Dzeja

Gada sākumā izdevniecība "Neputns" izdevusi Daniila Harmsa dzejas izlasi, kuru sastādījis un atdzejojis Einārs Pelšs. Piedāvājam ieskatu krājumā. 

Par to kā Ivans Ivanovičs palūdza
un kas no tā sanāca

                                   Veltīts Tiļļi un
                                   kliedzamajam

ivan ivanič pastāsti
kiku koku pastāsti
kaut uz žoga pastāsti

teiksi lokomotīvi
kāpēc lokomotīvi?
tik ne lokomotīvi.

labāk špicka blēnība
hi ka ku gas brēnība
sastrādājās brēnība

dzīvoja reiz galdnieks kāds
tikai galdnieks cīpslains tāds
klīsterēja galdnieks šāds

krēslus galdus taisīja
viņš ar āmuru no koka
parasti no riekstukoka

sauca to par ivanu
tā kā tēvu ivanu
tā i sauc par ivanu

viņam bija laulene
mamma ne bet laulene
MAMMA NE BET LAULENE

kā tas saucās sievišķis
tagad esmu piemirsis
neatceros vis

ivans ivaničs saka tā
ļoti gudri saka tā
manu* n o b u č ā

sieva viņam: nekauņa!
vīrs pie tam vēl nekauņa!
vācies projām nekauņa!

es ar tevi negribu
darīt to es negribu
tālabad ka negribu

ivans ivaničs lakatu
atlocīja lakatu
salocīja lakatu

negribi tu, noteica
ko lai dara, noteica
braukšu projām, noteica

sieva viņam: nekauņa!
vīrs pie tam vēl nekauņa!
vācies projām nekauņa!

vari atmest cerību
pazīt tevis negribu
es uz tevi uzspļauju

ivans ivaničs apstulba
cita starpā apstulba
usikirkā apstulba

tikmēr sieva viņam tur
atvēzējās un vēl šur
un pēc tam vēl reizi tur

iebelza pa ausi tam
zobus izsita pēc tam
un vēl iebelza pēc tam!

ivans ivanovičs sastomījās
tā maķenīt sastomījās
sa s… s… s… s… stomījās

negribi tu, noteica
ko lai dara, noteica
braukšu projām, noteica

sieva viņam: nekauņa!
vīrs pie tam vēl nekauņa!
vācies projām nekauņa!

un aizbrauca viņš aizbrauca
aizbrauca ar važoni
aiztrauca ar vilcienu

bet sieva palika tepat
es arīdzan tepat
mēs abi palikām tepat.

1925. g. novembris

________

* "Oriģinālā rakstīts nepieklājīgs vārds" (autora piez.).

* * *

Vējš vērās logā pārliecīgi
gaiss pārvērtās par negaisu
smilts nāsis grauza grūtsirdīgi
un upe boza cekulu

pa krastu burvis staigāja
un lietussargu svaidīja
"es pārskriešu" viņš klaigāja
"kā bezdelīga laidīšos"

Un tūliņ pat šis aizkrēja
līdz zemei pieplacis gandrīz
tā acīs duncis mirdzēja
no nāsīm šāvās čūskas trīs

1926 – 1927?

* * *

nekustīgi un bez sāpju
muca gaudoja virs kalna
nedzirdami aši tāli
bezgalībā gāzās priede
parvērties par šakāli
drāzās Mihails pa sliedēm

1927. g. maija beigas 

* * *

Pa otrdienām debešos
Tukšs gaisa balons laidās košs.
Tas lidoja kā gribēja;
Kāds iekšā pīpi pīpēja,
Un uzmanīgi pilsētai
Viņš sekoja līdz trešdienai,
Bet trešdien, lampu nodzēsis,
Viņš noteica: Nu, dzīvs vēl viss.

1928

Aita

I

Pastaigājās balta aita
raitā gaitā balta aita
klaigājot virs upes slāja
jērus, putnus ūjināja
un ar balto roku māja
apgūlās pie manām kājām
līdzi zālē aicināja
roku mājot vedināja
pastaigājās balta aita
raitā gaitā balta aita.

II

Vai tu zini baltā aita
vai tu tici baltā aita
stāv pie plīts gandrīz kā tu
galvā kroni uzliktu
turklāt man kā tavam draugam
gaišo kroni jāuzrauga
tu – virs mums, bet virsū – es
augstāk – nams uz trijiem stabiem
bet vēl tālāk balta aita
pastaigājas balta aita

III

Pastaigājas balta aita
nopakaļ iet mežāzis
prāvu seju svēto lokā
somā pinkainā kā zeme
tā kā māja ieaudzis
lejā – zeme, augšā – pērkons
blakus – mēs, bet apkārt – zeme
Dievs – pār visiem Svēto lokā
bet vēl augstāk balta aita
pastaigājas balta aita

1929. g. 22. maijā.

