Mudinājumi aizmirst politiķu iepriekš teikto (arī darīto?) ne tikai veicina politiķu bezatbildību, bet ir kaitīgi arī vēstures izpratnei sabiedrībā.
Var teikt, ka Evikas Siliņas jaunizveidotā koalīcija un valdība ir jau parādījusi savu atšķirīgumu no iepriekšējām. Neatceros, kad vēl tik bieži būtu dažādās variācijās skanējis aicinājums neņemt vērā pagātni. Savdabīgs simbols te ir jaunais klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis (ZZS). Kad viņam jautāja par Meļņu ģimenes uzņēmuma savulaik nepamatoti saņemto kompensāciju par plūdos it kā bojāgājušiem sējumiem, Melnis atbildēja: "Ko es tur varu komentēt? Tas bija piecus gadus atpakaļ. Kā bijis, bijis!" "Likt mierā pagātni" aicina arī jaunais zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS). Būtiski, ka faktiski šādai pozīcijai piekrīt arī koalīcijas partneri un premjere. Kad izrādījās, ka jaunievēlētā Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) vēl samērā nesen (pirms pēdējām parlamenta vēlēšanām) par Aivaru Lembergu izteikusies vēl krāšņāk nekā par spīkeru nekļuvušais Gunārs Kūtris (ZZS), Siliņa mierināja, ka tā esot bijusi tikai "pirmsvēlēšanu retorika". Tāpat jāpiemin, ka skaidroties par savu pagātni bija spiests arī aizsardzības ministrs Andris Sprūds ("Progresīvie").
Te, protams, var teikt, ka mēs saskaramies ar tradicionālu politisko praksi – atliek atcerēties politiķu priekšvēlēšanu solījumus un to (ne)atbilstību realitātei vēlāk. Tomēr ir svarīga nianse. Solījumu neizpildes gadījumā politiķi parasti vismaz cenšas atrast argumentus, kādēļ tā noticis, kas traucējis, nevis brutāli aprauj jautājumu, paziņojot, ka šos solījumus vispār nav vērts atgādināt un apspriest. Aicinājumi "likt mierā pagātni" nav un nevar būt specifiska politiķu "iekšējā darīšana" vēl kāda iemesla dēļ. Lai cik daudzi no mums apgalvotu, ka par politiku neinteresējas un vispār izturas pret to noraidoši, politiķu uzvedība likumsakarīgi var būt savdabīgs alibi mums visiem. Ja politiķi taisnojas, ka viņu iepriekš teiktais "neskaitās", ar ko mēs, pārējie, kā saka, esam sliktāki?
Tomēr es gribētu tēmu "vai atcerēties – ko atcerēties?" paplašināt vēl vairāk, jo tā nav reducējama tikai uz "slikto varu" un apgalvojumu, ka atcerēties pagātni a priori ir labi un pareizi.
Proti, viedoklis, ka "cilāt pagātni" bieži nav vēlams, nav tikai deputātu un ministru viedoklis. Atcerēsimies visnotaļ karstās diskusijas pirms dažiem gadiem t.s. čekas maisu atvēršanas kontekstā. Bija un joprojām ir muļķīgi iedomāties, ka pret atvēršanu iebilda tikai tie, kuriem, tā teikt, ir, ko slēpt. Domāju, ka daļa no oponentiem bija un ir patiesi pārliecināti, ka maisu atvēršana neko nedeva okupācijas režīma atstāšanai aiz muguras (kā agrāk izteicās) vienreiz un par visām reizēm. Var arī atgādināt, ka Eiropā gan pēc Pirmā, gan Otrā pasaules kara bija diskusijas par to, ko darīt ar konkrētiem sagrautajiem arhitektūras pieminekļiem (Reimsā, Londonā, Berlīnē, Hamburgā u.c.). Vieni uzskatīja, ka dievnami ir jāatjauno, citi – ka jāatstāj drupas kā atgādinājums [1]. Atjaunošanas piekritēji bija pārliecināti, ka drupas tikai un vienīgi raisīs sāpīgas atmiņas.
Visvieglāk būtu izlīdzēties ar vienlīdz nekonkrētu un pareizu secinājumu, ka perfektas receptes nav. Ja domājam par pēdējo mēnešu laikā diemžēl atkal uzliesmojušo konfliktu starp armēņiem un azerbaidžāņiem, to var interpretēt kā pierādījumu tam, cik slikti ir, ja pagātni neliek mierā. Tikpat labi var teikt, ka pagātne turpina ietekmēt šodienu tieši tāpēc, ka tā nav pienācīgi izrunāta un pārdomāta. Šogad aprit divdesmit gadu kopš samita Grieķijas pilsētā Salonikos, kad it kā tika pieņemts lēmums par Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos Balkānu rietumu reģionā. Ja neskaita Horvātijas uzņemšanu, nekas daudz no plānotā visu šo gadu laikā nav noticis, un ir viedoklis, ka iemesls daļēji ir saistīts ar reģiona valstu (Serbija, Kosova, Bosnija un Hercegovina) kavēšanos pagātnes aizvainojumos un konfliktos. Tomēr atkal – tikpat labi var izteikt hipotēzi, ka mēģinājumi pagātni paslaucīt zem tepiķa neko nav devuši.
