Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
19.04.2021

Vēstures pārrakstīšana

Komentē
5
Saglabā

Esmu pamanījis, ka medijos un personiskās sarunās arvien biežāk parādās vārdu salikums "vēstures pārrakstīšana", turklāt saistībā ar politkorektumu. Kaut kas šajā jēdzienā mani mulsina, tāpēc nolēmu to mazliet papētīt.

Viens

Jēdzienu "vēstures pārrakstīšana" parasti attiecinām uz mēģinājumiem konkrētu interešu dēļ viltot vēsturi vai vismaz pasniegt to noteiktā gaismā. Uzskatāms piemērs būtu padomju režīma ideoloģizētās versijas par pagātni. Protams, arī padomju historiogrāfijai ir sava vēsture un Staļina laika metodes atšķiras no tām, kas pastāvēja Brežņeva laikā, bet kopumā padomju vēsturei bija raksturīga zināma brutalitāte – niansēm nebija nozīmes, ideoloģiskās interpretācijas pagātnei tika uztieptas ar spēku. Turklāt padomju piemērs parāda, ka vēstures pārrakstīšana var ietvert daudz ko vairāk par grāmatu cenzūru. Vēsturnieku darbs padomju laikā bija daļa no sistēmas, kurā ietilpa arī mēģinājumi konstruēt visas sabiedrības sociālo atmiņu – Orvela stilā bija jāpanāk, ka viss, ko cilvēki redzējuši, dzirdējuši un atceras, transformējas par kaut ko citu – režīma vajadzībām atbilstošu. Tāpat tika sistemātiski iznīcināti, slēpti vai pārveidoti vēstures avoti: vienā fotoattēlā iekšlietu tautas komisārs Ježovs redzams blakus Staļinam, nākamajā – brīnumainā kārtā viņš kaut kur izgaisis.

Padomju vēstures piemērs ļauj pamanīt divas vienkāršas lietas. Pirmkārt, vēstures pārrakstīšana šādā nozīmē nav nekas jauns. Piemēram, "vēsture, kuru rakstījuši uzvarētāji" (vai zaudētāji) ir pastāvīga pagātnes izziņas problēma. Otrkārt, tā pastāv arī mūsdienās, lai gan varbūt ne tik brutālā veidā kā padomju laikā. Nāk prātā austrumeiropiešu un Krievijas savstarpējie pārmetumi par to, ka otra puse mēģina pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi.

Patiesībā pirmajā mirklī grūti pat saprast atšķirību starp vēstures pārrakstīšanu un rakstīšanu. Galu galā, kāpēc vispār kādam vajadzētu pierakstīt notikumus, ja ne lai fiksētu vienu no iespējamām versijām par to, kas un kāpēc noticis? Tomēr gribu pievērst uzmanību atšķirībai starp vēstures rakstīšanu un vēstures zinātni.

Divi

Vismaz ieceres vai vērtību (ētosa) līmenī zinātne pretendē uz patiesības atklāšanu un objektivitāti. Pat tad, ja atsakāmies no objektīvās patiesības idejas, zinātne paredz nepārtrauktu pašanalīzi, paškritiku un izvērtējumu. Tāpēc ir atšķirība starp hronistu, kurš iemūžina tekstā savam valdniekam labvēlīgu notikumu interpretāciju, un vēsturnieku, kurš ir zinātnieks.

Šeit mēs sastopamies ar otru "vēstures pārrakstīšanas" nozīmi. Pārrakstīt vēsturi nozīmē to interpretēt no jauna atbilstoši pierādījumiem. Kā rakstā avīzē "Guardian" norādīja Šarlote Lidija Railija – vēsturnieki vēsturi pārraksta nepārtraukti [1]. Un patiešām: vēsturnieku pētījumu būtība ir piedāvāt vai nu precīzākas, vai jaunas versijas par to, kas un kāpēc pagātnē ir noticis. Pārrakstīšana nav nekas slikts, turklāt tai nav beigu – neviens vēsturnieks nevar teikt, ka viņa interpretācija ir pēdējā.

Vēsturnieka-zinātnieka amatam piederas pretoties ideoloģijām, jo ideoloģijas mēģina fiksēt vienu versiju par pagātni kā īsto vai vismaz tādu, kas pasargāta no kritikas. Dzīvē grūti atšķirt pētniekus no ideologiem vai jaunas interpretācijas no manipulācijas. Tas padara vēstures zinātni noderīgu politiskiem mērķiem. Padomju un mūsdienu ideologi apzināti izmanto vēsturnieku vajadzību pārrakstīt vēsturi, lai leģitimētu savu pasaules skatījumu. Galu galā zinātnieku definē gatavība sekot tam, kurp ved pētāmais materiāls, un vienlaikus kritiska attieksme gan pret materiālu, gan paša teikto. Tomēr cilvēkiem no malas grūti novērtēt, kad pētniecība ir nopietna un kad tā tikai atdarina formu – cilvēks runā kā zinātnieks, uzvedas kā zinātnieks, tātad...

