Komentē
1

Par Viktara Marcinoviča romānu "Mova墨瓦" (tulkojusi Māra Poļakova, izdevniecība "Prometejs", 2023)

Nepacietīgākie lasītāji uzreiz jābrīdina, ka, neņemot vērā izdevniecības "Prometejs" profilēšanos tulkotās fantāzijas žanra literatūrā (līdzšinējā izdoto grāmatu klāstā ir gan Leva Grosmana Burvju triloģija, gan Lavkrafta stāstu krājums un Frenka Herberta "Kāpa"), šī nav fentezī un pat ne zinātniskā fantastika, drīzāk klasiska antiutopija ar savdabīgu ievirzi un izcilu priekšteču sarakstu, kurus neuzdrīkstēšos vieglu roku nosaukt par ietekmju avotiem, taču labprāt uzskaitīšu, jo tieši šāds atskaites vai atspēriena punkts varētu palīdzēt ieraudzīt un izlasīt vairāk, nekā pašā romānā jau ir ielikts. Bet ielikts tur ir ļoti daudz.

Viktars Marcinovičs ir ieguvis žurnālista izglītību, strādājis avīzes "BelGazeta" redakcijā, paralēli studējis Viļņas Mākslas akadēmijā, kuru pabeidzis ar doktora disertāciju par Vicebskas avangarda mākslinieku darbību 1918.–1922. gadā. Pirmo romānu "Paranoja" (2009) uzrakstīja krievu valodā, to izdeva Krievijas apgādā "ACT", taču Baltkrievijas veikalos grāmata nebija nopērkama. Nākamo romānu viņš raksta jau baltkrievu valodā, romāns "Aukstā paradīze" (2011) izdots elektroniskā formātā, un autors tā izplatīšanu noteicis tikai internetā. Nākamais – "Sfagnum" (2013) nodēvēts par gangsteru komēdiju un izdots divās valodās – krieviski drukāts un baltkrieviski digitāls. Tam seko romāns "Mova墨瓦", pēc kura ir izdoti vēl trīs – "Prieka ezers" (2016), "Nakts" (2018) un "Revolūcija" (2020), pēdējais gan sarakstīts vēl 2013. gadā, un par Baltkrieviju tur nav ne vārda, darbība notiek Maskavā, taču tautas protestu laikā visa grāmatas tirāža Baltkrievijā katram gadījumam tikusi konfiscēta.

Romāns "Mova墨瓦" iznācis 2014. gadā, un tas droši vien arī jāņem vērā lasītājam – gan novērtējot autora spējas paredzēt virzību, kādā notiek valsts degradācija Baltkrievijā, gan paturot prātā to, ko viņš nav varējis iedomāties notiekam sešus gadus vēlāk. Antiutopijas darbība notiek ap 2043. gadu (grāmatā gan tiek minēti ķīniešu kalendāra datumi), kad Krieviju un tai pieguļošās teritorijas ir pilnībā aprijusi Ķīnas jaunā impērija, no "nabadzībā un postā slīkstošās" Rietumu pasaules sevi norobežojot ar Jauno Ķīnas mūri kaut kur uz tagadējās Baltkrievijas–Polijas robežas. Oficiālā valoda šajā zemē ir ķīniešu, krievu valodas lietojums iet mazumā, iedzīvotāji pārtiek no dāsniem valsts pabalstiem un televīzijas šoviem, sociālā un etniskā nevienlīdzība ir sasniegusi jaunus līmeņus, kas "impērijas nomalē", tas ir, Maskavā un Minskā, izpaužas arī arhitektoniski – cilvēki pilsētās dzīvo vairākos slāņos. Grāmatas sižeta attīstībā var atpazīt moderno spriedzes seriālu paņēmienus, tāpēc ļoti negribētos atklāt to, ko lasītājam priekšlaicīgi neklātos zināt, taču paturēsim prātā drukātās literatūras laikmeta pieklājības principus un šo to tomēr mēģināsim pateikt. Romānā ir divi galvenie varoņi – Dīleris (tas ir, narkotiku tirgotājs) un Džankijs (tas ir, narkomāns), viņu monologi vai dienasgrāmatu driskas veido paralēlus tekstus, kas pamazām savijas ciešā un fatālā mezglā, taču svarīgākais varonis, kura vārdā grāmata arī nodēvēta, tomēr ir Mova – baltkrievu valoda, kas romāna darbības laikā ir pilnībā aizmirsta un aizliegta (ķīnzīmes nosaukumā izrunājamas kā Mo un Va). Šeit nojaušams absurds vai paradokss (kāda jēga aizliegt kaut ko tādu, kas ir pilnībā aizmirsts?), taču izskaidrojums tālu nav jāmeklē – aizmirsto un neizlasāmo tekstu paliekas ir ieguvušas maģisku psihotropu spēju ietekmēt lasītāju prātu, izraisot halucinācijas un izmainot apziņu. Senu grāmatu strēmeles vai ar roku pārrakstītus fragmentus meklē un tirgo jaunās narkotikas dīleri, bet narkomāni tās pērk un kaifo. Gan vienus, gan otrus apdraud narkotiku kontroles dienesta darbinieki un bargi sodi. Normāli cilvēki šajā pasaulē lasa tikai modes žurnālus un pielūdz dārgus ārzemju zīmolus. Šāda savdabīga reliģiskā kulta aprakstā jūtama sociālkritiska ironija. Ja būtu jānosauc romāna dominējošais literārais stils, es teiktu – rūgta ironija. Bet tagad par ietekmēm, atsaucēm un paralēlēm. No vienas puses, tās ir antiutopijas par režīmiem, kuros grāmatas tiek aizliegtas. No otras puses, grāmatas par aizliegtiem vai nezināmiem narkotiskiem līdzekļiem un varoņiem, kas dodas to izpētes takās.

