Sleja
26.02.2024

Trīsdesmit izcilie

Komentē
0

Franču vēsturē laikmetu no 2. pasaules kara beigām līdz 70. gadu vidum mēdz dēvēt par "les trente glorieuses" jeb "trīsdesmit izcilajiem". Apzīmējums cēlies no ekonomista Žana Furastjē 1979. gada grāmatas nosaukuma "Trīsdesmit izcilie jeb 1946.–1975. gada neredzamā revolūcija". Furastjē apgalvoja, ka pēckara laikā Francija ir piedzīvojusi grandiozas pārvērtības, būtībā revolūciju, vienīgi atšķirībā no citām franču revolūcijām tā stiepās vairāku desmitgažu garumā. Šī uzplaukuma perioda nosacītās beigas iezīmēja 1973. gada degvielas krīze, ko izraisīja vairāku arābu valstu uzbrukums Izraēlai. OPEC valstis atbalstīja arābus, samazināja eksportu un dramatiski pacēla naftas cenas, izraisot degvielas trūkumu un ekonomisko krīzi ASV un Rietumeiropā.

Katru gadu var atrast kādu jubileju – kaut ko, ko atcerēties. 2024. gadā aprit 10 gadu kopš eiro ieviešanas Latvijā (tiešām tik nesen?), 90 gadu kopš Ulmaņa apvērsuma, 300 gadu kopš Kanta dzimšanas. Es gribētu pievērst uzmanību citai jubilejai, ne tik skaidri datējamai. Proti, Latvijas ekonomikā 1994. bija lūzuma gads – tā bija sasniegusi savu zemāko punktu kopš PSRS sabrukuma, un sākās pakāpeniska izaugsme. Protams, lielas atšķirības starp 1993. un 1994. gadu nebija, vēl priekšā bija 1995. gada krīze bankā "Baltija", bet vismaz aptuveni šis ir laiks, kad mēs kopumā bijām visnabadzīgākie. Tas bija pirms 30 gadiem. Šīs esejas jautājums ir – vai arī Latvijas gadījumā varam teikt, ka laiks kopš 90. gadu vidus ir bijis "izcili trīsdesmit gadi"? Atbilde nav nemaz tik vienkārša.

Nav īpaša pamata salīdzināt Latvijas un Francijas vēsturi, kur nu vēl 20. gadsimta vidus Franciju ar 21. gadsimta Latviju. Tomēr jebkurš salīdzinājums var kalpot par atskaites punktu pārdomām, un gadu desmitus, kad Francijai bija tās izcilais laiks, Latvijā grūti nosaukt par izciliem, lai gan daudzas modernitātes izpausmes, ko piedzīvoja pēckara Francija, transformētā veidā bija novērojamas arī Padomju Savienībā – dzīves līmeņa paaugstināšanās, dzīvojamie rajoni ar daudzstāvu mājām, automašīnas, rokmūzika un kas tik vēl ne. Lai gan 90. gadu sākums noteikti nav tas pats, kas pēckara laiks, šajā laikā mēs daudz ko sākām no jauna. Atceros, šajā laikā manam tēvam nācās strādāt kaut kādā uzņēmumā, kurš bija nopircis itāļu sulu spiešanas iekārtu vai ko tamlīdzīgu, līdzi bija atbraukuši itāļi, un kaut kādā veidā viņš esot pajautājis, kāds viņiem vispār ir iespaids par to, kā šeit notiek saimniekošana – itāļi esot atbildējuši, ka te viss ir akmens laikmeta līmenī. Vai nu tā bija vai nebija, nezinu, bet mēs toreiz noteikti nenovērtējām savu atpalicību.

Tāpēc patiešām jāapzinās, ka "Dziesmotā revolūcija", Latvijas neatkarības atgūšana un Padomju Savienības sabrukums bija tikai pirmā ātrā un redzamākā revolūcija. Otra, lēnā, ikdienas revolūcija sākās vienlaikus, bet turpinājās vēl ilgi, varbūt divdesmit, varbūt trīsdesmit gadus, varbūt tā vēl aizvien notiek. Tā varbūt nebija gluži neredzama, tomēr diez vai ir pietiekami novērtēta. No vienas puses, neatkarības atgūšanas gaitā visi cits citam atgādināja, ka būs grūti, tomēr mērķis ir tā vērts, bet patiesībā jau diez vai kāds saprata, ko īsti tas "grūti" nozīmē. Tāpat bija labi zināms, ka iestāšanās Eiropas Savienībā un eiro ieviešana būs pārbaudījums, bet politiski ar to tiks iegūts ļoti daudz, tomēr diez vai mēs patiešām sapratām, cik negatavi esam skarbajai starptautiskajai konkurencei. Piemēram, mūsu māksliniekiem šķita, ka tūlīt, tūlīt viņiem atvērsies pasaules mākslas tirgus, bet tas tā arī nekad nenotika.

