"Zuzeum" Publicitātes foto
 
Māksla
10.12.2020

Pazudis tulkojumā

Komentē
4
Saglabā

Pārdomas par jaunatklāto mākslas centru "Zuzeum"

Šīgada septembrī tika atvērtas ievērojamāko Latvijas mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu 2017. gadā dibinātā "Zuzeum" telpas. Daudzi jauno mākslas centru (sākumā tas tika pozicionēts kā muzejs – uz to norāda arī nosaukumā ietvertā vārdu spēle) gaidīja kā vērienīgāku turpinājumu Mūkusalas mākslas salonam, kurš daudzu darbības gadu laikā veiksmīgi apvienoja apjomīgo privātkolekciju tematizējošas izstādes ar jaunu laikmetīgās mākslas darbu izrādīšanu. "Zuzeum" gaidījām arī kā arvien neesošā Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja alternatīvu, ar ko bija un ir cieši saistīta Zuzānu līdzdibinātā fonda "Mākslai vajag telpu" darbība, – privātu modernās mākslas muzeju, kas reprezentētu gan Zuzānu kolekcijas vērienu, gan Latvijas mākslu, kas tapusi pēc Otrā pasaules kara. Pēdējās desmitgadēs līdz ar laikmetīgās mākslas un biznesa sfēras satuvināšanos šādu privātu mākslas centru un muzeju dibināšana un būvniecība kļuvusi par izplatītu praksi. Šīs institūcijas ietver daudz plašākas funkcijas par mākslas eksponēšanu – tostarp, tie ir arī pilsētvides attīstības instrumenti, kas ekonomiski "atdzīvina" konkrētas teritorijas. Kā jau nereti gadās, privāto muzeju kvantitātes pieaugums ne vienmēr nozīmē arī kvalitāti, un starptautiskā mērogā bieži tiek ironizēts par mākslas kolekcionēšanu kā jaunbagātnieku kaprīzi, publiskā tēla uzspodrināšanas vai intelektualizēšanas nolūkos bez iedziļināšanās iepērkot vidējas kvalitātes darbus no autoriem, kuru vārdi tobrīd ir populāri un pieprasīti mākslas tirgū. Taču vēsturiskā perspektīvā ir arī ļoti daudz respektablu privāto mākslas muzeju un centru, kas gan ar mākslas kolekcionēšanu, gan tās pētniecību un eksponēšanu nodarbojas saskaņā ar visaugstākajiem profesionalitātes standartiem. Zuzānu izveidotā kolekcija kvalitātes ziņā noteikti atbilst otrajam tipam, un tai būtu bijis potenciāls kļūt par Latvijas vai pat Baltijas MoMA, taču vismaz šobrīd aplūkojamajā veidolā tas diemžēl nav realizējies un kas ir pats dīvainākais – rodas iespaids, ka tā pat ir bijusi apzināta vēlme, nevis iespēju trūkums.

Šaubas par "Zuzeum" ievirzi daudziem radās, aplūkojot centra ideju reprezentējošo izstādi "TOP no top", kas bija skatāma LNMM 2017. gadā. Izstāde demonstrēja ļoti dīvainu redzējumu par to, ko nozīmē kūrēt mākslas kolekciju, un atstāja visnotaļ mulsinošu iespaidu, sagrupējot lieliskus mākslas darbus pēc pavisam formālām pazīmēm. Tobrīd radās jautājums – vai šī stratēģija bija saistīta ar vēlmi tuvināt mākslu "parastajam skatītājam", respektīvi, pasniegt mākslu kā kaut ko ļoti vienkāršu un ikvienam saprotamu, norādot, ka mākslā ir vienkārši "ūdens" vai "portrets"? Profesionāļu aprindās izstāde nebija augstu novērtēta (kas laikam arī bija mērķis), taču arī "vienkāršās tautas" skatījumā tā neizpelnījās atzinību kā atmiņā paliekošs notikums. Varbūt tomēr arī "parastajam" skatītājam nepatīk, ja ar viņu sarunājas kā ar muļķi? Starp citu, nevienā citā Latvijas institūcijā neesmu manījusi tik klaju nošķīrumu starp profesionālo un "neprofesionālo" auditoriju kā "Zuzeum", kas savā mājaslapā pat bija ierīkojuši valodas sadaļu "akadēmiski" līdzās latviešu, krievu un angļu (nekas akadēmisks šī vārda pamatnozīmē gan tur nebija lasāms, tikai mākslas vēstures fakti). Protams, ir kultūras notikumi, kuru izpratnei un baudīšanai nepieciešams pamatīgāk iedziļināties, pārzināt kultūras un politisko vēsturi, dažādus nevienkāršus sociālos un estētiskos kontekstus utt., bet tā ir lieliska iespēja padziļināt savas zināšanas – man šķiet, ka pat "visparastākais" skatītājs (lai kas ar to būtu domāts) mākslas notikumus uztver kā izglītojošu un apziņu bagātinošu pieredzi.