Ērtāk būtu teikt, ka šādos jautājumos nav vienas pareizās atbildes, tomēr es piedāvāšu divus argumentus par labu tam, kādēļ neder "kas bijis – bijis". Turklāt pirmais arguments zināmā mērā pat norāda uz izdevīgumu, kādu gūtu tie, kuri skaidroties par pagātni nevēlas.
Ņemot vērā, ka pagātnes aizmiršana nav tikai politiķu lauciņš, minēšu savu šomēnes publicēto tekstu "Satori", kurā paudu apjukumu par to, ka viens un tas pats cilvēks – arhitekts Ernests Štālbergs – ir aprūpējis gan Brīvības, gan Ļeņina pieminekļus. Vēsturnieks Toms Zariņš vērsa manu uzmanību uz to, ka šovasar par šo arhitektu Latvijas Mākslas akadēmijā aizstāvēts promocijas darbs. Izlasīju. Nevarētu teikt, ka pēc pārsimts lappusēm Štālberga attiecības ar varu (piemēram, ar boļševikiem 1919.–1922.) man kļuva simpātiskākas, bet laika veltīšana tam, lai iepazītos ar Karīnas Horstas pētījumu nu vismaz ļauj man zināt tādus Štālberga nopelnus kā līdzdalība Vecrīgas pasargāšanā no okupācijas režīma centieniem to sacūkot pēc Otrā pasaules kara. Ar autores starpniecību esmu simboliski parunājies ar Štālbergu par viņam droši vien nepatīkamām tēmām. Domāju, ka arī Latvijas jaunlaiku politikā ir cilvēki, kuriem pašiem nāktu par labu, ja viņi gribētu un spētu paskaidrot, kāpēc viņi konkrētajā vēstures situācijā rīkojušies vai izteikušies tieši tā un ne citādi. Ja tiek deklarēts, ka pagātni nevajag cilāt, tad necilātajā pagātnē, iespējams, paliek arī tā cilvēku rīcība, kas viņiem runā par labu.
Otrs arguments ir tāds, ka nostāja "kas bijis – bijis" faktiski padara pagātni par manipulācijas rīku. Piemēram, politiķi "Apvienotajā sarakstā" un Nacionālajā apvienībā, kuriem pirms četriem gadiem Aivara Lemberga ietekme nebija problēma, nu kaismīgi pārmet citiem politiķiem pielaidīgumu pret šo personāžu, jo, redziet, kopš 2022. gada 24. februāra viss esot mainījies. Savukārt tie, kuriem pārmet, īgni atgaiņājas žanrā "tā ir pagātne, kāpēc par to jārunā", nevis jaunizceptajiem oligarhu nīdējiem atgādina, ka vispār Krievijas agresija pret Ukrainu sākās 2014. gadā un Lembergs bija Lembergs arī pirms pieciem, septiņiem un desmit gadiem. Ja politiķis atsakās runāt par savu pagātni, tad viņš tikai dod iespēju oponentam, kurš nereti pats nav mazāks, atvainojiet, sūdabrālis.
Vienu, manuprāt, nepieciešamu refleksiju par pagātni – par attiecībām ar okupācijas režīmu – mēs jau "paslaucījām zem tepiķa" (es nerunāju par vēsturnieku un rakstnieku paveikto). "Tas bija sen." Sen, vai nesen, bet tā rezultātā 21. gadsimta Latvija pārmantojusi uzvedības modeļus no okupācijas perioda – pielāgošanos konjunktūrai, attaisnojumu meklēšanu, cinismu. Izsakoties mazliet saasināti – jo nevienam nekas nebija jāpaskaidro par atrašanos okupācijas režīma nomenklatūrā vai tās apkalpošanu. Lai gan paskaidrošana un uzklausīšana nenozīmē nedz tiesāšanu, nedz piedošanu. Ja redzam, ka par aizmirstamu pagātni tiek pasludināti būtībā dažus gadus veci notikumi, tad ir pamats jautāt: ja vēji mainīsies, vai mūsu politiķu šobrīd brašā ģeopolitiskā retorika arī kļūs par "kas bijis, bijis"?
Mēģinājums paslēpties no atbildības un nepieciešamības skaidrot savu pagātni, aizsedzoties ar izteikumiem "tāda tolaik bija situācija", neder. Taisnība bija rakstniekam Arturam Kesleram ar lieliem nopelniem totalitārisma kritikā: "Realitāte ir cilvēks. Cilvēce – tā ir abstrakcija." [2]
[1] O’Reilly, Gerry (Ed.). Places of Memory and Legacies in an Age of Insecurities and Globalization. Springer, 2021, 355. lpp.
[2] Goldsmith, Zachary R. Fanaticism : A Political Philosophical History. University of Pennsylvania Press, 2022, 163. lpp.
2