Olgas Tokarčukas portrets, autors Niklāss Elmeheds. Nobela prēmijas publicitātes ilustrācija.
 
Nobela lekcijas
16.04.2020

Vērīgais vēstītājs

Komentē
1
Saglabā
Olga Tokarčuka (Olga Tokarczuk, dzimusi 1962. gada 29. janvārī) ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm – par šo autori to varēja apgalvot arī pirms Bukera prēmijas (2018) un Nobela prēmijas (par 2018. gadu; pasniegta 2019. gadā) saņemšanas. Literatūrā ienākusi un pamanīta jau deviņdesmitajos, un līdz ar grāmatu "Vecveclaiks un citi laiki" (virsraksta tulkojums ir darba versija; oriģ.: Prawiek i inne czasy, 1996) un "Dienas māja un nakts māja" (Dom dzienny, dom nocny, 1998) iznākšanu iemantojusi ne tikai kritikas un lasītāju atzinību, bet arī tādu kā brīnumdares statusu poļu literatūrā. Elegantā žonglēšana starp precīzi tvertu, būtībā skrupulozi dokumentālu realitāti un brīžam teju maģisku pieredzi iztēles vēstījumā, kas caurauž daudzus viņas stāstus, noveles un romānus, ļauj lasītājiem pašiem izvēlēties ceļu tekstā un veidot gūstamo pieredžu summu.
 
Arī romāns "Skrējēji" (Bieguni, angliski Fligts, 2007) ir šāds pieredžu ceļojums, un tas kopā ar majestātisko opusu "Jēkaba grāmatas" (Księgi Jakubowe, 2014) ieraksta Olgas Tokarčukas vārdu to domātāju rindās, bez kuriem mums būtu risks nesaprast, ka izziņa un empātija (tas jūtīgais, maigais vēstītājs, par kuru autore runā savā Nobela lekcijā) ir arī tagadnes un nākotnes izdzīvošanas instruments, ne vien vārdi stāstā par senlaikiem. To, ka pasaulei bija jāmainās, autore – protams, ne viņa vien – zināja un skandēja sen. Šo laiku kādā no savām esejām, kas nesen (08.04.2020) publicēta "The New Yorker", viņa arī aicina veltīt īstam un lēnam vērojumam. Ne tikai skatam pa savu logu, kā viņa nosaukusi savu eseju, bet skatam uz katra paša trauslumu, ceļu līdz šim un tālāk. "Vai varētu būt tā, ka mēs tagad esam atgriezušies pie normāla dzīves ritma?" Tokarčuka vaicā un nesniedz nevienu kategorisku atbildi, drīzāk palīdz mums elpot šim laikam cauri.
 
Cerot uz "Vecveclaika" un citu autores grāmatu tulkošanas laiku un izdošanu reiz Latvijā, piedāvāju "Satori" lasītājiem Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas tulkojumu latviešu valodā.

Ingmāra Balode

1.

Pirmā fotogrāfija, ko es apzināti piedzīvoju, ir mammas bilde, uzņemta vēl pirms manas dzimšanas. Bilde diemžēl ir melnbalta, tādēļ zūd daudz visādu sīkumu, kas pārtapuši pelēkos lietu apveidos. Gaisma ir mīksta un lietaina, laikam pavasarīga, un, domājams, iesūcas istabā pa logu, uzturot telpā tik tikko manāmu mirdzumu. Mamma sēž pie veca radioaparāta, kam ir viena zaļa acs un divas pogas: viena skaļuma regulēšanai, otra, ar ko meklēt stacijas. Šis radio pēcāk kļuva par manu bērnības draugu, no tā es uzzināju par kosmosa eksistenci. Ebonīta ripas pagriešana virzīja trauslos stabiņus, un antenu uztveramības zonā nonāca dažādas stacijas – Varšava, Londona, Luksemburga vai Parīze. Reizumis skaņa pamira, it kā starp Prāgu un Ņujorku, Maskavu un Madridi antenu galviņas būtu sastapušās ar melnajiem caurumiem. Tādos brīžos man pārskrēja drebuļi. Es ticēju, ka caur šo radio man atsaukušās citas Saules sistēmas un galaktikas, kas caur čerkstoņu un sprakšķiem sūta man ziņas, ko es neprotu atšifrēt.

Kad dažu gadu vecumā skatījos šajā bildē, biju pārliecināta, ka, grozot radio pogu, mamma meklēja mani. Kā jutīgs radars viņa urbās bezgalīgos kosmosa tālumos, lūkodama noskaidrot, no kurienes un kad es ieradīšos. Viņas frizūra un apģērbs (liels v-veida dekoltē) ļauj saprast, kad radīta šī bilde – pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Viegli salīkusī sieviete, kura skatās kaut kur viņpus kadra, saredz ko tādu, kas nav pieejams tam, kurš uzlūko šo attēlu. Kā bērns es nospriedu, ka viņa skatās laikā. Šajā bildē nekas nenotiek, tā ir stāvokļa, nevis procesa fotogrāfija. Sieviete ir skumja, aizdomājusies, šķiet, ka viņas pa īstam nemaz nav klāt.

Kad vēlāk jautāju viņai par šīm skumjām – un es to darīju daudzkārt, lai izdzirdētu allaž vienu un to pašu atbildi, – mamma atteica, ka bijusi skumja, jo es vēl nebiju piedzimusi, bet viņa pēc manis jau ilgojās.

"Kā tu vari pēc manis ilgoties, ja manis nemaz vēl nav?" es turpināju taujāt. Es jau zināju, ka var skumt pēc kāda, kas zaudēts, ka ilgas ir zaudējuma rezultāts.

"Taču var būt arī otrādi," viņa stāstīja. "Ja pēc kāda skumst, tātad viņš jau ir."

Šī īsā saruna kaut kur Polijas rietumu provincē 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās – dažu teikumu apmaiņa starp mammu un mani, viņas mazo bērnu, – palika man atmiņā uz visiem laikiem un sniedza spēku rezerves visai turpmākajai dzīvei. Tā pacēla manu esamību pāri pasaules parastajai materialitātei un nejaušībai, pāri cēloņiem un sekām, kā arī varbūtības likumiem. Tā bija mani nolikusi viņpus laika, saldajā mūžības tuvumā.

Ar savu bērna prātu es sapratu, ka manī slēpjas vairāk, nekā līdz šim biju iztēlojusies. Un pat tad, ja teikšu: "Es esmu vēl citur", tāpat pirmajā vietā atradīsies "Es esmu" – vissvarīgākie un dīvainākie no pasaules vārdiem.

Šādā veidā jauna, nereliģioza sieviete, mana mamma, deva man kaut ko tādu, ko senākos laikos sauca par dvēseli; mani apveltīja ar vislabāko un vērīgāko vēstītāju pasaulē.

2.