Iepriekš teiktais daudziem kultūras profesionāļiem var šķist pašsaprotams, taču, spriežot pēc masu medijos paustajiem izteikumiem un attieksmes, "Zuzeum" direktorei un koncepcijas autorei Agnesei Kleinai uz kultūras funkcijām un nozīmi sabiedrības garīgajā klimatā ir pavisam cits skatījums. Pirms pievēršanās mākslas jautājumiem Agnese Kleina veiksmīgi nodarbojusies ar zīmolu komunikāciju, vieglo žurnālistiku, modi un izdevējdarbību un visnotaļ labi pārzina tos masu komunikācijas kodus, kas lietas un idejas padara foršas, stilīgas un iekārojamas. Pret šīm patērētājsabiedrības vērtībām imūniem nav jābūt arī muzejiem un mākslas institūcijām – jāiet līdzi laikam, jāuzrunā dažādas auditorijas, tostarp visjaunākās un "stilīgākās". Atrast līdzsvaru starp masu kultūras mārketinga stratēģijām un mākslu kā savā pamatbūtībā garīgu un intelektuālu nodarbi nav viegls uzdevums, jo lieliski jāpārzina abas savā būtībā pretrunīgās sfēras. 21. gadsimtā tas šķiet arvien grūtāk, paplašinoties plaisai starp kultūras radītājiem un cilvēkiem, kuru vērtību sistēmu organizē atziņa "laiks ir nauda". Finanšu ministra Jāņa Reira nupat izsludinātās nodokļu režīmu izmaiņas, kas smagi skars kultūras darbiniekus, un tās pavadošā, šokējoši aprobežotā retorika ir skumjš, bet ļoti precīzs apliecinājums šai plaisai. Agneses Kleinas izteikumi medijos (intervijas žurnālos "Ir" un "Santa") apliecina, ka viņas profesionālās intereses un zināšanas ir cieši saistītas ar biznesa interešu sfēru. Kleinas uzjautrinošie izteikumi, piemēram, par kokteiļu ekosalmiņiem no makaroniem, ātri vien folklorizējās kā uzjautrinošs joks, taču nevis tāpēc, ka mēs, elitārie, svešvārdus lietojošie akadēmiķi (par šo cilvēku grupu mākslas centra direktore ik pa laikam ironizē) uzskatītu, ka ar mākslas dzīves organizēšanu var nodarboties tikai "akadēmiski izglītotie", bet tāpēc, ka tik klaju lepošanos ar savu nekompetenci nenākas novērot bieži ("Mēs nezinām teorijas," saka Agnese intervijā "Ir".). Diemžēl šāda attieksme pret mākslas institūcijām un kultūru savā dziļākajā būtībā ir ne vien smieklīga, bet arī aizskaroša tiem cilvēkiem, kuriem māksla ir "pa īstam". Tiem, kuriem rūp kvalitatīvi, jēgpilni mākslas procesi visos aspektos, ne tikai kā veikala papildinājums vai pašapliecināšanās veids. Šo cilvēku grupu Agneses Kleinas ražotās idejas nemēģina uzrunāt – kāpēc tā?

