Vai tu domā par nāvi katru dienu?
Ikdienā mēs par to nedomājam. Ka viena no mums var nomirt.
Ikdienā svarīgāk ir neaizmirst nokārtot pilnvaru, lai sieva var bērnus izņemt no bērnudārza. Vai aizvest pie ārsta uz regulāro apskati vai poti. Neaizmirst kabatā privāti apmaksātu dokumentu, kas apliecina, ka viņa ir juridiski tiesīga parūpēties pati par saviem bērniem, kamēr esmu komandējumā ārvalstī vai slimnīcā. Un visas no šīm situācijām ir notikušas.
Ak jā, sieva – jo pirms 10 gadiem mēs salaulājāmies valstī, kurā tas bija un ir atļauts un kura joprojām tāpēc nav sabrukusi. Vēl vairāk – turpina (un viss liecina, ka turpinās) būt pasaules vadošā ekonomika, kamēr kopējais noslēgto laulību skaits tajā turpina rukt gluži tāpat kā citviet attīstītajās valstīs. Kopš tā gada, kad tur atļāva laulāties visiem, laulību skaita kritums gan uz dažiem gadiem apstājās. Bet sīkāk šo faktu nepētīšu, jo ikdienā jau tas nav svarīgi – vai precas citi. Vismaz man tas nav svarīgi. Bet Latvijā joprojām daudziem tas ir svarīgi – kuri citi precas. Latvijā joprojām pārāk daudziem ir svarīgi, lai neapprecamies tieši mēs.
Bet ikdienā mēs nedomājam par to, ka Latvija ir viena no dažām no mazas saujiņas attīstīto valstu, kas spītīgi neatzīst mūsu kopdzīvi. Par izkropļoto statistiku, kurā es parādos kā vientuļā māte, bet mana sieva – par vientuļu pieaugušo bez bērniem.
Ikdienā mēs nedomājam arī par to, ka mums pēkšņi var nākties pamest savas mājas, jo nomirst mājas īpašniece. Ikdienā svarīgāk ir izdomāt, ko nākamo uzlabosim mājā, kā to apmaksāsim, nevis – kuram tā paliks, ja sieva, kas ir īpašniece, nomirs un pēc likuma pat ar testamentu tā automātiski nepaliks viņas ģimenei, kas mājā dzīvo, – man un bērniem. Ja mums paveiktos, sievas likumiskie mantinieki – viņas vecāki – joprojām būtu tik mīļi un laipni un ļautu mums turpināt mūsu mājās dzīvot. Bet ja nu mums nepaveiktos?
Mēs ar sievu nesagājām kopā naudas vai mantas dēļ. Bet, ja mana mamma savā Zelta kāzu jubilejā teica, ka ilgas laulības noslēpums ir nauda un bērni, kāpēc tā nedrīkstētu būt arī citiem? Kāpēc citiem pieaugušajiem allaž jāpierāda, cik ļoti labi cilvēki viņi ir, cik ļoti vērtīgi šai sabiedrībai, cik daudz samaksā nodokļos šai valstij, lai tikai izpelnītos cieņas druskas, mēģinot citiem pieaugušajiem pierādīt, ka viņiem arī ir tiesības laulāties. Tādu pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ laulājas citi jau tagad. Pat vairākas reizes dzīvē.
Kā rodas bērni?
Un bērni. Slavenais jautājums par to, kā tad viendzimuma partneru ģimenēs vispār var būt bērni. Visādi citādi ar radošu izdomu un fantāziju apveltīti cilvēki pēkšņi vairs nevar iedomāties vairāk kā vienu veidu, kā ģimenēs vispār ierodas bērni.
Atceros – reiz skolas salidojumā bijušais klasesbiedrs man jautāja: "Vai tad jums vispār drīkst būt bērni?" – un es viņam atbildēju: "Dzemdēt sievietei vēl neviens nav aizliedzis."
Bet, protams, šis nebūt nav vienīgais veids, kā LGBT+ ģimenēs bērni ierodas.
Mūsu bērni ir plānoti, gaidīti, mums abām klātesot, dzimuši un, mums abām ik dienu klātesot, auguši. Ļoti, ļoti mīlēti.
To pašu diemžēl nevaru teikt par kādu savu radinieku, kuram bērni vienkārši "gadījās", kurš jutās spiests savu bērnu mammu apprecēt, tikpat ātri izšķirties, satikt savus bērnus vien paretam brīvdienās, sūkstīties par minimālo uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu un galu galā apprecēties vēlreiz. Tradicionāli.