Pasaule ir audums, ko mēs ik dienas aužam lielajās informācijas, diskusiju, filmu, grāmatu, pļāpu un anekdošu stellēs. Mūsdienās šīm stellēm ir milzīgs darbalauks – ar interneta palīdzību šajā procesā var piedalīties teju katrs – atbildīgi vai bezatbildīgi, ar labām vai ļaunām sekām, kalpodams dzīvībai vai nāvei. Mainoties stāstam, mainās pasaule. Tādā nozīmē pasaule ir darināta no vārdiem.

Veidam, kā mēs domājam par pasauli un – kas laikam pat svarīgāk – stāstām par to, ir milzīga nozīme. Notiekošais, kas netiek pastāstīts, pārstāj eksistēt un mirst. To labi zina ne tikai vēsturnieki, bet arī (un varbūt visupirms) visu sugu politiķi un tirāni. Valda tas, kura rokās ir stāsta pavediens.

Manuprāt, šodien problēma ir tajā, ka mums nav gatava stāsta ne vien par nākotni, bet arī par konkrēto "tagadni", stāsts netiek līdzi zibensātrajām pasaules pārvērtībām. Mums pietrūkst valodas, skatupunktu, metaforu, mītu un jaunu teiksmu. Toties mēs esam liecinieki tam, kā nepārejošie, rūsas saēstie un anahroniskie vecie naratīvi cenšas pārtapt nākotnes vīzijās, iespējams, balstoties pieņēmumā, ka labāk vecais kaut kas nekā jaunais nekas, vai arī mēģinot tādējādi tikt galā ar saviem ierobežotajiem horizontiem. Īsi sakot – mums trūkst jaunu veidu, kā stāstīt par pasauli.

Mēs dzīvojam pirmo personu stāstījumu polifonijā, un no malu malām mūs sasniedz daudzbalsīgs troksnis. Sakot "pirmās personas", es domāju tādu stāstījumu, kas velk ciešus apļus ap radītāja "es", kurš vairāk vai mazāk raksta tikai par sevi un caur sevi. Esam pieņēmuši, ka šis individualizētā skatupunkta variants, "es" vēstījums ir visdabiskākais, viscilvēciskākais pat tad, ja tas atsakās no plašākas perspektīvas.

Stāstīt pirmajā personā šādā izpratnē nozīmē aust pilnīgi neatkarīgu rakstu, vienīgo tādu; tas nozīmē arī just savu autonomiju, apzināties sevi un savu paša likteni. Un tomēr tas nozīmē arī veidot opozīciju "es" un "pasaule", bet šī opozīcija atsvešina.

Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām. Cilvēks te ir galvenais, un viņa viedoklis – lai arī viens no daudziem – allaž tiek uztverts ar uzmanību un cieņu. Stāstījums, kas savērpts pirmajā personā, šķiet viens no lielākajiem civilizācijas atklājumiem; tam tiek vērība un uzticība. Stāstījums, kurā redzam pasauli ar kāda "es" acīm un klausāmies pasauli viņa vārdā, rada visstiprāko saiti ar stāstnieku un liek klausītājam nostāties viņa unikālajā pozīcijā.

Pirmās personas vēstījuma devums literatūrai un civilizācijai ir nepārvērtējams – stāstam par pasauli kā dievu un varoņu darbības vietu, pār kuru mums nav nekādas varas, tas lika pārtapt individuālā vēstījumā, atdodot skatuvi vienkāršiem cilvēkiem, tādiem kā mēs. Ir vieglāk identificēties ar cilvēkiem, kas ir tādi paši kā mēs, starp stāsta vēstītāju un lasītāju vai klausītāju radot emocionālu sapratni, kas balstīta empātijā. Pēc savas būtības tas satuvina un sagrauj robežas; ir viegli pazaudēt robežu starp romāna vēstītāju un pašu lasītāju, un par "ievelkošām" dēvētas grāmatas patiešām paļaujas uz šo robežu izpludināšanu – uz lasītāju, kurš caur empātiju uz brīdi pats kļūst par vēstītāju. Tā nu literatūra ir kļuvusi par pieredzes apmaiņas lauku, par agoru, kur ikviens var izstāstīt savu likteni vai arī dot balsi savam alter ego. Tā ir demokrātiska vieta – katrs var izteikties, katrs var arī radīt "balsi, kurā runā". Laikam vēl nekad visā cilvēces vēsturē ar rakstīšanu un stāstīšanu nav nodarbojušies tik daudzi. Atliek vien uzmest skatienu pirmajiem datiem, kādi gadās pa rokai.

Apmeklējot grāmatu gadatirgus, redzu, cik daudzu izdevniecību grāmatas pārstāv tieši autora "es". Izteikšanās instinkts – domājams, vienlīdz stiprs kā citi instinkti, kuri veido mūsu dzīvi – vispilnīgāk izpaužas mākslā. Vēlamies būt pamanīti, vēlamies justies īpaši. "Pastāstīšu tev savu stāstu", "Pastāstīšu tev savas ģimenes stāstu" vai arī "Pastāstīšu tev, kur es biju" pašlaik ir populārākie literatūras žanri. Tas ir tik plašs fenomens arī tāpēc, ka mūsdienās visi esam rakstītpratēji un daudzi attīsta māku, kas agrāk bija domāta vien retajiem, – izteikties valodā un stāstījumā. Paradoksālā kārtā tomēr izskatās, ka izveidojies koris no vieniem vienīgiem solistiem – balsis klājas cita citai pāri, sacenšas par uzmanību, kustas līdzīgās toņkārtās, galu galā savstarpēji noklusinoties. Mēs zinām par tām visu, spējam ar tām identificēties un nodzīvot viņu dzīvi kā savējo. Tomēr lasīšanas pieredze pārāk bieži ir nepilnīga un nes vilšanos – izrādās, ka autora "es" perspektīva negarantē visiem saprotamu pieredzi. Pēc manām domām, mums trūkst stāsta paraboliskās dimensijas. Parabolas varonis reizē ir viņš pats, cilvēks ar noteiktiem vēsturiskajiem vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem, un tajā pašā laikā iziet tālu ārpus konkrētā – kļūst par Katru un spēj būt Visur. Kad lasītājs seko kāda stāstījumam lielajā stāstā, viņš var identificēties ar aprakstītā cilvēka likteni un uzlūkot otra situāciju kā savu; parabolā toties viņam ir pavisam jāatsakās no sava atšķirīguma un jākļūst par Katru. Šīs psiholoģiski prasīgās operācijas laikā parabola, atradusi dažādiem likteņiem vienu kopsaucēju, vispārina mūsu pieredzi. Nespēja bieži šo parabolu saskatīt ir apliecinājums mūsu bezspēcībai.

Varbūt tāpēc, lai nenoslīktu virsrakstu un uzvārdu gūzmā, esam sākuši dalīt literatūras Leviatānam līdzīgo ķermeni žanros, kurus uztveram kā disciplīnas sportā, bet rakstniekus un rakstnieces – kā speciāli trenētus profesionāļus.