Profesionālisma marginalizēšana sasaucas ar daudzām citām norisēm sabiedrībā un ir viena no informācijas laikmeta sāpīgākajām blaknēm, kas rada draudus demokrātijai un bruģē ceļu populismam. Informācijas vieglā pieejamība radījusi labi zināmos dezinformācijas un sazvērestības teoriju viļņus – informācija un dezinformācija par jomām, kuru zināšanas un kompetences agrāk bija pieejamas un apgūstamas, tikai ilgstoši izzinot, studējot, iedziļinoties, tagad ir brīvi pieejamas ikvienam, kas lieto internetu. Bez tādiem uztveres rīkiem kā kritiskā domāšana un medijpratība cilvēks riskē uzticēties tai loģikai, kas apmierina viņa psiholoģiskās vajadzības un priekšstatus par pasauli, nevis objektīvos faktos balstītiem norišu skaidrojumiem. Mēs zinām, pie kādām nepatikšanām tas noved ģeopolitiskā mērogā, taču kultūra ir nozīmīgākais sabiedrības pašizpratnes instruments, tāpēc no šādām tendencēm tā jāsargā jo sevišķi (par laimi, Andris Kivičs nekļuva par mūsu kultūras ministru). Kleina intervijās savu darbošanos formulē kā "mākslas tulkošanu" un, pašai to neapzinoties, pretendē uz profesionālu misiju, ko veic mākslas zinātnieki, teorētiķi, kuratori, taču bez šīm profesijām nepieciešamajām zināšanām. Kā vispār var iedomāties sākt nodarboties ar tulkošanu, pārzinot tikai vienu, šajā gadījumā – zīmolvadības valodu?

Kleinas izpratnē mākslas iestādes kvalitātes kritērijs ir apmeklētāju skaits ("Cilvēki vēl nezina, ka var būt interesanti.", "Gribu atrast veidu, kā "ievilināt"."). Nav šaubu, ka ikvienas profesionālas mākslas institūcijas nolūks ir mijiedarbība ar skatītāju, kas ietver arī pašrefleksiju un skaidrošanu, un ir nemitīgi jāpilnveido spējas uzrunāt plašu un daudzveidīgu auditoriju. Taču vai šis "skaidrošanas" process ir godprātīgs no ētikas skatpunkta, ja mākslas darbam tiek atņemta tā sākotnējā nozīme? Ja mākslas darbs tiek "iztulkots" kā daudz vienkāršāks, prastāks, nekā to sākotnēji iecerējis autors, nemaz nerunājot par interpretācijas iespējām ārpus autora oriģinālās domas? Vai ir ētiski reducēt mākslinieka dvēseles pārdzīvojumu (atvainojos par banalitāti) līdz precei, jokam, asprātībai, sauklim, ko uzdrukāt uz krekliņa? Vai tiešām pilnīgi jebkam jābūt patērējamam, transformējamam ekonomiskā vērtībā, tostarp jāinstrumentalizē mākslas sniegtā pieredze? "Māksla ir grūta" un "es raudu muzejos" trivializē to garīgo pieredzi un nozīmes, kas tiek izteiktas mākslas darbos un kas ir pamatā vēlmei nodarboties ar radīšanu. Pārstāstīt šīs sarežģītās jēgas un vēstījumus vienkāršos veidos nav viegli, bet tas nav iemesls mākslu debilizēt.

