No kreisās: Aleksandrs Vedenskis, Leonīds Ļipavskis, Tamāra Ļipavska (Meijere), Valentīna Goldina
 
Teksti
21.06.2012

Trīs vēstules Tamārai

Komentē
0
Saglabā

Daniils Harmss (1905–1942) ir vairākkārt rakstījis vēstulēs Tamārai Meijerei (1903–1982), krievu māksliniecei, kas līdz 1931. gadam bija dzejnieka Aleksandra Vedenska (1904–1941) mīļākā, bet 1932. gadā apprecējās ar Leonīdu Ļipavski (1904–1941) un pieņēma viņa uzvārdu. Harmss, Vedenskis, Ļipavskis un Jakovs Druskins izveidoja literāro apvienību "Činari", kas pastāvēja kā neoficiāla radoša kopa no 1925. līdz 1936. gadam un visbiežāk tikās Ļipavsku dzīvoklī. 20. gadu beigās uz šīs grupas bāzes izveidojās plašāka apvienība "OBERIU" (abreviatūra no nosaukuma "Reālās mākslas apvienība"), kas iekļāva sevī arī citus literātus un māksliniekus, to skaitā Kazimiru Maļēviču. 1931. gada decembrī Harmss un Vedenskis tika arestēti "par darbību pretpadomju rakstnieku grupā" un viņiem tika piespriesti trīs gadi labošanas darbu nometnē (spriedumā lietots termins "koncentrācijas nometne"), kas vēlāk tika nomainīti ar izsūtījumu uz Kursku. Laikā no 1928. līdz 1932. gadam Daniils Harmss bija precējies ar Esteri Rusakovu, ar kuru viņam bija sarežģītas attiecības. Estere 1936. gadā tika arestēta un apsūdzēta trockismā, mirusi izsūtījumā Magadanā 1943. gadā. 1934. gadā Harmss apprecējās ar Marinu Maliču, ar kuru nodzīvoja kopā līdz pat savam otrajam arestam 1941. gadā. Daniils Harms mira 1942. gada sākumā cietuma psihiatriskajā klīnikā bada nāvē, jo Ļeņingradas blokādes laikā pārtikas trūkuma dēļ slimniekus un ieslodzītos pārstāja barot. Publicējam trīs vēstules, ko Harmss sūtījis Tamārai 1930. un 1932. gadā.

 


(Ļeņingrada, 1930. gada 20. augusts)


Tamāra Aleksandrovna, man jums jāsaka, ka esmu visu sapratis. Pietiek izlikties par muļķi un rakstīt dumjas vēstules nezin kam. Jūs domājat: viņš ir dumjš. Viņš nesapratīs. Taču Daniils Harmss nav dumjš. Viņš visu saprot. Mani, māmulīt, ap stūri neapvedīsi! Pats apvedīšu. Un kā vēl! Atraduši muļķi! Bet muļķis šis gudrāks par daudziem citiem, gudrajiem.
Nepieminēšu tādus vārdus kā ņirgāšanās, bezkaunība u. tml. Tas viss tikai novirzīs mūs no mērķa.
Nē, es teikšu skaidri un gaiši, tas ir vells viņu zina kas!
Es vienmēr esmu teicis, ka Jūsu sejā ir kaut kas noziedzīgs. Man iebilda, nepiekrita, bet tagad lai labāk tur mēli aiz žogiem vai zobiem, vai kā tur saka!
Es jautāju Jums tieši: ko tas nozīmē? Ahā! Redzu, kā Jūs sarkstat un ar nožēlojamo roķeli cenšaties aizgaiņāt no sevis šo nepielūdzamo augstās taisnības rēgu.
Es smejos, skatoties uz to, kā Jūs murmināt bālus taisnošanās vārdus.
Es smejos par Jūsu atvainošanos.
Lai! Lai tā cūka Bobrikova [1] uzskata mani par briesmoni.
Lai Rogņedovi [2] aplej mani ar samazgām!
Jā! Lai gan, nē.
Ne tā.
Es pateikšu mierīgi un droši. Esmu kļuvis negants.
Vai jūs zināt, uz ko es esmu spējīgs? Esmu vilks. Zvērs. Leopards. Tīģeris. Es nelielos. Kāpēc lai es lielītos?
Es ienīstu dusmas. Es tās nesaprotu. Cita lieta ir svēts sašutums!
Zinām mēs šos Krievijas laukus un grāvjus!
Zinām mēs arī tās bēdīgi slavenās 20 mārciņas! Valentīna Jefimovna [3] ir aizbraukusi uz Maskavu. Produktu cenas ir kāpušas.