Literatūras tirgus komercializācija ir novedusi pie sadalīšanās – lūk, notiek šādi vai tādi grāmatu tirgi un literatūras festivāli, pilnīgi atsevišķi, veidojot lasītāju lokus, kuri gremdējas kriminālromānos, fantāzijas vai zinātniskās fantastikas darbos. Zīmīgi, ka šim sadalījumam vajadzēja vien palīdzēt grāmatu tirgotājiem un bibliotekāriem sakārtot plauktos grāmatas un lasītājiem – orientēties plašajā piedāvājumā, bet tā vietā radušās abstraktas kategorijas, kurās ne vien iemet jau uzrakstītu darbu, bet pēc kurām vadoties sāk rakstīt paši rakstnieki. Aizvien biežāk kādā žanrā tapis darbs atgādina kūkas formu, kas rada visai līdzīgus rezultātus; to paredzamība tiek uzskatīta par tikumu un banalitāte – par sasniegumu. Lasītājs zina, ko gaidīt, un saņem tieši to, ko vēlējies. Es intuitīvi allaž esmu bijusi pret tādu kārtību, jo tā ierobežo manu rakstnieces brīvību, rada nepatiku pret eksperimentiem un transgresiju, pārplūšanu žanros un nozīmēs, kas savukārt ir būtiska radīšanas iezīme. Tas no radošā procesa pilnībā izslēdz arī jebkādu ekscentriskumu, bez kura māksla izzustu. Labai grāmatai nav jāatskaitās par to, kādam žanram tā pieder. Dalījums žanros ir visas literatūras komercializācijas iznākums; ko citu var gaidīt, ja literatūru uzlūko kā preci – zīmola filozofijas, uz mērķauditoriju orientētas vērtības un visu pārējo mūsdienu kapitālisma izdomājumu gaismā.

Šodien varam priecāties par to, ka esam liecinieki jauna pasaules stāstījuma tapšanai – kino seriālam, kura slēptais uzdevums ir ievest mūs transā. Protams, šis stāstījuma veids pastāvēja jau homēriskajos mītos un nostāstos – Herkuless, Ahillejs vai Odisejs, bez šaubām, ir pirmie seriālu varoņi. Un tomēr nekad agrāk tas neaizņēma tik daudz telpas un tik spēcīgi neietekmēja kolektīvo iztēli. Pirmās divas 21. gadsimta desmitgades pilnīgi noteikti pieder seriāliem. To ietekme uz pasaules izstāstīšanas veidu (un tādējādi arī uz saprašanu) ir revolucionāra.

Seriāli mūsdienās ir ne tikai izstaipījuši mūsu dalību stāstījumā laika dimensijā, radot dažādus naratīva tempus, atzarus un aspektus, bet arī ieviesuši jaunu, savu, kārtību. Daudzos gadījumos tā uzdevums ir iespējami ilgāk noturēt skatītāja uzmanību, tāpēc seriālu naratīvs nereti pavairo sižeta līnijas un vij tās savā starpā visneticamākajos veidos; nonākot pavisam bezcerīgā situācijā, tas pat sniedzas pēc vecās labās naratīva panacejas, ko jau izsenis kompromitējusi klasiskā opera, – deus ex machina. Izdomājot kārtējās sērijas, bieži ad hoc mainās visa varoņu psiholoģija, lai tā labāk iederētos jaunizgudrotajos notikumos. Varonis, kas sākotnēji bijis maigs un apdomīgs, beigās kļūst straujš un atriebīgs, otrā plāna varonis kļūst par pirmā plāna varoni, savukārt galvenais varonis, kam jau esam paspējuši pieķerties, zaudē nozīmi vai, mums par lielu apjukumu, pazūd pavisam.

Iespēja radīt turpmākās sezonas liek veidot atvērtus nobeigumus, kuros senajai un noslēpumainajai katarsei nav nekādu izredžu parādīties un izskanēt līdz beigām. Katarse kādreiz bija iekšējo pārmaiņu un piepildījuma sajūta, kas sniedza gandarījumu par to, ka esi piedalījies stāstā. Seriālu piedāvātais sarežģījumu un nepabeigtības stāvoklis, aizvien pabīdot apbalvojumu par to skatīšanos neaizsniedzamībā, padara atkarīgu un hipnotizē. Fabula interrupta ir izgudrota sen un zināma jau no Šeherezades stāstiem; līdz ar seriāliem tā ir ieņēmusi pamatīgu vietu, mainot mūsu uztveri un radot īpatnējas psiholoģiskas sekas, kā arī atraujot mūs no pašu dzīves un hipnotizējot kā bezvērtīgs našķis. Tajā pašā laikā seriāls ierakstās jaunā, izplūdušā un nesakārtotā pasaules ritmā, tās haotiskajā komunikācijā, nepastāvīgumā un plūstamībā. Šajā ziņā seriālā notiek nopietns darbs ar nākotnes naratīviem, ar stāstījuma pielāgošanu jaunajai realitātei.

Taču pāri visam mēs dzīvojam pretrunīgas, savstarpēji izslēdzošas, ar zobiem un nagiem karojošas informācijas palos.

Mūsu senči ticēja, ka piekļuve zināšanām nesīs ļaudīm ne tikai laimi, labklājību, veselību un bagātību, bet arī radīs taisnīgu un vienlīdzīgu sabiedrību. Viņuprāt, pasaulei bija trūcis vispārējas, no zināšanām plūstošas gudrības.

Jans Amoss Komenskis, dižais 17. gadsimta pedagogs, radīja terminu "pansofija", kurā ietvēra omniscentijas, universālas gudrības ideju, kas iekļautu visas iespējamās saprašanas. Viņa sapnis pirmkārt bija par zināšanām, kas pieejamas katram. Vai tad pieeja informācijai analfabētu-laukstrādnieku nepārvērš par reflektējošu indivīdu, kurš apzinās gan sevi, gan pasauli? Vai rokas stiepiena attālumā pieejamas zināšanas nepalīdz ļaudīm kļūt saprātīgiem un gudri vadīt savu dzīvi? Kad radās internets, šķita, ka beidzot šī ideja īstenosies līdz galam un visaptveroši. Vikipēdija, kuru es apbrīnoju un atbalstu, Komenskim, tāpat kā daudziem tā virziena domātājiem, varētu šķist īstens cilvēces sapņa piepildījums – lūk, mēs radām un saņemam milzīgu zināšanu plūsmu, kas tiek nemitīgi papildināta, uzlabota un ir demokrātiski pieejama praktiski no ikkatras vietas uz Zemes.

