Pirms nedēļas vācu tabloīds "Bild" publicēja piecdesmit punktu manifestu "Vācija, mums ir problēma". Tā bija reakcija uz antisemītisma pieaugumu un palestīniešu atbalstītāju protestiem Vācijā.
Manifesta nosaukums ir atsauce uz 1995. gada filmu par "Apollo 13" misiju, kuras laikā eksplodē skābekļa tvertne un viens no kosmonautiem ziņo kontrolcentram Hjūstonā: "Hjūstona, mums ir problēma." Arī "Bild" skatījumā šobrīd Vācijā ir nopietna problēma – imigrācija, un analoģiski "Apollo 13" vēstījumam, šķiet, "Bild" to uzskata par daudz nopietnāku, nekā signalizē pieticīgais formulējums "mums ir problēma". Drīzāk katastrofa. Šis izdevums aktīvi kritizēja Merkeles imigrācijas politiku un atsaucas uz to arī manifesta ievadā. Droši vien daudzi "Bild" lasītāji šīm bažām piekristu.
Problemātiski ir tas, ka, pirmkārt, "Bild" savā manifestā netieši būvē noteiktu stereotipu par imigrantiem. Manifestā uzskaitīts, kādi principi imigrantiem ir jāpieņem, bet tos ir vērts pieminēt tikai tad, ja kāds domā, ka imigranti tos neievēro. Rezultātā tiek uzburts tēls – viņi nezina vācu valodu, izprecina bērnus, ir homofobi, nedod vietu sabiedriskajā transportā veciem cilvēkiem, negrib strādāt, bet tikai saņemt sociālo pabalstu u.tml. Turklāt atsauce uz cūkgaļas ēšanu un sejas aizsegu valkāšanu liek domāt, ka šis stereotips ir attiecināts tieši uz musulmaņu imigrantiem. Diez vai visi vācieši spētu izturēt pārbaudi pēc šiem principiem.
Otrkārt, manifestā paustā izpratne par Izraēlā un Gazā notiekošo šķiet pārāk vienkāršota. Skaidrs, ka Izraēlai ir tiesības sevi aizstāvēt un militārajā konfliktā ir lielās politikas aspekti, kam patiesībā nav sakara ar palestīniešu likteni, bet Vācijā dzīvojošajiem palestīniešiem ir, par ko uztraukties un par ko protestēt. Viņu sašutumu nevar skaidrot tikai kā neintegrētu imigrantu nespēju pieņemt Rietumu sabiedrības spēles noteikumus.
Tomēr gribēju pakavēties pie viena manifesta aspekta, kas man liekas būtisks, proti, līguma idejas. Manifestā ir izteikta doma, ka Vācija ir atvērta cilvēkiem, kuri tajā vēlas dzīvot, bet ar vienu noteikumu – ka "ciemiņi" pieņem tos principus, kuri Vācijas sabiedrībai ir fundamentāli un svarīgi. Manifests uzskaita piecdesmit šādus principus, un tie, kuri nedomā ievērot tās konstitūciju un likumus, lai "dodas prom no Vācijas acumirklī".
Sabiedriskā līguma ideja ir samērā sena, par klasisku formulējumu var uzskatīt Džona Loka versiju 1689. gada darbā "Otrais traktāts par valdīšanu". Sabiedriskā līguma pamatā ir doma, ka valsti kopā satur vienošanās – cilvēki nevar izdzīvot katrs pats par sevi, viņiem vajag citus cilvēkus, un tāpēc viņi sanāk kopā un noslēdz līgumu gan par to, kā viņi kopā pieņems lēmumus, kā pārvaldīs valsti, gan arī par to, kādas brīvības un tiesības viņiem saglabāsies. Valsts vai sabiedrība šajā versijā nav dabiska, organiska vienība, tās pilsoņus vieno nevis izcelsme vai etniskums, bet līgums. Atbilstoši Loks atzīst, ka cilvēki, kad sasnieguši pilngadību, var atstāt savu valsti un pievienoties citai sabiedrībai. Vienlaikus no līguma principa izriet, ka citai sabiedrībai nav pienākuma uzņemt jebkuru un bez nosacījumiem. Ja kāds grib pievienoties jau esošam līgumam, tad ir jābūt līgumslēdzēju piekrišanai un jāpiekrīt līgumam.
Ideja par sabiedrību kā līgumu un pilsoni kā līgumslēdzēju nav tikai sena vēsture. Piemēram, visa diskusija par Latvijas Republikas atjaunošanu pēc okupācijas un Latvijas pilsonību tika formulēta sabiedriskā līguma ietvarā. Līgumam nevar pievienoties ar varu bez līgumslēdzēju piekrišanas, tāpēc pat tādā gadījumā, ja cilvēks ir dzimis Latvijā, viņam netiek garantēta pilsonība. Visu nosaka tas, uz kādiem nosacījumiem tie cilvēki, kuri brīvprātīgi noslēguši līgumu, ir gatavi uzņemt savā pulkā jaunus līgumslēdzējus. Viņi var uzņemt visus, kuri ir dzimuši valstī, bet var arī neuzņemt, viņi var prasīt valsts valodas zināšanas, var arī neprasīt. Bet, ja vēlies līgumam pievienoties, ir jāizpilda nosacījumi, savukārt, ja nevēlies šos nosacījumus pildīt, pievienoties sabiedrībai nav spiesta lieta.