1930. gada 20. augustā
Daniils Harmss

 

(Ļeņingrada, 1930. gada 5. decembris)


Dārgā Tamāra Aleksandrovna.
Es Jūs mīlu. Es vakar pat gribēju Jums to pateikt, bet jūs pateicāt, ka man uz pieres vienmēr kaut kādi izsitumi, un man kļuva neērti. Bet vēlāk, kad jūs ēdāt redīsus, es nodomāju: "Nu, labi, man ir neglīta piere, bet arī Tamāriņa nav nekāda dieviete." Es tā tikai mierinājumam nodomāju. Bet patiesībā Jūs esat dieviete – cēla, stalta, gudra, nedaudz šķelmīga un pilnīgi nenovērtēta!
Bet naktī es ieberzēju pieri ar politūru un nodomāju: "Cik lieliski ir mīlēt dievieti, ja pats esi dievs." Tā arī aizmigu.
Bet pamodināja mani tētis un diezgan bargi noprasīja, kas pie manis vakar bijuši. Es saku, ka bija paziņas.
– Paziņas? – pārjautāja tētis.
Es saku, ka bija Vedenskis, Ļipavskis un Kalašņikovs.
Bet tētis jautāja, vai nebija kādas, tā teikt, dāmas. Es saku, ka tā uzreiz nevaru atcerēties, bet tad tētis kaut ko izdarīja (es tikai neteikšu, ko), un es uzreiz atcerējos un saku viņam: "Jā, tēti, bija pie manis šādas tādas pazīstamas dāmas, jo man vajadzēja viņas satikt sakarā ar Valsts izdevniecību, Preses namu un Rakstnieku federāciju." Bet tas nelīdzēja.
Lieta tāda, ka Jūs nolēmāt, itin kā es esmu tāds kā, piedodiet, Jaša Druskins, bet es patiesībā esmu kaut kas daudz retāks.
Tad nu, lūk, sanāca tā, ka tētis to izlasīja pirms manis un vēl parādīja Lidijai Aleksejevnai [4] (tāda pie mums dzīvo).
Bet es taču nezinu, kas tur tāds rakstīts [5].
– Nē, – saka tētis, – nāc nu tagad kopā ar mani un esi tik laipns un visu paskaidro.
Es uzvilku kurpes un gāju.
Atnāku, redzu. Ak, mans Dievs! No vienas puses, protams, patīkami  to redzēt, bet, no otras puses, tepat blakus stāv tētis un Lidija Aleksejevna.
– Es, – saka Lidija Aleksejevna, – te vairs savu kāju nesperšu, citādi arī par mani kaut ko tādu uzrakstīs.
Un tētis arī sāka kliegt.
– Te tev, – viņš kliedz, – nav nekāda publiskā!
Nu, ko lai tur saka! Es stāvu un domāju: "Mīl taču, skaidra lieta, ka mīl, ja jau tik tālu nonākusi! Redz, kādā viltīgā manierē atzinusies! Bet kura? Tāds, lūk, jautājums. Ak, kaut nu tā būtu viņa! Tas ir, Tamāra!
Tiklīdz es tā nodomāju, tā zvans pie durvīm, atnāk pastnieks un atnes man trīs ierakstītas vēstules. Un sanāk, ka mīl visas trīs vienlaikus. Bet kas man gar citām, ja es Jūs, tieši Jūs, dārgā Tamāra Aleksandrovna, mīlu.
Kopš ieraudzīju Jūs pirms pieciem gadiem Dzejnieku savienībā, tā no tā brīža arī mīlu.
Stipri tas ir iedragājis manu raksturu. Staigāju kā apdullis. Esmu zaudējis apetīti. Kā piespiežu sevi kaut ko apēst, tā skāba atrauga. Un bezmiegs. Tiklīdz apguļos, tā kreisā nāss aizkrīt ciet, pat ne paelpot!
Taču mīlestība, var teikt, ir svēta liesma, kas visam izlaužas cauri!
Piecus gadus es esmu Jūs apbrīnojis. Cik Jūs esat skaista! Tamāra Aleksandrovna, ja vien Jūs zinātu!
Mīļā, dārgā Tamāra Aleksandrovna! Kāpēc Šurka [6] ir mans draugs! Kāds ļauns likteņa joks! Ja es nepazītu Šurku, es arī Jūs nebūtu saticis!
Nē!
Vai, pareizāk sakot, jā! Jā, tikai Jūs, Tamāra Aleksandrovna, spējat darīt mani laimīgu.
Jūs man rakstāt: "Es neesmu Jūsu gaumē."
Ak! Vārdi ir bezspēcīgi, bet skaņas – neatainojamas!
Tamāriņ, varavīksne mana!