Piepildīti sapņi mums bieži liek vilties. Izrādās, ka neesam spējīgi pacelt to informācijas kalnu, kurš nevis vieno, vispārina un atbrīvo, bet saskalda, šķeļ un iebāž mūs burbuļos, rada lērumu stāstu, kas nekādi nesaskan vai pat ir savstarpēji naidīgi un antagonistiski.

Pat vēl vairāk – internets, pilnīgi bez jebkādas refleksijas pakļauts tirgus procesiem un veltīts monopolistiem, kontrolē milzīgu datu apjomu, kas nebūt netiek lietots pansofiski, nodrošinot plašu piekļuvi informācijai, bet tieši otrādi – pāri visam kalpo kā lietotāju uzvedības programmēšanas mehānisms, kā to uzskatāmi parādīja "Cambridge Analytica" skandāls. Tā vietā, lai saklausītu pasaules harmoniju, mēs dzirdam skaņu kakofoniju, neizturamu troksni, kurā izmisīgi cenšamies izšķirt kādu visklusāko melodiju, kaut visvārgāko ritmu. Šekspīra citāta parafrāze šajā kakofoniskajā īstenībā iederas tik labi kā nekad agrāk: internets aizvien biežāk ir idiota stāsts, kas mutuļo bez nozīmes un jēgas [1].

Arī politikas zinātnieku pētījumi diemžēl kontrastē ar Komenska pārdomām, kuras bija balstītas pārliecībā – jo plašāk būs pieejama informācija par pasauli, jo rūpīgāk pārdomāta būs politiķu rīcība. Tomēr rādās, ka tas nebūt nav tik vienkārši. Informācija var mums "izsist korķus", un tās dažādība un daudzveidība iedarbina dažādus aizsargmehānismus: no nolieguma līdz apspiešanai un pat bēgšanai – reducējot visu līdz vienkāršotai domāšanai partiju un ideoloģiju līnijās.

Viltus ziņu fenomens uzdod jaunus jautājumus par to, kas ir fikcija. Lasītāji, kuri daudzas reizes ļāvuši sevi piemuļķot, dezinformēt vai apvest ap stūri, pamazām ieslīgst specifiskā, neirotiskā idiosinkrāzijā. Reakcija uz šādu nogurumu no prozas var nozīmēt lielus panākumus non-fiction* literatūrai, kura šajā informācijas haosā virs pūļa galvām sauc: "Es stāstu jums patiesību, tikai patiesību. Mans stāsts ir balstīts faktos!"

Proza ir zaudējusi lasītāju uzticību, kopš meli ir kļuvuši par bīstamu masu iznīcināšanas ieroci, pat ja šis ierocis aizvien ir primitīvs. Pārlieku bieži es sastopos ar neticības pilnu jautājumu: "Vai tā ir taisnība, ko jūs rakstāt?" Ikreiz man šķiet, ka šāds jautājums iezvana literatūras beigas.

Šis no lasītāja viedokļa it nevainīgais jautājums rakstnieka ausīm skan tiešām apokaliptiski. Ko lai es saku? Kā raksturot Hansa Kastorpa, Annas Kareņinas vai Vinnija Pūka ontoloģisko statusu?

Šādu lasītāju interesi es uzskatu par civilizācijas regresa apliecinājumu. Tas iezīmē mūsu nespēju pilnvērtīgi un daudzdimensionāli (konkrēti un vēsturiski, taču arī simboliski un mītiski) piedalīties norišu ķēdē, ko sauc par mūsu dzīvi. Dzīve rada notikumus, taču tikai tad, ja spējam tos interpretēt, cenšamies saprast un piešķirt tiem jēgu, tie pārtop par pieredzi. Notikumi ir fakti, taču pieredze ir kaut kas neizsakāmi cits. Tieši pieredze, nevis notikums ir mūsu dzīves matērija. Pieredze ir fakts, kas pakļauts interpretācijai un novietots mūsu atmiņā. Tā atsaucas arī uz noteiktu veidolu, kāds ir mūsu prātā, uz dziļu nozīmju struktūru, kam mēs spējam uzvilkt mūsu dzīvi, lai rūpīgi to nopētītu. Es ticu, ka šādas struktūras lomu pilda mīts. Visi zina, ka mīts nekad nav reāli atgadījies, bet tas notiek vienmēr. Mūsdienās – ne tikai caur antīko varoņu piedzīvojumiem, bet caur visuresošajiem un populārajiem mūsdienu kino, spēļu un literatūras stāstiem. Olimpa iemītnieku dzīve ir pārcēlusies uz "Dinastiju", bet par varoņdarbu norisi rūpējas Lara Krofta.

Šajā krasajā dalījumā – patiesībā un melos – literatūras radītais stāstījums par mūsu pieredzi iegūst savu noteiktu lomu. Nekad neesmu īpaši līksmojusi par vienkāršo dalījumu fiction* un non-fiction*, ja vien neskata tos kā deklaratīvus, deskriptīvus apzīmējumus. Daudzu prozas definīciju jūrā visvairāk man patīk tā, kura ir arī visvecākā un nāk no Aristoteļa. Proza vienmēr ir sava veida patiesība.

Manu skatījumu par prozu stiprināt palīdz arī kāds stāstījuma dalījums, par kuru runā rakstnieks un esejists Edvards Morgans Fosters. Viņš rakstīja, ka tad, kad sakām: "Nomira vīrs, pēc tam nomira sieva," – tas ir vēstījums. Savukārt tad, kad sakām: "Nomira vīrs, bet pēc tam aiz skumjām nomira sieva," – tā ir proza. Katra fabularizācija ir pāreja pie jautājuma "Kas notika pēc tam?" un mēģinājumiem šo jautājumu saprast, balstoties mūsu cilvēciskajā pieredzē: "Kāpēc tā notika?"

Literatūra sākas no šī "Kāpēc?", pat ja mums nāktos vienmēr uz to atbildēt ar visparastāko: "Es nezinu."

Literatūra uzdod jautājumus, uz kuriem nevar atbildēt ar Vikipēdijas palīdzību, jautājumus, kas ir lielāki par faktiem vai notikumiem un tiešā veidā atsaucas uz mūsu pieredzi.

Bet pastāv arī iespēja, ka romāni un literatūra kopumā mūsu acu priekšā kļūst par kaut ko visnotaļ marginālu, salīdzinājumā ar citiem vēstījuma formātiem. Attēls un citas formas, kas ļauj pieredzi nodot tiešā veidā, – kino, fotogrāfija, virtuālā realitāte – piedāvā funkcionējošu alternatīvu tradicionālai lasīšanai. Lasīšana ir visai sarežģīts, psihi un uztveri nodarbinošs process. Īsi sakot: visneaptveramākais saturs tiek izteikts konceptā un vārdos, tad pārvērsts zīmēs un simbolos, bet pēc tam – caur valodu "atkodēts" atpakaļ pieredzē. Šis process pieprasa zināmu intelektuālu kompetenci. Un pāri visam – uzmanību un koncentrēšanos, mūsdienu drudžainajā pasaulē arvien retāk sastopamas spējas.