Trīs

Jēdzienam "vēstures pārrakstīšana" ir vēl trešā nozīme, kas pēdējā laikā parādās tieši diskusijās par politkorektumu. Tā tiek minēta, piemēram, saistībā ar aicinājumiem pārdēvēt universitātes, novākt pieminekļus vai izņemt no tekstiem kaut ko, kas šķiet mūsdienās nepieņemams.

Ja izrādās, ka koledžu dibinājis cilvēks, kurš naudu nopelnījis, pārdodot vergus vai ekspluatējot kolonijas, vai koledža jāpārdēvē? Viena atbilde ir nē, tas nav pareizi, tā ir "vēstures pārrakstīšana" [2]. Kaut kādā ziņā (un es uzsveru – kaut kādā ziņā) te nav runas par vēstures viltošanu vai interpretāciju, jo netiek gluži noliegts, ka konkrētais cilvēks, kuram uzstādīts piemineklis, bijis, piemēram, vergturis vai rasists. Tāpat doma nav, ka, pārdēvējot koledžu vai aizvācot pieminekli, mēs aizmirsīsim patiesību, tai skaitā par šī cilvēka biogrāfijas kontroversiālajiem aspektiem. Drīzāk tiek pārmests anahronisks skatījums uz vēsturi – cilvēka nozīme tiek vērtēta pēc mūsdienu kritērijiem, kādi pagātnē ne tikai nepastāvēja, bet būtībā nemaz nevarēja pastāvēt. Jā, šim cilvēkam varbūt bija rasistiski uzskati, bet ne jau īpaši atšķirīgi no citu tā laika cilvēku uzskatiem, noteikti ne radikālāki, bet atšķirībā no citiem laikabiedriem viņš izdarīja to un to, un to, kas bija kaut kas īpašs, un tādēļ mums ar viņu būtu jālepojas.

Un tātad

Pirmkārt, ir vērts pamanīt, ka teju vai visa politiskā spektra pārstāvji cits citam pārmet mēģinājumus pārrakstīt vēsturi. Jau tas vien liek domāt, ka mums, iespējams, ir darīšana ar nozīmju jucekli. Otrkārt, dažkārt nozīmes sapludināt ir izdevīgi. "Vēstures pārrakstīšana", manuprāt, ir tieši šāds gadījums. Tikai viena no trim minētajām nozīmēm ir skaidri negatīvā – tā, kur pārrakstīšana tiek saistīta ar manipulāciju. Bet vienlaicīgi tā ir arī visplašāk pazīstamā nozīme. Atbilstoši, raksturojot kādu procesu kā "pārrakstīšanu", vēstījumam tiek radīts noteikts emocionāls ietvars. Piemēram, kā pārrakstīšanu raksturojot jaunu vēsturnieka interpretāciju, mēs nesakām neko nepareizu, bet radām iespaidu, ka jaunā versija nav uzticama un varētu būt ideoloģiski motivēta. Šis paņēmiens sarunas biedrā vai klausītājā var radīt apmulsumu, jo nevar noliegt, ka interpretācija atšķiras no vecajām, bet patiesībā faktam, ka tā ir jauna, nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tam, vai šī jaunā interpretācija ir manipulējoša.

Vai tas, ka sabiedrība labāk apzinās kādu pagātnes aspektu, kas līdz šim ticis ignorēts, piemēram, koledžas dibinātāja bagātības izcelsmi, ir vēstures pārrakstīšana manipulācijas nozīmē? Es teiktu – nē, lai gan varam prasīt pierādījumus, ka tā patiešām ir bijis. Taču, ja diskusija ir nevis par faktu, bet par to, kas ir svarīgāk – cilvēka labie darbi vai vergu tirgotāja pagātne –, tā ir pavisam cita saruna – nevis par pagātni, bet par to, ko mēs uzskatām par svarīgu šobrīd. Un arī šeit, sapludinot nozīmes, aizvirzāmies no problēmas būtības.

Vai koledžas pārdēvēšana vai pieminekļa aizvākšana ir vēstures pārrakstīšana? Es teiktu – nē. Bet te atkal jāpievērš uzmanība zināmām retoriskām lamatām. Ja es jums jautātu, vai Kurzemes hercoga Jēkaba skulptūra Kuldīgā ir jānojauc, jo Jēkabs bijis kolonizators, daļa droši vien teiktu, ka noteikti ne, jo cita starpā tā būtu vēstures pārrakstīšana. Es uzreiz sakautrējos, jo tiešām – kā gan noliegt to, kas ir bijis? Bet tad man rodas jautājums – vai Ļeņina pieminekļa nojaukšana 1991. gada augustā Rīgā bija vēstures pārrakstīšana?

