Piezīmes kupejā

Jāņa Raiņa dienas Kirovā un Kirovas apgabalā no 25. līdz 27. maijam

"I[niņa] atkal pamudināja rakstīt dienasgrāmatu. Esmu to tik bieži mēģinājis. Фойницкий domā, ka to darot tikai eksaltēti ļaudis depresijas laikā. Depresijas periodi bija tik bieži – vai tad es neesmu diezgan eksaltēts? Jeb vai viņam nav taisnība? Vismaz es gribu tagad ar dienasgrāmatām kaut ko sasniegt, kas mani izrautu no eksaltācijas, t. i., no nervozas izklaidības. Jābūt kādam mehāniskam līdzeklim gribas audzināšanai, visi citi nodomi, kurus es gribēju ar to saistīt, vai arī kuri paši rodas, ir man pagaidām maz svarīgi, taču es jau zinu, arī šī rakstīšana izkopsies, ja vien priekšlaicīgi neapsīks. Bet tam tā nebūt. Un šeit pirmais audzināšanas uzdevums – šī rakstīšana jāturpina vismaz vienu mēnesi. Es ticu, tas ies."

Rainis dienasgrāmatā, 1898. gada 12. martā

1.

Mūsu dzelzceļi ir kādreiz Krievijas impērijā dzimis un cauri visiem padomju laikiem izklabinājis iekārtojums. Un ar to mums jāsamierinās vēl tagad – pat 21. gadsimtā. Vēl arvien tā ir drīzāk 19. gadsimtam piederīga pasaule, kurā brauc vilcieni, kuru maksimālais ātrums nepārsniedz 70 kilometrus stundā, ik pēc noteikta verstu skaita aiz loga pazib pēc tipveida projekta būvētās sliežu ceļu uzraugu mājeles, un citi transportlīdzekļi dzelzceļu šķērso pa zvaniņus zvanošām un vēl arvien dzīvu cilvēku pieskatītām pārbrauktuvēm. Ekonomisku apsvērumu dēļ daudzas no šīm dzelzceļa līnijām pie mums nu jau ir vienkārši slēgtas – arī tā no Rīgas uz Pitalovu, pa kuru kursējošo vilcienu vēl pat 20. gadsimta 80. gados vilka melni nokvēpusi tvaika lokomotīve ar sarkani spieķotiem riteņiem, droši vien līdzīga tām, kas pa šo pašu ceļu vilka vagonus uz Abreni. Kā toreiz paskaidroja kāds Silciema smilšainajā stacijā sastapts dzelzceļnieks – šīs līnijas sliežu ceļa uzbērums esot tik nedrošs, ka nemaz neizturētu moderno dīzeļlokomotīvju svaru.

Un tomēr, ticiet man, dzelzceļš ir viens no patīkamākajiem un izdevīgākajiem pārvietošanās veidiem. Austrumu partnerības samita laikā tika ziņots, ka ceļotājiem lidostā jāierodas vismaz 3 stundas pirms gaidāmā lidojuma. Skaidrs, ka ikvienam austrumu partnerim ir nospļauties, ka tās ir 3 stundas no katra itin mirstīgā pasažiera dzīves. Un līdz šīm 3 zemē nosviestajām stundām jau vēl ir arī jānokļūst, ja vien nedzīvojat Mārupes kūdras purvos, tieši blakus lidostas žogam. Vilciens ir pavisam cita lieta. Tu aizstaigā līdz stacijai pašā pilsētas centrā, iekāp savā vagonā, bet pēc noteikta laika, reizēm pat pēc guļamvagonā pārlaistas nakts, attopies citā valstī, jau pavisam citas pilsētas centrā. Nekādas vajadzības gaidīt bagāžu, bieži vien arī meklēt taksi vai izprast vietējā sabiedriskā transporta shēmu. Lai gan, protams, arī te mēdz būt savi trūkumi – teiksim, pusotru stundu pusnomods uz robežas, kamēr divu valstu robežsargi, muitnieki un suņi pārbauda vai apošņā ikvienu pasažieri un kupeju.