Protams, realitāte ir sarežģītāka nekā teorētiskas konstrukcijas, bet sabiedriskā līguma idejai Rietumos ir liels spēks, un tāpēc "Bild" manifests uz to atsaucas. Un vismaz vienai tā domai es piekrītu: proti, imigrācijas apstākļos (un tā nākotnē tikai palielināsies) ir jāmēģina formulēt principus, kas mūsu sabiedrībai ir svarīgi, kurus mēs skaidri nosaucam, nemainām katru otro dienu un prasām visiem obligāti ievērot. Bet te dažas piebildes.
Pirmkārt, šiem principiem jābūt pārdomātiem un tādiem, par kuriem sabiedrība tiešām ir gatava iestāties. "Bild" dotais saraksts šajā ziņā bija interesants, bet diez vai ļoti rūpīgi veidots. Tajā bija minētas patiešām fundamentālas lietas, piemēram, tiesiskums vai vardarbības aizliegums, bet līdzās arī tādas, kuras izskatījās pēc apšaubāmiem pieņēmumiem. Vai tiešām "lūdzu" un "paldies" neteikšana ir īpaša imigrantu problēma? Vai tiešām kāds domā, ka arābi nesaka "lūdzu" un "paldies", bet vāciešiem tā ir kaut kāda pašsaprotama iezīme? Tas pats par vietas došanu veciem cilvēkiem sabiedriskā transportā vai atkritumu savākšanu pēc piknika parkā. Vai tiešām vācieši policiju automātiski uzskata par draugu? Man bija arī grūti saprast atsauces uz alkoholu un cūkgaļu, bet varbūt kaut ko nezinu – musulmaņi vairāk vai mazāk atturas no alkohola lietošanas un izvairās no cūkgaļas, bet vai tad Vācijā kādam tāpēc ir liegts šos produktus lietot pārtikā, proti, kādā ziņā vāciešus traucē tas, ka musulmaņi atturas no alkohola un cūkgaļas? Nezinu.
Interesanti, ka manifestā ir ļoti uzsvērtas individuālās brīvības kā tas, kas definē vācu sabiedrību, – tiesības brīvi domāt, brīvi dzīvot, tai skaitā tiesības uz viendzimuma attiecībām, brīvi izteikties, tai skaitā zīmēt karikatūras par reliģiskām tēmām, baznīcas šķirtība no valsts. Es teiktu, ka tā ir viena no fundamentālākajām Rietumu kultūras pazīmēm – respekts pret indivīda brīvību, bet diez vai Latvijā visi man piekristu.
Otra piebilde. Imigrantu integrācija ir reāla problēma, un nepieciešamība to risināt, visticamāk, tikai palielināsies. Turklāt neizskatās, ka daudzas Eiropas valstis par to ir domājušas nopietni. Un daļēji pie vainas varētu būt arī sabiedriskā līguma ideja. Vai varbūt tas, ka sabiedriskais līgums mums nav nemaz tik fundamentāls, kā to pasniedzam. Viens, ka sabiedriskais līgums neprasa īpašu ieinteresētību cilvēkos, kuri vēlas pievienoties. Būtībā ir viņu problēma, kā izdarīt to, kas nepieciešams, lai viņus uzņemtu sabiedrībā. Un var jau būt, ka tas būtu ok, ja mēs tiešām tos, kuri izpilda šī līguma prasības, pieņemtu kā savējos. Tomēr realitātē nav tik vienkārši. Un izskatās, ka tas ir viens no imigrantu vilšanās un dusmu iemesliem – tu vari izpildīt visas tās piecdesmit prasības, ko uzskaita "Bild", – runāt vāciski, ievērot likumu, tolerēt visāda veida apģērbu, iet uz nūdistu pludmali, savākt aiz sevis atkritumus parkā –, bet patiesībā tu tāpat netiec pieņemts kā, piemēram, vācietis. Proti, šis līgums dod daudz mazāk, nekā sākotnēji likās, un citiem ir vienalga. Bet tā jau ir ar līgumiem – neaizmirstiet izlasīt to, kas rakstīts ar sīkajiem burtiem. Vārdu sakot, es piekrītu, ka integrācija nav iespējama, ja nav kaut kādu principu, kas ir saistoši arī tiem, kuri sabiedrībai pievienojas, un šādas prasības ir leģitīmas, bet tās nevar uzskatīt par pietiekamām, lai integrāciju reāli notiktu. Tam vajadzīgs pragmatisms un visu iesaistīto pušu labā griba. Vieglāk pateikt nekā izdarīt.
0