Ilustrācija: Agate Lielpētere
 
Proza
20.05.2022

Re[2]: zirdziņvīns

Komentē
2
Saglabā

Stāsts publicēts avīzē "Aiz kauna"

Viņi jau bija nokavējuši, kad apāva kājas. Patiesībā viņi nemaz negribēja paspēt.

– Varbūt vēl paliekam?

Viņi saskatījās samiegtām acīm, it kā mēģinātu viens otru atšifrēt. Atbilde bija lūpas kaktiņa noraustīšanās, tad smiekli. Laura āva nost kurpes, un viņas roka turējās pie viņa pleca. Virtuvē Laura teica, ka viņiem jāsacenšas, kuram sanāks labāki ceptie kartupeļi, bet ar garšvielām nepietiks, tāpēc viņa aizskrēja uz stūra veikalu pēc zirdziņvīna. Viņa atgriezās, rokās turēdama gan pudeli, gan torti, un no kabatas izvilka cigaretes. Protams, ka viņa uzvarēja. Viņš ieslēdza to "Bat for Lashes" dziesmu ar viņas vārdu, sēdēja uz palodzes, pīpēja un skatījās, kā viņa dejo un grozās divu kvadrātmetru šaurībā, pamet gaisā rokas un smaida, un tas viss likās ļoti pareizi. Viņš bija tajā vietā, kur vēlējās būt.

Uz lekcijām viņi tā arī neaizgāja.

Kad sāka tumst, viņš pa šļuru aizbrida pēc otrā zirdziņvīna, abi iekārtojās gultā ar torti un skatījās seriālus. Galds bija viņa pusē, tāpēc Laura pa brīdim pasniedzās pāri, lai paņemtu glāzi. Galu galā viņai apnika celties sēdus un viņa pievirzījās tuvāk, pa pusei guļot uz viņa rokas. Tas bija neērti, bet viņš neko neteica, juta no viņas ķermeņa plūstam siltumu un domāja, vai viņa grib, lai viņš viņu apskauj. Gaiss apkļāva ķermeni kā ģipsis, kas notur vietā kustības, un viņš baidījās tajā ievilkt plaisas.

– Man jāskrien uz maiņu.

Viņa to pateica tik viegli, it kā gaiss patiešām būtu caurlaidīgs, piecēlās, savāca mantas, un viņas soļi aizslēdza durvis. Viņš aiznesa pusēsto torti uz virtuvi un nolika uz galda, kur to atradīs dzīvokļa biedri. Viņš nebija Laurai pateicis, ka viņam negaršo saldumi.

*

Pirmās studiju nedēļas piektdienā Laura aizveda viņus uz bāru, kurā strādāja. Viņa bija divus gadus vecāka par pārējiem, jau reiz aizgājusi no pirmā kursa, un Lauras vārdu viņš iegaumēja uzreiz, jo no viņas kā atvērta straume plūda brīvība – tās bija viņas pusapzinātās kustības, tiešums, ķermeniskums un tas, kā viņa pati neapjauta, kādu iespaidu atstāj uz citiem. Viņš zināja, ka viņam vajag ar Lauru sadraudzēties, lai tiktu tam klāt un iegūtu sev. Bārā bija karsti un sarunu pavedieni pazuda balsu ņudzeklī, to bija grūti izturēt, un tomēr viņš gribēja palikt, tāpēc bieži gāja ārā pīpēt. Un tad iznāca Laura, apsēdās uz ietves malas, sāka raudāt, pamanīja viņu un it kā sakaunējās.

– Piedod, es vienkārši jūtos tur galīgi neiederīga.

Un viņš apsēdās blakus.

