Viena no attieksmēm, ko pašattīstības ceļā tiecos apgūt, ir savu vēlmju un vajadzību apzināšanās, pieņemšana, to artikulēšana skaidrā veidā un spēja par tām pastāvēt; neatteikties no tā, kas man šķiet svarīgi, pie pirmā noraidījuma un, kas visbūtiskāk, neļaut atteikumam sašķelt mani gabalos. Būtībā visas šīs funkcijas – apzināšanās, artikulēšana, aizstāvēšana – kļūst diezgan vienkāršas, kad tiek izpildīta pieņemšana; varētu likties, ka vispirms jāizpilda apzināšanās, bet mana pieredze rāda, ka tikpat kā nav iespējams skaidri identificēt savas vēlmes un vajadzības, ja noklusējuma uzstādījumi paredz skaudru sevis apšaubīšanu.
Kādreiz man likās, ka iestāties drīkst tikai par saviem ideāliem un par to, kas ir objektīvi pareizi, vadoties pēc kādas sistēmas, par kuru visi iesaistītie ir vienojušies, bet jebkādas manas personiskās iegribas ir tikai vājuma izpausmes, kas nebūt nav apkārtējo problēma. Tagad saprotu, ka itin paredzamā kārtā šī loģika bieži ir kalpojusi par ieroci visādai (paš)destrukcijai un konflikta situācijām un otrādi – tagad, ja man izdodas pieņemt, ko es gribu, un to paprasīt, lielākoties otrs labprāt arī palīdz, pats par to jūtas priecīgs un nevienā brīdī mums nav asi jādiskutē par to, vai tas, ko es gribu, saistās ar kaut ko fundamentāli nozīmīgu vai ne. Tāpat es nejūtos lemta tūlītējai iznīcībai, kad otrs ar mani nesadarbojas, jo (i) es neesmu samudrījusi savas bieži vien gana elementārās nepieciešamības ar pusfilozofiskām teorijām un, (ii) zinot, ka tas, ko es vēlos, ir vienkārši tas, ko es vēlos tāda-un-tāda iemesla dēļ (un pati esmu to pilnīgi pieņēmusi), neviens man nevar pierādīt, ka man nav taisnība.
Šo izklāstu bija nozīmīgi veikt, lai jūs apmēram nojaustu, cik skaists un nozīmīgs man bija brīdis, kurā es pulksten divos un divdesmit minūtēs pēc pusnakts zvanīju mammai un lūdzu, lai viņa ved mani uz Cēsīm, jo bija nomiris mans sirdsdraugs – kaķis Mio – un es gribēju nakti pavadīt vietā, kurā jūtos kā mājās. Mamma visu drīz saprata, mēs vēl ar telefona zvanu uzmodinājām R un aizbraucām pēc viņa. Tad devāmies ceļā, kaķīša ķermenim guļot turpat mašīnā, ievīstītam zili rūtainā segā. Un sarunājāmies. Sarunājāmies par visu ko – par nāvi, par Dieva gribu, par to, kā vispār iet, un arī par vakcīnu pret "kovidu". Visi četri mani vecvecāki ir dabūjuši abas potes, mamma un tētis ir pieteikušies rindā, bet mūsu pārbraucienā mamma dalījās, ka nejūtas droši un nav vēl gatava vakcīnu saņemt, lai gan mentāli sevi virza uz to, ka tas būs jādara, kad rinda pienāks.
Tajā brīdī man ienāca prātā – būtu pagalam muļķīgi no sociālā viedokļa saķert vīrusu tieši tagad, jo tūlīt, tūlīt nevienu nekāds Covid-19 vispār vairs neinteresēs – visi ir pārāk noņēmušies ar to, kāds drauds ir vakcīna pret Covid-19. Tā es vēl drusku pajokojos ap šo tēmu, līdz negaidīti atklāju, ka esmu zaudējusi to mistisko nedrošības atmosfēru, kas ar visu šo jautājumu saistās, un teicu: ja man tagad kāds piedāvātu vakcinēties, es sacītu jā. Viss galu galā ir tikai tik dramatisks, cik dramatiski to uztver – piemēram, mēs ikdienā uzņemam savos organismos plastmasas mikrodaļiņas un nemaz nav skaidrs, tieši cik slikti tas ietekmē mūsu veselību – skaidrs, ka slikti, bet nav gluži tā, ka sabiedrība plastmasas dēļ radikalizējas divās nometnēs, kurām pa vidu atrodas milzu nepārliecinātība un bailes – un, atļaujiet teikt, manuprāt, labi, ka tā.
