Pirmie kritušie valdības tapšanas procesā

Tas, ka sabiedrība aktīvi iesaistās iespējamo ministru vērtēšanā, ir labi. Tas turklāt ir noderīgi, lai pārdomātu, kā nācijas aktīvākā daļa saprot politiku un varu.

Vispirms par Andri Sprūdu ("Progresīvie"). Drīz pēc tam, kad izskanēja versija par viņa iespējamo kļūšanu par aizsardzības ministru, Saeimas deputātam un bijušajam Ārpolitikas institūta vadītājam tika atgādināti viņa 2016. gada izteikumi par Krieviju un Ukrainu. Sprūds 24 stundu laikā formulēja savu skaidrojumu, pašsaprotami apgalvojot, ka pārmetumi par viņa nepietiekami stingro Krievijas nosodījumu nav pamatoti. Man kopumā ir diezgan atturīga attieksme pret Sprūdu – izsakoties saudzīgi, manuprāt, nav veselīgi, ja cilvēks sevi uzskata par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tomēr pārmetumi, ko viņš saņēmis aizvadītajā nedēļā, ir pamats nelielam vingrinājumam loģiskajā domāšanā.

Ja mēs salīdzinātu Latvijas politiķu, pazīstamu uzņēmēju, kultūras ļaužu un citu t.s. viedokļu līderu izteikumus par Krieviju, Krievijas tirgu un "tautu", kā arī par sadarbību ar Krieviju līdz 2022. gadam un to, kā šie cilvēki sāka runāt pēc pērnā gada februāra, vismaz kategoriskuma ziņā atšķirība būtu redzama gandrīz visos gadījumos. Tātad mums ir divi varianti. Pirmais: mēs uzskatām, ka stingrā nostāja visu citu personu gadījumā ir neviltota un par kažoka mešanu uz otru pusi aizdomās jātur ekskluzīvi Andris Sprūds. Otrais: ja šī tēze nepārliecina, ir iemesls ieslīgt nedaudz skumjās pārdomās vai vieglā paranojā – kas nu kuram tuvāks –, vērojot, cik nelokāmi savu nosodījumu Krievijai un atbalstu Ukrainai tagad pauž mūsu pašpasludinātā elite. Kādi ir argumenti par labu ticībai, ka citu pie varas esošo personāžu gadījumā nav notikusi pielāgošanās jaunai situācijai?

Patiesībā tēma ir vēl plašāka – un sarežģītāka. Vai mēs pieļaujam to, ka cilvēks var patiešām mainīt savu viedokli kādā jautājumā? Piemēram, ka Ainārs Šlesers patiešām nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu? Cits piemērs: vai bija tādi pašmāju komunistiskās elites pārstāvji, kuri patiešām mainīja uzskatus par okupācijas režīmu un Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību? Man šķiet, ka te nav iespējams vispārinājums: bija tādi, kuri vienkārši sāka dziedāt citu dziesmu, un droši vien bija tādi, kuri patiesi kardināli mainīja domas. Ir svarīgi uzsvērt, ka šis nav retorisks, abstrakts jautājums, jo runa ir par uzticēšanos. Vai neuzticēšanos.

Par vēsturi lasītais mani vedina domāt, ka varianti varēja un var būt ļoti dažādi. Nesen iznākušajā monogrāfijā "Dziesmu svētkiem – 150" ir divas brīnišķīgas epizodes. Pirmā: "Par 12,5 metrus augstās [Ļeņina] bronzas figūras izvietošanu pilsētvidē rūpējās arhitekts Ernests Štālbergs, kurš bija veidojis arī Brīvības pieminekļa arhitektonisko risinājumu." Es īsti nesaprotu, kā viens un tas pats cilvēks var tikt aicināts – un piekrist! – darīt tik kardināli atšķirīgas lietas. Bet varbūt es kaut ko nesaprotu, raugoties no savas 1970. gadā dzimušā cilvēka perspektīvas. Otrā: 1950. gada 14. martā tolaik jaunais Cēsu rajona Dziesmu svētku koru diriģentu konsultants Imants Kokars laikrakstā "Cēsu Stars" sūdzas par atsaucības trūkumu: "Liekas, ka Straupē ļaudis nedzird un neredz, kas notiek tuvākajā apkārtnē, visā padomju Latvijā." Vispār šāda izrunāšanās gadu pēc 1949. gada 25. marta masveida deportācijām ir vai nu pretīga liekulība, vai pilnīga stulbuma paraugs. Vai Kokara jaunības izteikumi liek apšaubīt viņa vēlāko patriotismu? Es nezinu, jo viņu nepazinu un neesmu padziļināti interesējies.

Un te mēs nonākam pie tā, kas izvērtējumā "patiešām tā domā – tikai izliekas" ir vissarežģītākais. Izsvērtam vērtējumam ir nepieciešams ilgāks laiks, kura parasti nav – mēs gribam izdarīt spriedumu šeit un tagad.

