Vēstule no 6. nodaļas (noslēgums)

Vēstules noslēgums. Tās pirmo daļu lasiet šeit.

Interneta žurnāls Satori saņēma vēstuli no režisora Andra Gaujas, kurš nelaimīgā kārtā pirms dažām dienām nokļuva Latvijas Infektoloģijas centrā. Ar režisora atļauju, vēstuli nododam lasīšanai  plašākai auditorijai.

Foto: Andris Gauja

Dramaturģiski ekstrēmā situācija

Bija pagājušas pirmās dienas Slimnīcā, es biju sācis pierast pie sava jaunā stāvokļa – pasīvi apcerīgās pasaules vērošanas ar sāpošu kaklu un galvu, mētādamies pa gultu un cenzdamies no sevis nokratīt augsto temperatūru. Saskaņā ar dramaturģijas likumiem (un tie taču nevainojami darbojas dzīvē, to gan jau būsit pamanījuši!?) bija pienācis laiks Pavērsienam. Turklāt Labās lugās pavērsieni mēdz notikt pat uzreiz divi pēc kārtas...

Tātad. Piektdienas rītā es uzzināju savu diagnozi: Epsteina-Barras vīruss komplektā ar šī paša vīrusa izraisītu hepatītu (par laimi, ne A, ne B, ne C, bet tomēr – aknu iekaisums). Diagnozē vēl ietilpst uzblīdusi liesa, kā arī palielināti limfmezgli gandrīz visā ķermenī. Sauso teoriju pārvērst reālās sajūtās man palīdzēja galvenās ārstes palīgs – jauns, pašapzinīgs un arī centīgs rezidents – Raimonds, kurš, iztaustot manu vēdera dobumu un kaklu, ļāva man pašam sajust daudzos uztūkušos limfmezglus un viegli sāpošās aknas. Tas ir smags vīruss, un man nāksies to ārstēt – tāds bija verdikts, un tas skanēja gaužām nopietni. Tātad, pretēji ģimenes ārsta solītajam, uz mājām tuvākajā laikā netikt. Šo faktu es pieņēmu, rēķinoties ar to, ka man gar degunu ies kāds svarīgs pasūtījuma darbs slimošanas laikā, kas nozīmē finansiālus zaudējumus. Bet nu – kā ir tā, ir. Labā ziņa esot tā, ka es no šīs pasmagās kaites varēšot izārstēties pilnībā. Ziņa ir pieņemta.

Pagāja dažas stundas, un es uzzināju otru Lielo Ziņu: mana lielā, jau gadiem kaltā, radošā iecere – filma – ir lemta iznīcībai. Vismaz, ja runa ir par valsts atbalstu, bez kura kaut ko tādu realizēt ir grūti, gandrīz nereāli. Tātad – Nacionālais Kino centrs ir noraidījis manu pilnmetrāžas spēlfilmas projektu! Šis ir trešais un tātad galīgais noraidījums, pēc kā esmu zaudējis tiesības turpmāk pretendēt uz valsts finansējumu savam tik ilgi lolotajam autordarbam. Šajā brīdī sagurušais prāts nonāca tādā kā bezsvara stāvoklī – ziņas bija pārāk spēcīgas! Un pārāk tuvu viena otrai!

Brīdi vēlāk saņēmu e-pastu no Laura Gundara, manas iecerētās filmas scenārista: „Jā, divas Lielās ziņas vienā dienā ir riktīga dramaturģiski ekstrēmā situācija: patiesībā, šķiet, tieši tas virza pasauli. Nē, nu, priecāties jau galīgi nav par ko, tas skaidrs, bet Niknums ar lielo N jau arī ir vajadzīgs.” Un šajā brīdī mani, Slimnīcā jau iesvaidītu ar virkni „lielo ziņu” skāra kāda jauna atklāsme. Visas šīs „lielās ziņas”, šķietami tik iznīcinošas, bija trāpījušas man tiešā tēmējumā, tieši sirdī. Pretī sēdošais Varis ar savu fatālo prognozi, depresīvais Kostja, kurš nevar šeit vairs izturēt; man pašam piestādītā diagnoze, kā arī ciniskais atteikums manam lielajam radošajam darbam, kas taču varēja būt mans Mūža darbs... Pēkšņi tas viss pārvērtās neaprakstāmi vieglā sajūtā – sajūtā, kam nebija nekāda sakara nedz ar niknumu, nedz ar vilšanos, nedz ar sakāvi... Savā slimības novārdzinātajā ķermenī un prātā es spēju skaidri sajust to, ka, par spīti visam, īstenībā NEKAS nebija noticis. Ir šīs briesmīgās ziņas, un man vajadzētu šajā brīdī – nezinu – sabrukt, raudāt, kliegt, smieties, bet nekas tāds nenotika... un nekas nemainījās... Sistēma vēnā pil tālāk, sirdsdarbība ir normāla, temperatūra ir stabila... Kakls sāp tikpat smeldzīgi, galva plīst vai pušu – un tam nav fizioloģiska sakara ar nelāgajām ziņām un dramaturģiski ekstrēmo situāciju! Ziņas ir tikai ziņas, bet šīs sāpes – o, tās ir reālas... Saņēmis kārtējo pretsāpju zāļu šprici pēcpusē, es iemigu, un nakts bija kā pelde tālā dienvidu jūrā – karstos un slapjos palagos.

