Festivālā "RigaIFF" notiek amerikāņu režisora Džima Džārmuša filmu retrospekcija, kurā tiks demonstrētas filmas "Dīvaināk nekā paradīzē", "Mironis", "Spoku suns: samuraja ceļš" un "Kafija un cigaretes".
Turku rakstnieks Mehmets Murats Somers ir rakstījis: "Noslēpums, kas piemīt ceļam, ir atkarīgs no tā cilvēka, kas šo ceļu iet. Ja viņam noslēpums nav svarīgs, tas pazūd pat tad, ja ceļš ir bijis noslēpumains. Un otrādi – ja cilvēkam ceļš šķiet noslēpumains, tas par tādu kļūst, lai arī pirms tam tāds nav bijis." Tas pats droši vien attiecas arī uz labu grāmatu vai mūzikas albumu, vai filmu. Savulaik es atklāju, ka uz mani īpašu iespaidu atstāj road-movie žanra jeb ceļa filmas. Tās parasti ir garas, vienmuļas un ļauj ieslīgt meditatīvā stāvoklī, kas tomēr neprasa pārāk lielu piepūli. Pusaudžu gados biju sapratis, ka vienmuļa elektroniskā mūzika (toreiz vēl nezināju vārdu ambient) palīdz nonākt savdabīgā transā, bet labs progresīvais roks, kurā ir stāsts un vēstījums, var izraisīt dzīvus un krāsainus sapņus – centos šo efektu sasniegt, izslēdzot istabā gaismu, noguļoties uz grīdas starp tumbām un uzliekot "Pink Floyd": "The Dark Side of the Moon" vai "Wish You Were Here". Uztvēru šos konceptuālos albumus kā reliģiska rituāla sastāvdaļu – neatkarīgi no tā, par ko bija mūzika un kas bija dziesmu tekstos vai pašu mūziķu prātos. Mani tie interesēja kā instrumenti apziņas stāvokļa izmainīšanai. No ceļa filmām, kas kalpoja līdzīgiem mērķiem, kā pirmo es atklāju Tarkovska "Stalkeru", tad Vima Vendersa filmas, līdz nonācu pie Džima Džārmuša. Tieši par viņu es gribētu pastāstīt sīkāk.
Džeimss Roberts Džārmušs ir dzimis 1953. gadā Kajahoga-Folsā, nelielā pilsētiņā Ohaio štatā, ģimenē, kuras senči nākuši no Vācijas, Īrijas un Čehijas. Viņa māte jaunībā rakstīja recenzijas par kino un teātri un bieži atstāja puiku, skatoties B kategorijas filmas, kad gāja iepirkties. Filmas par monstriem, milzu krabjiem un citplanētiešiem. Džārmušs iestājās kinoskolā, taču tika no tās izmests, tiesa, jau paspējis uzņemt savu pirmo filmu "Nebeidzamās brīvdienas" (1980), par kuru deviņus gadus vēlāk kāds kinokritiķis rakstīja: "Vienīgais talants, ko šeit demonstrē režisors, ir talants izvēlēties neciešami netalantīgus aktierus." Tieksme piedāvāt lomas mazpazīstamiem aktieriem, dīvaiņiem, māksliniekiem, mūziķiem un vienkārši draugiem Džārmušam saglabājās arī turpmāk.
Divas nākamās filmas – "Dīvaināk nekā paradīzē" (1984) un "Ārpus likuma" (1986) – jau ir klasiskas kulta filmas, kas definēja amerikāņu neatkarīgā kino ceļa filmu žanru, taču ar tām es iepazinos krietni vēlāk. Pirmās divas, kas lika man iemīlēt Džārmušu, bija "Noslēpumainais vilciens" (1989) un "Nakts virs zemes" (1991), kurās tika izmantots paralēlais naratīvs, kas iekļauts striktā simfoniskā struktūrā – vienā filmā tie ir trīs secīgi stāsti, kas notiek mazā Memfisas hotelī, otra ir veidota kā piecdaļīga kompozīcija, kurā skatītājs apceļo zemeslodi, vērodams piecu taksistu piedzīvojumus vienas nakts laikā. Lai arī ceļojuma motīvs ir klātesošs arī te, galveno lomu spēlē laika ritums, kas neatturami trauksmaini un reizē nomierinoši slīd garām filmas varoņu apziņas virskārtai.
Vēl kāda Džārmuša filmu īpatnība ir savdabīgs komisms, ko izraisa ne vien stāstu anekdotisms un asprātīgie dialogi, bet arī aktierspēle, kas atgādina no žurnāliem izgrieztu portretu kolāžas – brīžiem pozējoši nopietna, brīžiem nevaldāmi smieklīga savā absurdumā. Tās ir filmas, kuras iespējams skatīties atkal un atkal – iespējams, pat ne tāpēc, lai ieraudzītu ikreiz ko jaunu, bet tieši otrādi – lai pārdzīvotu tieši to pašu pārsteiguma un atkalredzēšanās prieku, ko savā dzīvē nespējam realizēt. Es nolēmu, ka šīm filmām noteikti jābūt manā kinomāna kolekcijā, un iegādājos VHS kasetes, ko novietoju ciemiņu acīm pieejamā plauktā, cerot, ka garlaicīgas viesības kādā brīdī pārtaps aizraujošā kopīgi noskatītas filmas seansā.