Vēl kursā bija Daniels. Danielu viņš ievēroja jau pirmajā dienā, jo viņam bija skaļi un aizrautīgi smiekli, viņš runāja pārāk daudz un jau pēc pirmās lekcijas visiem paziņoja, ka ir gejs. Daniela klātbūtne lika viņam justies neērti, visi žesti kļuva pārāk apzināti un asi, it kā viņš pūlētos ar tiem sevi aizvirzīt tālāk no kursabiedra. Tomēr lekcijās no savas vietas pie loga viņš pētīja Danielu, cenzdamies saprast no drošas distances – kā tas var būt, ka viņš tik parasti pieraksta sengrieķu gramatiskās konstrukcijas, sēž otrajā rindā savos zilajos džinsos un baltajā T-kreklā, ap kreiso delmu viņam ir varavīksnes aproce, un aizvien īsākie mati pakauša pamatnē pavisam nemanāmi saplūst ar ādu. Daniels bija pirmais gejs, ko viņš pazina.

*

Viņš stāvēja veikalā pie lielajiem ledusskapjiem un salīdzināja krējumu cenas, kad kabatā ievibrējās telefons. E-pasts no Lauras, virsraksta vietā rakstīts "zirdziņvīns".

es tev gribēju pateikt tajā dienā, kad mēs cepām kartupeļus, bet nevarēju. es gribu pateikt jau kādu laiku, bet

Cauri ķermenim kā dzēliens izšāvās sudrabaina strāva. Viņš ielika telefonu kabatā, pagriezās un gāja uz kasi it kā pa šauru tuneli, tad tālāk un vēl, un tuneļa galā bija viņa istaba un gulta. E-pasts aizvien bija turpat un nepielūdzami īsts, un viņš izlasīja līdz galam un tad vienkārši gulēja gultā un skatījās griestos, un griesti bija spogulis, kas atstaroja viņa skatienu atpakaļ sevī.

Vakarā visas ielas bija satumsušas par tuneļiem, kas veda uz Lauras bāru. Viņš juta, kā arvien sarūk atlikušo soļu daudzums, un tas bija tā, it kā viņš tuvotos spriedumam, kas jau bija izdarīts, bet vēl nebija paziņots. Bārs bija pilns ar cilvēkiem, un katra klātbūtne telpā bija viena drošības kārta, kas attālināja sarunu.

– Es saņēmu tavu e-pastu.
– Un?
– Es izlasīju.
– …
– Ielej man, lūdzu, rumkolu.

Viņš diezgan ātri piedzērās, un Laura arī. Viņš vēroja viņas kustības no savas vietas pie bāra letes, un tas nebija tikai dzērums, kaut kas bija mainījies, un viņas žesti bija sevī noslēgti asi mezgli, ķermenis vairs nebija plūstoša upe, bet aizsprosts.

Viņi atkal sēdēja ārā uz apmales un pīpēja, bārs bija slēgts, plastmasas glāzē starp abiem ielieta pēdējā rumkola, un viņi bija satinuši ap sevi klusumu kā burbuļplēvi.

– Es saņēmu tavu e-pastu, nē, es viņu izlasīju, un man šķiet, ka es gribu būt godīgs un man vajag būt godīgam, jo īstenībā ir tā, ka man, nu, es domāju, ka es
– Tu atkal teiksi, ka esi bi?
– Ko?
– Man taču vienalga, es arī.
– Es nesaprotu.
– Tu neatceries? Mums jau vienreiz bija šitā saruna, kad tu piedzēries.
– Paldies.

Viņi pabeidza dzērienu.

– Vai es varu palikt pie tevis?

Cauri reibumam viņš juta, ka nevajag piekrist, bet

– Labi.

Un tad viņi gāja atpakaļ, iespiedušies viens otram blakus šaurajā tunelī. Vietas bija tik maz, ka viņš bija drošs – Laura dzird visu, kas viņā notiek. Viņš cerēja, ka Laura to pateiks skaļi, atbrīvojot, pārdurot viņa klusēšanu, tomēr tunelis beidzās un viņi nonāca dzīvoklī.