Cilvēce ir mērojusi garu ceļu pieredzes nodošanas attīstībā – no mutvārdu vēstījumiem, kas atkarīgi no dzīvā vārda un cilvēka atmiņas, līdz Gūtenberga revolūcijai, kas ļāva stāstiem izplatīties drukātā veidā, tādējādi tiekot iemūžinātiem un iekodētiem; būtiski arī tas, ka stāstus bija iespējams saglabāt nemainītus. Vislielākais sasniegums, ko nesa šīs pārmaiņas, pienāca brīdī, kad domāšanas procesu sāka asociēt ar rakstīšanas procesu jeb konkrētu veidu, kā iemiesot idejas, kategorijas vai simbolus. Patlaban – tas jau skaidrs – mēs stāvam līdzīgi ietekmīgas revolūcijas priekšā, kad pieredze var tikt nodota tiešā veidā, bez drukāta vārda palīdzības.

Vairs nav nekādas vajadzības rakstīt ceļojuma dienasgrāmatu, jo iespējams uzņemt bildes, kuras uzreiz var pārsūtīt caur sociālajiem tīkliem – pa taisno pasaulē, visiem uzreiz. Vairs nav vajadzības rakstīt vēstules, jo vieglāk ir piezvanīt. Kāpēc rakstīt biezus romānus, ja var vienkārši ķerties pie seriāla? Tā vietā, lai dotos ielās kopā ar draugiem, vieglāk ir spēlēt kādu spēli. Pasniegties pēc autobiogrāfijas? Nav jēgas, jo es slavenību dzīvei sekoju "Instagram" un par viņiem visu jau zinu.

Attēls vairs nav lielākais teksta ienaidnieks, kā mēs domājām vēl 20. gadsimtā, bažīdamies par kino un televīzijas ietekmi. Tas ir pavisam cits pasaules pieredzējuma mērogs – un tas bez pastarpinājuma ietekmē mūsu uztveri.

3.

Es negribētu te uzburt nez kādu pasaules naratīva krīzes vīziju. Tomēr mani bieži vien pārņem sajūta, ka pasaulei kaut kā pietrūkst. Ka, pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. Mokošais "kāds", "kaut kas", "kaut kur", "kaut kad" patlaban var izrādīties bīstamāks nekā pilnā pārliecībā sludinātās idejas – Zeme ir plakana, vakcīnas nogalina, globālā sasilšana ir mīts un demokrātijai vairumā valstu nekas nedraud. "Kaut kur" slīkst kaut kādi cilvēki, mēģinot tikt pāri jūrai. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd.

Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.

Literatūra ir viena no nedaudzajām jomām, kas cenšas mūs turēt pie pasaules konkrētības, jo pēc savas dabas ir "psiholoģiska". Tā koncentrējas uz varoņu iekšējo motivāciju un pārliecību, parāda viņu pieredzi, kas nekādā citā veidā nav pieejama otram cilvēkam, vai arī gluži vienkārši provocē lasītāju psiholoģiski interpretēt varoņu rīcību. Tikai literatūra ir spējīga ļaut ieiet dziļi citas dzīves būtnes dvēselē, saprast tās skatupunktu, just līdzi un izdzīvot tās likteni.

Stāsts allaž met apļus apkārt jēgai. Pat tad, ja to nepauž tiešā veidā, pat tad, kad konceptuāli atsakās no jēgas meklējumiem, koncentrējoties uz formu, pievēršoties eksperimentam vai ļaujoties formālam dumpinieciskuma aktam, vai arī meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus. Lasot pat visskopāk un visbiheivioristiskāk uzrakstītu stāstu, mēs nespējam atteikties no jautājumiem: "Kāpēc tā notiek?", "Ko tas nozīmē?", "Kāda tam jēga?", "Kurp tas ved?". Ir pat iespējams, ka mūsu prāts ir evolucionējis, pielāgojoties stāstam kā procesam, kas piešķir jēgu miljoniem kairinājumu, kuri mūs aptver; pat sapnī prāts nemitīgi un neapkaujami stāsta savus stāstus. Stāsts ir arī veids, kā laikā sakārtot nebeidzamu informācijas daudzumu, veidojot tās daļiņu attiecības ar pagātni, tagadni un nākotni. Stāsts arī atklāj veidus, kā šī informācija atkārtojas un kā to iespējams sakārtot cēloņu un seku kategorijās. Šajā darbā piedalās gan prāts, gan emocijas.

Nav nekāds brīnums, ka viens no agrākajiem atklājumiem, kas paveikts caur stāstu, ir "liktenis", kurš, lai arī allaž atklājās ļaudīm necilvēcisks un šausminošs, tomēr ieviesa īstenībā kārtību un nemainību.

4.

Cienījamie Klātesošie, tā sieviete bildē, mana mamma, kura pēc manis ilgojās, lai arī manis vēl nebija, pēc dažiem gadiem man lasīja pasakas.

Vienā no tām – Hansa Kristiana Andersena pasakā – atkritumos izmesta tējkanniņa sūrojās, cik netaisni ļaudis ar viņu apgājušies – izmetuši tikai tāpēc vien, ka tai nolūzusi auss. Viņa taču būtu varējusi turpināt kalpot, ja vien cilvēki nebūtu tik prasīgi un apsēsti ar perfekciju. Tējkannai sekoja citi salūzuši priekšmeti, veidojot patiesi episkus stāstus par savu mazo lietu dzīvi.

Kā bērns klausījos to pasaku ar satraukumā pietvīkušiem vaigiem un asarām acīs, jo līdz sirds dziļumiem ticēju, ka lietām ir savas problēmas, jūtas un pat kaut kāda sabiedriskā dzīve, visnotaļ sastatāma ar mūsējo. Ka šķīvji kumodē spēj sarunāties un galda piederumi atvilktnē izveidojuši kaut ko līdzīgu ģimenei. Arī dzīvnieki bija noslēpumainas, gudras un ar apziņu apveltītas būtnes, ar kurām mūs allaž saistījusi garīga saite un dziļa līdzība. Arī upēm, mežiem un ceļiem bija sava dzīve, tās bija dzīvas radības, kas zīmē mūsu apdzīvoto telpu un veido piederības sajūtu, noslēpumaino Raumgeist. Dzīva bija arī ainava, kas mūs ieskāva, un Saule, un Mēness, un visi debesu ķermeņi. Visa redzamā un neredzamā pasaule.

Kad es sāku par to šaubīties? Mēģinu savā dzīvē atrast to mirkli, kurā itin kā ar vienu klikšķi viss kļuva citāds – mazāk niansēts, vienkāršāks. Pasaules čuksti ir pieklusuši, tos aizstājuši pilsētas trokšņi, datoru čirkstoņa, virs galvas lidojošu lidmašīnu rēkoņa un mokošs informācijas okeānu baltais troksnis.

