Lai cik bezjēdzīgas ir Krievijas prezidenta "vēlēšanas", dažas ar tām saistītas tēmas var būt interesantas un noderīgas arī cilvēkiem Latvijā.
1
Šogad kādā intervijā sociologam un Krievijā par "ārvalstu aģentu" pasludinātajam Grigorijam Judinam jautāja, kādēļ tik salīdzinoši daudziem cilvēkiem Rietumos šķiet simpātisks Putins un viņa režīms Krievijā. Judins paskaidroja, ka putinisms nav kaut kas specifiski Krievijai raksturīgs un tikpat labi var teikt, ka pats putinisms ir izaudzis no pasaulē novērojamās vilšanās liberālās demokrātijas vērtībās un praksē. Vilšanās iemesli un izpausmes ir naids pret eliti, nedrošības sajūta, aizdomīgums, savukārt Putins šīs noskaņas vienkārši ir radikalizējis līdz ļoti bīstamam līmenim. Putina režīms, protams, ir, ja tā var teikt, īpaši smags gadījums, tomēr neaizmirsīsim, ka desmitiem miljonu cilvēku valstīs, kas skaitās demokrātiskas, balso par līderiem, kuri nicina tādus demokrātijas institūtus kā neatkarīga vietējā vara un tiesas (Tramps ASV), mediji (Modi Indijā, Žaparovs Kirgizstānā), ierobežo politisko opozīciju un netīkamas nevalstiskās organizācijas (Orbāns Ungārijā, Sīsī Ēģiptē), savtīgu mērķu vārdā sagroza konstitūciju (Vidodo Indonēzijā).
Tas viss, protams, neattaisno Putinu un viņa atbalstītājus Krievijā, tomēr šī globāli vērojamā slieksme pēc "stingrās rokas" vedina būt uzmanīgiem ar šausmināšanos par vēlētājiem Krievijā. Iebrukšanu citā valstī un centienus iznīcināt citu tautu "stingrās rokas" fani Rietumos neatbalstītu (vismaz es tā ceru), tomēr nekā ekskluzīvi "krieviska" mūsdienu autoritārismā nav. Es neliktu vienādības zīmi starp populismu un autoritārismu, tomēr nevar nepamanīt, ka ne tikai autoritārisms labprāt izmanto populistiskas metodes – arī populisti nevairās no autoritārisma notīm savā retorikā. Domāju, ka nav jāatgādina tie populistiskie projekti Latvijas jaunākajā vēsturē, kuri ir solījuši kaut ko vai kādu – ignorējot pastāvošās tiesiskās normas – atcelt jau rīt, padzīt jau parīt, iesēdināt aizparīt. Īsi sakot, nevajag jaukt kopā dažādas lietas: Krievija bija, ir un pārskatāmā nākotnē būs mums bīstams ienaidnieks, bet tas nedod iemeslu sevi uzskatīt par pārākiem un gudrākiem.
2
"Vēlēšanu" farsa kontekstā kārtējo reizi savu intelektuālo bezspēcību parādīja t.s. Krievijas liberālā opozīcija. Tās redzamākie pārstāvji – sākot ar politiķiem (?) Mihailu Hodorkovski un Dmitriju Gudkovu, beidzot ar viszinošo politoloģi Jekaterinu Šulmani – aicināja Putina režīma pretiniekus "vēlēšanu" pēdējā dienā, 17. martā, 12.00 doties uz vēlēšanu iecirkņiem. Savdabīgās zibakcijas mērķis esot parādīt, cik patiesībā daudz Krievijā ir valdošā režīma pretinieku. Acīmredzot šie mutes bajāri iedomājās, ka režīms vienkārši noskatīsies, kā lielākas cilvēku grupas – pieņemsim, ka tādas būtu – demonstrē savu opozīciju. Režīms noskatīties negrasījās, tāpēc pavisam banāli, toties efektīvi 14. martā paziņoja, ka dalība šādās akcijās tiks uzskatīta par Krievijas kriminālkodeksa 141. panta pārkāpšanu (traucēšana balsot), kas ir krimināli sodāma darbība. Savukārt iedomāties, ka mūsdienu Krievijā represīvās sistēmas pārstāvjiem var pierādīt, ka nepiedalies akcijā, bet tikai sagadīšanās pēc esi ieradies konkrētā dienā un laikā, ir stulbums vai arī nerēķināšanās ar dzimtenē palikušo opozīcijas atbalstītāju likteni.