Gan šo apsvērumu, gan, iespējams, tāpēc, ka bērnībā un pusaudža gados pa dzelzceļu pārvietojos diezgan daudz, bet Līgatnes papīrfabrikas mazbānīši man vēl vienmēr ir kas līdzīgs Prusta atmiņā neizdzēšami ierakstītām Madlēnām, vilcienu vagonos allaž kāpju ar patiku un krietni vien lielākām cerībām uz romantiskiem piedzīvojumiem vai kaut jelkādu pieredzi, nekā dodoties uz lidostu. Un varbūt tāpēc, pat sekojot ziņām par kārtējo neveiksmi jaunu pasažieru vilcienu vagonu iegādē, es izjūtu gan skaudību pret igauņiem vai pat krieviem, kas kaut kā pie saviem jaunajiem vilcieniem pamanās tikt, gan arī spēju piedot. Jo, palūk, lai arī mūsu tālajos reisos arvien čunčina, šķiet, vēl Austrumvācijā uzbūvētie vagoni, akmeņogļu krāsniņas tos vairs nepiedūmo un tie vairs nav arī pa pasauli apkārt braukājošas sausās atejas – ja atceraties, vēl nesen, ielūkojoties vilciena tualetes podā, varēja redzēt garām zibošus uzbēruma akmeņus un sliežu gulšņus. Diemžēl ir pazuduši arī metāla glāžturi un tēja glāzēs – kādam tā droši vien ir nozīmīga uzvara pār Krievijas imperiālismu, citam noderīgi metāllūžņi, bet, pēc maniem ieskatiem, ne viens, ne otrs nav jēdzīgākais šī priekšmeta pielietojums.

Vēl interesantāks ir kāds cits ar dzelzceļa satiksmi saistīts pagātnes mantojums, proti – iedalījums šķirās. Kaut kādā grūti izprotamā aklumā šis netaisnības un apspiestības anklāvs dzelzceļu vagonos tika paciests visus padomju gadus, un mierīgie padomju darbaļaudis tika iedalīti tajos, kas visu nakti bija spiesti snauduļot sēdvietu vagonos (reiz, sensenos laikos, tur arī smēķēja), sust atklātajos guļamvagonos jeb "plackartēs" un kupeju vagonos (bet tautas ienaidniekiem, protams, padomju laikā nepienācās nekas mīkstāks par lopu vāģi). Un tad vēl, protams, ir arī restorānvagons.

Šis nošķīrums ir pārceļojis pie mums arī tagad, jau dažādu citu līdztiesību izcīnīšanas laikmetā, un, lai gan jaunu vagonu mums nav, dažādu pasažieru dalīšana ir gājusi izsmalcinātības virzienā – lasīju, ka esot pieejamas arī divvietīgas kupejas, kupejas ar dušu, kā arī dažos vagonos – kupejas vai nu tikai vīriešu, vai sieviešu kārtas pasažieriem. Tā teikt, viendzimuma kupejas, bet restorānvagonā ir pieejams gan lasis, gan Cēzara salāti.

Vēl kopš stingru šķirisko nošķīrumu laikiem viena no šādu iedalījumu pamatfunkcijām bija parūpēties, lai vienas kārtas pasažieriem tiktu aiztaupītas nepatīkamas, neērtas vai mulsinošas satikšanās ar tiem, kas cita gājuma. Nu, piemēram, lai profesoram Preobraženskim vilcienā nebūtu jāsēž līdzās Šarikovam. Tāds vai citāds vagonu iedalījums gan ir saglabājies, taču tā jēga nu jau ir dažādu pakalpojumu un cenu kategoriju piedāvājums, un vienas un tās pašas klases vagonā var sastapties visnegaidītākās cilvēcisko būtņu kombinācijas.

Būdams Krievijā, esmu braucis vienā kupejā ar slepenas militārās rūpnīcas inženieriem, kas visi tādi bezmaz vai klišejiski bārdaini un ģērbušies "hemingvejiskos" džemperos cauru nakti strīdējās par kaut kādas man neizprotamas "figņas" uzbūvi. Esmu braucis nakts vilcienā kopā ar vecīti, kas no Iekškrievijas devās apciemot savu Maskavā mītošo meitu, bet, tikko ienācis kupejā, cēla galdā līdzpaņemtos dzērienus un ēdienus un burtiski pavēlēja to visu arī baudīt (tā nebija vienīgā "kupeju etiķetes" gudrība, ko no tās reizes paturēju prātā).