Ar šādu attieksmi es satraukti gaidīju Džārmuša nākamo filmu, bet tās tapšana aizkavējās par veseliem četriem gadiem. Milzu plakātu ar Džonija Depa seju un uzrakstu "Mironis" (1995) es pirmo reizi ieraudzīju Varšavā, ceļojuma laikā, kad mēs ar sievu bijām nolēmuši izrauties no tūristu busiņā braucošo darbabiedru grupas un doties uz savu galvu vilcienu tripā pāri visai Austrumeiropai (gluži kā tie japāņu jaunieši, kuri filmā "Noslēpumainais vilciens" ierodas svētceļojumā Memfisā, lai aplūkotu Elvisa Preslija piemiņas vietas). Toreiz nolēmu neskatīties filmu kinoteātrī un vispār nogaidīt, līdz pāriet pirmizrādes ažiotāža – joprojām nevaru ciest skatīties filmu vienā kopējas sajūsmas vilnī ar pārējo publiku. Ja esmu nolēmis, ka man kaut kas patīk, es gribu, lai tas patīk tikai man vienam. Neatceros, kādā versijā noskatījos "Mironi" pirmajā reizē, zinu tikai, ka toreiz daudz ko nesapratu no runātā teksta, tikai vēlāk kaut kad Maskavā iegādātā DVD ar krieviski uzrunātu tulkojumu sāku saprast, ko varoņi saka. Vēl vēlāk izrādījās, ka tulkojums bijis slikts, to sapratu, kad parādījās iespēja lasīt oriģinālos subtitrus. Taču filma man iepatikās uzreiz.
Nē, vārds "iepatikās" nebūs īstais. Es nolēmu, ka šī filma man ir svarīga un ļoti personiska. Mani tajā fascinēja viss – melnbaltais kadrs, kameras kustība, Džonija Depa samākslotība un komisms, brutālo nogalināšanas ainu gleznieciskā kompozīcija, bet galvenais – noslēpumainība, kas piemita varoņu virzībai uz mērķi. It īpaši tāpēc, ka mērķis (kā noskaidrojas pašās beigās) bija pareizi nomirt. Muļķīgā un neveiklā vesterniem raksturīgā apšaudē nāvīgi ievainoto Džonija Depa varoni atrod klejojošs vientuļnieks Nobodijs no kādas Amerikas pirmiedzīvotāju cilts, kurš bērnībā ticis nolaupīts un uzaudzināts Anglijas ceļojošajā cirkā, kur iemācījies angļu valodu un izlasījis Viljama Bleika grāmatas. Ironiskā kārtā ievainoto jaunekli sauc tieši tāpat, taču par britu dzejnieku viņš vispār nav dzirdējis. Tas netraucē Nobodijam skandēt vārsmas un uzņemties misiju nogādāt dižo dzejnieku tur, kur viņam pienāktos nomirt. Šajā ziņā filmas vēstījums nepārprotami sasaucas ar man tobrīd būtisko budisma teleoloģijas koncepciju par to, cik svarīgi ir sasniegt pareizu apziņas stāvokli miršanas brīdī.
Es sāku "Mironi" skatīties regulāri. Nē, ne pārāk bieži, jo baidījos, ka filma var apnikt – kā tas notiek ar mūziku, ko klausāmies uz riņķi un tad vairs nespējam. Es skatījos "Mironi" reizi gadā – savas dzimšanas dienas naktī, kad viesi bija aizgājuši un palikušas tikai skumjas par vēl vienu pazaudētu gadu. Nāves tēma vispār ir ļoti piemērota dzimšanas dienas kontemplācijai par savu ceļu un mērķi šajā dzīvē. Mani sajūsmināja arī filmas skaņu celiņš, es tikai vēlāk uzzināju, kā tas tapis. Džārmušs tobrīd uzņēma arī dokumentālo filmu par Nīla Janga koncertturneju un piedāvāja viņam ierakstīt mūziku "Mironim". Brīva laika nav bijis, un ieraksts esot tapis jau tad, kad filma bija gandrīz gatava, Jangs ieslēdzās skaņu ierakstu studijā viens pats, uzlika kinolenti uz lielā ekrāna un iespēlēja solo ģitāras pavadījumu, improvizējot uz vietas. Tā vismaz stāsta leģenda, bet leģendas pavadījušas Jangu visu dzīvi – jau bērnībā viņam diagnosticēta epilepsija, poliomielīts un diabēts, sešu gadu vecumā viņš bijis pa pusei paralizēts un nespējis staigāt, faktiski viņam vajadzēja jau sen būt mirušam. Vēlāk viņš atzinies, ka nereti koncertu laikā bijis spiests pamest skatuvi, sajūtot epilepsijas lēkmes tuvošanos. 1995. gadā Jangs cieta arī no pieaugoša dzirdes jutīguma, kas lika sajust sāpes pat no klusiem apkārtējās vides trokšņiem. Mūziku filmai "Mironis" viņš ierakstīja ar skaņu slāpējošām austiņām, nav brīnums, ka pulsējošā un mesmerizējošā ģitāras skaņa filmā pilda gluži taustāmu, brīžiem fiziski sajūtamu lomu. Mēģināju klausīties arī CD ar filmas skaņu celiņu, bet tas tā nedarbojās – mūzika bija saaugusi ar filmu, kļuvusi par neatņemamu tās sastāvdaļu.
