Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā" (kuratore Laura Brokāne)
Pēdējā laikā vietējās mākslas izstādēs vērojama tendence nosaukumus veidot teikumos, kas izsaka darbības vai darbības vārdus – "Kā es jūtos pēdējā laikā", "Tikai neraudi", "Atceros, tātad esmu", "Dusi, pieglaudies man klāt". Daļai no šīm izstādēm raksturīga vēlme pārskatīt Latvijas kultūras vēstures aspektus un pievērsties sociāli jutīgiem jautājumiem, kas vēl nav pilnībā pašsaprotamizējušies sabiedrības apziņā. Šajos piemēros māksla un mākslas vēsture daļēji kalpo par sociāli integrējošu rīku, caur emocionālo (asaras, atmiņas, jūtas) cenšoties atklāt saikni starp dažādām sociālām parādībām. Tas ir arī nosacīti jauns subjektīvisma veids, kas sarežģītas ārpasaules norises, ko esam pieraduši uztvert un analizēt racionālās kategorijās, pietuvina caur personīgā pārdzīvojuma prizmu. Iespējams, ka šiem jūtu un darbības vārdiem nosaukumā ir vēl viena, mazāk apzināta funkcija – no mākslas priekšmetiskuma un lietvārdiskuma pievērsties procesuālajam, zināmā mērā dematerializējot mākslu vai vēstot par nepieciešamību to darīt, atbrīvoties no objektu statiskuma un nozīmju sastinguma. Tas ir mākslinieku un kuratoru redzējums, kurā māksla atspoguļo līdz galam netveramo, vienlaikus neizliekoties, ka šo netveramību ir iespējams fiksēt konkrētās, viennozīmīgās formās.
Lauras Brokānes kūrētā un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) producētā izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā", kas līdz 31. augustam vēl aplūkojama Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, pievēršas psihiskās veselības tēmai caur divpadsmit Latvijas mākslinieku jaunradītajiem un arī iepriekš izstādītajiem darbiem. Institucionāli šis notikums turpina gan LLMC specializēšanos sociāli nozīmīgu tēmu aktualizēšanā, gan Medicīnas vēstures muzeja centienus aptvert ar cilvēka ķermeni saistītas tēmas plašās, starpsazarotās disciplīnās. Tiesa, pēc iepriekšējās Medicīnas vēstures muzeja organizētās blokbāstera izstādes "Snīkeri: eko × ego" jebkurš pēctecis ir grūta uzdevuma priekšā, jo jākonkurē ar iepriekšējās izstādes spilgtajiem iespaidiem, tostarp ar skaitliski ļoti plašo un arī tematiski daudzveidīgo ekspozīciju, kas diemžēl joprojām ir ļoti rets precedents Latvijas izstāžu dzīvē.
Izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" tiecas atklāt dažādus mentālās veselības aspektus, un tematiski plašais spektrs ietver gan smagus stāstus par pašnāvību, gan ikdienas labbūtības rituālus. Dažādība atbilst izstādes definētajiem mērķiem – uzsvērt pieredzes daudzveidību un mazināt aizspriedumus, kas saistīti ar psihisko veselību. Tā ir fundamentāli svarīga un ļoti vajadzīga izstāde, kas aktualizē nozīmīgu un arvien nozīmīgāku "problēmu" – apzīmējums "problēma" pat šķiet jautājuma nozīmi mazinošs, jo būtu drīzāk jārunā par mentālo saslimšanu pandēmiju, nevis problēmu.
Bet vai tematiskais nozīmīgums automātiski padara izstādi arī mākslinieciski nozīmīgu? Šis jautājums mani tirda brīžos, kad lasu jūsmīgas atsauksmes par mākslas izstādēm, kas pievēršas "līdz šim noklusētām" tēmām, savā jūsmībā nepievēršoties citiem izstāžu aspektiem. Spilgtākais piemērs tam varētu būt Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs debesīs", kas saņēma "Purvīša balvu 2023" un kuras izvērtējumā mākslas kritikā un žurnālistikā iztrūka jebkādu citu kritēriju iesaistes. Izstāde "Dievs Tēvs debesīs" funkcionēja kā mākslinieciski uzlādēta kolektīvās terapijas telpa, spēcīga, aizkustinoša un pieredzi atsedzoša, taču mākslinieciskās nostrādātības ziņā vēl panaiva, savu valodu meklējoša. Tas liek domāt, ka sociāli reflektīvām, kolektīvi nozīmīgām tēmām publiskajos diskursos bieži vien neapzināti izveidojas tāda kā neaizskaramības aura, kas liedz raisīties dziļākām diskusijām par šo mākslas projektu niansēm. Atsevišķu izstādes aspektu kritika tiek (vai drīzāk tiktu) uztverta kā izstādes pamatvēstījuma kritika (spilgts piemērs ir Danielas Vētras saasinātā reakcija uz viņas personālizstādes "Neatkarības deklarācija" recenziju šīgada pavasarī), kas kritiķos raisa vēlmi paklusēt, lai neaizvainotu izstāžu veidotāju labos nolūkus ar mākslas palīdzību veicināt sociāli pozitīvas pārmaiņas.