Lauras roka nedroši rāpās, varbūt slīdēja pār viņa elkoni, plecu, acis bija ciet, bet, ja viņš tās atvērtu, laternu gaismā no loga varētu redzēt, ka Laurai mugurā ir viņa lielais, izbalējušais "Cookie Monster" T-krekls. Lauras roka slīdēja tālāk, maigi pagrieza viņa galvu, tad sekoja lūpas un skūpsts. Viņš juta, kā caur T-kreklu piespiežas Lauras krūtis, krūšturi viņa bija novilkusi jau iepriekš. Viņš iedomājās, cik jocīgi būtu tām pieskarties – tik mīkstām un uzmācīgi tuvām –, viņš juta, ka viņa to vēlas un tas būtu tik vienkārši, bet negodīgi pret abiem, un tad viņš atvēra acis. Istaba bija tumša, un pasaule griezās, to grieza Lauras rokas, kas atkal bija kļuvušas par straumjainām upēm pret viņa aizsprostu. Viņš pārtrauca skūpstu.

– Man laikam vajag ūdeni.
– Atnes man arī, lūdzu.

Viņa pēdas bija nosalušas uz aukstā linoleja, un Laura parāvās no tām nost, kad atkal piekļāvās viņam zem segas.

– Man šķiet, ka es esmu pārāk piedzēries.

Un viņš pagriezās uz sāniem, skatījās sienā. Viņi brīdi gulēja nekustīgi, mulsi cenzdamies elpot pēc iespējas klusāk, tad Laura piecēlās un aizgāja uz virtuvi, viņš dzirdēja, kā atveras logs un noklikšķ šķiltavas. Viņš ļoti centās aizmigt, pirms viņa atgriežas, ļaut, lai apziņu aizskalo reibums, bet domas turpināja turēt.

Pamosties bija grūti, rīts smagi spiedās virsū kā kaunpilns noslēpums, Laura bija savilkusi segu uz savu pusi, un pirmā lekcija jau gandrīz sākusies.

– Laura, mums jāskrien. Mēs atkal kavējam.

Viņš sēdēja viņai blakus uz gultas malas, jau gandrīz apģērbies, un nedroši saspieda Lauras plecu, it kā nakts viņus abus būtu padarījusi trauslus.

– Es laikam iešu prom no skolas.

Viņa pārvilka pār galvu segu, un viņš nesaprata, vai viņa to domā nopietni, tomēr uz lekcijām aizgāja viens. Lauru izlaidīs dzīvokļa biedri.

*

Kāds bija apsēdies viņa vietā, un vienīgais tukšais sols bija aiz Daniela. Sengrieķu varoņu vārdi jaucās ar pagājušo nakti, viņš gribēja to izkasīt no sevis ar nagiem – katru vārdu un kustību, Lauras e-pastu, lūpas un krūtis. Tikt atpakaļ tajā drošajā vietā uz palodzes, kur viņa dejo metra attālumā, viņpus robežas, kur sarunas un draudzība saduļķojas ar citām ilgām un bailēm, kur jāatbild uz jautājumu, kāpēc viņš vēlas paturēt šo distanci. Lekcija bija beigusies.

– Tu izskaties šausmīgi, še, es otru negribu.

Daniels bija pagriezies pret viņu un pastieptā rokā turēja pustukšu dubultā snikera iepakojumu.

– Paldies.

Viņš apmulsis pasniedzās pretī, un viņu pirksti uz brīdi saskārās neveiklā kustībā, viņējie drebēja.

– Es nokāpšu lejā uzpīpēt un mēģināt pamosties.

Viņš sēdēja pagalmā uz betona apmales, blakus nolicis kūpošu automāta kafiju. Pirmais malks bija apsvilinājis mēles galu nejutīgu, un viņš to trina pret priekšzobiem. Otrā pusē papīra glāzei neviens nesēdēja, debesis bija zemas un pelēkas, it kā aizmūrētas ar silikāta ķieģeļiem. Viņš izvilka no kabatas atvērto snikera iepakojumu un nokodās, ķēpīgais pildījums salipa starp zobiem, bet apdedzinātā mēle drusku maskēja garšu. Kabatā ievibrējās telefons, tas bija vēl viens e-pasts no Lauras, virsraksts – "Re: zirdziņvīns".

es esmu ok arī būt draugos ar tevi, bet nepis man prātu, vienkārši pasaki

Viņš nolika telefonu otrpus kafijas krūzei kā iedzīts strupceļā, atdūries pats pret sevi. Atceļā uz kabinetu viņš izmeta snikeru miskastē.