Grāmatas par grāmatām kā aizliegtu un bīstamu apziņas izmainīšanas līdzekli literatūras vēsturē ieņem īpašu un izsmalcinātu plauktiņu. Pie ietekmēm nevar nepieminēt Reja Bredberija klasisko antiutopiju "451 grāds pēc Fārenheita"(1953), kurā literatūras antisociālā bīstamība ir novedusi pie īstām raganu medībām – grāmatu slēpēji un lasītāji tiek izsekoti, atmaskoti un sodīti, viņu krājumi sadedzināti, vadoties no cēliem mērķiem – veidot sabiedrību, kurā cilvēkus iespējams kontrolēt ar radio un televīzijas palīdzību, izskaužot individuālu un grūti kontrolējamu informācijas iegūšanu no grāmatām. Bredberija romāna valdzinošākais motīvs ir slepenais "lasītāju" tīkls, kas veidojies pagrīdē. Tā dalībnieki cenšas saglabāt tekstus, iemācoties tos no galvas – arī sava veida apziņas mainīšanas prakse, kas, bērnībā lasot šo grāmatu, saldkairi vilināja.

Grāmatu toksiskā ietekme aprakstīta jau Migela de Servantesa 1605. gada romānā "Atjautīgais idalgo Lamančas dons Kihots". Salasījies grāmatas par bruņinieku dēkām, grāmatas varonis sāk redzēt vīzijas, iztēloties sevi par varoni un iekulties antisociālās un personību degradējošās dēkās. "Donkihota" dažādās interpretācijas laika gaitā ir pilnībā laupījušas mums iespēju saprast, kā tieši autors to bija iecerējis – kā romantisku slavas dziesmu neprāšiem, kas noticējuši grāmatu maģijai, vai literāru un kultūras kritiku, dzēlīgi un ironiski atmaskojot sava laikmeta maldus un māņus.

Interesantas paralēles romānā "Mova" atrodamas ar ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieka Mihaila Jeļizarova grāmatu "Bibliotekārs" (2007). Ar bažām un negribīgi pieminu šo autoru, jo viņa nostāja Ukrainas kara gadā ir neskaidra, taču Maidana notikumus viņš kritizējis kā Rietumu inspirētu pretkrievisku akciju. Tomēr "Bibliotekārs" ir nozīmīgs literārs darbs, kura sižets savērpts ap maģisku spēku ieguvušiem nevienam nezināma un netalantīga padomju rakstnieka romāniem. Izlasot kādu no grāmatām – kara veterāna memuārus vai kolhoza ikdienas drāmu –, lasītājs uz laiku iegūst īpašas spējas, kuru raksturs nekādi nav saistīts ar teksta saturu, taču individuāli piemītošs konkrētajam tekstam. Cilvēku kopiena, pareizāk sakot, šādu kopienu pagrīdes tīkls, nodarbojas ar makulatūrā vēl nenonākušo grāmatu eksemplāru medīšanu, pielietošanu un savstarpējo rēķinu kārtošanu, kas pamazām pāraug gnostiski kosmiskā kaujā. Jeļizarova radītā fantastiskā alegorija bija tik spēcīga, ka romānam tika piedots gausais ritms, valodas "nemuzikalitāte" un dramaturģijas likumu pamešana novārtā – grāmata ieguva kritiķu mīlestību un vairākas balvas. Līdzīgi Marcinovičam, viņš bija uzķēris postpadomju kultūras telpā augušo lasītāju nostalģiju pēc laikiem, kad grāmatas bija kaut kas vairāk par apdrukātu papīru. Par tām varēja sapņot, tās varēja iekārot, alkt, iekarot, iegūt un sargāt ar tādu pašu reibinošu apmātību kā Golums gredzenu. Jeļizarovam tolaik tika piedēvēta līdzība ar Sorokinu, no epatāžas un derdzību aprakstiem izaugot par dziļi intelektuālu prozu. Tiesa, par līdzīgu tēmu Vladimirs Sorokins savu romānu "Manaraga" uzraksta tikai 2017. gadā – viņa izdomātajā pasaulē ir notikuši Jaunie Viduslaiki un Otrā musulmaņu revolūcija, grāmatas pārstāts izdot un lasīt, taču retos eksemplārus, kas saglabājušies muzejos un privātās kolekcijās, izmanto īpašu delikatešu pagatavošanai – uz Džoisa "Finegana vāķa" pirmizdevuma liesmām pavardā var cept un vārīt ko tādu, ko var atļauties tikai izsmalcinātākie gardēži un augstākās raudzes pavāri. Sorokina sarkasms, protams, ir daudz dzēlīgāks un filigrānāks, grāmata ir pilna ar pašcitātiem un atsaucēm, tajā nav ne miņas no asarainas sūkstīšanās par aizejošo literatūras laikmetu, taču interesanta sakritība ir faktā, ka arī "Manaragā" nākamās paaudzes atrod apdrukātam papīram jaunu pielietojumu, gūstot no tā zināmu baudu un piepildījumu.