Maigums un atjaunošanās

Nākamajā dienā es izbrīnīts konstatēju, ka jūtos ievērojami labāk. Fizioloģiski, morāli, garīgi, visos līmeņos. Temperatūra un līdz ar to arī galvassāpes bija mazinājušās, un es sāku aizrautīgi lasīt „Stikla pērlīšu spēli”. Ātri pārvarējis sākotnējos aizspriedumus pret rakstnieka apzināti formālās tradīcijās ieturēto, biogrāfiska pētījuma garā veidoto, tekstu, es ar baudu iegrimu Jozefa Knehta dzīvesgājuma aprakstā. Viņa nemitīgā tiekšanās uz gara dzīvi tās vistīrākajā formā, uz dzīvi pretim visaugstākajām vērtībām, sevis upurēšana visaugstākajiem intelektuālajiem un mākslinieciskajiem mērķiem, savienojot visas zinātnes sfēras un mūziku vissmalkākajā cilvēkam pieejamajā kvintesencē – Stikla pērlīšu spēlē, tas man, slimniekam, kurš tikko pats uz savas ādas izbaudījis, ko nozīmē jēdziens „dramaturģiski ekstrēmā situācija”, bija kā svaigs gaisa malks, kā negaidīts jauns ceļš ārā no slimnīcas un prom visām sliktajām ziņām. Stikla pērlīšu spēles maģistra dzīvesceļš, kas tiecās pretī visam cildenajam, apskaidrotajam un garīgajam, patiešām iedarbojās kā īsta panaceja.

Heses romāna iedvesmots, es beidzot saģērbos un izgāju ārā, prom no Slimnīcas teritorijas, iebridu mežā un nodevos meditācijai (izmantoju kādu senu, man jau agrāk zināmu, tibetiešu garīgo vingrinājumu, vērstu uz veselības atgūšanu). Atgriezies kamerā, es novēroju, ka temperatūra jau tajā pašā vakarā samazinājās. Turpinājis „Stikla pērlīšu spēles” lasīšanu, nākamajā dienā es, par spīti sniegputenim, atkal devos mežā, un tagad man jau likās, ka meditācija darbojas ar patiesi maģisku efektu – man sākot veikt garīgo vingrinājumu, sniegputenis tūlīt pagaisa, un manu rūtaino stāvu apspīdēja maigi saules stari. Atkal un atkal mainot šīs praktiskās maģiskās nodarbes pret Heses brīnišķīgo romānu, es sāku strauji atveseļoties.

Tikpat strauja bija mana attālināšanās no kameras biedriem. Kostja, nevarēdams izturēt Slimnīcas režīmu, bija uzrakstījis iesniegumu par došanos mājup pēc paša vēlēšanās un saģērbies gaidīja izrakstu. Sēžot man pretī, viņš vēl vairākkārt paspēja izdvest: „Ņemogu zdesj, skučno...******” Un tad devās projām no visas šīs garlaicības...

