Par Marjus Ivaškeviča romānu "Tomass Mūrs", tulkojusi Dace Meiere, "Jāņa Rozes apgāds", 2023.
"Varbūt Nietzsche aizgāja postā tādēļ, ka bij bez seksuālās kopdzīves. Varbūt tas pats stāv man priekšā?" (no ieraksta Raiņa dienasgrāmatā 1912. gadā)
Aptaujājot profesionālus rakstniekus, varētu izrādīties, ka tos visus var iedalīt divās lielās kategorijās – tādos, kam darbam nepieciešams pilnīgs klusums, un tādos, kas rakstīšanas laikā klausās mūziku. Dažiem nav pat īpaši svarīgi, ko klausīties, kaut vai radio, citiem radošo procesu stimulē kāds konkrēts mūzikas žanrs, autors vai pat atsevišķi skaņdarbi.
Arī lasītāji šajā ziņā mēdz būt atšķirīgi. Kādam mūzika traucē koncentrēties uz tekstu, kādam rada papildu noskaņu vai ļauj dzīvāk iztēloties literārajā darbā notiekošo. Mani vienmēr ir interesējis, kas skan grāmatās un to autoru prātos. Ir rakstnieki, kas diezgan precīzi norādījuši uz to pašā tekstā, par citiem zinām no aplinkus informācijas. Populārākais piemērs ir Haruki Murakami, kura mīļākā mūzika ir pieminēta grāmatās, rokmūzikas dziesmu vārdi parādās grāmatu nosaukumos, arī viņa džeza plašu kolekcija ir plaši aprakstīta, bet fani rūpīgi seko līdzi katrai atsaucei uz mūziku viņa romānu varoņu dialogos vai interjeru aprakstā. Pēc romāna "1Q84" iznākšanas nedēļas laikā esot pārdots vairāk Leoša Janāčeka "Sinfonietta" ierakstu nekā iepriekšējos 20 gados. Mēs labi zinām, kādu mūziku klausījies Čārlzs Bukovskis, viņa tekstos ne reizi vien pieminēts Mālers, Čaikovskis, Brāmss. Boriss Viāns pats bija džeza trompetists un mūzikas apskatnieks presē, pat viņa vārdu māte esot izvēlējusies pēc Musorgska operas "Boriss Godunovs" noklausīšanās, tomēr, lasot Viāna romānus, noteikti jāklausās Djūks Elingtons, Mailzs Deiviss un, protams, Čārlijs Pārkers. Marsela Prusta lasītājiem ir izveidoti ne vien ieteicamās mūzikas saraksti, bet radīti daudzi īpaši atlasīti albumi ar Debisī, Štrausa, Vāgnera un jo īpaši Reinaldo Hāna skaņdarbiem (es ieteiktu pianistes Šani Dilukas Parīzes Filharmonijā ierakstīto disku "The Proust Album", 2021, Parlophone Records). Latviešu literatūrā spilgts piemērs tam, kā autors burtiski paģēr no lasītāja, lai tas romāna laikā klausītos noteiktu mūziku, ir Paula Bankovska "Eiroremonts": katras nodaļas sākumā ir nosaukts konkrēts skaņdarbs, un tikai autortiesību jautājums neļāva realizēties iecerei pievienot grāmatai arī kompaktdisku ar šo skaņu celiņu.
Marjus Ivaškeviča romāna "Tomass Mūrs" varonis savas dzīves dramatiskāko pārdzīvojumu brīžos klausās Šopēna klavierskaņdarbus, ko tas sarakstījis īsā un neveiksmīgā ceļojuma uz Maļorku laikā. Cerēdams uzlabot veselību, Frederiks Šopēns ar Žoržu Sandu 1838. gada rudenī devās uz kūrortu, bet tur, izrādījās, valdīja drūma ziema un konservatīva katoļu komūna, kas negribēja dot pajumti neprecētiem mīlniekiem, tāpēc Šopēnam, Sandai un diviem viņas bērniem (deviņgadīgo Solānžu un trīspadsmitgadīgo Morisu – ceļojums pirmām kārtām bija paredzēts viņa reimatisma ārstēšanai) ar aukli nācās mitināties pamestā klosterī Valdemosā, kur nebija pienācīga instrumenta (Šopēns Parīzē pasūtīja īpaši sev izgatavotas klavieres, kas pienāca vien trīs nedēļas pirms došanās prom februārī), taču šajā laikā tika sarakstīti vairāki no komponista pazīstamākajiem skaņdarbiem: Prelūdijas (op. 28), Mazurka mi minorā (op. 41), Polonēze do minorā (op. 40), Noktirne sol minorā (op. 37) un, pats galvenais, Otrā klaviersonāte si bemol minorā (op. 35), kuras trešā daļa nu jau gandrīz divus gadsimtus pazīstama kā "Sēru maršs". Tomass Mūrs gan neklausās to ar domām par nāvi, bet kā mīlestības un cerību pilnu skaņdarbu.