Mūzika Džārmuša filmās pilda svarīgu funkciju: tā salīmē kopā atsevišķās ainas, piešķir ritmu un plūdumu, protams, arī īpašu noskaņu. "Noslēpumainajā vilcienā" tā bija Elvisa Preslija dziesma ar tādu pašu nosaukumu, "Naktī virs zemes" izmantota Toma Veitsa klamzīgi valsējošā un nepārprotami naksnīgā mūzika, bet nākamajā filmā "Spoku suns: samuraja ceļš" (1999) skaņu celiņu veidoja reperis RZA. Filmas galvenais varonis ir bezpajumtnieks, kas dzīvo uz augstceltnes jumta, strādā par mafijas killeri, bet brīvajā laikā lasa 18. gadsimta sākuma japāņu samuraju traktātu "Hagakure", cenšoties ievērot bušido – šajā gadījumā ceļa motīvs nav parādīts burtiski, bet metaforiski. Un skaidrs taču, ka samuraja ceļš ved tikai uz vienu – uz nāvi. Melnādainais slepkava, ko aizkustinoši bezkaislīgi spēlē Forests Vaitekers, pilda savu saimnieku – itāļu mafijas – uzdevumus, jo ir parādā tai savu dzīvību, kas, šķiet, tikusi izglābta kaut kad bērnībā. Šīs filmas veiksme ir pārsteidzošā vairāku elementu savienojumā, kas lauž kino stereotipus, – japāņu karavīra filozofija, melnādaino amerikāņu hiphopa ritms, itāļu mafijas komiskā cietsirdība, jā, vēl maza zēna draudzība un baloži, kas tiek audzēti būrī uz daudzstāvu mājas jumta. Teikt, ka filmu caurstrāvo noteikts filozofisks vēstījums, būtu tautoloģiski – tajā jau tā nemitīgi skan citāti no senā traktāta.
Lēnām un neatlaidīgi Džārmušs turpina drupināt stereotipus – arī tos, ko pats radījis. Nākamās ceļa filmas rāda galveno varoni, kurš dodas ceļā viens pats. Režisors atsakās no svarīga dramaturģijas likuma, kas paredz, ka ceļiniekam vienmēr ir pavadonis (Viljamam Bleikam tas ir Nobodijs, nakts taksistam – viņa pasažieris, Spoku sunim – mazais puika). "Salauztajos ziedos" (2005) Džārmušs liek Bila Mureja varonim doties ceļā vienam. Jo viņš savā dzīvē tā arī nav atradis nevienu, ar ko kopā nomirt. Arī te mūzikai, kas skan no mašīnas kasešu atskaņotāja, ir svarīga nozīme – etiopiešu džeza vecmeistara Mulatu Astatkes grūvs mūs ved pa grumbuļainiem lauku ceļiem, burtiski ievelkot negribētā ceļojumā, kurā nekas netiek atrasts vai saprasts. Mēģinot noskaidrot, kurai no savām bijušajām mīļākajām ir bērns no viņa, Mureja varonis tā arī paliek nezinot.
Pavisam ciets rieksts ir nākamā Džārmuša filma "Kontroles robežas" (2009), kas lielā mērā pieliek punktu ceļa filmu žanram. Nodēvēta par "meditatīvu krimināldrāmu", tā ir vairāk par gaidām, nevis stāsts ar sākumu un beigām. Nepilnas divas stundas gara, tā ir neciešami izstiepta un nesagādā skatītājam nekādu kulmināciju – ne ar negaidītu sižeta pavērsienu, ne ar gaidu piepildījumu. Vientuļš algotais slepkava (tie vispār ir teju vai obligāti katrā Džārmuša filmā) dodas garā svešzemju ceļojumā, lai izpildītu savu garlaicīgo uzdevumu. Nemēģiniet tur saskatīt kādu sižetu – gluži tāpat veltīgi mēģināt sadzirdēt melodiju dronmetāla mūzikā, kas grupu "Boris" un "Sunn O)))" izpildījumā blīvi izmantota skaņu celiņā (to šoreiz veidojis pats režisors), ļaujieties audiovizuālajam ceļojumam, ko Džārmušs pats apraksta kā kaut ko līdzīgu kubisma gleznai, kuru katrs var skatīties un mēģināt interpretēt, kā vēlas, jo "tas nav režisora pienākums – zināt, par ko ir filma". Pēdējo reizi to skatījos pirms desmit gadiem, noteikti pamēģināšu pēc kāda laika atkal. Steigties te nav nekādas jēgas. Jo ceļš ir viens un beidzas, paši zināt, ar ko.
0