Foto - Ģirts Raģelis
Komentē
0

Un vēl es gribēju jums pastāstīt, kā uzvārīju zupu, kas Marrākešā pazīstama kā karaliskā harīra, bet es biju nolēmis to pagatavot izsalkušajiem un nosalušajiem talciniekiem Mārtiņa kapos, tāpēc nosaucu to par Dievišķo zupu harīru, jo nav izsalkušajiem nekā svarīgāka par pirmo vārdu zupas nosaukumā un otro jau vairs neviens neatceras, it īpaši tad, ja zupa ir bijusi laba, tāpēc es jums izstāstīšu īsumā galveno ideju, kas slēpjas Dievišķās harīras pagatavošanas procesā un sastāvdaļās: maigā jaunlopa gaļā, sagrieztā mazos, pavisam niecīgos gabaliņos, apceptos olīveļļā un sviestā ar maltu ingveru, kanēli un koriandru, sīpoliem, turpinot vārīt jau ūdenī kopā ar turku zirņiem un pupiņām, kas šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, jo tā ir pākšaugu zupa un nevis gaļas virums, tā ir zupa, ko iejūsmināti musulmaņi ēd pirmajā dienā pēc gavēņa, Ramadāna laikā, zupa, kas aizvieto vienlaicīgi kādus divus vai trīs ēdienus un varbūt pat ēdienreizes, tāpēc nākamā svarīgākā sastāvdaļa šeit ir sasmalcināti tomāti bez mizām un sēkliņām, diezgan daudz tomātu, var pat pielikt tomātu pastu, lai sarkanā krāsa notušē pupiņu radīto brūngano apziņas mijkrēsli, būsim godīgi, marokāņi šai zupai pievieno arī safrāna drīksnas, kas patiesībā ir krokusu ziedu dīgļlapas, katrā ziediņā tādas ir tikai trīs, tāpēc šī ir viena no dārgākajām garšvielām pasaulē un es to zupai nepievienošu budžeta apgriešanas ietvaros, taču nedrīkst aizmirst pievienot zupai pētersīļu lapas, kas šobrīd tirgū maksā piecdesmit santīmus palielā buntītē, un tas nepavisam nav dārgi, šīs lapas ir jāsasmalcina un jāpievieno jau pašā sākumā, varbūt pat tajā brīdī, kad gaļas gabaliņi tiek apcepti eļļā un sviestā, jo pēc tam jau visas šīs sastāvdaļas vārās uz lēnas uguns un lielā ūdens daudzumā, tur jau vairs neko daudz klāt nepievienosi, jo katliņam jāuzliek vāks un jāliek zupai miers uz kādu stundu, vai es kaut ko neaizmirsu, aizmirsu gan, jāpieber sāls un melnie pipari, bet par pārējām garšvielām jau es pateicu, pievērsiet uzmanību kanēlim, kas ir iecienīta piedeva marokāņu ēdieniem, līdz šim es esmu lietojis kanēli kā karija sastāvdaļu vistas gaļai indiešu izpratnē, bet te ir teļš, ko indieši, atklāti sakot, uzskata par visai svētu dzīvnieku un pārtikā bieži vien aizmirst lietot, taču Maroka ir pavisam cita vieta uz pasaules, lai arī reizēm atgādina Goa, kur visas pasaules noskumušie un izsalkušie pārtikā lieto vien dievišķo nektāru un ambroziju, sauktu Indijā par somas dzērienu, daži pētnieki gan uzskata, ka šis Rigvēdā pieminētais dievu pārtikas produkts ir ticis gatavots no halucinogēnām sēnēm, taču manā zupā sēņu tikpat kā nav, pilnīgi droši to pateikt nevar, jo pasaulē ir pusotrs miljons dažādu sēņu veidu, no kuriem lielākā daļa ir mikroskopiskas un mūsdienu zinātnei nepazīstamas, tāpēc jebkuru zupu mēs varam droši saukt par sēņu zupu, jebkuru pīrāgu - par sēņu pīrāgu, jo īpaši, ja runa ir par Dievišķo zupu harīru no Marrākešas, kas ielīksmo noskumušos un paēdina izsalkušos, es vēl visu neizstāstīju, līdz šim mana zupa kā jau zupa, ne ar ko īpašu neatšķīrās no latviešu, īru vai mongoļu zupām, kurās peld kāds pelēks gaļas gabals un apkārt drūzmējas pa pusei jau jukuši dārzeņi, ja nu vienīgi tas kanēlis un ingvers, galu galā - arī koriandrs ir eksotisks un pat afrodīzisks augs, kas izraisa iekāri un sasilda pamirušos locekļus, nav gan arī nekāds noslēpums, ka Ziemeļkaukāzā un Krievijā koriandru dēvē par kinzu, ko ēd zaļu, un vieniem tā nāvīgi garšo, bet citiem riebjas neizsakāmi, tāpēc sīki sasmalcinātus kinzas zaļumus šai zupai var pievienot kā izvēles piedevu - uz šķīvīša līdzās, bet ir vēl kāda būtiska iezīme, patiesībā, pat divas - zupai jāpievieno milti, kas iepriekš gan rūpīgi jāizšķīdina aukstā ūdenī, citādi saies kunkuļos un klimpās, un tāds nav viņu mērķis, miltiem jāpadara šī zupa par biezu un sātīgu viru, kurā mazie, uz mēles kūstošie gaļas gabaliņi ir tikai tāds punkts uz i, miltūdens jālej tievā strūkliņā, rūpīgi turpinot maisīt, divas vai trīs minūtes vēlāk, kad zupa jau nepārprotami pieņēmusies gaismas necaurlaidībā, kļuvusi tumīga un klusa, jāpievieno vēl sakulta ola, arī šajā procesā maisīšana ir ne tikai pavārmākslas pas de deux, bet arī svarīgs instruments harmonijas un viendabīguma uzturēšanā, tā jāturpina vēl vismaz piecas minūtes, lai arī viegli saprotama ir vēlme nekavējoties pārtraukt jebkuru tālāku kavēšanos un ķerties pie zupas nogaršošanas, galu galā, ir gavēņa beigas un pilnmēness, bet krīze ir tikai tev galvā, krīze ir tikai tev galvā, no šejienes nācis arī vārds gavēnis, ko senie latvieši saukuši par galvēni un nav īpaši ņēmuši galvā, un šis ir žurnāls, kurā savākti un publicēti stāsti un dzejoļi, tapuši Aizputes Serdē, mākslinieku centrā, kurā mēs uz četrām dienām bijām aizmukuši no ikdienas rūpēm, lai tikai rakstītu un saprastu, kāda tad īsti ir īstā recepte.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!