*

Mājās neviena nebija, viņš apgūlās savandītajā gultā un atvēra datoru. Viņš nebija izdomājis, ko atbildēt Laurai, un baidījās to darīt, feisbukā pie zvana ikonas spīdēja sarkans vieninieks – tas bija ielūgums no Daniela uz praidu nākamajā vasarā. Viņš bija to redzējis pa televizoru, skatījies ziņu sižetus par pediņu gājienu, kā to sauca tēvs, bet nekad nebija iedomājies, ka pats varētu tajā piedalīties, ka tas varētu notikt tepat. Viņš atvēra sarakstu ar tiem, kas atzīmējuši "going", vairāki simti cilvēku, un ritināja lejup, skatoties uz profiliem un meklējot pazīstamus vārdus – tādu nebija daudz, bet tur bija Laura, dažas bildes ierāmēja varavīksnes karogs. Viņš tās atvēra un skatījās uz krāsainiem kadriem no nezināmiem klubiem, puskailiem selfijiem pie jūras. Ja viņš nospiestu "going", citi to redzētu savā laika līnijā un zinātu. Tāpēc viņš atvēra šodienas prezentāciju, ko bija palaidis garām, un skatījās uz marmorbaltajiem, gludajiem varoņu torsiem ar izspīlētiem krūšu muskuļiem, sasprindzinātām vēdera presēm un Lāokoonta stilbiem cieši apvītām čūskām. Jau kopš bērnības viņam bija paticis lasīt sengrieķu mītus un pusaudža gados arī pētīt šīs skulptūras, viņš bija iztēlojies, ka arī pats reiz būs tikpat iekārojams un spēcīgs, tikpat skūpstāmām lūpām un stiegrotiem muskuļiem, izlēmīgu prātu un drosmīgu raksturu, kas ļaus viņam iegūt to, ko vēlas, būt līdzīgam, būt tādam kā viņi, būt kopā ar viņiem. Viņš piecēlās un aizgāja uz vannas istabu, izģērbās un ļāva, lai karstais ūdens skalojas pār paģirās sasvīdušo miesu, satvēra saujā un braucīja savu cieto locekli, ar otru roku atspiedies pret sienu, un tad beidza. Sīkas straumītes kaunīgi aizskaloja notekā pienainās šķieznas.

*

Bija pirmā siltā diena, un viņš gāja pa pilsētu ar atvērtu jaku. Viņš sen nebija bijis uz šīs ielas un nekad – pavasarī, šajā gaismā viss izskatījās kaut kā citādi, varbūt plašāk un brīvāk, un daudzsološāk. Ārā pie bāra uz palodzes sēdēja Laura, un viņai bija aizvērtas acis, mazliet atgāzta galva, seju apspīdēja saule un blakus – kafija. Viņš nebija to gaidījis, kaut gan iedomājās, ka viņa te varētu būt, un tieši tajā brīdī Laura atvēra acis un paskatījās.

– Čau!

Viņš pienāca klāt un paslēpa rokas kabatās, cenzdamies nedomāt par to pēdējo reizi, kad abi bija tikušies.

– Es tieši nesen par tevi iedomājos, kad sāka skanēt tā "Bat for Lashes" dziesma, atceries?
– Tā ir laba dziesma.

Un viņš pasmaidīja. Vai tas varēja būt tik viegli?

– Kā tev iet? Es reāli sen neesmu tevi redzējusi, un man īstenībā ļoti pietrūkst mūsu sarunu.

Bet viņam taču arī. Neērtība un trauksme mijās ar siltu atvieglojumu, un viņš nevarēja izlemt, vai atbildēt, ka viņiem noteikti jāsatiekas, un nekad neuzrakstīt, vai apsēsties te, saulē.

– Gribi kafiju? Mēs nupat izcepām šokolādes kūku.

Un tad viņš to beidzot pateica, atzinās, izlaida vārdus no aizsprosta.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!