Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto izstādi "Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma", kas Rīgas mākslas telpā apskatāma līdz 15. janvārim.
Rīgas mākslas telpā no novembra līdz janvāra vidum skatāma starptautiska grupas izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma", kurā piedalās 13 mākslinieki un mākslinieku grupas un kuru kūrējusi Ieva Astahovska. Ievas Astahovskas kūrētās izstādes vienmēr ir gaidīts notikums Latvijas mākslas dzīvē – to centrā nekad nav nejaušas, kaprīzas vai egocentriskas tēmas, tie ir ilgstošā pētniecībā balstīti projekti par plašiem, sarežģītiem un visai sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Viņas izstādes kalpo par satikšanās punktu vēsturei, mākslas vēsturei, laikmetīgajai mākslai, humanitārajām un eksaktajām zinātnēm. Šo projektu redzamo daļu, ekspozīciju, parasti balsta ilgstoša izpēte šī vārda tiešajā, nevis laikmetīgajā mākslā izplatītajā subjektīvajā nozīmē – proti, klasiska izpēte kolektīvās sadarbības izzinošā un/vai performatīvā virzienā. Vienlaikus šīs izstādes nekad nav muzejiski sastingušas retrospekcijas, kas tikai aktualizē piemirsto, jo Astahovska kā kuratore fokusējas uz starpdisciplinārām parādībām un jautājumiem, kas ir daudz plašāki par mākslas spēju uz tiem sniegt viennozīmīgas atbildes. Bieži vien tie aptver Austrumeiropas reģiona neuzrakstītās vēstures epizodes, meklējot temporālas līdzības, atšķirības un kopsakarības starp dažādām kultūrām un norisēm, un, protams, veidus, kā šie jautājumi ieaužas vizuālajā mākslā.
"Dekoloniālās ekoloģijas" pievēršas daudziem sazarotiem fenomeniem, tāpēc tās pamattēmu ir grūti raksturot vienā ne pārlieku paplašinātā teikumā. Kā jau nojaušams pēc nosaukuma, izstādes centrā ir vides un cilvēka attiecības, aplūkojot tās kā daļu no ģeopolitiskajiem procesiem. Tā turpina Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu "No sarežģītās pagātnes uz kopīgu nākotni" un ir vēl viens "pagātnes pārskatīšanas" projekts, ar mākslas darbu palīdzību izceļot līdz šim maz apspriesto, kontraversālo un to, kas neiegulst tradicionālajos vēstures naratīvos, kā arī šo norišu ietekmi uz tagadni un nospiedumus mūsu šodienā. Lielākā daļa izstādes darbu pievēršas padomju un postpadomju mantojuma ietekmei uz dabu, domājot par paralēlēm starp valstiski teritoriālo okupāciju un kultūras, dabas vērtību ekspluatēšanu. Izstāde nepiedāvā ekstrēmas, radikālas pozīcijas vai didaktiskus aicinājumus saudzēt vidi. Caur mākslas pieredzi tā liek skatītājam apdomāt koloniālisma un vides degradācijas nesaraujamo saistību, kā arī vides koloniālisma formas antropocēna globālisma apstākļos, kad klimata lielākais apdraudējums ir kapitālisma stimulētais nesātīgais patēriņš.
Astahovskas izstādes izceltās problēmas (un to izcelšanas veidi) atbilst pēdējās desmitgadēs ļoti aktuālajam ekokritiskajam patosam, kas kļuvis par centrālo jautājumu teju visās nozarēs, arī laikmetīgajā mākslā, un ar katru dienu, minūti, sekundi un plastmasas pudeli kļūst tikai aktuālāks. Rietumu ekoloģiskais diskurss lielā mērā balstās patērētājsabiedrības kritikā, mudinājumos meklēt līdztiesīgākas attiecības starp dabu un cilvēku, pārskatīt pašu "dabiskuma" un "ne-dabiskuma" nošķīrumu. Klimata pārmaiņas starptautiskajā mākslas ainā bieži vien tiek skatītas kā daļa no plašākas cīņas par sociālo taisnīgumu, vienlīdzību, kapitālisma kritiku, savukārt Ieva Astahovska to piedāvā aplūkot caur sociālisma un postsociālisma pieredzes prizmu, šajā stāstā iekļaujot gan personiskas atmiņas, gan nosacīti objektīvākus vēstures notikumus. Domāju, ka šī reģionāli fokusētā perspektīva ir ļoti svarīga un būtiska. Ne tikai tāpēc, ka atšķiras no globālā meinstrīma, bet arī tāpēc, ka svarīga mūsu kā Latvijas sabiedrības pašizpratnei, neskaidrajai pēcsociālisma identitātei. Turklāt, atšķirībā no globālā meinstrīma, Latvijas šībrīža kultūrā un humanitārajās zinātnēs šīm tēmām veltīts ļoti maz uzmanības, kaut arī mitoloģizējam sevi kā dabai ļoti pietuvinātu tautu ar īpaši sensitīvu dabas izjūtu.