Ances Vilnītes izstādes piesaukšana nav nejauša. Arī Lauras Brokānes izveidotā izstāde ir sava veida terapijas telpa, kas par psihiskās veselības jautājumiem runā no personīgo pieredžu skatpunkta, mākslas darbiem kļūstot par šo skumjo stāstu atbrīvotājmehānismiem. Droši vien būtu grūti atrast skatītāju, ar kuru izstādes stāsti kaut kādā mērā nerezonētu. Tā ir iespēja gan sajust kolektīvo atbalsta plecu caur atgādinājumu, ka neesam vieni savās "smalkajās kaitēs", gan arī izjust empātiju, līdzjūtību, vieglas skumjas – līdzpārdzīvojot citu pieredzei, "izdzīvot" daļu no paša emocijām. Tāda emocionālo tehnoloģiju izstāde, kas aktivizē prāta, neprāta un dvēseles dažādo pieredzi un ļauj to identificēt mākslinieku attēlotajā.
Lielākā daļa darbu ir mākslinieku sajūtu pieraksti un sajūtu metaforas. Mēģinot analizēt un strukturēt izstādē redzamo tēlainību, jāsecina, ka mākslas tēlos sakausēta izteikti personiska (Reinis Dzudzilo, Krista Dzudzilo, Ieva Vīksne, Zane Tuča), tuvinieku (Anda Lāce, Sanita Tauriņa) vai kultūrvēsturisku personāžu (Rasa Jansone, Anna Salmane, Andris Kaļiņins) pieredze. Abstraktāki ir Reiņa Hofmaņa, Līgas Spundes un Ernesta Vilsona darbi. Šoreiz šķiet, ka līdzpārdzīvojuma raisīšanā lielāka nozīme ir arī izvēlētajam medijam – intensīvāku un personiskāku pieredzi sniedza Andas Lāces un Sanitas Tauriņas darbi, kas radīti "ar rokām", fiziski nepastarpinātos veidos, turklāt ietver arī emocionāli smagāko un stāstījuma ziņā visnesaudzīgāk atkailināto pieredzi šajā izstādē. Interesanti, ka vairākos darbos atkārtojas identiski motīvi – pirmkārt, "šūpošanās" kā t.s. emocionālajām šūpolēm analogs stāvoklis, svārstību, nepastāvības, bipolāro stāvokļu metafora (Ernests Vilsons, Krista Dzudzilo, zināmā mērā arī Ievas Vīksnes un Andra Kaļiņina telpiski nestabilie objekti), otrkārt, ziedu kārtojumi racionālās struktūrās (Līga Spunde, Reinis Dzudzilo). Dabas metafora šķiet kā mēģinājums distancēties no savām sajūtām, vienlaikus pretstatoties urbānās vides trauksmainībai.
Šī distancēšanās jūtama visā izstādē, psihiski sarežģītos stāvokļus un pieredzi transformējot vai pat "novadot" tēlos, kompozīcijās, bet izvairoties no dokumentāla tiešuma. Darbi atkārto katram autoram raksturīgo estētiku, un psihiski ambivalentie prāta stāvokļi ir tikai ārpus vizuālā lauka esoši atskaites punkti. Kuratores tekstā norādīts, ka izstāde mēģina atrast balansu starp tiešo valodu un tēlaino, "estetizēto" valodu. Tomēr, aplūkojot izstādi, rodas sajūta, ka visi darbi ir ļoti noslēgti un "īstās sajūtas" joprojām ir dziļi aizslēptas aiz šiem darbiem. Tas nenozīmē, ka izstādei obligāti būtu jābūt emocionāli atkailinātai vai ekshibicionistiskai, darbu noslēgtība drīzāk apliecina grūtības runāt "par visām šīm lietām"; pieredze, kas ir bijusi mākslas darbu pamatā, līdz galam nav nolasāma. Un, pat ja ciešanas netiek romantizētas, viss tiek pasniegts vairāk vai mazāk "caur ziediem".