Ir kāds brīdis mūsu dzīvē, no kura sākot mēs skatām pasauli fragmentos, atsevišķi, gabalos, kas cits no cita ir galaktiku attālumā, bet realitāte, kurā mītam, to tikai nostiprina: ārsti mūs ārstē katrs savā specialitātē, nodokļiem nav nekāda sakara ar ceļu, pa kuru braucam uz darbu, pusdienām nav sakara ar lielajām lopu fermām, bet jaunajai blūzītei – ar šausminošajām fabrikām kaut kur Āzijā. Viss pastāv nošķirti, dzīvo atsevišķi, nekas nav saistīts.

Lai mēs to vieglāk pieciestu, saņemam numurus, identifikatorus, kartes, izturīgas plastikāta identitātes, kas mūs cenšas reducēt līdz kādai vienai tā veseluma daļai, kuru esam pārstājuši pamanīt.

Pasaule mirst, bet mēs to nepamanām. Nemanām, ka pasaule kļūst par lietu un norišu kolekciju, mirušu telpu, kurā kustamies vientuļi un pazuduši, kaut kādu lēmumu trenkti, neizprotama likteņa sasaistīti un nespēdami tikt vaļā no sajūtas, ka esam vien rotaļlieta vēstures spēkam vai gadījumam. Mūsu garīgums iznīkst vai kļūst virspusējs un pilda vien rituāla daļu. Vai arī mēs vienkārši kļūstam par tiešā spēka pielūdzējiem, un šis spēks – fiziskais, sabiedriskais, ekonomiskais –  stumda un virza mūs, it kā mēs būtu zombiji. Tādā pasaulē mēs patiešām esam zombiji. Tāpēc es ilgojos pēc tās – izmestās tējkanniņas pasaules.

5.

Mani visu mūžu ir interesējuši savstarpēju saistību un ietekmju tīkli, par kuriem visbiežāk pat nedomājam, līdz atklājam tos nejauši – kā pārsteidzošas apstākļu sakritības, likteņa spēles, visus tos tiltus, uzgriežņus, savienojumus un saites, kam es sekoju līdzi "Skrējējos" [2]. Mani aizrauj dažādu faktu sasaistīšana, kārtības meklējumi. Pamatā – esmu par to pārliecināta – rakstnieka prāts ir sintētisks prāts, kurš ietiepīgi vāc kopā visas drupačas, mēģinot no jauna salikt Veselumu.

Kā rakstīt, kā konstruēt savu stāstu, lai tas spētu pacelt lielo pasaules konstelāciju?

Protams, es apzinos, ka nav iespējams atgriezties pie tāda stāstījuma par pasauli, kādu pazīstam no mītiem, teikām un leģendām, – pie tāda stāsta, kurš, ceļodams no mutes mutē, noturēja pasauli pie eksistences. Mūsdienu stāsts būtu manāmi daudzdimensionālāks un sarežģītāks. Mēs taču zinām daudz vairāk, redzam, kā ir saistītas arī šķietami attālas lietas.

Palūkosimies uz kādu konkrētu brīdi pasaules vēsturē.

Tā ir diena, kurā no Palosas ostas Spānijā 1492. gada 3. augustā jūrā dodas neliela karavela ar nosaukumu "Santa Maria". Kuģa kapteinis ir Kristofors Kolumbs. Spīd saule, krastā vēl skraidelē matroži, ostas strādnieki kuģī krauj pēdējās provianta lādes. Ir karsti, bet vieglais rietumvējš glābj no ģīboņa ģimenes, kas sanākušas krastā atvadīties no aizbraucējiem. Kaijas svinīgi pastaigājas pa rampu, rūpīgi sekodamas katram cilvēka darbam.

Tas mirklis, kurā mēs tagad pāri laikmetiem ielūkojamies, iedzina nāvē 56 miljonus no gandrīz 60 miljoniem Amerikas pirmiedzīvotāju. Viņu populācija tolaik veidoja 10 procentus no visas zemes iedzīvotāju skaita. Eiropieši, paši to nezinot, atveda viņiem nāvējošas dāvanas – slimības un baktērijas, no kurām Amerikas iedzīvotāji nebija pasargāti. Tam papildus nāca vēl arī sagrābšana gūstā un slepkavošana. Katastrofa ieilga un mainīja šīs zemes dabu. Tur, kur agrāk apūdeņotos un smalki apkoptos laukos auga pupiņas un kukurūza, kartupeļi un tomāti, atgriezās savvaļas augi. Gandrīz sešdesmit miljonu hektāru apstrādātas zemes gadu gaitā pārvērtās par džungļiem.

Augu valsts reģenerējoties patērēja milzīgus apjomus oglekļa dioksīda, un samazinājās siltumnīcas efekts. Tas savukārt pazemināja Zemes globālo temperatūru.

Tā ir viena no zinātniskajām hipotēzēm, kas skaidro mazā ledus laikmeta iestāšanos Eiropā 16. gadsimta beigās.

Mazais ledus laikmets mainīja Eiropas saimniecisko dzīvi. Tuvākajās desmitgadēs aukstas un garas ziemas, vēsas vasaras un intensīvi nokrišņi nesa zaudējumus tiem, kas nodarbojās ar tradicionālajām lauksaimniecības formām. Rietumeiropas mazās ģimeņu saimniecības, kas ražoja pārtiku savām vajadzībām, nespēja tos pabarot. Sākās bada viļņi, un radās nepieciešamība specializēt produkciju. Anglija un Holande, ko atdzišana bija skārusi visvairāk, nespējot vairs uzturēt savu tautsaimniecību ar zemkopību, sāka attīstīt rūpniecību un tirdzniecību. Vētru draudi pārliecināja holandiešus nosusināt dambjus un pārvērst samirkušo un plakano jūras zemi par sauszemi. Mencu izplatības areāla pārvirzīšanās uz dienvidiem, kas bija katastrofāla Skandināvijai, izrādījās noderīga Anglijai un Holandei – pateicoties tam, šīs valstis pieņēmās spēkā tirdzniecības un jūrniecības jomās. Pamatīgais temperatūras kritums īpaši skāra Skandināvijas zemes. Pārtrūka saite ar zaļo Grenlandi un Islandi, skarbās ziemas iztukšoja krājumus, un iestājās trūkuma un bada gadi. Zviedrija sāka mest badīgus skatus uz dienvidiem un iesaistījās karā ar Poliju (tā kā aizsala Baltijas jūra, bija vieglāk tai pāri dabūt karaspēku), bet tad metās Trīsdesmitgadu karā Eiropā.