No mana viedokļa raugoties, daudz pareizāku rekomendāciju tīmekļa vietnē "syg.ma" dažas dienas pirms vēlēšanām ar pseidonīmu publicēja kāda persona, aicinot vēlēšanas vienkārši boikotēt. Jāpiebilst, ka boikotu kā iespējamu rīcību rekomendēja arī partija "Jabloko" (alternatīva – biļetenu bojāšana, lai tie vismaz pēc likuma būtu nederīgi). Ar pseidonīmu parakstīto tekstu šajā amizantajā kultūrai, anarhisma, feminisma un psihoanalīzes idejām veltītajā platformā pieminu arī tādēļ, lai tie, kuri lasa krievu valodā, varētu šajā tekstā iepazīties ar t.s. liberālās opozīcijas kritiku. Manuprāt, pamatotu: es nekādā ziņā nenosodu aizbraukšanu no Krievijas, tomēr manā skatījumā tā rada arī zināmus ētiskus ierobežojumus, uzrunājot Krievijā palikušos. Tu nevari aicināt līdzcilvēkus uz risku, ja pats šo risku neuzņemies. Ja svarīgāki par šiem apsvērumiem ir centieni sagādāt sev publicitāti kā "opozīcijas pārstāvjiem trimdā" (un no tā izrietošos materiālos labumus), tad ir diezgan bēdīgi. Šādā kontekstā neslēpšu, ka ar lielu skepsi raugos arī uz tiem personāžiem Latvijā, kuri kaut vai ienākumu līmeņa dēļ var nodrošināt sev rezerves placdarmus un ar putām uz lūpām aicina visus pārējos būt gataviem cīņai un upuriem.
Var, protams, jautāt: ko tad lietas labā darīt no Krievijas aizbraukušajiem aktīvistiem? Patiesībā nekāds divritenis nav jāizgudro. Noderīga ir alternatīvu informācijas avotu uzturēšana tīmeklī, kas dod iespēju Krievijā palikušajiem nesagrūt zem Kremļa propagandas mašīnas. Tāpat jēdzīgi ir organizatoriski un finansiāli veidot infrastruktūru, kas palīdz Krieviju pamest režīma vajātajiem. Tas nav maz. Un, ja finansiāli tas ir iespējams, jāatbalsta Krievijā palikušie kultūras projekti, kuri, šķiet, izcēluši no atmiņu arhīviem metodes, ar kurām cilvēki PSRS centās saglabāt relatīvu brīvību un nenonākt cietumā. Zemteksti, skaidri saprotamas analoģijas un paralēles.
Piemēram, izdevniecības "NLO" žurnālos pēdējo divu gadu laikā akadēmiski pilnvērtīgi un izvērsti tiek aplūkotas tādas tēmas kā kauns par savu valsti, nevardarbīga pretošanās režīmam, koloniālisms – protams, tas viss ir par Krieviju 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Putina režīmam nekapitulējušās izdevniecības daudz publicē labus tekstus par autoritāriem režīmiem vēsturē, par nacismu, nacisma sakāvi, revanšismu. Kultūrai veltītais portāls "gorky.media" "vēlēšanu" priekšvakarā publicēja ironisku pārskatu par to, kā mūsdienu Krievijā atdzimst t.s. zinātniskā fantastika – vienīgais žanrs, kurš PSRS laikā pastāvēja relatīvas vārda brīvības apstākļos. Protams, var vīpsnāt par šādu pigas rādīšanu kabatā, tomēr es to uztveru citādi. Dzīvojot demokrātijā, man it kā nav vajadzības reflektēt par to, kā es uzvestos, saskaroties ar konjunktūras (politiskās, tirgus, "sabiedriskās domas") spiedienu un cenzūru. It kā nav. Varbūt esmu pārāk drūmi noskaņots, tomēr jāatzīst, ka ar interesi sekoju līdzi tam, kā vingrinājumu "vilks paēdis, kaza dzīva" mēģina veikt Krievijā palikušie cilvēki, kuri nav varoņi, bet kuriem ir kaut kādi principi.