Šo visu pierakstīju dienasgrāmatā, vienudien no Maskavas nakts vilcienā braukdams uz Kirovu jeb kādreizējo Vjatku, kuras virzienā reiz, kā sev nevēlamus, Krievijas vara bija nosūtījusi gan Hercenu, gan Raini un vēl daudzus citus. No rīta, kad vilciens bija piestājis vienā pēdējām pieturām, uz līdzās stāvoša aprūsējuša ogļu vagona sāna pamanīju uzrakstu, ka tas ir reģistrēts stacijā "Ļevs Tolstojs". Šādi jau kopš 1918. gada saucas tā pati Astapovas stacija, kurā izbeidzās no mājām aizgājušā un spēji saslimušā Tolstoja liktenis. Nez, vai tāds Tolstojs nāves brīdī varēja iedomāties, ko tikai visu reiz neapzīmēs ar viņa vārdu, es vēl paguvu nodomāt, nofotografēt vagonu, bet tūliņ pat par to jau aizmirsu, jo no tualetes atgriezās mūsu kupejas augšējā plauktā gulējusī kaimiņiene.

Kad Maskavas Jaroslavļas stacijā iekāpām, viņa jau bija priekšā. Veikli iekārtojusies savā kaktā, viņa sāka bakstīties pa savu oranžā čauliņā ievietoto aifonu. Viņai varēja būt ap 40, vilcienā brauca kā profesionāle – jo drīz vien no tualetes atgriezās tērpusies treniņtērpā. Gan ne kaut kādā bandītiska paskata panckarā, bet tajā no bezmaz vai kosmiskiem materiāliem gatavotajiem un tikpat kosmiskās krāsās izkrāsotajiem skriešanas tērpiem. Tātad ne vien skaistule, bet arī sportiste. No mūsu piedāvātā baltvīna atteicās, jo rīt tai agri jāceļas un vispār – jābūt "pie ieročiem". Mazums, ko nu tas var nozīmēt, es nospriedu – droši vien kāda juriste vai kas tādā garā. Brokastīs pavadonei viņa zinīgi pasūtināja kapučīno un pirms gulētiešanas somā noglabāja turziņu ar vēl dažiem atlikušiem kruasāniem ar vaniļas pildījumu – tos viņa bija paņēmusi līdzi. Vēl tikai palūdza pieslēgt pie strāvas sava tālruņa lādētāju, uzrāpās guļamplauktā un aizmiga. No rīta pavadone izdalīja plastmasas kārbiņas ar karstu auzu tumi, iznēsāja tēju un kafiju. Piecēlās arī viņa, apēda savus kruasānus, izdzēra kapučīno, visus pārpalikumus – arī kārbiņu ar neaiztikto tumi – ielika maisiņā un aiznesa uz atkritumu konteineru. Ievibrējās viņas tālrunis. Kāds kaut ko gribēja zināt par viņas vienas dienas komandējuma plāniem. Sarunu viņa beidza ātri un asi, tonis bija aptuveni šāds: "Kāpēc gan jūs man zvanāt, ja viss jau iepriekš ir izrunāts, mani plāni ir zināmi un jums ir zināms, kas darāms (nikna nopūta)."

Pēc tam viņa pačabinājās pa savu mugursomu un izgāja. Vilciens apstājās. Es nofotografēju vagonu ar Ļeva Tolstoja vārdu. Tad viņa atgriezās. Pilnā un nevainojami gludā armijas formastērpā ar kamuflāžas apdruku, kājās melni šņorzābaki, sarkana vairodziņa uzšuve uz piedurknes liecināja par piederību sauszemes karaspēka daļām. Pie formastērpa bija ar zelta divgalvaino ērgli rotātais sarkani emaljētais krusts – "Par nopelniem tēvzemes labā". "Pie ieročiem", kā izrādījās, nebija nekāda tēlaina izteiksmes forma. Vilciens apstājās, dāma novēlēja mums visiem labu dienu, un mēs devāmies kur nu kurais. Varbūt kāda no Krievijas olimpiskajām medaļniecēm, varbūt pat šaušanā – es nospriedu. Savdabīgs valstiskuma ideāla iemiesojums.

Juridisko zinātņu kandidāta Ivana Kristoforoviča Pliekšāna lūgumraksts Vjatkas gubernatoram Klingenbergam par pabalsta piešķiršanu saistībā ar "neiespējamību darboties savā profesijā". 1899. gada 19. jūnijs. Kirovas apgabala Valsts arhīvs.

2.