Es teiktu, ka pieminekļu jaukšana – ne Jēkaba, ne Ļeņina gadījumā – nav vēstures pārrakstīšana. Proti, pieminekļiem ir saistība ar vēsturi, bet to funkcija nav tikai atspoguļot vēsturi. Nav tā – ja vēsturnieks atklāj kādu nezināmu Latvijas vēstures personāžu, mēs steidzam celt viņam pieminekli, jo citādi viņš būs svītrots no mūsu vēstures. Nē, vēsturnieki neizlemj, kam tiek celti pieminekļi, – katra sabiedrība izvēlas, ko tā uzskata par nozīmīgu un ar ko lepojas, ko tā ir gatava nolikt citiem priekšā kā paraugu vai tādu, kas raksturo tās identitāti. Skaidrs, ka, izceļot kaut ko mūsu pagātnē vai kaut ko noklusējot, mēs veidojam stāstu par sevi un, mainot pieminekļus, mēs mainām arī kaut kādu vēstījumu par pagātni, bet paši par sevi tie neveido vēsturisko patiesību un tāpēc nav pielīdzināmi ne vēstures viltošanai, ne vēstures zinātnei. Jautājums par pieminekļiem nav tik daudz jautājums par vēsturi kā jautājums – ar ko mēs lepojamies, ko uzskatām par savas sabiedrības, valsts, pilsētas fasādi. Atbilstoši jautājums par Jēkabu ir saistīts ar to, cik ļoti mūs uztrauc koloniālisms, savukārt tas, ka mūs tas neuztrauc, nav stāsts par vēsturisko patiesību, bet par mums šodien. Tā ir mūsu izvēle, nevis pagātnes nodotā nasta, no kuras nevaram izvairīties.

Nošķīrums starp vēsturiskās patiesības izzināšanu un citiem sabiedrībai nozīmīgiem mērķiem būtu jāņem vērā arī pārējās diskusijās par vēstures pārrakstīšanu. Tikko martā medijus piesaistīja ziņa, ka nīderlandiešu izdevniecība laidusi klajā Dantes "Dievišķās komēdijas" jaunu tulkojumu, kurā no ellei veltītās daļas izņemts fragments par Muhamedu [3]. Pirmajā mirklī tas izklausās kā tipiska "vēstures pārrakstīšana", bet ir viena nianse – tas ir jauniešiem domāts izdevums. Un atkal – naivi būtu uzskatīt, ka literatūras atlase skolās ir literatūras vēstures atspoguļojumus, tai ir citi mērķi, un arī šeit diskusija patiesībā ir nevis par to, kāda ir vēsture, bet ko mēs no vēstures izvēlamies publiskai izrādīšanai un izcelšanai. Manuprāt, tas pats attiecas uz teātriem vai muzejiem. Teikt, ka senāk teātrī rādīja to un šito  vai muzejā bija redzams tas vai šitais, tāpēc izmaiņas ir vēstures pārrakstīšana, manuprāt, nozīmē nespēju novērtēt publiskas izstādīšanas būtību. Viena lieta ir Šekspīra izdevums plauktā, cita – režisora lēmums šodien izrādi aktualizēt un darīt to noteiktā veidā.

Vienlaikus es pilnībā piekrītu – lemt par to, kas atstājams izpētei un kas publiskajā telpā izbīdāms priekšā, nedrīkst pavirši un vienpersoniski. Ar dažu cilvēku pārliecību, ka viņi zina, kas ir pareizi un kas nepareizi, kā jādzīvo un kā nav jādzīvo, manuprāt, nepietiek, lai visiem pārējiem būtu automātiski jāpakļaujas. Tai skaitā arī vēstures personāžu vai tekstu izvērtēšana prasa niansētu pieeju, nevis ātru apstrādi ideoloģiju konveijerā. Visbeidzot es noteikti aizstāvētu zinātni kā jomu, kurā jāsaglabā iespēja aizstāvēt dažādus viedokļus – nevis vienkārši uzskatu brīvību, bet iespēju argumentēt un aizstāvēt idejas, pat ja citiem tās šķiet kontroversiālas vai politnekorektas. Piemēram, šobrīd intelektuāļu vidē aktualizējies jautājums par klasiskās kultūras studiju [4] saistību ar eiropocentrismu un rasismu. Var jau būt, ka taisnība tiem, kuri apgalvo, ka no šī priekšmeta jāatsakās. Es nezinu, bet šis jautājums jārisina diskusiju ceļā, nevis ar iebiedēšanas palīdzību.

 

[1] https://www.theguardian.com/commentisfree/2020/jun/10/rewriting-history-historians-statue-past

[2] https://chancellor.berkeley.edu/task-forces/building-name-review-committee/building-name-review-boalt-hall/feedback

[3] https://www.lepoint.fr/livres/dante-sans-mahomet-la-divine-comedie-censuree-aux-pays-bas-26-03-2021-2419591_37.php#xtmc=dante&xtnp=12

[4] https://www.nytimes.com/2021/02/02/magazine/classics-greece-rome-whiteness.html

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!