Protams, šādas situācijas var gadīties jebkāda sastāva ģimenēs. Un vēl jo vairāk tāpēc ikvienā šādā situācijā ikvienam vecākam un ikvienam bērnam jābūt līdztiesīgiem. Mēs visi esam tikai cilvēki. Atšķirīgi savā izpratnē par mīlestību, uzticību, pienākumiem, laimi, monogāmiju, kopā būšanu un visu citu, kas mums ļauj vai neļauj veidot kopdzīvi, radīt vai pieņemt savā ģimenē bērnus, audzināt tos kopīgi vai atsevišķi. Ja viens pieaugušais drīkst izdarīt savu izvēli un vai nu sekot savai sirdij, vai ne, ikvienam pieaugušajam šādai iespējai ir jābūt.
Nē, tā nav izvēle – iemīlēties vai neiemīlēties. Tā nav izvēle, kurā iemīlēties. Tu vari izdarīt izvēli tikai par to, vai esi un paliec kopā ar to, kurā esi iemīlējies, vai ne. Citas izvēles te nav.
Un bērni. Mēs taču zinām, ka nepietiek ar vēlēšanos vien, lai bērni dzimtu vai citā veidā ierastos ģimenē. Dažkārt pat nevajag vēlēties. Kā manam radiniekam. Dažkārt tam nepieciešams krietns laika, ārstu apmeklējumu, naudas un asaru ieguldījums. Dažkārt tam vajadzīgs krietns papīru žūksnis un bāriņtiesu vizītes. Dažkārt tam vajadzīgs vien uzsākt kopdzīvi ar kādu, kura bērni ienāk jūsu kopīgajā ģimenē. Un tā tālāk un tā joprojām. Es pat nepretendēju pārzināt visus iespējamos veidus, kādos bērni var ierasties pieaugušā vai pieaugušo dzīvē.
Bet ir diezgan skaidrs, ka viņiem visiem vajadzīgs viens un tas pats: drošības sajūta, mīļums, pieņemšana, droši un sirsnīgi pieskārieni un cieņa. Ja to var sniegt gan mamma, gan tētis, tad kāpēc gan to nevarētu sniegt veselas divas mammas vai veseli divi tēti?
Bet, kad bērns pie tevis ir ieradies un viņa dzimšanas apliecībā ir tikai viens vecāks, lai gan tur gribētu būt abi, bet likums to neļauj, tad – papildus visām citām nevienlīdzības izpausmēm mūsu sabiedrībā – starp bērnu, kura abi vecāki ir ierakstīti dzimšanas apliecībā, un bērnu, kura dzimšanas apliecībā ļauj ierakstīt tikai vienu vecāku, sākas vēl viena. Un šīs nevienlīdzības novēršana ir atkarīga no citu cilvēku žēlastības. Vai naudasmaka biezuma un spējas paredzēt, kad, kur un kādas pilnvaras būs nepieciešamas, un paspēt tās sagatavot pirms situāciju pagriezieniem.
Vēl viena nevienlīdzība. Un vēl viena. Un vēl.
Tu paliec stāvoklī un ej pie ārsta. Ārsts var būt pretimnākošs un sirsnīgu smaidu vienmēr pieņemt tevi vizītē kopā ar otru vecāku, kurš dzimšanas apliecībā netiks ierakstīts. Ja paveicas ar ārstu. Bet var arī nepaveikties.
Bērns dzimst. Tev var paveikties un būt pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu "atbalsta personas" dalību dzemdībās, kas bioloģiskajam vecākam būtu par brīvu vai vismaz lētāka. Bet var arī nepaveikties.
Bērns jāreģistrē un jādabū dzimšanas apliecība. Te nu nekādi paveikties nevar, jo to var darīt tikai vecāks, kuram ir tiesības tikt ierakstītam dzimšanas apliecībā. Ņem nu savu mazo, tikko dzimušo kukurznīti padusē un dodies stāvēt rindā. Var, protams, paveikties un rindas nebūt. Un, protams, protams, var taču uz mirkli atrauties no sava jaundzimušā, lai aizietu pasēdēt tajā rindā kopā ar citiem… tētiem. Un dabūt savu dzimšanas apliecību ar svītriņu otra vecāka vietā, kurš patiesībā tajā pašā brīdī mazo kukurznīti tur savās drošajās rokās turpat aiz sienas. Fiziski jūtamas likuma ietiepības sienas.