1899. gada 19. jūnijā politiski represētais Rainis jeb "juridisko zinību kandidāts Jānis Kristoforovičs Pliekšāns" rakstīja Vjatkas gubernatoram, viņa augstdzimtībai N. M. Klingenberga kungam (tātad represijas piemērojošās varas pārstāvim) adresētu iesniegumu, kurā lūdza piešķirt materiālu pabalstu saistībā ar "neiespējamību darboties savā profesijā". Viens no viņam piespriestā Slobodskas izsūtījuma nosacījumiem bija liegums darboties savā arodā. Tāpat Rainis lūdza pabalstu savas sievas Elzas Rozenbergas atbraukšanai un iztikšanai. Rainis pabalstu saņēma, taču lūgums par Aspaziju tika noraidīts – varas iestādes paskaidroja, ka pabalsts izsūtīto sievām pienākas vien tad, ja tie var pierādīt savu piederību pie augstākas kārtas, taču Rainis diemžēl izrādījās tikai zemnieks. Krietni labāk veicās Raiņa labajam draugam un svainim Pēterim Stučkam, kura "projekts" "Lūgumraksts par pabalsta piešķiršanu sievai" finansējumu saņēma, jo Pēteris tika atzīts par piederīgu priviliģētākai kārtai. Tā teikt, pātaga un burkāns darbībā.

Tie ir tikai daži no dokumentiem, kas bija aplūkojami Kirovas apgabala Valsts arhīvā iekārtotajā izstādē "Vjatka–Latvija" un kas uz rakstnieku vai kādu nebūt citu radošu jomu darboņu un varas attiecībām mudina paraudzīties no visai neierasta skatpunkta. Bet Kirovas arhīvā ar latviešiem un Latviju saistītu dokumentu ir daudz.

Ar Raini, Aspaziju, arī Pēteri Stučku vai kādu laiku pirms viņiem tur pabijušo Aleksandru Hercenu (viņa vārdā nosaukta Kirovas, agrākās Vjatkas, bibliotēka, jo viņš ir tās dibinātājs) Kirovas apkaimē lepojas bezmaz kā ar savējiem. Nupat notikušajās Raiņa dienās tur ne reizi vien dzirdēju, ka Rainis esot kļuvis par to, kas nu viņš mums ir, tieši Slobodskā. Var jau būt. Itin kā politiskās represijas, piespiedu nosūtīšana uz attāliem valsts apgabaliem, aizliegumi darboties savā profesijā, uzspiests trūkums un depresija, nepārtraukta žandarmērijas uzraudzība, cenzūra un citi pilsonisko brīvību ierobežojumi būtu kāds radošo garu veicinošs eliksīrs.

Tiekoties ar atbraucējiem no Latvijas, zinātāji Kirovā bija gatavi palepoties arī ar tiem latviešiem, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tomēr neatgriezās dzimtenē un 20. gadsimta 20. gados labticīgā apmātībā iesaistījās Vjatkas guberņas lielinieku pārvaldē, – Aleksandrs Spunde, Alfrēds Liepa, Eduards Liepa u.c. Ar piebildi, ka, nu, jā – 30. gados viņus visus tomēr nošāva. Kāds nošāva.

Un tad vēl, protams, visi tie Latvijas PSR rakstnieki, kas viesmīlīgu patvērumu Kirovas apkaimē atrada Otrā pasaules kara laikā, – Jūlijs Vanags, Arvīds Grigulis, Fricis Rokpelnis, Andrejs Upīts un pārējie. Šajā ražīgajā laika periodā, dzīvojot atpūtas namā Kstiņinā, Upīts sarakstīja "Spartaku", "Plaisu mākoņos", arī "Zaļo zemi". Tomēr projektu konkursā par radošajiem braucieniem uz jaunrades namiem frontes aizmugurē šajā uzvaras karā neuzvarēja visi. Lai gan nebūt ne visi bija arī ar mieru tādos konkursos piedalīties.

Līdzdarbojoties tagad Kirovā nonākušās ceļojošās izstādes "Aspazija un Rainis. Dumpiniece un humānists" veidošanā, atskārtu, ka Raiņa un Aspazijas dzīves laikā doma kļūt par dzejnieku, rakstnieku, dramaturgu bieži vien bija politisks lēmums. Taču no politiskiem lēmumiem mūs neviens nepasargā arī citos laikos, kad sākt rakstīt pantus vai prozu var būt vienkārši untuma, dziņas vai kaislības sekas. Par to, nesen viesojoties Rīgā un sveicinot veco labo Voltēru, publiskā diskusijā atgādināja krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs, proti – ja tu pārstāj interesēties par politiku, vari būt drošs, ka politika gan jau painteresēsies par tevi. Kā tajā gadījumā ar Borisu Pasternaku, kam reiz uz mājām piezvanīja pats Staļins un apvaicājās, ko viņš domā par it kā nez kur ne no šā, ne no tā pazudušo draugu Osipu Mandelštamu. Pasternaka reakcija, ja atminaties, bija bezmaz vai bibliska – tajā atbalsojās gan Kaina "vai tad es esmu sava brāļa sargs?", gan Jēzus paredzētais apustulim Pēterim: "Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Mandelštams šaušalīgi esot baidījies no zobārsta, un tāpēc viņam bijuši pagalam slikti zobi. Bailes tiem, kas, kā rakstīja Rainis, "ar nerviem strādā", piestāv. Taču Mandelštamu nenogalināja zobi vai zobārsti.

