Vēstule no 6. nodaļas (I)

Foto: Andris Gauja

Cienījamais lasītāj,

gribu cerēt, ka šis vēstījums Tev nesabojās noskaņojumu, nevedinās uz grūtsirdīgām pārdomām, kā arī neliks justies miesiski vai garīgi neveselam. Šādu risku tomēr jāpatur prātā, ņemot vērā, ka šīs vēstules autors ir slimnieks – tiesa, manai kaitei ir tikai pārejošs, gadījuma, raksturs; pats biju pārsteigts, iemantojot specifisko diagnozi “Epsteina-Barras vīruss”,– turpretī šīs vēstules lasītāju loku optimistiski tiecos uzskatīt par veselu, nesirgstošu un ar slimnīcas gaisotni vismaz šajā mirklī nekādi nesaistītu sabiedrības daļu – tāpēc arī šāds brīdinājums, jo es nekādā ziņā nevēlētos, lai šī vēstule atstātu slimīgu pēcgaršu lasītājam, kura istabā, lasot šīs rindas, iespējams, tieši šobrīd caur atvērto logu ieplūst svaigs un uzmundrinošs pavasara gaiss.

Kad nu šāds brīdinājums ir veikts, pievērsīšos šīs vēstules pamatnolūkam – sava slimnīcā pavadītā laika individuālo novērojumu izklāstam, cerībā lasītāju nevis nomākt, kā tas pirmajā mirklī varētu asociēties, izdzirdot par “vēstuli no slimnīcas”, bet gan, uzdrošinos cerēt, – spirdzināt lasītāja garu ar visai optimistisku vēstījumu par to, kā es pārvarēju pēkšņi uznākušās dzīves grūtības.

Kā vēsta izraksts – epikrīze, pacients A. Gauja “saslimis 22.03.12. ar sāpēm kaklā, temperatūru nemērīja. 23. un 24. martā sāpes kaklā pieaug, parādās drebuļi, temperatūru nemērīja. Lietojis amoksicilīnu 500 mg četrreiz dienā, stāvoklis bez efekta. 28. martā ģimenes ārsts nosūtījis pacientu turpmākai diagnostikai.” Jā, tāds es nonācu Slimnīcā. Veselu nedēļu paša spēkiem nesekmīgi cīnījies pret nezināmu slimību, ko iesākumā pats nolēmu diagnosticēt kā angīnu – turklāt ar tādu pārliecību, ka biju pierunājis aptiekas pārdevēju man bez receptes izsniegt “atbilstošas antibiotikas”. Kad spēki bija galā, devos pie ģimenes ārsta un ātri vien tiku nogādāts Slimnīcā, 6. nodaļā. Starp citu – ģimenes ārsts mierināja, ka, visticamāk, mana gulēšana Slimnīcā aprobežosies ar nieka divām dienām,– tiklīdz būs gatavas analīzes, mani noteikti laidīšot ārā un es varēšot atsākt savu aktīvo rosību (lūgšu lasītāju ņemt vērā, ka par spīti ierobežotajām iespējām jau labu laiku cenšos īstenot kādu lielu radošu projektu; labi, teikšu, kā ir – runa ir par manu debijas spēlfilmu, un visi mani pūliņi, dienām un naktīm, un tā jau nedēļām, mēnešiem ilgi, bija vērsti galvenokārt šī nozīmīgā uzdevuma pakāpeniskai izpildei, kas arī bija iemesls steidzīgajai vēlmei atrast sev piemērotu, ātri pievārējamu, diagnozi!).

Kad, nonācis Slimnīcā, stāstīju dežūrārstei par savu cīņu ar paša diagnosticēto angīnu, mana acīmredzami pieredzējusī vienaudze smaidīja – šķiet, pat ar zināmu cieņu – iespējams, viņa manā degsmē saredzēja kaut ko savai profesijai radniecīgu. Es savukārt sev izsniegtajās rūtainajās slimnīcas drēbēs saskatīju formālu soda mēru, kas piespriests par vispārpieņemtu normu – šajā gadījumā, godprātīgas attieksmes pret savu ķermeni– pārkāpšanu.