Marcinoviča romāna īpašā delikatese ir izmantotie tekstu fragmenti baltkrievu valodā, to skaidrojums atrodams tulkotājas Māras Poļakovas pēcvārdā grāmatas beigās. Romānā par valodu neizbēgami ir atvēlēta īpaša vieta spēlēm ar valodu, tur var pamanīt gan modelētus nākotnes valodas un domāšanas elementus, gan tulkojumā rūpīgi iezīmēto baltkrievu valodas trausluma un spēka motīvu. Romāna varoņi runā par tekstiem un vārdiem tāpat, kā abstinences mocīti narkomāni meklē jaunas sastāvdaļas, kas ļautu pagatavot kāroto preparātu kādā citā grāmatā – deviņdesmito gadu vidū ar pseidonīmu Bajāns Širjanovs tika izdots romāns "Zemākā pilotāža", naturālistiski un mistiski piesātināts narkotiku izraisītā pagrimuma un pacēluma apraksts. Autors bija kāds Kirils Vorobjovs, kas vēlāk uzrakstīja arī "Augstāko pilotāžu" un "Vidējo pilotāžu", mocījās ar encefalopātiju un nomira ar aknu cirozi. Arī viņš, lai gan iestājās Rakstnieku savienībā un saņēma dažādas prēmijas, bija iecerējis savus darbus izplatīt "no rokas rokā" – vecā labā Venedikta Jerofejeva garā, kurš, atcerēsimies "Maskavu–Gailīšus", detalizēti aprakstīja abstinenci un alkohola intoksikāciju kā garīgu pašizziņas un destrukcijas ceļu, un šī tradīcija sniedzas tālu atpakaļ līdz pat Semjuela Teilora Kolridža narkotiku reibumā nosapņotajiem dzejoļiem un viņa sekretāra Tomasa de Kvīnsija "Opija ēdāja dienasgrāmatai" (1821). Starp citu, Kolridžs, nebūdams apmierināts ar opija sniegto efektu, savās piezīmju grāmatiņās ir precīzi aprakstījis medikamentu, kas, viņaprāt, būtu daudz labāk piemērots radošo spēju atraisīšanai, burtiski pareģojot kokaīna izgudrošanu vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk.

Mēs dažkārt nepareizi novērtējam to, kas rakstnieka fantāzijās par nākotnes pasauli ir būtiskākais. Šodienas realitātē var skaidri ieraudzīt to, kur Bredberijs, Azimovs vai Velss trāpījuši tieši desmitniekā, bet kur – ne. Marcinoviča romānā aprakstītā Ķīnas–Krievijas saplūšana nevardarbīgā un ekonomiski pamatotā okupācijā, šķiet, kļūst aizvien nenovēršamāka, daudz kas tajā ir kopīgs ar Aleksandra Zeldoviča filmu "Mērķis", kas uzņemta 2011. gadā pēc Vladimira Sorokina scenārija – digitālo mediju maigā vara, ķīniešu kultūras un valodas ietekme, atsvešinātība cilvēku attiecībās. Arī filmas centrā ir noslēpumaina cilvēku apvienošanās ar mērķi iegūt pieeju slepenam un neizskaidrojamam resursam, kas piedāvātu kaut ko tik triviālu kā nemirstība. Arī šis stāsts beidzas ar aukstu nolemtību, bet Marcinoviča grāmatā ir vairāki nobeigumi. It kā ar vienu cerību sagrāvi būtu par maz.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!