Recenzija
24.09.2015

Rakstīt, lai izstāstītu

Komentē
1
Saglabā

Ražīgais latviešu autors Arnolds Auziņš visa mūža garumā ar Krišjāņa Barona cienīgu vērienu vācis amizantus atgadījumus, kas piemeklējuši latviešu rakstniekus. Šī ir anekdošu krājuma astotā grāmata, kurā sastādītāja Gunta Bereļa vadībā apkopota spožāko stāstu izlase, ieskatoties vairāk nekā simt gadu ilgā latviešu literatūras vēstures periodā. Atšķirībā no Riharda Bargā, kurš jau īsprozas cikla "Tenkas" nosaukumā atsakās no pretenzijām uz atspoguļoto notikumu absolūtu piesaisti īstenībai, Arnolda Auziņa anekdotes priekšvārdā pieteiktas kā autora paša pieredzēti vai atmiņu stāstos lasīti notikumi. Tomēr jāatceras, ka arī jebkurām atmiņām ir selektīvs raksturs un tās ir pakļautas stāstītāja godprātībai, iztēlei un interpretācijai.

Noteikti jāuzteic grāmatas vāciņš, uz kura autoram nav pietrūcis pašapziņas uzlikt pašam sevi. Attēlā viņš, plaši smaidot, piesēdis uz soliņa pie milzu izmēra šaha laukuma, rokā koķeti turot melno zirgu. Šķiet, tas ir mēģinājums norādīt, ka autors gluži kā pats Dievs grāmatā spēlēsies ar latviešu literatūras klasikas figūrām, nebaidoties izdarīt arī lasītājam pilnīgi negaidītus gājienus. Nosaukumā tiek izteikts apgalvojums "Arī rakstnieks ir cilvēks", kas liek domāt, ka grāmata būs mēģinājums atspēkot šaubas, kuras līdz tam par šo jautājumu valdījušas sabiedrībā. Ja ar vārdu "cilvēks" jāsaprot tendence būt spējīgam uz rīcību, kas neatbilst loģikas, lietišķās etiķetes vai emocionālā līdzsvara paraugstundai, tad taču tieši rakstnieki varētu tikt uzskatīti par cilvēces evolūcijas augstāko punktu. Nav šaubu, ka kuriozi gadījumi, kuru pamatā ir netradicionālas attiecības ne tikai ar dzīves praktisko pusi, bet arī jūtu vētrām un dziņām, rakstniekiem piestāv jo īpaši. Tāpēc jau izrādē "Raiņa sapņi" Aspazija (arī, protams, rakstniece, bet pāri visam tomēr – sieviete) savam mīļotajam mātišķi norāda, ka viņš pat šalli ap kaklu nav spējīgs normāli uzlikt. Nesen man kāds pazīstams rakstnieks nejauši iztīrīja zobus ar zābaksmēru. Vēl kāds cits, neko ļaunu nedomādams, palūdza medmāsu atnest vīna glāzi, lai varētu jēgpilnāk kliedēt slimnīcā pavadīto laiku. Zinu arī rakstnieku, kurš visu mūžu kafijas krūzītē vispirms ielējis pienu, vienmēr brīnoties, kāpēc tā sanāk tik negaršīga un biezumi peld pa virsu. Tādi nu reiz ir tie mesli par potenciālu dzīves beigās tikt pie pieminekļa.

Guntis Berelis gan grāmatas priekšvārdā norāda, ka literatūrpētnieki, kinematogrāfi un citi nešķīsteņi ir naski pielikuši roku, lai radītu mītu par literatūras vēsturi tikai kā sastingušu pieminekļu parku. Padomju Savienības laikā tiešām neklājās runāt par tautas dižgariem kā dzīvām būtnēm, kas spētu nolaisties līdz kaut kam tik zemiskam kā būšana par cilvēku, nemaz nerunājot par tādām netiklībām kā laulātā drauga krāpšana, alkohola patērēšana vai nepiedienīgu vārdu lietošana. Tāpēc arī mums par savu rakstnieku privāto dzīvi patiešām zināms salīdzinoši maz, tomēr pasaules literatūra piedāvā veselu klāstu biogrāfisku darbu, kas drosmīgi iezīmē, cik lielā mērā rakstnieki ir tiesīgi saukties par cilvēkiem. Piemēram, tādus autorus kā Andrē Moruā ("Bairons. Dzejnieka vētrainā dzīve") vai Viljams S. Kārters ("Iemīlējies Prusts") pilnīgi noteikti nevarētu vainot par maldinošās tēlniecības tehnikas pielietošanu literatūras vēstures personību atveidošanā.