Slimību metaforizēšana atsauc atmiņā Sūzenas Sontāgas hrestomātisko eseju "Slimība kā metafora" (1978), kurā autore uzsvēra nepieciešamību pretoties saslimšanu apaudzēšanai ar tēlainiem pārnesumiem un kultūrmītiem, kas iezīmējis līdzšinējo slimības naratīvu kultūrtelpā. Ar to nevēlos teikt, ka māksla un tai raksturīgā tēlainā izteiksme ir obligāti nošķirama no ārstniecības praksēm – izplatīt šādus apgalvojumus bez medicīniskas izglītības būtu noziedzīgi. Mani drīzāk interesē mākslinieku motivācija, izvēloties šos konkrētos un bieži vien pārsteidzoši līdzīgos izteiksmes veidus.
Visvairāk man izstādē pietrūkst padziļinātas tēmas izziņas ārpus privātā, refleksijas par depresiju kā dažādu sociālu procesu ietekmētu parādību. Tam nedaudz pieskaras tikai Rasa Jansone savā instalācijā. Publiskajā retorikā joprojām dominē normalitātes diskurss un psiholoģiskās problēmas bieži vien tiek pozicionētas kā tādas, kas obligāti "jāatrisina" – līdzīgi kā sarkanvīna traipi uz balta krekla veļas pulvera reklāmā. Tādējādi no vienas puses, mēs kā sabiedrība pamazām arvien pilnvērtīgāk apzināmies mentālās veselības un labbūtības nozīmi, taču, no otras puses, bieži vien tiek pārlieku medicinizēti, pat patoloģizēti jebkādi garīgie stāvokļi, kas nav pozitīva miera un laimes pilni – vai mēs nedzīvojam sterila laimīguma propagandas apstākļos, kas uzliek nereālistiskus pašsajūtas standartus? Ņemot vērā, ka šī ir vizuālās mākslas izstāde, kuras autori ir mākslas profesionāļi, man būtu interesanti dzirdēt viņu balsis caur profesionālo prizmu un dzirdēt par to, kā mentālo veselību ietekmē mākslinieka ikdienai raksturīgā ekonomiskā nestabilitāte, spiediens nemitīgi jaunradīt, liels izdegšanas risks un jūtīguma (kā mākslinieka darbarīka) nostrādināšana. Kā šie jūtīgie, viegli ievainojamie indivīdi izdzīvo sabiedrības sistēmā, kurā viens no galvenajiem vērtību atskaites punktiem ir cilvēka produktivitāte, darba spējas un sociālā lietderība?
Šos jautājumus Laura Brokāne aktualizē savā kuratores tekstā, taču izstādes darbi tos neatbalso, un tā šķiet izplatīta kaite Latvijas mākslā, kur reti jūtama mākslinieku vēlme tvert problēmas dziļāk un vispārināt savu privāto pieredzi plašākās dimensijās (ētiskās, politiskās, vēsturiskās, sociālās, eksakti zinātniskās utt.). Savā lakonismā lielākā daļa izstādes darbu ir dažās minūtēs aptverami artefakti. Izlasi, apskati, apjēdz saikni ar izstādes ideju, dodies tālāk. Otra galējība Latvijas mākslā ir atteikšanās no jebkāda tematiskuma, jebkā sižetiski identificējama, peldot konceptuālā nenoteiktībā. Intuitīvi šķiet, ka labākais auglīgais mākslinieciskās jaunrades veids būtu kaut kur pa vidu, neuztverot mākslas darbu kā tematisku uzdevumu, kurš jāatrisina, lai ierakstītos kopainā. Mākslas darba, nevis uzdevuma sajūta visizteiktāk jaušama Andas Lāces instalācijā. Iespējams, tādēļ, ka ar traumu tēmu māksliniece strādā jau ilgstoši un psiholoģiskais piesātinājums viņas darbos ir organisks. Šis aspekts, iespējams, ir iemesls plašākām diskusijām par to, vai kuratoru redzējums un vēlmes pašaurajā Latvijas mākslas vidē saskan ar mākslinieku kapacitāti, viņu spējām un interesēm.
1