Tavs Daņa
1930. gada 5. decembrī

 

(Kurska, 1932. gada 25. septembris)


Dārgā Tamāra Aleksandrovna,
iespējams, ka tas ir visai muļķīgi no manas puses tā rakstīt, taču, manuprāt, Jūs vienmēr esat bijusi ļoti skaista. Gribat – ticat, gribat – neticat, bet tā tas ir. Es pat esmu par to pārliecināts. Jā, tā es uzskatu.
Negribu kļūt smieklīgs un oriģināls, taču turpinu apgalvot, ka jūs esat simt punktu priekšā jebkurai ne pārāk glītai sievietei. Lai es būtu pirmais, kas atkodis jūsu skaistumu. Es neceru uz to, ka man būs sekotāji. Ak, nē! Lai es arī palieku viens pats ar savu viedokli, es no tā neatkāpšos.
Tā nav spītība. Un, ko par mani padomās, man par to nospļauties.
Esmu dzirdējis, no Jūsu vēstules, ka Jūs esat sasitusi degunu. Žēl. Tomēr zināms zaudējums. Simetrijas trūkums. Jūsu acumirklīgo defektu var izmantot apkārtējie.
Valentīna jums piestāv. Skaista sieviete. Kupli mati, mute, acis… Pārsteidzoši, kāpēc pielūdzēju pūlis nav apsēdis viņas durvis. Gaita? Figūra? Kāds tam ir iemesls? Kāpēc visi rauc degunu?
Gaumes trūkums?
Leonīds [7] nav nekāds Apollons, viņā ir daudz trūkumu. Tomēr jāatzīst, ka viņu ir cēlis prasmīgs arhitekts. Viņa formu miniatūrismu, kas robežojas ar vārgumu, grūti nosaukt par pilnību. Taču pilnība ir miris lauva, savukārt Ļoņa ir dzīvs suns. Jūsu izvēli par labu Leonīdam es atbalstu! Jūs spējāt mēslu bedrē atrast pērļu graudu! (…)
Lai Nikolajs [8] apdzied jūsu skaistumu, Tamāra Aleksandrovna. Ja būtu es Goliāts, es aizsniegtu ar roku debesis un tur, mākoņos, ierakstītu Jūsu vārdu.
Lai! Lai par mani smejas un saka, ka man ir tievs kakls un mucveidīgas krūtis. Kārtīgs cilvēks par to nesmietos. Es tagad dzeru zivju eļļu.
Es runāju tagad ne jau par sevi, bet par Jums, par Jūsu skaistumu, Tamāra Aleksandrovna!
Jūs pievēršat sev uzmanību!


Daniils Harmss
1932. gada 25. septembrī


Piezīmes
[1] Bobrikova – izdomāta persona, kas figurē Harmsa vēstulēs.
[2] Rogņedovi – izdomāti personāži.
[3] Valentīna Goldina – māksliniece, Tamāras draudzene.
[4] Lidija Aleksejevna – Harmsa ģimenes kalpone, bijusī guvernante.
[5] Runa ir par uzrakstu, kas pēc viesībām iepriekšējā vakarā parādījies uz tualetes sienas.
[6] Šurka – Aleksandrs Vedenskis.
[7] Leonīds – Leonīds Ļipavskis.
[8] Nikolajs Zabolockis, dzejnieks, Ļipavsku ģimenes draugs.

 

No krievu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins

Daniils Harmss

Daniils Harmss (Даниил Хармс, īstajā vārdā Daniils Juvačevs (1905 - 1942)) bija krievu dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs, viens no absurda žanra spožākajiem autoriem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!