(")Tēva(") 10 dienu atvaļinājums, bērnam piedzimstot – neizmērojams paldies Evitai un Līgai, kas šo cīņu izcīnīja, lai turpmāk otram vecākam neatkarīgi no dzimuma tas būtu iespējams. Tagad tam nebūs nepieciešama veiksme, bet droši vien apņēmība gan – pierādīt acīmredzamo, neapgāžamo, bet tomēr tik apšaubīto otra vecāka eksistences faktu.
Un tad ir pašvaldības, kuras izmaksā īpašu pabalstu par bērna piedzimšanu. Un tu uz mirkli paspēj sapriecāties, ieraugot, ka tavā pašvaldībā pabalsts ir divreiz lielāks, ja abi bērna vecāki deklarēti turpat. Jūs tādi esat, bet dubulto pabalstu nedabūsiet. Jūs jau zināt, kāpēc.
Ir pašvaldības, kuras dod nekustamā īpašuma nodokļa atlaides pie konkrēta bērnu skaita. Bet tas ir tikai tad, ja esi ierakstīts bērna dokumentos kā vecāks. Ja neesi, tad nekā. Turpini maksāt nodokļus kā bezbērnu pieaugušais, neietaupot neko priekš pašiem bērniem. Un varētu jau teikt, ka runa nav par naudu, vai ne? Mēs (nu, vismaz mēs) neradām bērnus, lai iegūtu vai ietaupītu naudu. Tajā pašā laikā kaimiņu ģimenes bērni ar pretēja dzimuma vecākiem finansiāli ir labākā situācijā tikai tāpēc vien, ka viņu vecākiem ir iespēja būt ierakstītiem dzimšanas apliecībā vai pat salaulāties. Bet jums šajā finansiāli jau tā neizdevīgākajā situācijā vēl jātērē nauda pilnvarām, kas jebkurā gadījumā nevar nosegt visas nelaimes, kurās kaimiņu ģimenes bērnus pasargās likums.
Bērna kopšanas atvaļinājumu (BKA) paņemt jebkuram no vecākiem – nē. Vai dalīt BKA – arī nē. Te nekāda veiksme un citu žēlastība nelīdzēs. BKA ir iespēja ņemt tikai vienam vecākam atšķirībā no citām ģimenēm, kurās ir arī citas iespējas. Arī novērtēt un izvēlēties, uz kura vecāka vārda izdevīgāk pieteikties pabalstiem.
Un tad tu, bērna dokumentos ierakstītais vienīgais vecāks, atgriezies darbā. Mazais saslimst. Kā mēs zinām, uzsākot bērnudārza gaitas, tā tas maziem bērniem mēdz gadīties, dažkārt pat diezgan bieži. Un šeit visiem ir skaidrs, ka LGBT+ ģimenēs augušie bērni vai bērni, kas paši ir LGBT+ (lai arī varbūt neviens to vēl nezinām un nenojaušam) ne ar ko neatšķiras. Slimo visi. Bet kurš ir tiesīgs izņemt darbnespējas lapu, lai paliktu mājās ar saslimušo tipinātāju? Tikai viens no vecākiem, nevis jebkurš kā citās ģimenēs. Vai arī otram vecākam paveicas ar darba devēju un viņš neiebilst, ka slimu bērnu pieskata vecāks, kuram tiesiski šāda statusa nav. Bez oficiālas darbnespējas lapas, protams.
Un tā likumu ierobežojumi neļauj pilnībā dalīt pienākumus bērnu audzināšanā un aprūpē. Var paveikties ar citu cilvēcību un žēlastību, lai to darītu kaut faktiski nelikumīgi. Bet var arī nepaveikties.
Un vēl tu domā, kur un kā gudrāk veidot uzkrājumus tā, lai tavas nāves gadījumā pie šiem uzkrājumiem tiešām tiktu otrs vecāks un nebioloģiskie bērni. Kamēr citiem pāriem un citām ģimenēm par to galva vispār nav jālauza – ja abi vecāki ir dzimšanas apliecībā vai abi vecāki ir laulājušies, par to jau ir padomājis Civillikums.
Bet visvairāk nepaveiksies tad, ja bērns kādu no vecākiem zaudēs.