Izstādes darbi šīs plašās tēmas pietuvina caur kādu nelielu mikroaspektu, kopainā cenšoties ievērot daudzveidību, kas aptver gan, piemēram, psiholoģiskās labklājības motivētu nepieciešamību pēc saskarsmes ar dabu digitālo tehnoloģiju pārsātinājuma apstākļos (Līga Spunde), gan padomju militāro tehnoloģiju noslēpumus (Rasa un Raitis Šmiti). Izstādi lielā mērā var definēt kā piederīgu mākslas un zinātnes žanram, kurā antropoloģijas, bioloģijas, vides un citas zinātnes papildina mākslinieciskās dimensijas vai otrādi – mākslinieciskā interpretācija ļauj ieraudzīt kādu jaunu šķautni zinātniskajā lietu redzējumā. Tomēr mākslas un zinātnes savstarpējās attiecības izstādē nav vienkāršas, un man šķiet, ka daudzos darbos nav atrastas pareizās abu proporcijas, kas padarītu vēstījumu gan mākslinieciski, gan pētnieciski dziļu un vienlaikus uztveramu bez zināšanām konkrētajā nozarē. Daudzas atziņas un novērojumi ir grūti saprotami, lai arī aprakstos pasniegti vienkāršā terminoloģijā – ne vienmēr ir uztverama darba jēga izstādes kontekstā, vēstījumi mēdz aprauties, kā tas notiek, piemēram, Diānas Lelonekas instalācijā "Svēteļi" (2022), pētot stārķu koloniju atkritumu poligona kalnā Getliņos. Darba izejas punkts, kontrasts starp latviešu laimes simbolu stārķi un atkritumiem, ir ļoti daiļrunīgs un daudzsološs, bet darbam trūkst kaut kādas kulminācijas vai izglītojošas informācijas, to vietā dominē retoriski jautājumi, kas šo ekomitoloģisko paradoksu neizvērš tālāk par fakta konstatāciju. Tiesa, mākslā pareizi jautājumi bieži vien ir svarīgāki (jo uzvedinošāki) par nepareizām atbildēm, taču vides zinātņu iesaiste šajā izstādē liek ilgoties pēc lielākas konkrētības vai faktoloģiska blīvuma, ko saglabāt prātā kaut kādās konkrētākās formās. Tas, kas māksliniekam, strādājot ar eksaktajām tēmām šķiet pārsteidzošs un uzmanības vērts, eksaktajās zinātnēs var būt pašsaprotama aksioma, un otrādi – mākslinieka interpretācija vai komentārs var piešķirt dziļāku jēgu un eksistenciālu "pielietojumu" kailiem faktiem. Tostarp vēstures "faktiem". Piemēram, Marijas Kapajevas darbā "Piespiedu atmiņa" (2022) fiksēta Narvā savulaik uzstādītā padomju okupācijas pieminekļa demontāža šīgada vasarā. Divkanālu video darbā redzama pieminekļa apkārtne dienās pirms tā nojaukšanas. Tam paralēli māksliniece savā dzīvoklī vēro pie pieminekļa uzstādītās videonovērošanas kameras tiešraidi, izpildot kādas terapeitiskas prakses instrukcijas, kas vērstas uz elpošanas un kustību vingrinājumiem. Mākslinieces ķermeņa kustības iemieso nospriegotās reakcijas ap pieminekļa nojaukšanu, ko novērošanas kameru statiskais, rezignētais dokumentālisms nespēj atklāt. Caur sava ķermeņa valodu māksliniece ļauj skatītājam izdzīvot pieminekļa neērtumu, pieminekli kā svešķermeni un gandrīz bioloģisku būtni – vērojot darbu, es jūtu, ka šīgada notikumi totalitārisma pieminekļus patiešām ir maģiski atdzīvinājuši.