Atelpa?

Kad beidzot nonācu 6. nodaļas 2. kamerā (atvainojos, bet visu slimnīcā pavadīto laiku neapzināti lietoju tikai šo nepareizo jēdzienu – „kamera” – un nevis „palāta”, kā tas pieklātos, tāpēc autentiskuma nolūkos tā darīšu arī šeit), tuvāko dienu laikā ar mani notika kāda smalka iekšēja pārvērtība. Pēdējās dienās, nedēļās, droši vien īstenībā pat vairāku mēnešu gaitā iekarsušais, tiešā un pārnestā nozīmē skriet un joņot pieradušais, prāts gribot negribot piedzīvoja kaut ko līdzīgu “pit-stopam”, tas bija nonācis tādā kā oāzē (lai cik nepiemērota arī šī metafora nebūtu, ja aplūkojam 6. nodaļu tīri estētiskās kategorijās), tam pēkšņi kā pēc burvju mājiena tika atņemtas ierastās skriešanas un degšanas tieksmes.

Pirmkārt jau, sāpošais kakls – angīnai līdzīgie simptomi bija apturējuši manas runas izpausmes – faktiski tikai lakoniski iepazinos ar kameras biedriem; apmainījāmies ar pieticīgām ziņām par to, kāda kuram diagnoze un kā kuru sauc. Ierasto tendenci sazināties, uzzināt, izstāstīt utt. u.tml. man tātad bija bloķējusi Slimība. Otrkārt, šī pati Slimība bija likusi šķēršļus arī ierastajai tieksmei pēc izziņas – ar gudru ziņu biju paņēmis līdzi Hermaņa Heses „Stikla pērlīšu spēli”, darbu, ko sen jau tīkoju izlasīt, – taču atkal jau! – temperatūra un to pavadošās galvassāpes gluži vienkārši neļāva lasīt. Šī paša iemesla dēļ biju spiests pārtraukt arī atbildēt uz e-pastiem, īsziņām, tvītiem un citām socializēšanās izpausmēm.

Kas man atlika? Vienkārši pieņemt jauno realitāti – pilnīgu pasivitāti, atteikšanos no domu un iespaidu plūsmas, ierastās apziņas mutuļošanas, tā vietā ļaujot iestāties neierasti smagam un palēninātu filmu atgādinošam procesam, kuru varētu vienā vārdā nosaukt par Apstāšanos – prātā, ķermenī, runā un domās. Un šeit tad arī sākās manas jaunās pieredzes vērtīgā puse.

Kostja: “Skučno!” Varis: “A kāda starpība?”

Prātam bija pienācis laiks paskatīties pašam uz sevi. Un lietām apkārt. Pirmais, ko savā stāvoklī varēju sākt vērot, bija abi kameras biedri. Kostja ir geju bāra, reizē arī pirts, bārmenis. Diagnoze – meningīts. Papildus tam, Kostjam esot visādas citas kaites, kuras visiem neesot obligāti jāzina, nu, kaut vai, piemēram, hroniska depresija. Hmm, padomāju, tas laikam neesmu es, kam te klājas visgrūtāk... Kostja ir labsirdīgs cilvēks, tikai ārkārtīgi bieži – patiešām ļoti ļoti daudz un bieži – atkārtoja vienu un to pašu frāzi: „Ehhh.... Skučno*!” Un jau pēc mirkļa: „Kak mņe zdesj nadojelo**...” Es, protams, šīs frāzes uzklausīju mierīgi, sevi pārliecinot par to, ka cilvēks nav labprātīgi vēlējies nonākt šādu emociju varā. Tāda vienkārši ir Kostjas dzīves situācija, viņa negribētā pieredze...

