Autores foto
 
Blogs
24.02.2021

Tev patīk Leonards Koens?

Komentē
1
Saglabā

Starp kadru filmēšanu bija izveidojusies ilgāka pauze, un mēs ar kolēģi, vārdā S, to pavadījām, sarunājoties nomaļus no laukuma. S ir smaidīgs, iznesīgs un visādi citādi atraktīvs cilvēks, un šādas īpašības manī ir viesušas zināmu atturību kopš laika, kad aizbēgu no pamatā sakoptu cilvēku vides un iestājos mākslas vidusskolā, – ir bailīgi apzināties, ka jebkurā brīdī otrs varētu man norādīt, ka es, lūk, neesmu gluži ceļā uz stabilu nervu sistēmu, veselīgu miesasbūvi, finansiālu neatkarību un citiem sabiedrības ideāliem; un viņam būtu taisnība. Laimīgā kārtā pandēmijas ieviestā izolētība man kā neglābjami sociālam cilvēkam līdz ar komunikācijas deficītu ir palīdzējusi ieraudzīt visupirms dzīvu dvēseli, kad tādu satieku, nevis iekšējo kompleksu sadomātu vienas vai citas sabiedrības spoguli.

"Tev patīk Leonards Koens?" – tā es biju iesākusi šo sarunu, jo nejauši gadījās uzzināt, ka S, tāpat kā es, ir kvēls izcilā mūziķa dziesmu cienītājs, un tātad tie, iespējams, nebūt nav trejdeviņi kalni un lejas, kas šķir mūs abus no kopīgas valodas. Bet brīdī, kurā zvanīja Henriks Eliass Zēgners, lai piedāvātu man kaut ko uzrakstīt "Satori", saruna jau bija ievirzījusies darba un līdzīgās tēmās. "Kā tev šķiet – ko šobrīd vajadzētu pateikt sabiedrībai?" es pēc brīža jautāju, un S kļuva ļoti domīgs. Galu galā viņš atzina, ka jūtas tīri labi, jo atrodas tam piemērotā augsnē – projektos viss notiek, tuvākajās attiecībās arī iet lieliski; laikam svarīgākais ir uzturēt mīlestību un ticību mīlestībai pret lietām, ko dari, un turpat arī ir tas resurss, kurā tvert jēgu. Man, protams, bija iepriecinoši dzirdēt, ka kādam tiešām izdodas sevī uzturēt šādu sparu, bet tas nekādi nelīdzēja izdomāt, par ko varētu rakstīt, jo šķita gaužām liekulīgi tiekties uz sevišķi iedvesmojošu sacerējumu, kad man pašai ir knapi kāda funkcionējoša motivācija aiziet līdz ledusskapim, lai izņemtu pienu, ko uzliet brokastu pārslām.

Labi, es nupat tekstā mēģināju pasmaidīt par sevi, bet īstenībā lieta nav nekāda smieklīgā – ļoti daudz cilvēku šobrīd cieš un ir arī aizgājuši no mums pavisam mentālās veselības pasliktināšanās dēļ. Dažas dienas pēc brīža, ko iesāku šeit pārstāstīt, es šo nesmieklīgumu piedzīvoju tuvplānā, proti, gluži nepiemērotā brīdī ainas filmēšanas laikā man sākās panikas lēkme. Pusaudzes gados tās mēdza mani piemeklēt teju vai katru dienu, lielākoties sīku impulsu dēļ – tā varēja būt sveša cilvēka nostāšanās man par tuvu sabiedriskajā transportā vai nepatīkama saruna ar mācību daļas vadītāju. Šādās situācijās es nepiedzīvoju paniku kā klaji apkaunojošu notikumu, jo, kā skolā mēdz sacīt par pieaugušo dzīvi – "Tev tur pakaļ neviens neskries," – un vingrinājuma nolūkos turpat mācību vidē varēja bez grūtībām iebēgt tualetē, lai iegrieztu sev ādā un skatītos groteskas vīzijas ar ķēmiem un briesmoņiem, kamēr acis aizgūtnēm raud un, ķermenim raustoties, mute pie sevis atkārto nepabeigtas nolieguma frāzes ("Nē, nē, nē, es negribēju!", "Nevajag, nevajag, nē!" u.tml.). Sliktākais, kas tolaik varēja notikt, bija dažu mācību stundu nobastošana, bet man vienmēr bijis bail par to, kas notiktu, ja brīdī, kad prāts ieslīd aptumsumā, man nebūtu nepieciešamā atkopšanās laika.

Todien uz laukuma aboslūti nekas slikts nebija noticis, tā bija vienkārši mana pandēmijas laikā novājinātā mentālā veselība apvienojumā ar pāris jūtīgu tematu nejaušu sastapšanu sagurušā prāta telpā. Es būtu varējusi nojaust lēkmes tuvošanos, bet biju pārāk nodarbināta ar vēlēšanos visu izdarīt labi, pie tam atrados starp neierasti daudziem cilvēkiem, kas visā visumā mani stimulē pozitīvi, bet pie sakāpinātas trauksmes var nevēlami paņemt arī to uzmanības daļu, kas būtu jāpatur pievērsta sev. Viens mirklis, un pārņēma baiļu sajūta, apstulbums, es sāku raudāt un straujiem soļiem atstāju telpu, pirms kāds ievēro, kas notiek. Gaitenī satiku meiteni no kostīmu departamenta, un, kad biju izstostījusi, ka man ir panikas lēkme, viņa paņēma mani aiz rokas, mierināja, lai nesatraucos, tā var notikt, un tas nekas, mums tagad būtu labi pastaigāt un drusku padomāt par kaut ko mierīgu. Drīz bija klāt arī par mani atbildīgā asistente, un uzreiz pēc tam, kad bija delikāti nokārtots, ka aina tiek pabeigta filmēt bez manis, viņa pieķērās elpošanas vingrinājumiem.