Un ne tikai pieminekļus. Lielākā daļa sociāli politiskas ievirzes izstāžu šogad "izskatās" citādi, jo karš Ukrainā ir mainījis daudzu (arī ar karadarbību tieši nesaistītu) lietu būtību un arī mūsu pašu skatienu, ar kādu tās aplūkojam. Šķiet, ka iepriekšējo teikumu esmu lietojusi katrā savā 2022. gadā rakstītajā tekstā, bet atteikties no šīs piebildes nozīmētu kaut kādā mērā pierast un samierināties ar karu kā daļu no lietu kārtības. Turklāt izstādes "Dekoloniālās ekoloģijas" gadījumā karš ir spēcīgi saasinājis tos kontekstus, kas ir svarīgi izstādes galvenajos smaguma centros – vides ilgtspējības un koloniālisma jautājumos. Karš ir tikai apstiprinājis nepieciešamību runāt par šīm tēmām pēc iespējas plašāk un skaļāk un risināt ar tām saistītās sistemātiskās netaisnības sabiedrībā, kas ir viens no iemesliem, kuru dēļ 21. gadsimtā tika pieļauta šāda katastrofa. Iespējams, ka šis karš ir arī sāpīgs postsociālisma perioda noslēgums Austrumeiropā un jauna laikmeta robežšķirtne. Jebkurā gadījumā tā nestais posts, tostarp kodolkara apdraudējums, ir skumja kulminācija pēdējos gadsimtos valdošajai cilvēka izredzētības pozīcijai attiecībā pret pārējo pasauli. Dekolonizācijai būtu jābūt vērstai pret jebkādām imperiālisma un pārākuma izpausmēm mūsu domās un rīcībā, nevis tikai pret kādu konkrētu (eiropeisku, krievisku u.tml.).
Cilvēces attieksme pret dabu vēsturiski ir bijusi cieši saistīta ar plašāku izpratni par ētiku, saskarsmi ar "citu", piederību un privileģētību; vai mēs uzlūkojam zemi kā resursu savu vajadzību apmierināšanai un jaunu vajadzību radīšanai? Padomju imperiālisms, tīkošana pēc svešām zemēm un to sniegtajiem resursiem atspoguļojās arī šo zemju pārvaldībā, visu pakļaujot industrializācijai un produktivitātei. Tāpat kā Latvijā Atmodas laikā, arī Ukrainā 80. gadu otrajā pusē pēc Černobiļas atomkatastrofas attīstījās ekonacionālisma kustības, vides aizsardzības idejām kļūstot nesaraujami saistītām ar prasībām pēc valstiskās suverenitātes. Šis patoss spilgti atbalsojās Atmodas laika mākslas metaforās un zemtekstos (un pēc tam jau arī atklātos vēstījumos), Padomju Savienības totalitārismu saistot ar tehnokrātisko, draudīgo, destruktīvo un tam iepretim latvisko izsakot caur dabas neskartību, trauslumu un neaizsargātību. Šāds pasaules redzējums un laika izjūta ir vēsturiski specifiska atbildes reakcija uz okupācijas laikā pakļautajām Baltijas ainavām, cilvēku dzīvi un prātu, taču domāju, ka šis pretstatījums ir viegli uztverams, domājot par pakļautā un pakļaujošā attiecībām arī citos kontekstos (šo lomu izstādē pilda mākslinieku grupa "Ģimenes saikne" no Karību jūras salas Kiraso). Man gan būtu gribējies, lai izstāde atskatītos arī uz to, ko dabai nodarījusi saimniekošana atgūtās neatkarības gados, un vai mēs kā savas zemes "saimnieki" pret to izturamies labāk – un kas ir šis "labāk"? Kāds būtu ideālais iespējamais sabiedrības un dabas kopeksistences modelis?
Visbeidzot karš Ukrainā mums ir brutāli atgādinājis par dzīvības trauslumu, varbūt tāpēc dabas trauslums izstādes darbos nolasās sevišķi jūtīgi. Jūtīgāk nekā pirms gada – skatoties uz Lindas Boļšakovas parafrāzi par Alpu kreimuli (rets kukaiņēdājaugs, kas izmira līdz ar Pļaviņu HES būvniecību un Staburaga appludināšanu), trauslo zieda skulptūriņu, nāk prātā mazas valsts cīņa ar lielvalsti, tās uzbrukumiem pakļautie bērni, sievietes, civiliedzīvotāji. Oļas Mihaiļukas video darbā "AtmiņMĒTRA" (2021) viens no interviju varoņiem, kurš dienējis Ukrainas armijā, apgalvo, ka no kara visspilgtāk atceras tieši dabas parādības – lakstīgalas un saulespuķes. Par dabu kā pēdējo dzīves skaistuma apliecinājumu nesen nejauši lasīju arī kāda cita Ukrainas karavīra stāstījumā politologa Jurko Vovkohona esejā "Māksla karā": "Tikai karā saikni ar dabu var izjust pilnībā. Tikai karā skaistumu var izjust tik dziļi. Varbūt tāpēc, ka ikviens saullēkts var būt pēdējais ievērojamais notikums, ko piedzīvo, vai arī vienīgā skaistuma pieredze nedēļas laikā. Normālos apstākļos deviņdesmit procenti kara paiet, veidojot ierakumus vai skatoties tālienē – uz kalniem, lejām, ielejām, gravām, upēm, mežiem, krūmiem, vientuļiem kokiem un mākoņiem." [1]
[1] Vovkohon, J. Art at War // Ukraine! Unmuted. Ed. by Forostyna O. Lviv, 2022, P. 91.
0