Atļaujiet man bilst kādu vārdu par slaveno Vīrusu, kas visiem sen kā jau ir līdz kaklam. Jo, negribēts un nīsts, ignorēts un atraidīts, tas bez variantiem ir iedzīvojies uz palikšanu visu to cilvēku dzīves un domāšanas attīstībā, kas šo laiku pieredz. Koronavīruss ir Lielā lieta, un Lielās lietas izraisa lielu pretestību, neatkarīgi no tā, vai sagādā galvassāpes pilnīgi visiem cilvēkiem, vai tikai daļai sabiedrības. Tā tas ir jautājumos par ticību, tā tas ir jautājumos par seksu, tā tas ir jautājumos par narkotikām, tā tas ir jautājumos par mīlestību, tā tas ir jautājumos par naudu, un tā tas ir jautājumos par varu – visi ir totāli pretestību mudžekļi un, kas būtiski, tie visi ārkārtīgi spēcīgi ietekmē ikviena cilvēka ikdienu.
Pavasarī mana un, cik man zināms, tāpat arī lielā vairuma pasaules iedzīvotāju ikdiena tik spēji un nozīmīgi mainījās, ka atstāja mūs visus tādā kā šoka stāvoklī, kuru neviens tā arī nepaguva atrisināt, līdz bija jau klāt mānīgi normālā vasara, un visbeidzot ar sačakarētu kūleni esam ievēlušies atpakaļ, bet ne gluži turpat, kur viss sākās, un vispār no tādas kontrastu dušas neko nevar saprast. Cits salīdzinājums, kas man šai lietā šķiet derīgs, ir sapņi un nomods. Jo, patiešām, sapņos tā mēdz būt gana bieži – viss ir tā, kā patiešām ir, tikai kaut kā nedaudz citādi – es strādāju, satiekos ar draugiem, izklaidējos, bet vai nu tas notiek ar dīvainu fizisku atstatumu un pavadošu nedrošības sajūtu, vai virtuāli. (Starp citu, man pandēmijas laikā bija sapnis, kurš norisinājās Zoom sarunā – sapņa attēlu aizņēma ekrāns un es zināju, ko pati daru, tikai pēc mazā lodziņa, kurā biju redzama. Kad pamodos, mani pārņēma diezgan baisa sajūta.)
Es dzīvoju Pārdaugavā, tāpēc pandēmijas sākumā Salu tilta šķērsošana savā pēkšņajā neikdienišķumā arī kļuva itin sapņaina – tuvošanās lielajai pilsētai. Tam pēc sajūtas piemita kaut kas Betmena filmām raksturīgs. Tāpat atceros pirmo reizi, kad naktī kājām aizgāju uz centru pastaigāties. Es domāju – Rīga droši vien nekad savā pastāvēšanas vēsturē nav bijusi tik tukša. Nakts. Uz brīdi var likties, ka esi palicis vienīgais cilvēks pasaulē – un tas liekas diezgan ticams scenārijs sapnim. Arī pirmīt minētie lēcieni no pavasara uz vasaru un no vasaras rudenī ir bijuši tādi kā sapņi vai murgošana un nakts vidū raušanās sēdus – tikai grūti pateikt, kura bijusi tā "īstā" dzīve. Viens ir skaidrs – mums kopumā nepatīk, kas notiek, mēs nesaprotam, ko tas nozīmē, ja nu gadījumā notiekošais kaut ko nozīmē, un mēs labprāt tajā visā nepiedalītos, ja vien būtu izvēle.
Kad man bija četrpadsmit gadu, mēs ar ģimeni diezgan haotiskā veidā mēģinājām pārvākties uz Rīgu, un tā rezultātā es vienu mācību semestri dzīvoju viena pati attālai radiniecei piederošā dzīvoklī blakus savai jaunajai skolai, kura man riebās. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad man ilgāku laiku sanāca mosties vietā, kur bez manis neviena cita nav – mani vecāki dzīvo kopā, man ir vecāka māsa un jaunāks brālis un pie tam vienmēr apkārt bijuši arī vai nu vecvecāki un vecvecmamma, vai mammas brāļa ģimene ar pieaugoša skaita mazākiem bērniem. Bet tad es sāku agri no rīta mosties istabā ar dīvainām, zaļām sienām un ilgi pēc pamošanās neizteikt nevienu vārdu – līdz mani gaitenī sveicināja kāds klasesbiedrs; vēl citkārt es klausījos mūziku austiņās jau ceļā uz skolu un paliku noslēgta līdz brīdim, kad komunikācija kļuva pilnīgi neizbēgama. Šādi rīti bija īpatnēji ar to, ka ļāva no miegā piedzīvotā atkāpties pakāpeniski, jo neviens netraucēja uzkavēties savās sajūtās un domās.