Ivaškeviča romāna varoņa īsto vārdu mēs neuzzinām, "Tomass Mūrs" ir viņa literārais pseidonīms. Viņš ir rakstnieks, kas kļuvis pasaulslavens ar romānu "Izlaušanās" (nezinu, vai tā tas bija domāts, bet redzu te līdzību ar paša Ivaškeviča lugas "Izraidītie" nosaukumu) un nu savas dienas vada, dzīvodams dažādās rakstnieku un mākslinieku rezidencēs, kas 21. gadsimta 40. gados (romāna darbība notiek netālā nākotnē) kļuvušas par savdabīgām literatūras (un mākslas) industrijas kunstkamerām. Slavenie un radošie paraksta līgumus, kas dod viņiem tiesības bez rūpēm dzīvot noslēgtās telpās vairākus mēnešus vai gadus, bet par to viņiem jākļūst par savdabīgiem apskates objektiem fanu, interesentu un skolēnu ekskursantu grupām, kuras ierodas līdzās izbūvēto viesnīcu teritorijās un novēro vairāk vai mazāk aizraujošo mākslinieciskās jaunrades procesu. Skaidrs, ka tādos apstākļos lielākā daļa autoru ne tikai nespēj neko radīt, bet visdrīzāk sajūk prātā vai nodzeras. Bet tas ir tikai fons tam, kas notiek ar Tomasu Mūru.
Kas ir šis Tomass Mūrs? Romānā viņš ir pasaules pilsonis, kura māte dzīvo kaut kur Eiropā, sieva un dēls Ņujorkā, pilsonībai un nacionālajai piederībai te nav nozīmes (Ivaškeviča lasītāji Lietuvā gan esot sākuši spriest par šo jautājumu: visdrīzāk viņš esot no Austrumeiropas, bet nav lietuvietis, daudz dzer un ir apveltīts ar mazvērtības kompleksiem, tā nonākuši līdz domai, ka Mūrs varētu būt latvietis), skaidrs, ka viņš ir mūsdienu globālās literārās vides liekēdis, kam paveicies kļūt uz kādu brīdi slavenam, taču īpašu radošu pacēlumu tas nav izraisījis. Romānā viņš ir diezgan sarežģīts un interesants personāžs, kura intelektuālā erudīcija un ciniskais splīns nerada šaubas, taču vienlīdz klātesoša ir smeldze par izbijušo seksuālo (vai romantisko) vitalitāti, kā vietā palikušas vien atmiņas un nožēla par sadarīto.
Mokpilni izciešot ieslodzījumu "radošajā sanatorijā", viņš vēro apkārt notiekošo un komunicē ar līdzbiedriem, cenšoties izvairīties no jebkādas emocionālas (vai seksuālas) piesaistes. Viņam pašam šķiet smieklīga pat doma, ka varētu uzrakstīt kaut ko jaunu (lai gan ir iecere nākamajam romānam "Cilvēks, kurš apmaldījās mežā", kas pēc kāda laika tiek reducēta uz "Cilvēks, kas apmaldījās"), atliek tikai simulēt "radošās personas statusu" un censties noturēties skatītājiem interesanta tipāža lomā. Šādā visnotaļ nabadzīgā scenārijā tomēr notiek gana daudz kaislību un paranojai tuvu pārdomu par savu vietu pasaulē. Pamazām lasītājs (un arī pats Mūrs) uzzina par kaut ko, kas ir svarīgāks par literatūru, slavu un radošiem izaicinājumiem. Nolobot kārtu pa kārtai visu, kas viņu vēl saista pie šīs dzīves, viņš atceras skaistāko (un kaislīgāko) fizisko, ķermenisko, emocionālo un garīgo pieredzi – sievieti Annu, ar kuru bijis kopā īsu, taču neaizmirstamu brīdi kaut kad pirms gadiem desmit. Šajā brīdī romāns pārlūst un kļūst par apsēstības dienasgrāmatu (nē, patiesībā tas jau no sākuma tika ieturēts dienasgrāmatas formā: katra nodaļa atklāj vienu mēnesi, kas aizvadīts šajā rezidencē, Mūram bija ekskluzīvs līgums uz gadu kā jau slavenībai).
Te jāpastāsta interesanta nianse (nedomāju, ka autors par to nav zinājis): Tomass Mūrs nav nekāds oriģināls vārds. Šādi sauca 19. gadsimta pirmās puses īru dzejnieku un dziesminieku, kurš dzīves laikā iekūlies vairākos dueļos, bijis Bairona draugs, saņēmis glabāšanā viņa memuārus un pieļāvis, ka izdevēji tos iznīcina (tas tiek dēvēts par "gadsimta lielāko literāro noziegumu"). Tomass Mūrs ir arī kāds mūsdienu amerikāņu autors, kura spalvai pieder daudzi "garīgās literatūras" darbi, daži no tiem publicēti arī latviski ("Dvēseles tumšās naktis. Ceļvedis dzīves pārbaudījumiem" un "Rūpēs par dvēseli. Kopjot dziļo un svēto ikdienā"). Tāpat jāņem vērā arī atsauce uz Tomasu Moru (1478–1535), britu juristu, filozofu un rakstnieku, kurš pēc nāves atzīts par svēto, taču dzīves laikā iekūlies neskaitāmās konfliktsituācijās politisko un reliģisko domstarpību biezoknī, ielikts cietumā, spīdzināts un sodīts ar nāvi, taču paspējis uzrakstīt un nosūtīt savam draugam Roterdamas Erasmam tekstu latīņu valodā ar nosaukumu "Utopija". Līdzība ar Ivaškeviča Mūru un viņa bojāeju (?) ieslodzījumā ir attāla, taču diezgan skaidri nojaušama.
