Šeit

Tikai pavisam nesen pieķēru sevī sajūtu, kas cikliski atkārtojas un mānīgi silda. Visspilgtāk tā izpaužas pēc padarīta darba – uz brīdi liekas, ka tagad nu gan būs miers. Tu nopērc duci tunča konservu vai ļoti izturīgas bikses, esi nodrošinājies jebkam un it kā vari mierīgi izelpot. Cilvēks jož uz darbu un domā par brīvdienām, kad viņš nedarīs neko, bet brīvdienās atklāj, ka nedarīt neko ne tikai nav vienkārši, bet teju neiespējami. Tikmēr varbūtība, ka tunča konservs iegriezīs pirkstā un būs jābrauc uz traumatoloģijas slimnīcu, nav vienāda ar nulli.

Es braucu vilcienā, pretī sēž divas tantes, kuru sarunā klausos, bet vienlaikus vēroju peļu klijānus uz elektrības stabiem. Viena saka: "Eģiks neēd neko no tā, ko es pagatavoju, viņam ir bail. Tad nu vakar es izcepu plātsmaizi, pa virsu uzsmērēju to sūdīgo aprikožu ievārījumu. Tu taču zini to ievārījumu?" Otra nekavējoties apstiprina: "Protams, es zinu to ievārījumu." Pirmā turpina: "Un tad es skatos: Eģiks ir apēdis divas trešdaļas plātsmaizes." Lai nodemonstrētu Eģika apēstā daudzumu, tante rāda ar rokām plātsmaizi kā diagrammu: "Kamēr viņš ēda, es klusēju, jo tas ir tik reti, kad Eģiks nebaidās un tomēr kaut ko no manis gatavotā apēd. Šorīt uzvārīju kartupeļus, bet viņš tiem gandrīz neskārās klāt. Domāju, ka daļa plātsmaizes viņam vēl bija vēderā." Tas tika apspriests četrdesmit minūtes, un es neviļus sāku domāt, ka, iespējams, Eģikam ir iemesls uztraukties.

Franču kafejnīcā mani jau gaida paziņa, kurš, vēl būdams svešinieks, savulaik nāca klāt un lūdza uztīt tabaku, bet tagad jau piesēž runāties. Viņa stāsti ir nelineāri, nesaistīti savā starpā, kā sapņi: "Man uz džinsu biksēm bija caurums sirsniņas formā, bet tad es biju Milānas modes nedēļā un Monikai Beluči tas ļoti patika, pēc tam visi sāka valkāt tādus caurumus uz biksēm." Nolēmu pajautāt, ko paziņa uzzinājis pēdējā laikā, kas viņu ir pārsteidzis, un atbilde pārsteidza mani pašu: "Vispār man nepatīk šādi jautājumi." Vēl daži monologu piemēri: "Londonā es iepazinos ar vienu uzņēmēju, viņš izlasīja avīzē – kāds vīrietis atradis zelta lietni, tāpēc mēs abi sašņaucāmies un ar taksi arī braucām meklēt lietni," vai "Andrejsalā deviņdesmitajos bija rūpnīca, kurā ražoja mikročipus un narkotikas," vai "Tev jāaizbrauc uz influenceru pasākumu Ķīpsalā." Kad prasu, kur viņš strādā, paziņa te stāsta, ka ir galerists, te piepelnās interneta veikalā, te ir sociālais darbinieks, un ne pret vienu no šīm iespējam man nav ne mazāko iebildumu. Nesen satikts uz ielas, viņš paziņoja, ka grib iedot man dāvanu, tālab norunājām tikšanos. To viņš nokavēja, turklāt dāvanu bija aizmirsis, tāpēc nācās iet pie viņa uz mājām. "Bet iekšā gan, lūdzu, nenāc, es dzīvoju ar biedriem, negribu," viņš piekodināja. Pēc mirkļa jaunais cilvēks parādījās durvīs ar dzeltenu papīra maisiņu, kurā bija krekls no Japānas, kuru viņš bija nopircis speciāli man, drēbi rotāja pikta varde. Pēc mirkļa viņš apjautājās: "Vai tu vadi raidījumu "Ķepa uz sirds"?"