Kad sapratu, ka Kostjas problēma – garlaicība un skumjas – sakņojas ne tik daudz Slimnīcas vidē, cik viņa vispārējā skatījumā uz pasauli, man kļuva Kostjas žēl. Vēl spēcīgāka līdzjūtība manī pamodās pret Vari, kad uzklausīju viņa stāstu. Varis ir metinātājs, atslēdznieks, krāvējs, bijis pat lielveikala maiņas vecākais, bet nu veselības sarežģījumi pielikuši priekšā kāju visai karjerai. Varim ir konstatēta hodžkina limfoma – ļaundabīgs audzējs, turklāt trešajā stadijā. „Pie tantuka biju, teica – ja es visu dzīvē radikāli nemainīšu, tad – maksimums, divi līdz pieci gadi,” savas nākotnes izredzes lēsa 29 gadus vecais Varis. Negaidot manus komentārus, viņš turpināja: „A kāda starpība? Tāpat visi būsim tur,” – Varis savu pasaules uzskatu acīmredzot bija jau bieži formulējis sava likteņstāsta nejaušiem uzklausītājiem. Viņš arī piebilda: „A ieradumus, starp citu, es nemainīšu. Kafiju es dzeršu. (Varis dienā izdzer ap 15-20 tasīšu.) Alu es dzeršu. Cigaretes pīpēšu. Par citām lietām – nu, labi, par tām vēl domāšu...”

Vara izteiktais vēstījums un it īpaši intonācija, kādā viņš izklāstīja savas domas, uz mani iedarbojās visai spēcīgi – viņa tēls man ārkārtīgi atgādināja manis paša pirms dažiem gadiem radītās dokumentālās filmas „Viktors” galveno, traģisko, varoni. „A kāda starpība?” – šī viegli, samierinoši izteiktā frāze Vara izpildījumā skanēja gandrīz tajā pašā tembrā kā no filmas „Viktors” nelaiķa protagonista mutes. Vara agnosticisms mani mazliet biedēja, jo pēc savas filmēšanas pieredzes zināju, ka šādu aizsargreakciju, dzīves nogrieznim sarūkot, mēdz nomainīt cita – pārmērīgi vēlu nākusi nožēla un nesamierināšanās ar sevi, ar savu veikumu likteņa priekšā...

Tas skanēs mazliet komiski, bet pārējā laikā Varis un Kostja galvenokārt pukojās – jā, tieši pukojās – par visdažādākajām sīkajām, viņuprāt, nejēdzībām Slimnīcā. Visvairāk tika kritizēts ēdiens – „soja izmērcēta ūdenī – nu kurš to s...u ēdīs?” „Es uz to putru vairs skatīties nevaru...” „Ņemogu, ja boļše ņemogu...***” „Nodaļā ievests čigāns – it kā zogot.” „Da etot dermatolog voobše ņi h...a ņe poņimaet!****” – bet visas šīs frāzes man slīdēja garām, es centos reflektēt par abu kameras biedru raksturiem, pie sevis spriezdams, vai viņu dzīvēs, nez, varētu notikt pagrieziens „uz augšu”, kāda izmaiņa domāšanā, kas liktu viņiem pārtraukt nemitīgi izteikt vērtējumu lietām un sajust arī savu pašu līdzdalību esošajā status quo... Un ar katru nākamo sadzīvisko situāciju, kurā kameras biedri gandrīz mehāniski reaģēja ar ierasto kurnēšanu, arvien neglābjamāka nāca pārliecība, ka nē, ne šajā dzīvē..

.

Foto: Andris Gauja

Turpinājumu lasiet rīt...

* – garlaicīgi (krievu val.)
** – kā man šeit ir apnicis (krievu val.)
*** – nevaru, es vairs nevaru (krievu val.)
**** – tas dermatologs tak ne s...a nesaprot (krievu val.)
***** – nevaru šeit, garlaicīgi (krievu val.)