Vēsturnieku pūliņi, cenšoties labāk izprast īstenību, parāda to kā savstarpēji saistītu un cieši savītu ietekmju tīklu. Tas ir ne tikai slavenais "tauriņa efekts", kurš, kā zināms, nozīmē to, ka minimālas pārmaiņas kāda procesa sākumā var nest milzīgus un neaprēķināmus rezultātus nākotnē, bet arī bezgalīgs skaits tauriņu un viņu spārnu, kas ne mirkli nemitējas kustēties. Visspēcīgs dzīves vilnis, kas veļas cauri laikam.

"Tauriņa efekta" atklāšana, manuprāt, izbeidz laikmetu, kurā cilvēki nesatricināmi ticēja savas darbošanās jēgai, spējai visu kontrolēt; tā pieliek punktu arī cilvēka varas pozīcijām pasaulē. Tas gan neatņem cilvēkam viņa spēku celt, sasniegt un atklāt, taču liek aizdomāties, ka īstenība ir sarežģītāka, nekā cilvēkam varētu šķist. Un – ka viņš ir tikai maza daļiņa šajos procesos. Mums ir aizvien vairāk pierādījumu iespaidīgām un reizēm ļoti pārsteidzošām likumsakarībām visas zemeslodes mērogā.

Mēs visi – cilvēki, augi, dzīvnieki, priekšmeti – esam iegremdēti vienā telpā, kurā valda fizikas likumi. Šai kopīgajai telpai ir sava forma, bet fizikas likumi tajā grebj neskaitāmas savstarpēji saistītas jaunas formas. Mūsu asinsrites sistēma atgādina upju baseinu kartes, auga lapas uzbūve līdzinās cilvēku komunikācijas struktūrai, galaktiku kustība – ūdens virpuļošanai, kad tas aiztek izlietnē. Sabiedrības attīstība liek domāt par baktēriju kolonijām. Mikro un makro skalas rāda nebeidzamu līdzību sistēmu. Mūsu valoda, domāšana, radīšana nav nekas abstrakts un no pasaules atrauts, bet gan citā līmenī turpina tās nemitīgo pārmaiņu procesu.

6.

Es visu laiku prātoju, vai šajā laikā ir iespējams radīt pamatu jaunam, universālam stāstam – vienotam, tādam, kurš neizslēdz mūsu sakņotību dabā, kontekstu pilnam un reizē – saprotamam.

Vai ir iespējams tāds stāsts, kurš izietu ārpus nekomunikatīvā personīgā "es" robežām, atklātu lielāku realitātes laukumu un izgaismotu savstarpējās attiecības? Stāsts, kas prastu distancēties no dziļi iemīdītā un pašsaprotamā, banālā "vispārzināmā viedokļa" centra un spētu palūkoties uz lietām "eks-centriski", ārpus centra?

Priecājos, ka literatūra brīnumainā kārtā ir saglabājusi tiesības uz visādām dīvainībām, fantasmagorijām un provokācijām, uz grotesku un neprātu. Es sapņoju par augstiem skatupunktiem un plašām perspektīvām, kur kontekstam ļauts izplesties tālu ārpus tā, ko mēs varētu sagaidīt. Sapņoju par valodu, kura spētu izsacīt visneskaidrāko nojautu; sapņoju par metaforu, kas pārvar kultūru atšķirības, un visbeidzot par žanru, kas kļūs ietilpīgs un transgresīvs un ko piedevām mīlēs arī lasītāji.

Es sapņoju arī par jaunu vēstītāju – "četrpersonīgo", kas, protams, nenozīmētu tikai kādu gramatisku konstrukciju, bet spētu ietvert katra tēla perspektīvu, kā arī redzēt tālāk par katra šī tēla horizontu; tas būtu vēstītājs, kurš redz vairāk un kam ir pa spēkam ignorēt laiku. O, jā, viņa esamība ir iespējama.

Vai jūs kādreiz esat domājuši, kas ir tas brīnišķīgais stāstītājs, kurš Bībelē stiprā balsī sauc: "Iesākumā bija vārds"? Kurš apraksta pasaules radīšanu, tās pirmo dienu, kad haoss tika atdalīts no kārtības? Kurš seko kosmosa tapšanas seriālam? Kurš zina Dieva domas, zina viņa šaubas un, rokai nedrebot, uzliek uz papīra šo nedzirdēto teikumu: "Un Dievs to atzina par labu esam." Kas ir tas, kurš zina, ko domāja Dievs?

Atmetot visas teoloģiskās šaubas, mēs varam uzskatīt šo noslēpumaino runātāju, šo maigo vēstītāju par brīnišķīgu un ievērojamu. Un jo īpaši to punktu, perspektīvu, no kā viss ir redzams. Redzēt visu un atzīt to, ka visas pastāvošās lietas ir saistītas vienā veselumā, pat ja šīs saiknes mums vēl nav zināmas. Redzēt visu – tas nozīmē arī pavisam cita līmeņa atbildību par pasauli, jo ir tapis acīmredzams, ka ikviens žests "šeit" ir saistīts ar žestu "tur" un ka lēmums, ko pieņem vienā pasaules daļā, nesīs kādas sekas citā tās daļā, bet dalījums "manā" un "tavā" sāk kļūt apšaubāms.

Vajadzētu tātad godprātīgi stāstīt tā, lai iedarbinātu lasītāja prātā ideju par veselumu, prasmi salikt fragmentus vienā rakstā, ieraudzīt sīkos notikumos veselā konstelācijā. Vīt stāstu, lai būtu skaidrs, ka visi un viss ir iesaistīts vienā kopīgā iztēles teritorijā, ko līdz ar katru planētas apgriezienu mēs veidojam savos prātos.

Literatūrai šādas spējas ir. Mums būtu jāatmet vienkāršās kategorijas, kas sadala literatūru augstajā un zemajā, populārajā un nišas, un ar piemiegtām acīm turpmāk jāskatās uz dalījumu literārajos žanros. Jāatsakās no apzīmējuma "nacionālās literatūras", labi apzinoties, ka literatūras kosmoss ir viens, gluži kā unus mundus ideja, kas vēsta – pastāv kopīga psihes realitāte, kurā apvienojas mūsu cilvēciskā pieredze. Jāpieņem, ka Autors un Lasītājs pilda vienlīdz svarīgu lomu, pirmais – radīdams, otrs – pateicoties tam, ka nodarbojas ar nemitīgu interpretāciju.

Mums ir jāuzticas fragmentam, jo fragmenti veido veselumu, kas spēj aprakstīt vairāk un sarežģītāk, daudzdimensionāli. Mūsu stāsti varētu bezgalīgi attiekties cits pret citu, bet to varoņi – nodibināt savstarpējas attiecības.