Tagad es pazīstu šo reizē vientulību un mieru un saskatu tajā šo to vērtīgu un labu, bet tolaik manī uzskatāmi brieda visa neizpaustā lietus mākonis, un es kļuvu par diezgan nomāktu, iekšēji dumpiniecisku pusaudzi, kurai attiecīgi vajadzēja piemeklēt sev atbilstošu mūzikas gaumi. Es jau iepriekš biju paralēli populārajai mūzikai un manu vecāku sastādītajai izlasei (ko veidoja džezs, klasiskā un dažāda latviešu mūzika) patstāvīgi sākusi klausīties klasisko rokmūziku un pop-panku (precizējot, manas mīļākās grupas bija "Pink Floyd" un "Green Day", bet es klausījos arī jebko, kas skanēja pa "VH1", un gandrīz jebko, ko pārraidīja "MTV"), bet tajā kaut kā trūka. Visā šajā mūzikā es nesaklausīju to tukšumu, ar kādu man tagad saistījās eksistence. Bet tad, kādu dienu pēc stundām un izpildītiem mājasdarbiem (es tobrīd vēl mācījos diezgan labi, jo man tiešām nebija, ko darīt), meklējot foršu filmu, ko varētu paskatīties, es uzdūros "Control" – stāstam par to, kā septiņdesmito gadu beigās grupa ar džekiem tumšās drēbēs Mančestrā izraujas no bezjēdzīgi trulas pasaules un dibina grupu "Warsaw", ko pēcāk nodēvē par ritmu, kādā es skrēju pa kāpnēm no stundas, par manām ilgām pēc kopības sajūtas ar kādu, kas sapņotu, ko sapņoju es, par manām trauksmēm un panikas lēkmēm, par manu mūža mīlestību, – "Joy Division". Es neteiktu, ka kļuvu par viņu vai žanra kā tāda fani – es ģērbos tāpat kā pirms tam, man joprojām patika arī cita veida mūzika, un mani aizvien daudz vairāk ietekmēja tas, ko domāja mani vienaudži, nevis Ians Kērtiss vai Morisejs. Bet nekas cits pasaulē tobrīd tā nelīdzinājās manai emocionālajai izolētībai no sabiedrības kā manu mīļāko pankroka apakšžanru dziesmu pirmās taktis.
Starp tādām bija grupas "Suicide" dziesma "Dream Baby Dream", un kādu brīdi es prātoju šim rakstam pārtulkot uz latviešu valodu minētās dziesmas tekstu, bet tā liekas caurmērā bezjēdzīga nodarbe, jo šajā dziesmā bez vārdiem "dream", "baby" un "forever" nekā cita tikpat kā nav. Vēl būtisks šķiet vien vēstījums, ka šiem sapņiem ir jādeg (forever) un to uguns jātur dzīva.
Varētu teikt, ka šī dziesma neko tā īsti nepasaka un varbūt tai pat nemaz nav sevišķa nodoma – tā ir tikai spēle ar viegli atpazīstamiem tēliem un tās melodija liek kaut kā justies. Četrpadsmitgadīgās manis gadījumā dziesma deva sāpīgu mierinājumu, spēku un vēlmi dejot, bet kādam citam dziesma var skanēt it kā jauki, bet bezjēdzīgi un pie trešās minūtes arī jau stipri garlaikojoši. Un es to pat zināmā mērā saprotu. Kas ir interesanti, gluži līdzīgi ir iespējams attiekties arī pret pašiem sapņiem. To es itin saasināti zinu no pieredzes, jo pati brīžam esmu izteikusies, ka sapņi ir ne vien bezjēdzīgi, bet arī tīrais lāsts, jo atņem vienīgo laiku, kas pieder man vienai, un es varētu beidzot atpūsties, tapt brīva no visām sasodītajām refleksijām, bērnības traumām un pārējā prāta sloga, kas šķiet tieši nomoda pasaules nepārprotama daļa; sapņi sagandē vienīgo stāvokli, kurā es varētu būt īstena anarhiste, – manu miegu. Tā vietā es, piemēram, sapņoju, ka slēpju bēgļu līķus savā pagalmā, veidojot no tiem ar zālāju segtu pauguru, visu nakti mokoties neziņā, kāpēc tā notiek un kā būtu pareizi jārīkojas; vai arī pati slēpjos no Godzillas, kas sataisījies mani precēt, – tas gan toreiz nebija dinozaurs no filmas, bet kāds humanoīds ar tādu pašu vārdu. Pa pusei vīrieši, pa pusei briesmoņi, kas apdraud manu brīvību, dzīvību vai ir pat it kā jauki, bet tāpat izraisa šaušalas, vispār ir viena no TOP figūrām manos sapņos. Vēl es bieži mēdzu piedzīvot slaktiņus vai atrasties situācijā pēc notikušas slepkavības, retāk – pati kādu nogalināt. Tā vietā, lai vienkārši gulētu. Saprotat, par ko es runāju? Tomēr ir kāds āķis, un uz to norādīt man palīdzēs Freids.
Labi, joks, es nedarīšu to Freida pārstāstīšanas lietu. Visi tāpat zina, kas viņš bija, un māk aiziet uz bibliotēku, ja ir vēlēšanās. Es domāju tā – cilvēks var pieprasīt, lai lietu īstenība atbilst tam, ko viņš vai viņa iedomājas (grib), un cilvēks var tā nedarīt. Cilvēks var teikt: "Sapņi ir beznozīmīgas iztēles projekcijas!", "Es gan ļoti labi zinu, ko nozīmē manējie,", "Tā nav dzeja,", "Tā ir gan dzeja!", "Koronavīruss ir radīts laboratorijās,", "Koronavīrusa vispār nav!", "Tas nav skaisti – šis ir skaisti!", "Labi, bet nav jau par to jātaisa filmas," – un cilvēks var tā arī neteikt. Man ir vienalga, vai ir kaut kāda Īstenība, kurā sapņiem ir nozīme vai tās nav, bet es zinu, ka domājot var ne vien izdomāt, bet arī saprast daudz vairāk nekā nedomājot, un vislabāk tas vedas tad, ja tu nevis nāc ar jau gatavu teoriju par to, kā kaut kas ir vai nav, bet ilgāku brīdi patusē konkrētā jautājuma ballītē un paskaties, ko tā saka pati. Man šķiet ļoti svarīgi nekļūt vienaldzīgiem pret to, kas ar mums notiek, arī tādos brīžos, kad trūkst rīku, lai šo pieredzi ērti kategorizētu. Vienmēr jau nav arī jāsaprot – galvenais atrast piemērotu mūziku.
1