Grupa "Manta" dziesmā "Jāsmejas kopā" uzdod sakrālu jautājumu: "Kāpēc vieni prot izstāstīt anekdoti, bet sievietes parasti nemāk?" Atļaušos jautājumā izteiktajam apgalvojumam tomēr nepiekrist. Neskaitot ambīcijas obligāti noslēgties ar smieklīgām beigām, anekdote ne ar ko neatšķiras no jebkura cita stāsta. Piemēram, ja pavirši iemetam aci notikumos mūsdienu latviešu literatūrā, nākas secināt, ka prozas žanrā joprojām dominē sievietes. Arī personīgā pieredze neliecina, ka sievietēm piemistu netikums sevišķi sliktāk izstāstīt anekdoti, drīzāk – ar šo žanru, vismaz jauniešu vidū, vispār neviens vairs īsti neaizraujas. Ja draugu kompānijā kāds pēkšņi ierosinātu izstāstīt anekdoti, tad drīzāk riskētu sagaidīt skumju nopūtu, nevis sajūsmas pilnus izsaucienus. Tas būtu gandrīz tikpat negaidīti kā pēc pirmā aliņa aicināt visus kopā uzdziedāt "Pie dzintara jūras" vai "Zilo lakatiņu". Atgādinājumi par to, ka anekdotes vispār vēl eksistē, atrodami vien glancētajos ikmēneša laikrakstos vai vecā kaluma viesībās. Interesanti, vai tas tādēļ, ka cilvēku dzīves ir kļuvušas aizraujošākas, vai arī anekdotes aizstājušas citas šī žanra formas – piemēram, stand-up komēdija un ņirdzīgie "Youtube" video.

Stāsta veidošana vispār ir īpaša māksla, ko līdz pieklājīgam dārgakmenim izdevies noslīpēt vien retajam. Protot pielietot īstās intonācijas, ieskicēt detaļas un salikt pareizos uzsvarus, var brīnišķīgi izstāstīt pat ļoti garlaicīgu atgadījumu. Tāpat kā neprasmīgs stāstītājs mācēs sačakarēt izcilu materiālu. Tāpēc tādiem izteikumiem kā "runāšana sudrabs, klusēšana – zelts" īstā vieta būtu aforismu mēslainē, jo, tikai runājot, cilvēks var iemācīties prasmi skaisti izstāstīt stāstu. Tikpat svarīgi ir spēt atrast stāstam īsto kontekstu un ieskicēt personāžus. Piemēram, iedomāsimies, ka es, nejauši satiekot kādu paziņu, sarunu uzsāktu ar stāstu: "Šodien mani uz ielas uzrunāja kāds vīrietis, prasot ceļu uz bibliotēku." Tomēr daudz labāk izklausītos, ja es neslēptu no sarunu biedra visas stāsta detaļas, gādīgi ieskicējot, kāds tieši bija šis vīrietis: "Šodien mani uz ielas uzrunāja kāds vīrietis krievu armijas formastērpā ar urbi rokās un prasīja ceļu uz bibliotēku." Un vislabāk šis stāsts izklausītos, ja tā būtu atbilde uz sarunu biedra dalīšanos pieredzē par to, ka viņam tikko uz Tērbatas ielas kāds kungs piedāvājis divas vilinošas izvēles iespējas – iedot 30 centu vai cigareti. Kāpēc es to stāstu? Jo grāmatas "Arī rakstnieks ir cilvēks" anekdotes ir grūti uztvert, nezinot neko daudz par stāsta varoni – rakstnieku – kā personību. Bez šādām zināšanām viņi kļūst par cilvēkiem X un Y, kuri nokļuvuši kopumā visai garlaicīgās situācijās. Iztrūkstot kontekstam, pēc visu stāstu izlasīšanas attopies, ka neatceries pilnīgi nevienu no tiem. Anekdotes uzrakstītas īsi, aprauti, pieņemot, ka lasītājs, esot apveltīts ar bagātīgu iztēli un latviešu literatūras vēstures zināšanām, pats ar pārējo tiks galā. Daži stāsti liek apšaubīt solījumus par satura atbilstību reāliem notikumiem – piemēram, tieši tādu stāstu, kas grāmatā norisinās ar Regīnu Ezeru, taksometra šoferi un viņas nograuztajiem nagiem, biju jau iepriekš dzirdējusi ar rakstnieci Noru Ikstenu galvenajā lomā. Liela daļa anekdošu, kas izpelnījušās godu iekļūt šajā grāmatā kā "spožākās", liek ar šausmām iedomāties par tām, kas palika aiz svītras.

Tomēr ir arī divas labas lietas. Pirmkārt, lasīšanas gaitā var mācīties iecietību, jo beigu beigās kvalitātes latiņa nolaista tik zemu, ka dažas anekdotes pat sāk likties asprātīgas. Otrkārt, grāmata ir labs ieskats latviešu literatūras vēsturē, sniedzot zināšanas par to, kas un ar ko kopā dzēruši, kuros laikrakstos strādājuši un kuri ir viņu zināmākie darbi. Tā ka grāmatas apakšvirsraksts "Mazā literatūras vēsture", ja vien noņem teikuma beigu vārdu "anekdotēs", tiešām atbilst patiesībai. Vismaz prieks par to, ka grāmata, kā liecina informācija uz aizmugurējā vāka, patikusi tās sastādītājam.

Īsam ieskatam piedāvāju divas anekdotes no grāmatas: vienu sliktu un otru – mazāk sliktu.

"Savus pirmos dzejoļus Pēteris Sils paraksta ar īsto uzvārdu – Pijols.
Jānis Grots 1945. gadā viņu izzobo:
– Kāpēc tu neparaksties – Vijole?
Savukārt Aleksandrs Čaks iesaka:
– Iespaidīgāk izklausītos – Pēteris Kontrabass..."

"Egilam Plaudim apzagts dzīvoklis. Lai remdētu skumjas, viņš sacer dzejoli itāļu valodā.
– To taču neviens nesapratīs!
– Rakstīju pats sev. It kā ielaušanās būtu notikusi Dženovā. Uzreiz kļuva vieglāk."

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!