Beigu beigās minūšu piecpadsmit laikā tiku pie sajēgas, kādu man bez palīdzības sasniegt parasti prasa apmēram stundu, un tad vēl paiet brīdis, līdz varu pieslēgties kādam uzdevumam, bet šeit es izsmēķēju cigareti un uz nākamās ainas mēģinājumu jau atgriezos ierindā. Neviens neko, tikai laiku pa laikam kāds gādīgi saskatījās ar mani, un es gluži nepierastā kārtā jutos droši. Nekad nevienā mācību vai veselības iestādē neesmu bijusi lieciniece tik operatīvai situācijas kontrolei un uzskatu, ka šī tomēr bija laimīga pieredze – nevis pati situācija, protams, jo tāpat bija smagi, neērti un kauns, bet labs tās atrisinājums. Arī kad tajās vietās, kur jāglabā mīlestība, lai, šķiet, piepildītos S ideja par labu augsni, pārāk ilgstoši ir krājies tukšums – nedomāju, ka tai matērijai ir kāds precīzāks nosaukums.

Kaut kā mēs nonācām atpakaļ pie Koena, un S stāstīja, kā viņam vairākkārt ir bijusi tā laime kādam ieteikt viņu paklausīties, pēcāk redzot sajūsmu, ar kādu otrs par šo mūziku runā. Tagad domīga kļuvu es. "Bet reizēm negribas citiem uzticēt kaut ko, kas tev dārgs, jo ir bail, ka to nesapratīs," visbeidzot teicu un par piemēru izstāstīju, ka man ir kāds ļoti svarīgs priekšmets – sarkana koka mūzikas kastīte – un man ļoti nepatīk, ja kāds, kas ir ciemos, to paņem rokās un sāk spēlēties, bezrūpīgi mainot tempu, kādā skan melodija, – tādās situācijās negribas būt nepieklājīgai, bet ir nācies arī lūgt, lai atliek priekšmetu atpakaļ vietā. Ne jau tāpēc, ka mani kaitinātu šāda interese, bet šī kastīte glabā vienu no dārgākajām atmiņām, kādas man ir saistībā ar manu tēvu – gluži tā es nepateicu, bet S sejā bija nolasāms, ka viņš saprot tāpat. Mēs turpinājām sarunāties, stāstījām pārdomas un ainas no bērnības, pusaudzības, studijām – būtībā runājām par jebko un ļoti godīgā veidā; tādā veidā, kādā sarunājas divi cilvēki, kas ir sapratuši, ka vēlas viens ar otru sarunāties un nepaļaujas uz varbūtēju satikšanos drīzumā.

Viņš aizbrauca prom ātrāk, man vēl bija jāpaliek filmēšanas lokācijā. Drīz pēc atgriešanās mājās apsēdos pie datora un sāku rakstīt, bet vēl brīdi vēlāk pagriezu galvu, lai ar acīm apstātos pie konkrēta plaukta.

Nākamās dienas pusdienu pārtraukumā paaicināju S nostāk no pārējiem un teicu, ka gribu viņam ko parādīt. Mēs iegājām telpā, kurā neviena cita nebija, un es izvilku no žaketes kabatas mazo mūzikas kastīti. "Tu man atļauj?" viņš jautāja, piesardzīgi turēdams to rokās, un es pamāju ar galvu. Atskanēja melodija, un mēs abi skatījāmies uz sarkano koka priekšmetu ar lielu uzmanību kā bērni, kas, notupušies pie maza dzīvnieka, mēģina to paijāt, nenodarot viņam pāri. "Zini, es domāju par to, kas būtu jāpasaka sabiedrībai, un sapratu, ka man tāda vēstījuma šobrīd vienkārši nav. Ar izrādēm arī tā mēdz būt, ka tu saproti tās nozīmi tikai trešajā spēlēšanas reizē pēc pirmizrādes," S teica. Turpinot griezt mazo metāla rokturi, mēs noklausījāmies melodiju vēlreiz. "Man mazliet trīcēja rokas," viņš atsāka, sniedzot atpakaļ mūzikas kastīti, "kāpēc tu izdomāji man to parādīt?"

"Jo es sapratu, ka ir svarīgi uzticēties arī tajās lietās, par kurām ir bailes, ka nesapratīs." Tā bija trešā reize, kad mēs ar S sarunājāmies, un, iespējams, tādu vairs negadīsies daudz – tā notiek dzīvē, un tas nekas. Bet, tā vien šķiet, nav vajadzīga ilga pazīšanās vai neskaitāmi daudz kopīgu interešu, lai piedzīvotu kaut ko nozīmīgu. Galu galā, to augsni, kurā mēs katrs augam, veido pilnīgi katrs cilvēks, ko satiekam; ir tikai svarīgi ievērot, ka jā, šeit ir arī citi un es tieši tāpat esmu ar viņiem.

Tēmas

Marija Luīze Meļķe

Kad vienreiz Marts Pujāts konfrontēja Mariju Luīzi Meļķi ar jautājumu "Kas ir tas, ko tu raksti?", labākais, ko viņa varēja izdomāt, bija – "Tie laikam ir dažādi jautājumi. Un dažādi vērojumi."

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!