Šķiršanās. Nu, šādā gadījumā nebioloģiskais vecāks var vienkārši pagriezt muguru un aiziet. Izmest no dzīvesvietas. Nebūt saistīts ar uzturlīdzekļu pienākumu. Lai gan vecāki, ja būtu bijusi tāda iespēja, attiecību skaistajā sākumposmā būtu laulājušies un abi gribējuši būt ierakstīti dzimšanas apliecībā. Gluži kā kaimiņu bērnu vecāki.
Nav pilnīgi nekādu garantiju tam, ka bērns paliks savās mājās un ar otru vecāku, ja nomirs bioloģiskais vecāks. Nav tādu pilnvaru (vienkārši nav), kas nodrošinātu, ka bāriņtiesas vienīgā iespēja pēc bioloģiskā vecāka nāves būtu ļaut bērnam palikt otra vecāka aprūpē. Otra vecāka, kurš bija klāt bērna dzimšanas brīdī un pirmais paņēma viņu rokās. Un pēc nomērīšanas un nosvēršanas mazajam teica: "Es tev tagad uzvilkšu zeķītes, labi?" Jo vecāku kursos, kurus viņi apmeklēja abi kopā, stāstīja, ka bērnam no dzimšanas ir jāstāsta viss, ko ar viņu dara. Jo tā bērnam ir mierīgāk un drošāk un mēs abi gribam bērnam šo mieru un drošību dot. Bet, lai kādus papīrīšus vecāki neuzrakstītu, tikai no bāriņtiesas būs atkarīgs, vai bērns turpinās dzīvot šajā mierā un drošībā – savā vidē kopā ar otru vecāku.
Mēs dzīvosim ilgi, ilgi
Ja paveiksies, mums nevienai nekas nenotiks. Es dzīvošu ilgi, ilgi, un nevienā brīdī bāriņtiesai nebūs jālemj, vai atņemt bērnus otram vecākam vai ne. Bet, ja nepaveiksies un es nomiršu, bet bāriņtiesa nebūs gana cilvēcīga un žēlsirdīga, lai bērnus atstātu viņu otra vecāka – manas sievas – apgādībā, tad viņas karjera būs beigusies – viņa vairs nevarēs doties strādāt uz ārvalstīm, jo juridiski viņai nebūs nekādu iespēju paņemt bērnus sev līdzi, dzīvot kopā, saņemt pabalstus un jebkādu citu atbalstu, kuru saņemtu jebkurš cits otrs vecāks, kuru par tādu atzītu likums.
Jau tagad daudzās lietās mēs esam atkarīgas no līdzcilvēku… cilvēcības.
No tā, ka bērnu ārsts neprasa ikreiz uzrādīt pilnvaru, ja bērnus pie ārsta aizved sieva. No bērnudārza personāla cilvēcības. No darba devēja cilvēcības. Bet šī atkarība noliek zemākā, turklāt ļoti nestabilā un neprognozējamā situācijā. Tādā kā lūdzošā un mūždien pateicību parādā esošā lomā. Situācijā, kurā neatrodas mūsu draugi un mūsu kolēģi, kuriem ir iespēja salaulāties un apliecināt tiesiskas saites ar abu kopīgi audzinātajiem bērniem.
Ja paveiksies, šī cilvēcība turpināsies un nesašķobīsies arī pie jebkādas citas politiskās situācijas valstī.
Ja paveiksies, arī mana sieva dzīvos ilgi, ilgi. Un nevienam nevajadzēs pieņemt lēmumu – vai ļaut man ar bērniem turpināt dzīvot mājās, kurās esam dzīvojuši un kurās mazie uzauguši. Jo arī kopīgais ieguldījums mājas uzturēšanā un labiekārtošanā jau neskaitīsies. Zemesgrāmata un Civillikums būs skarbi.
Ja paveiksies, mēs abas dzīvosim ilgi, ilgi.
Bet ja nu nepaveiksies?
Likums, kas padara par vientuļnieku
Mēs šovakar spriedīsim, kura lasīs bērniem vakara pasaku, kas kuram jāieliek somā līdzi uz bērnudārzu, kad kurš jāpieraksta pie friziera vai acu ārsta, kas kuram jānopērk rudens sezonai, ko darīsim ar skolas izvēli.
Bet likums spītīgi turpinās uzstāt, ka to visu daru es viena. Un dažkārt arī piespiedīs to darīt man vienai.
18