Pavirša attieksme pret mākslas darbu bojā arī "Zuzeum" kā zīmola reputāciju, un to nav iespējams veiksmīgi attīstīt, ja zīmola autore nepārzina ne mērķauditoriju, ne pašu "produktu" – dārgus auto taču nereklamē tāpat kā biezpiena sieriņus, šīm reklāmām ir klaji atšķirīga stilistika un semantika, vai ne? "Cilvēki ir līdzīgi, ja viens tā jūtas, visticamāk, tā jutīsies arī citi," tā Kleina komentē savu izpratni par kultūras patērētājiem, acīmredzami neapzinoties, ka teju visa mākslas vēsture ir veidojusies ap centieniem dekonstruēt šādus vispārinājumus un uzsvērt cilvēka individuālā pārdzīvojuma neprognozējamību. Ir apsveicami mēģinājumi vizuālajai mākslai piesaistīt jaunu un plašāku skatītāju loku, uzrunāt jauniešus viņiem saprotamā valodā, taču nedrīkst aizmirst, kas ir mākslas centru pamatauditorija. Tie ir cilvēki, kas ilgstoši interesējušies par kultūru, un viņu laika gaitā uzkrātās zināšanas radījušas augstākas prasības pret mākslas notikumiem nekā neseniem interesentiem, piemēram, influencerēm, kam mākslas izstāde ir tikai inčīga selfija fons. Neapmierinot pamatauditorijas vajadzības, mākslas centrs nevar kļūt par starptautiski aktuālu vietu, un pat izcilākā kafejnīca ar visasprātīgāko dzērienu karti nespēs kompensēt kvalitātes trūkumu saturā. Zuzānu kolekcijā ir brīnišķīgi resursi oriģināla un daudzpusīga mākslas centra satura izveidei, tāpēc mani mulsina tik virspusēja tās reprezentācija. Kāda jēga kolekcionēt mākslu un radīt tai jaunas, vērienīgas telpas, ja beigās par galveno produktu tiek padarīts kaut kas pavisam cits?

Mēs dzīvojam mārketinga kultūras un kultūras mārketinga režīmā, kurā nepieciešamība pelnīt un pārdot nosaka daudzus savstarpējās komunikācijas veidus. Arī radošajās nozarēs kļūst arvien grūtāk radīt "produktus", kas būtu brīvi no nepieciešamības piesaistīt plašu uzmanību – te jau atkal jāpiesauc Jāņa Reira izteikumi un likumprojekti kā šīs domāšanas kulminācija nu jau diemžēl arī valsts likumdošanā. Kā mākslai izslīdēt cauri šiem mūsdienu komunikācijas slazdiem ar tīru sirdsapziņu, spējot piesaistīt un izaudzināt sev auditoriju, konkurējot ar masu kultūru, taču nenolaižoties līdz plaša patēriņa preces līmenim? Ieejot "Zuzeum" mājaslapā, atrodu daudz informācijas par veikalu, kafejnīcu, telpas nomas iespējām. Par pašu mākslas kolekciju vien pavirša informācija un skaitļi – cik tā liela un plaša. Un, protams, to, cik pats centrs ir daudzfunkcionāls, jo piedāvā teju jebkādas laika pavadīšanas iespējas, sākot ar dīdžejiem un beidzot ar meditācijām – jo, līdzīgi kā lielveikalā, mākslas centram nesātīgi jāpievilina pilnīgi ikviena interešu grupa. Mākslas darbs tiek papildināts nevis ar nozīmēm, bet ar pragmatiskām funkcijām.

Cerams, ka līdzšinējie klaji komerciālie uzsvari centra darbībā ir tikai pagaidu variants un ar laiku tā veidotāji vairāk pievērsīsies mākslas procesu aktualizēšanai, kas ir aplūkojama arī tagad gan iekštelpās, gan ārtelpās. "Zuzeum" darbība ir atklāta ar izstādi "Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā", ko kūrējusi Ieva Zībārte. Lai kompensētu šīgada ceļošanas iespēju neesamību, izstādē eksponēti daudznacionālu autoru pēdējos 20 gados radītie darbi. Šībrīža pandēmijas apstākļos izstādes uzstādījums šķiet labs kompromiss, lai reprezentētu Zuzānu kolekcijas daudzveidību un mākslas pasaules superzvaigžņu klātbūtni tajā. Telpas ir plašas un uztverei patīkamas, un Rīgas mākslas dzīve tādas jau sen bija pelnījusi. Tomēr no izstādes biju gaidījusi plašāk izvērstu skaidrojumu gan par konkrēto darbu, gan autoru izvēli, jo atlases kritēriji (izņemot hronoloģiju un ģeogrāfiju) nekur netiek formulēti – kāpēc tieši šie darbi un autori, kādus kolekcijas aspektus tie atspoguļo un kādēļ būtu jāaktualizē tieši šie aspekti? Vizuālā līmenī darbi ir visnotaļ līdzīgi, liekot domāt, ka atlase nav bijusi nejauša – dominē reālisma tradīcijas un figurāli sižetiskas kompozīcijas, klasiskie glezniecības un tēlniecības mediji, spilgts kolorīts un ekspresīva, uz detalizāciju vērsta formu valoda, kas tikai dažos darbos kļūst abstrakta.