Francūži "trīsdesmit izcilos" atceras ar nostalģiju, lai gan nekāda leiputrija tā laika Francija nebija – Francija zaudēja savu globālo nozīmi un impērijas sabrukuma procesā piedzīvoja vairākus karus, tai skaitā Ēģiptē un Alžīrijā, prezidentālās jeb 5. republikas izveidošanu. Arī 1968. gada studentu nemieri bija pamatīgs politisks satricinājums, ekonomikā bija savi nestabilitātes un reformu laiki, turklāt francūžiem bija īpašas mīlas un naida attiecības ar Ameriku un "amerikanizāciju", modernizācija nāca komplektā ar atsvešinātību (tiem, kuri nav redzējuši, iesaku Žaka Tatī filmu "Playtime" (1967)).

Es šaubos, vai mēs mūsu "Lēnās revolūcijas " trīsdesmit gadus atcerēsimies ar nostalģiju, lai gan to nekad nevar droši zināt. Tas noteikti nav bijis mierīgas izaugsmes laiks. Drīzāk nepārtrauktu pārbaudījumu laiks. Kā liels robs visos grafikos parādās 2008. gada krīze. Un fonā pastāvīgi ir apziņa, ka mūsu kaimiņi – igauņi un lietuvieši – ir labāk pratuši tikt galā ar šī laika izaicinājumiem. "Prihvatizācija" un bankas "Baltija" lieta radīja permanentu neuzticēšanos politiskajai elitei. Trīsdesmit gados Latvijas valsts varas pārstāvji nav spējuši sakārtot veselības un izglītības sistēmu tā, lai tās būtu normāli funkcionējošas un spētu balstīt Latvijas attīstību (lai gan Edmunda Krastiņa pārdomās par Latvijas 30 gadu attīstību kopš neatkarības atgūšanas rakstā "Kāpēc Latvija nevar labāk" daudz kas šķiet pārliecinošs, es neticu, ka šo divu sistēmu nelaimēs pie vainas ir tikai sabiedrības "kultūra", pret kuru sagrūst "lēmumu pieņēmēju" labie nodomi; katrā ziņā pārvaldes vai samaksas sistēmas nevar pašas no sevis sakārtoties, te tomēr liela nozīme ir lēmumu pieņēmēju izvēlēm un izdarībai vai neizdarībai).

Un tomēr, tomēr… No man pieejamiem datiem ir grūti salīdzināt Francijas un Latvijas IKP pieaugumu atšķirīgos trīsdesmit gadu periodos. Pirmais iespaids ir tāds, ka Francijā tas līdz 70. gadu vidum pieauga kādas 18 reizes, bet Latvijas kādas 7 reizes, vienīgi te nav ņemta vērā pirktspējas atšķirība un tās vēsturiskās izmaiņas. Jebkurā gadījumā droši vien francūžiem 1975. gadā, atskatoties trīsdesmit gadu pagātnē, bija lielāks lepnums par izdarīto, viņi jutās daudz bagātāki, viņu dzīve izskatījās daudz stabilāka. Mēs dzīvojam citā laikā, citā vietā, mums ir cita vēsture, un kaut kādā ziņā mēs piederam citai pasaulei. Bet droši var teikt, ka arī 90. gadu vidus pieder citai pasaulei. Eiropas kontekstā mēs esam nabadzīgi, tomēr daudzkārt bagātāki, nekā bijām. Mēs noteikti esam prasmīgāki. Mēs vairs nedzīvojam "akmens laikmetā", un no citiem eiropiešiem mums nav īpaši jākaunas. Mēs esam piedzīvojuši grandiozu valsts iekārtas un valsts pārvaldes transformāciju, kas drīzāk jāsalīdzina ar pirmo franču revolūciju, esam piedzīvojuši grandiozas sociālās pārmaiņas. Labi, mums bija pirmās republikas laiks, kam ir nozīme, to mēs redzam daudzu padomju republiku liktenī, kurām šādas pieredzes nebija, bet mums daudz bija jāmācās no jauna, un es teiktu, ka mums ir stabila valsts, kurā demokrātija izskatās visnotaļ stabila, mēs arvien vairāk aprodam ar domu, ka mums ir tiesības un viedoklis, kuru esam gatavi aizstāvēt, turklāt mēs vismaz pagaidām varam iztikt bez harismātiskiem līderiem. Mēs esam piedzīvojuši grandiozas tehnoloģiskas izmaiņas. Pēckara francūžiem bija televīzija un auto, mums ir internets, mobilie telefoni un mākslīgais intelekts. Mēs esam daudz izdarījuši šajos trīsdesmit gados. Varbūt nesanāk "trīsdesmit izcilie", bet "trīsdesmit izturētie" gan. Protams, tas nenozīmē, ka tik pieticīgi vajadzētu arī turpināt. Trīsdesmit izcilie: Latvija 2024–2054?

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!