"Tomass Mūrs" pirmām kārtām būtu jāizlasa visiem rakstniekiem, kas cer nokļūt vai jau ir pabijuši kādā literārā rezidencē, protams, arī tiem, kas alkst un ilgojas kļūt par rakstniekiem, jo tā taču ir tik iekārojama, aizraujoša un viegla profesija – sēdi tik un raksti, kas ienāk prātā. Bet ir vēl kāds aspekts, kas šo blīvo tekstu padara interesantu ikvienam. Ikviens taču ir pieredzējis to absolūto bezcerību, trauksmainās ilgas, tumšo iekāri un saldi svilinošās atmiņas par zaudēto mīlu, vai ne? Ivaškeviča romāna varonis ir harismātiski nepatīkams, pusmūža krīzes mocīts un pusjucis dzērājs, kas cenšas pa gabaliņam savākt atpakaļ un restaurēt paša sagrauto attiecību lauskas. Šis nepatīkamais process aprakstīts tik fiziski pietuvināti un dzīvi, ka lasot brīžiem gribas atvērt logu un izvēdināt istabu.
Vīrieša seksualitāte gadsimtiem ilgi bijusi dominējoša Rietumu literatūrā un 20. gadsimtā pieredzējusi spilgtas un daudzveidīgas izpausmes – šķiet, ka Henrija Millera, Žana Ženē, Gabriela Garsijas Markesa, Čārlza Bukovska, Žorža Bataja un Vladimira Nabokova romānos ir pastāstīts viss par vīrieša izmisīgo un nožēlojamo vēlmi iegūt, pavest, pakļaut, atdoties, pieskarties vai pat tikai vērot. Laikā, kad "vīrieša skatiens" mākslā ir kļuvis par kaut ko, no kā autoram būtu vēlams izvairīties, Ivaškevičs ir spiests atrast jaunu valodu, jaunus literārus paņēmienus un tēlus, kā par to runāt. Tulkotāja Dace Meiere šajā ziņā paveikusi varonīgu darbu, pārceļot latviski smalko, intelektuālo nīgrumu un bērnišķīgi (vai vecišķi) bezpalīdzīgo iekāri, kas spēj eksistēt vairs tikai tekstuālā formā.
Grāmatas pēcvārds (to sarakstījis kāds, kas atradis rezidences noliktavā Mūra piezīmes un sagatavojis tās izdošanai) atsauc atmiņā to literāro paņēmienu, kas bija populārs 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā un stilizēja "atrasto dienasgrāmatu" publikāciju, tā piešķirot tekstam papildu noslēpumainību un attaisnojot teksta ekstravagantumu – visbiežāk šādi tika noformēti darbi, kas stilizēja kāda "trakā zinātnieka" piezīmes, "ārprātīgā dienasgrāmatu" vai pašnāvnieka atvadu vēstules. Savulaik pašnāvnieku vēstules, kas tika publicētas presē, kļuva par savdabīgu popkultūras fenomenu, tās pat tika aizliegts publiskot, lai neveicinātu jaunu pašnāvību viļņus. Kādā brīdi tika pamanīts, ka rakstnieks ir viena no pašnāvības riskam visvairāk pakļautajām profesijām (iespējams, šādu priekšstatu radīja tas, ka rakstnieki prata uzrakstīt vislabākās atvadu vēstules) uzreiz pēc ārstiem, jo īpaši zobārstiem (tiem, savukārt, bija visvieglāk pieejamas dažādas indes – pašnāvību statistikā tiek ņemtas vērā tikai tās, kas ir izdevušās).
Mūsdienās mēs tikpat kā neuzzinām par pašnāvnieku atvadu vēstulēm, taču statistikas dati nav iepriecinoši – pašnāvību skaits visās Rietumu valstīs pieaug. Visbiežāk pašnāvības izdara vīrieši – Apvienotajā Karalistē trīs ceturtdaļas pašnāvnieku ir vīrieši, Latvijā tie ir astoņdesmit procenti. Izplatītākais pašnāvību iemesls, ja vien tādu ir iespējams skaidri noteikt, esot seksuālo un attiecību problēmu izraisītie apziņas traucējumi.
P.S. Lasot šo grāmatu, iesaku klausīties Frederika Šopēna klavierskaņdarbu ieskaņojumus Georgija Osokina izpildījumā albumā "Chopin: Late Works, Op. 57–61" (2014, Piano Classics) vai par absolūtu klasiku kļuvušos Samsona Fransuā ierakstus "Samson François Plays Chopin" (2024, Warner Classics).
0