Sievai

Sen es rakstīt nesēdos
atslābis vien karājos
Pildspalva no rokas vēlās
manim virsū sieva zvēlās
papīrus es malā liku
savu sievu skūpstīju
sēdošu man priekšā pliku
ievērojot klusumu.
sievas sānus skūpstiem klāju
kaklu krūtis tā lai deg
un starp kāju šmaukstināju
tur kur mīlas sula tek
tikmēr sieva kautrā alkmē
siltām ciskām apskāva
kā no blašķes mīlas valgmi
taisni sejā iešļāca
dvesu vaidus kaislē maigā
biezo sulu norijot
arī sievai – tvīkums vaigā
klēpim gļotas noslaukot.
piekļāvusi manām lūpām
divas saldas lūpiņas
viļņodamās mīlas šūpām
mulsi brunčos paslēpās.
Mīlestības straumēm klāti
mani vaigi staroja
sievas glāstu aromāti
apkārt gaisā garoja.
Taču – stop! Kur spalvaskāts?
Kur ir tinte, lapa tīra?
Garo logā aromāts,
Trūkās dārgā, bīstot vīra.
Es pie galda jau tūlīt
ņemos burtus sastādīt
ņemos raustīt virvītes
nozīmes visādas pīt.

1930. g. 3. janvāris

Neticīgo ļaunais saiets

Apustuļi apdomāja: vai, Kungs, tas esmu es?
Lūk, pazīmes:
kā pele – seja,
kā nazis – spārns,
kā kuģis – pēda,
kā saime – māja,
kā pusvants – tilts,
kā atlantuzacs – halāts silts.
Tik viens ir ģēnijs. Kas viņš ir?
Viens gudrs, otrs plānprātiņš, trešs stulbs.
Bet kurš ir ģēnijs? Neatšķirt!
Ikkatrs zābaks ir. Es stulms.

1930. g. 17. janvāris.

* * *

es iemīlēju tevi
vai kāds to nojaust spēs
es nenodošu sevi
ne skropsta netrīcēs.

skries pagājībā gadi
un mīla aiztecēs
bet tomēr it nekad
ne skropsta netrīcēs.

kad tevi ieraudzīju
viss manim aizmirsās
es vienmēr skumīgs biju
pat trakās izpriecās

viss pēkšņi kļuva svešāds
man šajā pasaulē
un vienmēr katrai dāmai
es atsacīju: nē.

1932

* * *

Kondràtjevs vienreiz jeņķu drēbju skapī nonāca
un četras dienas ārā nenāca.
Kad piektā diena pienāca
šā radi knapi turējās uz kājām.
Tie skapi lejā dancināja
ba-bah! pa pakāpieniem
un tvaikonī uz Ameriku veda tai pat dienā.
Jūs teiksit – tas ir ļauni. Jāpiekrīt.
Bet atcerieties:
iemīlējies cilvēks bīstams ir ikbrīd.

1933. g. janvāris

* * *

Baloniņi kundziņi
spīdinās čabinās
baloniņi kundziņi
spīdinās čabinās
un ļautiņi arī čabinās
un baloniņi čabinās
un ļautiņi arī čabinās
spīdinās čabinās
un baloniņi arī
spīdinās čabinās
un ļautiņi spīdinās čabinās
un baloniņi spīdinās čabinās
un ļautiņi apstājas
un spīdinās čabinās
bet baloniņi lidinās
un spīdinās čabinās
bet cilvēki blisinās
kā baloniņi lidinās
kā baloniņi lidinās
un spīdinās čabinās
un ļautiņi arī
spīdinās čabinās
un blisinās
kā baloniņi arī
spīdinās čabinās
ļautiņi ar nūjām apstājas
un spīdinās čabinās
un uz baloniņiem blisinās
kā baloniņi lidinās
kā baloniņi lidinās
un spīdinās čabinās
un nūjas arī
spīdinās čabinās
un ļautiņi spīdinās čabinās
un nūjas spīdinās čabinās
un baloniņi arī
spīdinās čabinās
bet ļautiņi stāv
un uz baloniņiem blisinās
un uz baloniņiem blisinās
un spīdinās čabinās
un nūjas arī spīdinās čabinās.

1933. g. 13. aprīlis

* * *

reiz namā numurs trīsdesmit trīs tika
dzīvojis cilvēks kam iemetās krika
tiklīdz dilles vai sīpolus rija
momentāni gar zemi bija.
labajā sānā arvienu stiprāk dur,
cilvēks vaid: sāpes nav izturamas tur.
Smagā cīņā muskuļi atrofē
atsakiet radiniekam karabē…
Un tā vārdu nepabeidzis mokās
nomira viņš rādot ar pirkstu logā.
visi klāt esošie apmulsuši
stāvēja, mutes pavēruši
dakteris ar vasarraibumiem ap lūpu
maizes lodīti pa galdu vāļāja ar medicīnas trubu.
Kaimiņš kam istaba pie atejas
stāvēja absolūti likteņpadevīgi pie ieejas.
tas kam dzīvoklis piederēja
gaitenī no priekštelpas līdz havajai promenēja.
nelaiķa māsasdēls vēloties viesiem radīt jautrāku fonu
Grieza rokturi darbinot gramofonu.
Sētnieks apcerot cilvēka stāvokļa mainīgo dabu
Tina līķi reizrēķina tabulā.
Varvára Miháilovna vērās kas noderīgs kumodē tam kas mira
vairāk ne sev bet priekš dēla Vladimira.
Īrnieks, kurš atejā uzrakstīja "turēsim grīdu tīru"
vilka prom dzelzs gultu, izgāžot beigto vīru.

iznesa papīrā ietīto blāķi
lai iekrautu nelaiķi līķu vāģī

piebrauca rati ar zārcinieku uz bukas
Sirdī trauksmi sita pērkonbungas

1933. g. augusts