Arī Varis no manis nemanot norobežojās, tiklīdz biju atguvis veselību un izstāstīju, kas esmu un ar ko nodarbojos. Īsai sajūsmai par manu filmu režisora profesiju sekoja Vara arvien pieklājīgākas, formālākas replikas (it kā es būtu kāds diplomāts, kura dienesta pakāpi uzzinot, ir steigšus jāmaina uzrunas forma), kā arī aizvien biežāka viesošanās blakus kamerā pie diviem vīriem, kas labprāt sita kārtis – durakus. Varis gandrīz visu laiku sāka pavadīt tur, lai gan – pasvītroju – nekas mūsu komunikācijā neliecināja par ij ne mazākajām nesaskaņām... Tiesa, blakus kamerā Varim bija vairāk kopīgu interešu: trijotne regulāri devās smēķēt, klausījās līdzīgu mūziku, smējās par līdzīgām anekdotēm, Varis, gaišmatis būdams, no puišiem dabūja iesauku „Madonna”, kādu es droši vien viņam nebūtu iedomājies piespēlēt...

Vārdu sakot, biju kamerā palicis pavisam viens ar grāmatu rokā – jutos tikpat vientuļš kā „Stikla pērlīšu spēles” galvenais varonis. Taču Jozefa Knehta dzīvesstāstam romānā bija pienācis negaidīts gals: sasniedzis virsotni savā garīgās pilnveidošanās ceļā un juzdamies iegrožots elitārajā sabiedrībā, kuras pašā spicē nu pats bija nokļuvis, romāna protagonists bija nonācis līdz atziņai, ka viņam jāatsakās no visa, lai atkal piedzīvotu jaunu sākotni, atmodu. Taču cienījamais vīrs iet bojā, sperot pārdrošu soli pretī sev tik nepazīstamai, svešajai Dabai, noslīkdams ledaini aukstajos kalnu ezera ūdeņos.

Šajā brīdī ārsti apstiprināja, ka esmu izveseļojies. Pēdējās dienas Slimnīcā man pagāja, izlasot „Stikla pērlīšu spēles” savdabīgo noslēguma daļu - „pielikumus” – dzejas un trīs dažādus stāstus, kas vēl trīs atšķirīgos veidos simboliskās līdzībās izstāsta vienu un to pašu – Jozefa Knehta – dzīvesstāstu. Pēdējais no šiem stāstiem – „Indieša dzīves gājums” – beidzas ar galvenā varoņa atziņu, ka visa šī pasaule ir Maja – šķitums, ilūzija, prāta spēle un ka īstenība ir paslēpta aiz tā visa, tādēļ viņš nolemj palikt uz dzīvi mežā pie joga, lai izzinātu, kas ir patiesība...

Sēžam koridorā un gaidām izrakstu. Man blakus sēž Varis. Es došos atpakaļ dzīvē, Varis... arī. Tikai viņš ienirs savā neiedomājami kompresētajā dzīves nogrieznī, kuru tantuks viņam ir aprēķinājis uz gadiem diviem, maksimums, pieciem... Es jūtos mazliet neērti, it kā būtu vainīgs pie tik dažādām dzīves perspektīvām. Kāda tad ir manējā? Sāku domāt, ka jūtos pietiekami stiprs, lai tomēr veidotu Filmu. Kaut arī bez naudas. Jo veselība taču atkal ir! Vēl joprojām gaidām dokumentus. Garām ar pārvietojamo pusdienu plauktu dodas virtuvene. „Nu, puikas, vēl uz promiešanu biešu zupiņu uzēdīsiet?” Es piekrītu, Varis atsakās. Viņu mājās gaidot gaļa, kārtīga ēšana. Es apēdu zupiņu. Man tiek izsniegts izraksts, bet Vara dokumenti kavējas. Es nevaru izlemt: gaidīt Vari (mēs brauktu ar vienu un to pašu trolejbusu), vai tomēr traukties vienam. Varis saprot manu situāciju un saka, lai es braucu vien, viņam nekur neesot jāsteidzas. Mēs atvadāmies.

Es izeju laukā. Nu jau aptvēris, ka esmu vesels, ar pilnu krūti ieelpoju uzsilušo pavasara gaisu un domāju: kā tas nākas, ka tik īsā laikā nācās saņemt tik asus triecienus, šķiet, pašos svarīgākajos punktos, un tajā pašā laikā taču esmu palicis pilnībā neskarts. Sāpes ir izgaisušas, diagnozes ir dzēstas, sliktās ziņas – sagremotas. Viss šis laiks pagājis it kā bez pēdām, taču, atstājot aiz sevis tikai kādu smalku, vārdos nepasakāmu pārmaiņu manā attieksmē pret pilnīgi visu, kas ir svarīgs.