Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: Unsplah
 
Raksti
11.05.2022

Tik-tak

Komentē
1

Tik-tak. Ir pienācis 21. gadsimts. Arī Latvijai, kas ar lielāko daļu pasaules lieto to pašu kalendāru. Vismaz formāli.

Tik-tak. 21. gadsimtā ir pienācis arī karš. Un, redzot visas aizkustinošās laulību fotogrāfijas no karalauka, mēs taču saprotam, ka tas nav tikai "Un tad apstājās laiks, un tā bija mīlestība.", vai ne? Mēs taču saprotam, ka tas ir skarbs un pragmatisks nāves tuvums. Tā ir vēlme dot otram juridiskas tiesības gadījumā, "ja nu".

Mums ar Ukrainu ir vēl kaut kas kopīgs – viendzimuma pāri šādu juridisku drošību viens otram pagaidām dot nevar.

Bet tikmēr kā mazs cerību stars, kas apliecinātu 2022. gadu, Saeimas kalendārā iezibējās 31. marts ar mainīgu 40, 41 un 42 deputātu noskaņojumu attiecībā pret saviem līdzcilvēkiem.

Civilās savienības likumprojekts un Civillikums

Interesanti salīdzināt tos likumprojekta pantus, kuriem vajadzētu būt – un kuriem arī ir – līdzinieki laulības regulējumā jeb Civillikumā.

Civilās savienības likumprojekta 13. panta otrā daļa "Kopīgas mājsaimniecības ietvaros civilās savienības pusēm ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā pusēm jācenšas vienoties. Ja nepieciešams, strīda izšķiršanai puses var vērsties tiesā." patiesi līdzinās Civillikuma 85. panta nosacījumiem: "Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties. Strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā."

Taču 13. panta pirmā daļa "Ar civilās savienības noslēgšanu pusēm ir savstarpējs pienākums gādāt un atbalstīt vienai otru, rūpēties par kopīgo mājsaimniecību atbilstoši katras puses ienākumiem." krietni atšķiras no Civillikuma 84. panta: "Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību."

Interesanti, ka kaut kur pazudis pienākums būt uzticīgiem. Pat kopā dzīvot pienākuma vairs nav. Likumprojekta anotācijā gan pieminēts, ka "ECT vairākkārt ir atzinusi, ka viena dzimuma pāri ir tikpat spējīgi kā dažādu dzimumu pāri izveidot stabilas, noturīgas, uz savstarpēju atbildību, lojalitāti un cieņu balstītas attiecības". Man gribētos domāt, ka likumprojekta autoru apsvērumos iezadzies 21. gadsimts, kad šādus, tik personiskus pienākumus likumos ierakstīt vairs neklājas. Varbūt kļūdos, un šī likumprojekta panta autori vienkārši ir padevušies mēģinājumos palikt uzticīgiem.

Jūs, protams, arī pamanījāt, ka it visur likumprojektā ir pazudis vārds "ģimene". Teiksim tā: ja kādreiz kādam rodas jautājumi par to, kāpēc starpvalstu attiecībās lietas šad tad (vai nekad) nesauc to īstajos vārdos, atcerieties par šo.

Labā ziņa – ir skaidri redzams, ka likumprojekta autoriem bijis saprotams, no kuras nodaļas Civilās savienības likumprojekta normas ir jākopē – no Civillikuma 1. nodaļas "Laulība".

Uzvārds

Likumprojektā pagaidām netiek pieļauta iespēja "civilās savienības pusēm" pieņemt vienu uzvārdu. No anotācijas ir skaidrs, ka šis jautājums paturēts atvērts: "Proti, jāizšķiras par pušu tiesībām pēc civilās savienības noslēgšanas izraudzīties vienas puses uzvārdu par pušu kopējo uzvārdu vai vienas puses uzvārda pievienošanu otras puses uzvārdam."

Bet saderam, ka gluži kā līdz šim arī pēc Civilās savienības likumprojekta pieņemšanas man visi, un tiešām visi, jautās – kāds uzvārds ir mūsu bērniem? Saprotiet – vēlētāji jau tagad netic, ka joprojām nav iespējams "civilās savienības pusēm un viņu kopīgajiem nepilngadīgajiem apgādājamajiem", tautā sauktiem par "ģimeni ar bērniem", izvēlēties sev kopīgu uzvārdu.

Bet tā ir un paliks Latvijas realitāte.

