc 100 gadiem pasaule arī mainīsies, un ir svarīgi, lai bērni to saprot. Pasaule ir sarežģīta. Mums ar to jāsadzīvo.
H. E. Z.: Ir sabiedrības daļa, kas vārdu aizskarošās īpašības neapzinās. Vai mums vajadzētu viņus izglītot? Ja tā, tad kādā veidā? Kampaņas televīzijā un radio? Mācīt bērniem skolā par šādu domas virzienu?
R. R.: Man uzdzen zosādu, kad saka "sabiedrības daļa". Izklausās mazliet augstprātīgi. Mēs apdzīvojam vienu telpu. Mēs esam kopums. Lai gan man mugurā ir balta blūze, es nevaru teikt, ka esmu pilnīgi balta un man nav paslīdējusi mēle vārdu lietojumā. Attiecībā uz domāšanas maiņu neko jaunu nepateikšu, tikai to, ka jārunā intensīvāk, nekā mēs to darām. Jārunā ar katru vecuma grupu tai atbilstošā valodā. Ja ir līderis — valstsvīrs vai intelektuālais, kaut vai populārās kultūras elks —, kurš to izvirza kā prioritāti, tad viņā ieklausās. Nievājošas valodas jomā ir bijusi liela nozīme popkultūras līderiem, kuri ir aktualizējuši šo jautājumu.
I. G.: Man arī noteikti ir paslīdējusi kāja, es tikai mācos, tas ir normāli, ka mēs kaut ko nezinām. Runājot par LGBTQ kopienu, jāpatur prātā, ka transpersonas ir tā kopienas daļa, kura visbiežāk izjūt dubulto diskrimināciju. Tā ir tēma, kurai publiskās diskusijās vajadzēs pievērsties arī Latvijas sabiedrībai. Piemēram, Roulingas skandāls bija par to, ka viņa apšaubīja terminu "cilvēki, kas menstruē", kas tika lietots kā politkorekts aizstājējs vārdam "sievietes", lai iekļautu arī transpersonas. Mums vajadzētu piesardzīgāk izmantot šos tradicionālos un it kā neitrālos apzīmējumus. Tie parāda, cik milzīga un neprognozējama ir šī problemātika. Mēs nevaram iedomāties, kādas pārmaiņas turpmāk piedzīvos sabiedrība un valoda. Varbūt šajā ziņā nevajag neko aktīvi veicināt. Galvenais ir netraucēt procesam, kurš virzās uz iekļaujošāku sabiedrību, – es kā naivs ideālists tam gribu ticēt. Dažreiz mēs aizmirstam, ka valoda ir vēsturiska, un mums sāk šķist, ka tā ir kaut kas no dabas nācis, mūžīgi nemainīgs. Mēs pieradīsim pie jauniem vārdiem. Mūsu bērni mums iemācīs jaunos vārdus.
I. Ļ.: Mēs pie šī galda diskutējam, jo jūtamies nedroši. Mūs apdraud tas agresīvais, izslēdzošais diskurss, ko iemieso Jānis. Un Jānis jūtas apdraudēts no mums. Diemžēl Latvijas sabiedrībā katrs jūtas kā apdraudēta minoritāte naidīgā pasaulē. Iekļaušanas diskusijai ir jābūt lēnai. Iekļaujošā sabiedrībā būs labāk visiem. Liela daļa cilvēku, kas piedalās praidos, nav LGBTQ+ kopienas pārstāvji, bet gan cilvēki, kuri uzskata, ka iekļaujoša sabiedrība padara vidi drošāku. Arī tev, iedomātais Jāni, būs no tā labāk. Tavs priekšnieks nevarēs tevi nosaukt par cūku un atlaist.
18