3
Savukārt Ukrainas pusē karojošās Krievijas pilsoņu militārās vienības "Krievu brīvprātīgo korpuss" (KBK) un "Krievijas brīvība" (KB) par godu "vēlēšanām" veica militāras operācijas pašas Krievijas teritorijā, paralēli aicinot evakuēties Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabalu iedzīvotājus. Šo grupu kontekstā ir pārāk daudz neskaidrību, lai par tām plaši izteiktos, tomēr diezgan droši var apgalvot, ka tām ir svarīgi parādīt, ka pret Putina režīmu ar ieročiem rokās cīnās arī Krievijas pilsoņi un ka režīms ne visai labi spēj kontrolēt drošību pats savā teritorijā.
Protams, būtu interesanti uzzināt ko vairāk par šiem cilvēkiem, kuri ne tikai nosoda savas valsts agresiju, bet karo pret to. Man šādas informācijas nav, bet intuitīvi šķiet, ka tur ir ļoti dažādi cilvēki ar mūsu skatījumā varbūt pat ļoti savādām uzskatu kombinācijām. Te varu rekomendēt "Current Time TV" dokumentālo īsfilmu par ģimeni, kura no Krievijas uz Ukrainu pārcēlusies vēl pirms 2014. gada. Tēvs Ukrainas pusē karojis jau 2014.–2015. gadā, karo arī tagad un zaudējis abus dēlus, kuri arī karojuši Ukrainas pusē. Tajā pašā laikā šī Rietumukrainā dzīvojošā ģimene ukraiņu valodu nemācās un negrasās to darīt. Kā tā var būt? Ir lasīts, ka starp KBK un KB karotājiem ir krievu monarhisti, krievu anarhisti, un es nebrīnītos, ja būtu arī krievu pagānisko kultu sekotāji. Viņus acīmredzot vieno patiesa vēlme cīnīties pret Putina režīmu, bet tas, ka pret šo režīmu cīnās arī Ukraina un ukraiņi, automātiski neizslēdz "vecākā brāļa" sindromu. Es tik daudz rakstu zīmju veltu šīm no militārā viedokļa marginālajām grupām tādēļ, ka tieši tas pats attiecas arī uz Krievijas emigrantiem vispār. Nevajag iedomāties, ka tie, kas ieradušies Rīgā, Prāgā vai Tbilisi, visi kā viens ir liberāli demokrāti, kuriem derdzas impēriskums un vīzdegunība.
Tas, ka atbraucēji var neatbilst mūsu iedomātajam tēlam, gan nenozīmē, ka jaunajām mītnes valstīm, tostarp Latvijai, nebūtu jāinteresējas par tādiem gadījumiem kā 12. martā Viļņā notikušo uzbrukumu nelaiķa Alekseja Navaļnija līdzgaitniekam Leonīdam Volkovam. Iemesls interesei ir gaužām pragmatisks. Līdz šim skaļākie Krievijas atriebības uzbrukumi – Skripaļu indēšana, Ļitviņenko noindēšana – tika veikti ar Krievijas specdienestu rokām. Kopš pārvietošanās starp Krieviju un Eiropu ir kļuvusi sarežģītāka, varētu šķist, ka Krievijas specdienestiem ārvalstu tūres ir pārāk riskantas. Toties nekas netraucē šiem specdienestiem likt lietā senās attiecības ar organizēto noziedzību ārpus Krievijas. Uz šādu pavērsienu, komentējot Volkova piekaušanu Viļņā, norādīja arī specdienestu darbību labi pārzinošais Romāns Dobrohotovs. Pēc viņa domām, ja agrāk organizētās noziedzības pakalpojumus politisko pretinieku iznīdēšanai ārzemēs labprāt lietoja Kadirova režīms Čečenijā, tad nu, šķiet, arī Maskava novērtējusi šo iespēju kā labu. Vienkāršoti izsakoties, mūsu dienesti var diezgan veiksmīgi sekot un neitralizēt no Krievijas iebraukušos aģentus, bet būtu nelāgi pieļaut situāciju, kad pasūtījumus sāk pieņemt, tā teikt, pašmāju bratva. Volkova gadījumā, kā izsakās daži eksperti Lietuvā, kriminālajās aprindās tiek minēta cena 3000–10000 eiro. Bratva – atšķirībā no aģentiem – ir daudzskaitlīgāka, darbojas savā teritorijā un tādēļ ir pat bīstamāka.
Kopsavelkot: laikam nebūtu pareizi teikt, ka Putina "vēlēšanas" ir bezgaumīgs farss, kurš uz mums neattiecas…
0