Jau pāris gadus atpakaļ raidījums "Pa straumei" pieprasīja no manis aizdomīgi piemērotu uzdevumu – meklēt informāciju par vietām un parādībām, lai to apkopotu teksta atkāpēs. Šobrīd es ļoti ilgojos pēc šī darba – pēc iespējas no jauna lasīt par kolorado vaboļu izplatīšanos vai uzzināt, ka savulaik no smiltsērkšķu koksnes darināja apavu naglas. Ar baudu iegrimstu periodikā, lasu novadu ziņu avīzes. Daži objektu apraksti ir ļoti izsmeļoši: "Podgurjes dzirnavas ir ļoti interesants vēsturisks objekts." Vēl kādā novadā nokritis pirmais meteorīts Latvijas teritorijā, bet pavisam nesen tur svinīgi atklāts gājēju celiņš. Starp šiem notikumiem nav nekā, ir tukšums, kurā vienmēr var saskaitīt vairākus deju kolektīvus. Citā novadā tika nolemts noadīt 300 metrus garu šalli, lai aptītu to ap skolu. Televīzijas sižetā uzzinu, ka akcijas organizatorei nebija saprotams, kāpēc daži no pilsētas iedzīvotājiem nav gribējuši piedalīties. Citi toties uzadīja pat vairākus šalles fragmentus, tad to visu savienoja un patiešām aptina ap skolu. Sižeta nobeigumā tika rādīts puika, kurš piedalījās šalles veidošanā, un reportiere uzdeva viņam jautājumu: "Kā tu domā, vai skolai no tā palika silti?" Zēns ar prieku atbildēja: "Protams! Citādi jau tas viss būtu bezjēdzīgi!"

Vēl es šifrēju sarunas žurnālam "Rīgas Laiks", proti, pārveidoju skaņu ierakstus par tekstiem. Nesen runāja kāds teātra cilvēks, kurš nepabeidza gandrīz nevienu teikumu. "Krievu teātris ir ārkārtīgi svarīgs, jo…" Vai: "Tas notika 86. gadā, nē, tomēr 85. gadā, tad es vēl nebiju stājies amatā. Pirms manis tur strādāja tas tur, tagad uzvārdu neatceros, bet atcerēšos vēlāk." Saruna aizņem astoņdesmit lapas, krietna daļa no tās ir neauglīgi mēģinājumi atcerēties uzvārdus. Kad mūsu galvas atver kā kabatas pulksteņus, tur ir tikai fakti, kuri ļoti ātri izbalo.

Tāpat minētajam izdevumam veidoju ikmēneša sleju ar dažādiem sarakstiem, kas nebūt nav viegls uzdevums, tādēļ mēdzu taujāt cilvēkiem pēc idejām un saņemt atbildes. Viena meitene ieteica izveidot rožu šķirņu sarakstu, bet Salaspils botāniskā dārza rožu datubāze diemžēl nedarbojas. Iespējams, lielā pieprasījuma dēļ. Tik un tā dažas es tomēr atradu – 'Amnesty International', 'Līdzjūtība', 'Golden Shower', 'Violetais Tīģeris', 'Paprika' un 'Erotika'. Nākamo dienu veltīju zirgu vārdu datubāzei, izlasīju teju tūkstoti lapu, lai uzietu sekojošus kleperus: Problēma, Depresija, Vagons, Hiromants un Mein Kampf.