Domāju, ka mums nāksies pārdefinēt to, ko patlaban saprotam ar reālismu, un meklēt to, kas palīdzētu pārvarēt mūsu ego un izkļūt cauri tai ekrāna rūtij, caur kuru skatāmies pasaulē. Nepieciešamību pēc īstenības mums pašlaik apmierina mediji, sociālie tīkli, nepastarpinātas interneta attiecības. Varbūt tas, kas mūs nenovēršami gaida, ir kāds neosirreālisms, no jauna salikti skatupunkti, kas nebaidīsies mēroties spēkiem ar paradoksu un ies vienā straumē ar vienkāršu cēloņsakarību kārtību. O, jā, mūsu īstenība jau ir kļuvusi sirreāla. Esmu pārliecināta, ka daudzi stāsti būs jāpārraksta jaunos intelektuālos kontekstos, iedvesmojoties no jaunākajām zinātnes teorijām. Taču vienlīdz būtiski man šķiet visu laiku paturēt acīs mītu un visu cilvēces iztēles telpu. Šāda atgriešanās pie iepriekš dotajām mitoloģijas struktūrām varētu sniegt zināmu pastāvības sajūtu neskaidrajā laikā, kurā patlaban dzīvojam. Es ticu, ka mīti veido mūsu psihes karkasu, un mēs nevaram tos ignorēt (varbūt vien neapzināties to ietekmi).

Drīzumā noteikti parādīsies kāds ģēnijs, kam būs pa spēkam konstruēt pavisam citu, patlaban neiedomājamu stāstījuma veidu, kurā varēs ietilpināt visu, kas svarīgs. Tas noteikti mūs mainīs, mēs atmetīsim vecās, sasaistošās perspektīvas un atvērsimies jaunām, kas vienmēr taču kaut kur šeit ir pastāvējušas, tikai mēs esam bijuši akli.

Tomass Manns "Doktorā Faustā" rakstīja par komponistu, kurš izdomāja jaunu universālās mūzikas veidu, kas varētu mainīt cilvēku domāšanu. Taču Manns nedeva mājienus par to, kur šī mūzika varētu balstīties; viņš tikai radīja vīziju, kā tā varētu skanēt. Varbūt tieši tas ir mākslinieka uzdevums –  iedot pirmsgaršu tam, kas varētu pastāvēt, un tādējādi padarīt to iedomājamu. Bet tas, kas ir iedomājams, ir jau pirmajā esamības stadijā.

7.

Es rakstu prozu, bet tas nav nekas tāds, par ko varētu sacīt – izzīsts no pirksta. Kad rakstu, man viss jāsajūt sevī pašā. Ir jāizlaiž sev cauri visi svešie radījumi un priekšmeti, kas parādās grāmatā, viss, kas ir cilvēcisks un viņpus cilvēciskā, dzīvs un ar dzīvību neapveltīts. Ikviena no minētajām lietām man jāaplūko tuvumā ar vislielāko rūpību un jāiemieso sevī, jāpersonalizē.

Tieši tam man noder vērīgums – jo tā ir iemiesošanās māksla, līdzjušanas un tāpēc nebeidzamas līdzību atrašanas māksla. Stāsta radīšana ir nebeidzama apveltīšana ar dzīvību, tā ir esamības piešķiršana visām tām drupačām, kas ir cilvēku pieredze, pārdzīvotās situācijas, atmiņas. Vērīgums personalizē visu, kam pievēršas, un piešķir tam ekspresiju. Tas rada iespēju dot balsi, telpu un laiku eksistencei. Tieši pateicoties vērīgumam, tējas kanniņa sāk runāt.

Vērīgums ir vispieticīgākais mīlestības veids. Tas, kurš neparādās ne rakstos, ne evaņģēlijos, neviens pie tā nezvēr, neviens uz to neatsaucas. Tam nav savu emblēmu vai simbolu, tas neved ne pie nozieguma, ne greizsirdības.

Tas parādās vietās, kur ar uzmanību un pievēršanos ieskatāmies otra esamībā, tajā, kas nav "es".

Vērīgums ir spontāns un nesavtīgs un sniedzas tālu pāri empātiskai līdzi jušanai. Tas drīzāk ir apzināts, lai arī varbūt mazliet melanholisks veids, kā dalīties liktenī. Vērīgums ir dziļa pārņemtība ar otru esamību, tās trauslumu, neatkārtojamību, tās neaizsargātību pret ciešanām, un tā ir dalīšanās ar laiku.

Vērīgums pamana starp mums saites, līdzības un patības. Tas ir tāds skatīšanās veids, kas rāda pasauli kā dzīvu, dzīvojošu, savstarpēji saistītu, sadarbībā norisošu, savstarpēji atkarīgu lietu kopumu.

Literatūra ir balstīta tieši vērīgumā pret katru no mums atšķirīgu esību vai būtni. Tas ir katra stāsta pamata psiholoģiskais mehānisms. Pateicoties šim brīnumainajam rīkam, visrafinētākajam cilvēku komunikācijas veidam, mūsu pieredze ceļo cauri laikam un nonāk pie tiem, kuri vēl nav piedzimuši, bet reiz sniegsies pēc tā, ko esam uzrakstījuši, ko esam pastāstījuši par mums un mūsu pasauli.

Man nav ne mazākā priekšstata par to, kāda būs viņu dzīve un kas būs viņi paši. Bieži par viņiem domāju, jūtot vainu un kaunu.

Politiskā un klimata krīze, kurā mēs šodien mēģinām kaut kā orientēties un kam vēlamies stāties pretī, glābjot pasauli, nav radusies no nekurienes. Mēs bieži piemirstam, ka tas nav nekāds liktenis, nekāda pārdabiska vara, bet gan ļoti konkrēti ekonomiski, sabiedriski un pasaules uzskatu (tostarp reliģisko) diktēti lēmumi un soļi. Augstprātība, egoisms, cieņas trūkums pret dabu, nebeidzama citam cita piesegšana un atbildības trūkums ir noveduši pasauli līdz priekšmeta statusam. Tāda priekšmeta, ko var sadalīt gabalos, izmantot un iznīcināt.

Tādēļ es ticu, ka man jāstāsta tā, it kā pasaule būtu dzīvs, mūsu acīs nemitīgi topošs veselums, bet mēs – tā vienlaikus mazā un spēcīgā daļa.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Tulkotājas komentāri:
[1] Izmantots Vizmas Belševicas "Makbeta" atdzejojums ("Liesma", 1981).
[2] Es piedāvāju šādu romāna "Bieguni" virsraksta risinājumu. Angļu valodā tas tulkots un tiek pieminēts kā "Flights".

*Angļu valodā lietotais dalījums fiction un non-fiction literatūrā latviski izmantots netiek. Ar fiction ierasti apzīmē dažāda veida prozu un dramaturģiju, savukārt non-fiction ietver publicistiku, dokumentālo literatūru, memuārus, biogrāfijas, pašpalīdzības grāmatas, akadēmiskus tekstus u.c. [red.]

Olga Tokarčuka

Olga Tokarčuka (Olga Tokarczuk) ir poļu rakstniece, Bukera un Nobela prēmijas laureāte.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!