Atgriežoties pie Sprūda: es viņam uzticos (vai neuzticos) tikpat lielā mērā, kā uzticos (vai neuzticos) nevainojami runājošajam Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, kurš vairāk nekā desmit gadu garumā (1997–2008) bija valsts sekretārs, tātad augstākais ierēdnis, Aizsardzības ministrijā. Nepiekritīšu, ja teiksiet, ka tolaik šajā "saimniecībā" nebija skandālu, bet tā ir cita tēma.

Un nu par kultūras ministru. Ja pareizi saprotu, te iebildumi dalās divās daļās, kuras gan var pārklāties. Ir daļa mediju, kuri iebilst pret mediju politikas nodošanu ZZS gādīgajās rociņās. Un ir radošo profesiju ļaudis, kurus īpaši nokaitināja runas, ka par nākamo kultūras ministru varētu kļūt ZZS deputāts, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Kūtris gan steidza publiski paziņot, ka uz šo amatu nemaz nepretendējot, un šķiet, ka viņš runā taisnību – cik noprotu, gaišā doma par viņa virzīšanu kultūras ministra postenim radās partijas biedriem. Šūmēšanās par Kūtra kandidatūru bija tik liela, ka gadījumā, ja ZZS patiesais kandidāts būtu (un tāda bija sākotnējā versija) mākslas zinātnieks un, starp citu, pusgadu arī kultūras ministrs Andra Šķēles valdībā Ojārs Spārītis, publikā būtu dzirdama atvieglojuma nopūta. Ja Spārītis kļūtu par ministru, viņš saņemtu zināmu uzticības kredītu tāpēc vien, ka nav Kūtris – pat neraugoties uz to, ka Spārītis, būdams Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, 2018. gada pavasarī devās uz Maskavu un žurnālistiem stāstīja: "Zinātniskā sadarbība ir jāatbrīvo no politiskā uzslāņojuma, un pēc tam, kad iestāsies sabiedrībā atkal normāla vēlēšanās liberalizēt attiecības [ar Putina Krieviju – M.Z.], tad pa zinātnes taciņu atradīs atkal partneri ceļu viens pie otra." Neviens nenoliegs, ka Spārītis daudz devis Latvijas kultūras vēstures izpētē, tomēr domāju, ka, redzot pārmetumus Sprūdam, viņš noteikti aizdomājās par to, kādus komentārus saņemtu pats. Tiesa, tādā gadījumā mūsu sabiedrība atkal demonstrētu zināmu nekonsekvenci. Proti, bija mūziķi, kuri līdz pat 2022. gada februārim braši pelnīja Krievijā, un viņiem, kā saka, par to nekas nebija un nav, savukārt pret varas pārstāvjiem (jo zinātnes funkcionāri arī ir vara) mēs esam prasīgāki. Es te loģiku neredzu. Propagandas nolūkiem vienlīdz labi der gan mākslinieka koncerts, gan amatpersonas vizīte.

Kopumā ir labi saprotamas kultūras jomā strādājošo dusmas par to, ka nozares politiskajai vadībai tiktu virzīts citā sfērā ilgstoši strādājis cilvēks. Kā neveiksmīgs piemērs šajā ziņā tika piesaukta kultūras ministre (2011–2013) Žanete Jaunzeme- Grende, kura uz šo posteni pārcēlās no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras. Ž.J.G. uz to reaģēja ar komentāru, kurā kontekstā ar jautājumu par kultūras ministra funkcijām izceļamas divas tēzes. Bijusī ministre uzskata par nepieciešamu atgādināt savu cīņu ar kādu lielas kultūras iestādes vadītāju, kurš "iespējams, lieto un izplata kokaīnu". Lai gan man personīgi ir liberāļiem neraksturīgi naidīga attieksme pret narkotikām, tomēr jāsaka – ministram nav jārūpējas par jomā strādājošo saviesīgo un privāto dzīvi, viņu kaitīgajiem paradumiem utt. Šo bijušās ministres izteikumu mēs varētu norakstīt uz viņas specifisko pieredzi pilnvaru laikā. Interesantāka ir Ž.J.G. tēze, ka nākamajam kultūras ministram jābūt "tādam, kurš šobrīd spēj nozarei piesaistīt vismaz papildu 200 miljonus eiro Rīgas koncertzāles, laikmetīgās mākslas muzeja un Nacionālā teātra piebūves būvniecībai". Izklausās patīkami konkrēti un ambiciozi, bet vai kultūras publiskais finansējums ir tērējams cilvēkiem un viņu izlolotajiem projektiem (maziem, vidēji lieliem, lokāliem) vai ēkām? Es piekrītu, ka infrastruktūra ir vajadzīga, tomēr – kādas ir prioritātes? Vai, formulējot samiernieciskāk, – kāds ir kompromiss? Tas ir jautājums, uz kuru būs jāatbild nākamajam kultūras ministram (-ei) neatkarīgi no uzvārda un partijas piederības.

[1] Dūmiņa-Kroja, Ilze. Zem svešiem karogiem. Latvijas X–XIX Dziesmu svētki / Dziesmu svētkiem – 150. LU LFMI, 2023, 162. lpp.

[2] Ezeriete, Ieva. Dziesmu svētki mainīgajos politiskajos un varas apstākļos / Dziesmu svētkiem – 150. LU LFMI, 2023, 142.–143. lpp.