Kā nupat pārliecinājos, Raiņa izsūtījuma vietās šādas lietas vai kaut kādu Jerofejevu labāk vispār nepieminēt, jo pat tikai viņa vārds spēja sašķobīt sejas un cilvēkus pārvērst līdz nepazīšanai. Kāda filoloģijas doktore uzreiz steidza skaidrot, cik Jerofejevs viduvējs, pat slikts rakstnieks. Un ne jau tāpēc, ka viņa tēvs bijis padomju diplomāts un mazais Vitja, tā teikt, no bērna kājas dažādās rietumvalstīs un parīzēs piesūcies ar Krievijai svešām strāvām un idejām. Tā vietā viņa kā pārliecinošu argumentu piesauca gan ūdens atmiņu, gan "labi zināmu" eksperimentu, kurā iepretī trim gleznām esot tikušas novietotas piena glāzes. Pie Šiškina un Aivazovska audekliem noliktais piens saglabājies svaigs dienām, bet pie Maļeviča "Melnā kvadrāta" saskābis viens un divi. Nopietni. Un tas nekas, ka vēl pirms mirkļa viņa bija runājusi par augstiem akadēmiskiem plauktiem vai standartiem un lielo nozīmi, kāda piemīt intelektuālām diskusijām. Iespējams, arī tādam Jerofejevam un daudziem citiem izsūtījums nāktu labumā – viņi kļūtu par izciliem rakstniekiem, nodibinātu vēl kādu bibliotēku vai vienkārši izdarītu ko derīgu, ar ko nākamajām paaudzēm pēcāk palepoties.

Nams Slobodskā, kurā izsūtījuma laikā dzīvoja Rainis un Aspazija. 20. gadsimta sākums, autors nezināms. Kirovas apgabala Valsts arhīvs. Ēka, kurā tagad ierīkots Raiņa un Aspazijas muzejs, atrodas tajā pašā vietā, taču ir uzcelta no jauna.

3.

Maskavas–Kirovas vilcienos tēju vēl aizvien pasniedz glāzēs un metāla glāžturos. Tos turpat vilcienā var arī iegādāties kā suvenīrus. Tēja ir bez maksas, bet par kafiju gan ir jāmaksā. Arī cukurs ir par atsevišķu samaksu.

Cukurs dažādās sarunās Kirovā tika pieminēts pārsteidzoši bieži. Zinīgi un ar līdzjūtību tika atgādināts, ka, lūk, kā pie jums tur, Latvijā, bēdīgi gāja ar tām cukura fabrikām. Kāds pat bija dzirdējis, ka pirms Otrā pasaules kara tēja esot dzerta pat ar trim karotītēm cukura – pa karotītei no katras cukurfabrikas. Sak, skaidrs jau, ka mums te, Krievijā, diez ko neiet – palūk, viss brūk kopā, ceļus nelabo, laukus neviens vairs neapstrādā, ciemi izmirst, pat jaunas mašīnas izskatās pēc vecām, mežos kokus ēd nost kaitēkļi, Ukrainā vispār darās velns viņu zina kas, bet būsim godīgi – pie jums jau arī ne viss ir gluži kārtībā. Kā pamatskolā: "Un kas par to, ka nemācos, palūk – neviens to nemācās!" Godīgi sakot, līdz šim mani to cukurfabriku liktenis nekad nebija pārāk uztraucis. Vienmēr tiku uzskatījis, ka sāpināt tas spēj vienīgi cilvēkus, kas ar šo industriju bijuši kādā tiešā saistībā.

Bet laikam tomēr ne, jo ne jau par cukuru ir stāsts, bet par to, ka par visu, arī par dažādām brīvībām, kaut kas ir jāmaksā.