Bērni

Vai, kur nu par uzvārdiem, Civilās savienības likumprojektā bērni pieminēti tikai attiecībā par civilās savienības izbeigšanu, kad jāvienojas par kopīgu nepilngadīgo bērnu aizgādību. Turklāt, izrādās, tas attieksies tikai uz dažāda dzimuma civilās savienības partneru kopīgajiem bērniem.

Tātad joprojām netiek piedāvāts viens no būtiskākajiem regulējumiem: kā nodrošināt, lai pēc bērna bioloģiskā vecāka nāves (vai adoptētāja nāves) par bērnu drīkstētu rūpēties otrs vecāks, ar kuru šis bērns uzaudzis kopīgajā mājsaimniecībā.

Par bērnu adopciju arī, protams, ne vārda. Tādējādi spēkā paliek Civillikuma 186. pants: "166. Personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu." Tātad mūsu mājsaimniecībā jeb civilajā savienībā esošajiem bērniem vecāks likuma izpratnē joprojām būšu tikai es (man vismaz Civillikumā ir veltīts pants par māti: "146. Par bērna māti atzīstama sieviete, kas bērnu dzemdējusi.").

Viss. Joprojām viss.

Joprojām vienāda dzimuma vecāku ģimenēs (likumprojekta autoru vārdiem – civilajās savienībās) bioloģiskais vecāks vai adoptētājs nekādi nevarēs nodrošināt, lai savas nāves vai ilgstošas rīcībnespējas gadījumā bērni atbilstoši savām interesēm paliktu sev ierastajā drošajā vidē. Joprojām būs jāpaļaujas tikai un vienīgi uz attiecīgās bāriņtiesas žēlastību un civilās savienības fakta ņemšanu vērā.

Kur pārējais?

Anotācija nemelo – likumprojekts paredz minimālo aizsardzību civilās savienības savstarpējām personiskajām un mantiskajām attiecībām. Piemēram, likumiskā mantošana ar to netiek sakārtota – nepieciešami papildu grozījumi Civillikumā.

Tāpat anotācijā teikts, ka "sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi, piemēram, nodokļu atvieglojumi, kā arī attiecībā uz dzīvojamo telpu īri, atvieglojumi valsts amatpersonām, tāpat arī jautājumi attiecībā uz interešu konflikta novēršanu amatpersonu darbībā u.c. netiek risināti".

Tāpat nav atrisināti nekādi pavisam konkrēti ar bērnu, īpaši viena dzimuma vecāku bērnu, aizgādību saistīti jautājumi, piemēram, pārstāvība ārstniecības iestādēs.

Un šajā anotācijas teikumā ir kvintesence: "Pēc likumprojekta pieņemšanas būs jāturpina darbs pie būtiskām izmaiņām tiesību sistēmā faktiski visās nozarēs, un pēc šī likuma pieņemšanas katrai nozares ministrijai būs nepieciešams pārskatīt savus tiesību aktus un izvērtēt nepieciešamību veikt grozījumus, lai sniegtu sociālo un ekonomisko aizsardzību pāriem, kas noslēgs civilo savienību."

Kāpēc?

Faktiski ne tikai taisnīgi, bet arī vienkārši būtu grozīt atpakaļ Satversmes 110. pantu tā sākotnējā redakcijā, kāda tā pastāvēja pirms 2005. gada. Un nodrošināt tiesības laulāties jebkurām divām pilngadīgām personām. Ar to tiktu atrisināti visi jautājumi ar vienu grozījumu. Tā vietā tagad tiek radīts administratīvais slogs pilnīgi jauna tiesību akta izstrādei, kurš, kā jau bija paredzams, regulē tik mazu minimumu, ka pat lielākam minimumam nepieciešams vēl ar papildu administratīvo slogu ražot vēl un vēl grozījumus, arvien attopoties pie kaut kā, kā vēl trūkst vai kas nebūs saskaņojams ar pārējo tiesisko bāzi. Un tā mēs pavadīsim gadus, tērējot ierēdņu un deputātu laiku, ražojot tiesību aktus, kamēr attapsimies, ka ne tikai vienīgais cieņpilnais, bet arī vienkāršākais un ātrākais ceļš jau sen būtu bijis nodrošināt laulību vienlīdzību. Iespējams, sapratīsim to tad, kad minētie administratīvie resursi būs jau neskaitāmas reizes bijuši iztērēti pilnīgi lieki. Kā tautā mēdz teikt, "it kā mums nebūtu svarīgāki jautājumi risināmi". Tā vietā tiek izdomātas problēmas, kur to nekad nav bijis, radot pseidorisinājumus.