Atšķirībā no mākslas centra komunikācijas stila, pati izstāde "Mēs dzīvosim" ir vērsta uz tradicionālām estētiskajām vērtībām, nevis uz jauno un aktuālo – tajā iztrūkst gan laikmetīgo mediju, gan to satura raisīto jautājumu, kas pēdējās desmitgadēs virzījuši mākslas procesus. Arī to autoru darbi, kas laikmetīgajā mākslā pārstāv revolucionāras avangarda prakses, piemēram, Sindija Šērmane vai Marina Abramoviča, izstādē eksponēti, vadoties pēc blakus esošo eksponātu kolorītu saderības, ignorējot šo darbu kritiskos vēstījumus un to sociāli politisko uzlādētību. Protams, arī šāda pieeja izstāžu veidošanā var eksistēt, taču tai jebkurā gadījumā jābūt pamatotai. Arī koncentrējoties uz formas jautājumiem, tie jāpārvalda pilnībā un jāseko to mijiedarbībai savā starpā un individuālo māksliniecisko rokrakstu kontekstā. Piemēram, dīvaina ir Gintera Krumholca tēlniecības darba izvēle – tā nebūt nav labākā autora skulptūra, jo tai acīmredzami pietrūkst  anatomiskās veiklības un monumentālās elegances, kas raksturo tēlnieka daiļradi. Jebkādu kolekciju reprezentējošai izstādei būtu jāvēsta skatītājam par principiem un idejām, kas virzījušas kolekcijas veidošanu, apliecinot, ka tā ir apzināta gaumes, izvēles un lēmumu summa, nevis nejauša mākslas tirgus aktualitāšu iepirkšana. Starp citu, nesenā intervijā ar "Arterritory" Jānis Zuzāns savu kolekcionēšanas interešu un gaumes spektru ir formulējis ļoti saprotami, ar aizrautību stāstot, ko un kāpēc iegādājies – tas kontrastē ar izstādē redzamo, kas atstāj mazliet bezpersonisku iespaidu.

Mūsdienu izstādes ir komunikācijas līdzeklis, nevis tikai pasīva eksponēšanas platforma – tā komunicē caur neparastām tematiskajām niansēm, specifiskiem skatpunktiem un pasaules redzējumiem, telpas dinamiku, izkārtojumu, pētnieciskiem vai tēlainiem pavadtekstiem utt. Pieeju un stāstījuma veidu var būt bezgala daudz, taču vispirms jāsaprot, kas un kāpēc tiek stāstīts. Līdzīgi kā verbālajā valodā nepietiek ar to, ka fonētiski glītus vārdus vienkārši savirknē vienu aiz otra, arī izstāžu valodā starp mākslas darbiem kā atsevišķiem elementiem jāpastāv kaut kādai loģikai un struktūrai (vai tās konceptuālam noliegumam), savstarpējai dinamikai, kas pauž kādu kopīgu jēgu vai attieksmi. Izstāde ir šādas mijiedarbības platforma, un tā ir iespēja atklāt mākslas darbus no oriģināliem domāšanas skatpunktiem, kas piesaista skatītāja uzmanību, liek darbam palikt atmiņā, domāt par to, ieraudzīt apkārtējo pasauli kaut mazliet citādi. "Mēs dzīvosim" centrā ir mūsdienu mākslas formālie izteiksmes līdzekļi, taču lielākā daļa pārstāvēto autoru ir nozīmīgi kā dažādu mākslas darba satura konvenciju pārkāpēji un paplašinātāji.

Neņemot to vērā, nav iespējams pilnvērtīgi atklāt mākslas darba iedarbības spēku un svarīgumu, savukārt bez spēcīgiem jaunatklājumiem arī kolekcija draud pārvērsties par nedzīvu, nepieejamu arhīvu, kurš tikai glabā neinterpretētus faktus. Starp citu, tas viss ir apvienojams ar foršiem kokteiļsalmiņiem.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!