Vakarā krogā pēc garas dienas apzināti izvēlējos apsēsties krēslas zonā, bet tas nepalīdzēja. Vīrietis un sieviete palūdza atļauju apsēsties blakus, jo bija mani atpazinuši. Mana dzimuma pārstāvis, kurš ar pirkstiem tukšā paciņā ilgi meklēja cigareti, vaicāja: "Tu esi rakstnieks?" Es apstiprināju viņa aizdomas, un pēc nelielas pauzes vīrietis sapņaini piebilda: "Es arī varētu uzrakstīt grāmatu." Bet sieviete izstāstīja, ka strādā par nagu meistari, lai arī viņai tas viss ir stipri apriebies. Tad no vīrieša sekoja jautājums: "Kā tu tiki tur, kur tu esi?" Un es nezinu atbildi, varbūt tāpēc, ka brīvība ir teritorija, kurā ir vairāk sakāvju nekā uzvaru.

Ir viens tāds dzejnieks, kurš iemācīja man naktī izslēgt telefona skaņu, jo desmitiem reižu zvanīja un teica, ka viņam ir skumji. Tāpat viņš bez jebkāda iemesla mēģināja ar mani kauties un saukāja par pidaru. Vienā no tādām reizēm viņš nokrita un pārsita galvu, tāpēc nācās izsaukt ātro palīdzību. Paralēli viņš turpināja kauties, tāpēc zvanīju dienestam, sēžot viņam virsū. Kad medmāsa no dzeltenā busiņa apvaicājās, ar ko viņš ikdienā nodarbojas, paskaidroju, ka dzejnieks. Viņa rezumēja: "Viņi visi ir dzejnieki." Un laikam arī man no tā visa sametās tik skumji, ka nolēmu ar viņu vairs netikties. Bet no tā nevarēja izvairīties – tikko viņš ierauga mani, uzreiz nāk klāt, bučo, saka, ka mīl. Šoreiz viņš parādījās otrpus žogam un nevarēja atrast ieeju bārā, sitās pret dēļiem kā naktstauriņš pret stiklu. Es pateicu bārmenei, lai viņa ir gatava jebkam. Viņam atkal nebija priekšzobu, kuri mēdz te pazust, te parādīties. Dzejnieks apsēdās mums blakus un uzreiz poētiski, lēni novilka: "Kā man patīk laizīt sieviešu kājstarpes! Tie matu trijstūrīši – tie ir tik mīļi." Un bārmene nevis noskurinājās vai iepleta acis, bet iejūtīgi minēja: "Cik neticami atklāts tu esi!"

Svētdienā es gāju pa ielu un baudīju sajūtu, ka man jābūt kaut kur citur, bet reizē tieši šeit. Pa pretējo ielas pusi ar riteni brauca pazīstams mākslinieks, viņam līdzi bija glezna ar Rīgas skatu. Paziņa apstājās, un sākās saruna, garām cilvēki veda pavadās dažāda kalibra suņus, un visa pilsēta vēl bija slēgta. "Reizēm es skatos uz cilvēkiem un domāju, ka viņi nav reāli. Piemēram, lūk, tas čalis ir neīsts, viņa trajektoriju var paredzēt," gleznotājs bilda, "bet uz tevi es skatos un redzu – tu gan esi personāžs. Tu izkrīti ārā. Tu esi reāls vai neesi?" Es atbildēju, ka nezinu. Tāpat viņš atzinās, ka ir ļoti grūti uzgleznot debesis.

Virpulis, kas mani ierauj, mēdz nogurdināt un iztukšot. Gadās, ka, pamostoties no rīta, jūtu, ka smadzenes vēl nav paguvušas salikt vakardien notikušo atvilktnēs, tas viss ņudz kā verdoša, apšaubāma, pat trauksmaina vira. Bet tad es eju uz taromātu, jo beidzās nauda. Tiesa, izrādās, ka visas manis atstieptās pudeles ir aizvēsturiskas, un aparāts tās atspļauj atpakaļ kā kamielis. Turklāt esmu aplējies ar sarūgušiem pilieniem un apķepis ar vīna mušiņu līķiem. Miers nepienākas, miers ir mīts, tomēr pastāv pagalam ticama iespējamība noģībt no laimes par to, ka tas viss notiek.