Vēl viens nenoregulēts jautājums likumprojektā ir "par ārvalstīs reģistrētu dažādu dzimumu partnerattiecību un viena dzimuma personu dažādu savienību veidu atzīšanu, ko iespējams risināt, nosakot, ka ārvalstīs nostiprinātās attiecības ir pielīdzināmas likumprojektā noteiktajai personu savienībai, un neuzliekot personām pienākumu reģistrēt savas attiecības atkārtoti pēc Latvijas likuma, ņemot vērā personu tiesību aizsardzības samērīgumu". Visu cieņu, bet mūsu 16 gadus ilgo kopdzīvi, kas citā valstī atzīta par laulību, pazemināt statusā par civilo savienību ar vienu vienīgu atrisinātu jautājumu – savstarpējām mantiskajām attiecībām nemirstības gadījumā?

Es pat nezinu, kā komentēt dažu pieaugušo nepamatoto pārākuma sajūtu pār citiem pieaugušajiem mūsu sabiedrībā. Uz kāda pamata likumprojekta autori skaidri un gaiši norāda, ka patiesībā esmu mazāk vērtīgs pilsonis, jo mana kopdzīve (vienīgā) ir mazāk vērta par viņu (vienu vai vairākām), mani bērni (plānoti, gaidīti, dzimuši un auguši vieniem un tiem pašiem vecākiem) pelnījuši mazāku aizsardzību par viņu (vienā vai vairākās laulībās vai ārpus tām dzimušie) un manas tiesības un pienākumi iepretim Valsts ieņēmumu dienestam un bāriņtiesai ir mazāk būtiskas par viņu?

Krievu dziedonim Andrejam Makarevičam (jā, viņš ir starp tiem, kurus joprojām drīkst citēt) ir "Pārmaiņu dziesma", un tajā ir vārdi: "Tieši tā visi tic savai ekskluzivitātei, brīnoties, ka tam nav pamatojuma."

Šādai attieksmei nav pamatojuma, tā ir tukša pārākuma sajūta pār otru – tāpēc, ka es tā varu un viss. Pie kā šāda attieksme var novest, domāju, vēsturiski esam redzējuši paaudzēm. Taču – jo brīvāki un drošāki viens par otru un viens ar otru ir sabiedrības locekļi, jo lielākā drošībā ir valsts. Jo šādu sabiedrību ir grūtāk sašķelt, šo sašķeltību izmantojot pret mums pašiem. Fakts.

Šis likumprojekts ir labs sākums, taču nepietuvojas Satversmes tiesas secinājumam: "ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai".

Tik-tak

Atgādināšu to, kas atgādināts arī likumprojekta anotācijā – Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā noteikts: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Pagaidām – kamēr vienlīdzīgi ar kolēģiem pārstāvam Latvijas intereses ārvalstīs, ģimenes veidot un gūt tām vienlīdzīgu juridisku aizsardzību vis nevaram. Šī vienlīdzība ir vien kārtējais "papīrs panes visu".

Bet nāk tuvāk tā diena, kad gluži kā attiecībā uz Ukrainu prasām saukt lietas īstajos vārdos un aicinām "call a spade a spade". Tad mēs būsim vēl drosmīgāki, nekā nosūtot letālos ieročus Ukrainai vai nosaucot genocīdu par genocīdu, un arī Saeima, ne tikai Satversmes tiesa spēs nosaukt ģimeni par ģimeni un laulību par laulību.

Man ļoti patīk piedzīvot vēsturi. Būt aktīvai vēstures pagriezienu dalībniecei un veidotājai. Un es ticu, ka vēstures pagriezienus ar augšupejošu līkni piedzīvošu arī attiecībā uz Satversmes 110. panta atgriešanos tā oriģinālajā versijā.

Bet sākumā piedzīvosim to, kā šī Saeima izpilda Satversmes tiesas doto uzdevumu un pieņem kaut šo minimālo aizsardzību. Tas jāizdara līdz šīs Saeimas sasaukuma beigām vai, kā tas parasti šādās situācijās pieņemts, līdz Saeimas vasaras brīvdienām, tātad – līdz jūnija beigām. Tik-tak.

Katrīna Kaktiņa

Katrīna Kaktiņa ir juriste. LL.M., Džordžtaunas Universitāte, ASV. Fulbraita stipendiāte. Interesējas par sieviešu līdztiesības jautājumiem Latvijā un pasaulē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!