Tā es droši nolēmu, ka vakcinēšos pret Covid-19, jo (i) es atsakos jebkādā veidā nervozēt par šo jautājumu, (ii) es pamatā uzticos Eiropas Savienībā pieņemtajiem lēmumiem un (iii) saslimt ar Covid-19, kad tas ir zaudējis aktualitāti savas vakcīnas priekšā, būtu šausmīgi nestilīgi, un, ja es jebcik pretendēju uz sabiedrībā atpazīstamas personas tēlu, man būtu drusku jātur stāja.
Kā tas stāstos parasti notiek, drīz vien mana stāja tika pārbaudīta. Precīzāk, piecos no rīta, kad ar savu ierašanos uzmodinājām vecvecākus, – ome uzreiz kļuva pārsteidzoši mundra un pļāpīgā noskaņojumā.
– Ak, jūs atbraucāt, cik tas ir labi!
– ??
– Tūlīt jau varēs iet stāvēt rindā! Kā bija – neredzējāt vēl nevienu?
– ???
– Jūs taču atbraucāt uz vakcīnu, pareizi?!
– Ā! Ē, patiesībā mēs atbraucām... apbedīt Mio.
– Ļoti labi! Līžuk, bija jau viņam laiks.
– Jā, tā jau ir.
– Bet jūs esat tieši laikā! Es aiziešu līdzi pastāvēt, tūlīt jāuzvāra tēja... kafiju varbūt? Labi gan, ka atbraucāt (...)
Mans apmulsums pakāpeniski pārtapa stāvā sajūsmā, bet mamma gan iespītējās, jo viņai, atšķirībā no manis, pirms šīs nakts jau bija skaidra attieksme – viņa gaidīs, kad pienāks viņas kārta rindā, uz kuru jau ir pieteikusies; R savukārt aizgāja atlaisties līdz brīdim, kad kāds teiks, kas tagad jādara. Pēc neilga laika mēs ar R un vecmammu (kas tiešām pusseptiņos no rīta kompānijas pēc atnāca pastāvēt rindā uz vakcīnu (es mīlu viņu un ceru vecumā šai ziņā viņai līdzināties)) nostājāmies savā vietiņā aiz pārējiem sanākušajiem ļaudīm, kuru tobrīd bija kādi divdesmit līdz trīsdesmit.
Nav daudz ko par gaidīšanu stāstīt. Es klausījos austiņās astoņdesmito popmūziku, bet atļāvos kustēties ritmā tikai tik daudz, lai to varētu noturēt par aukstuma motivētu tirināšanos. Tiešām bija auksti. Un vienkārši tāpēc, lai nesanāktu, ka es tagad klausīšu visam, ko man saka, nebiju ņēmusi vērā omes padomu uzvilkt zeķubikses. Kopā sanāca gaidīt kādas trīs stundas. Otro daļu šī laika pavadīju iemigusi uz līdzi paņemtā saliekamā krēsla (starp citu, jauka detaļa – tiem, kuri nebija šādi par sevi pagādājuši, bet vēlējās apsēsties, izdalīja plastmasas dārza krēslus, un tas, kā arī vispārējā ļoti draudzīgā savstarpējā attieksme man lika just, ka esmu līdzdalīga patiešām skaistā sabiedrības notikumā – un tas tomēr ir ļoti īpaši laikā, kad cilvēki sevišķi izteikti viens no otra izvairās); kad bija jāpakustas uz priekšu, R man piebikstīja, es uz sekundi uzrausos kājās, ar krēslu rokās pavirzījos divus soļus, tad atkal apsēdos un nekavējoties izslēdzos – līdzīgi kā stundas garumā ik deviņas minūtes nospiežot "snooze" modinātājam, tikai pamatīgā aukstumā un ar jocīgi patīkamu cilvēcisku niansi.
Nu, un tad mani savakcinēja, un visu dienu es pavadīju dīvainā bezmiega pacilātībā, līdz atbrauca tētis un L un mēs noturējām bēru ceremoniju Mio. Tā bija skaista atvadīšanās, un, lai arī es gauži raudāju, mana dvēsele bija mierīga. Mēdz teikt: "Viss notiek, kā tam jānotiek," – un tur, saaicinājusi savus tuviniekus, lai godinātu kaķīša dzīvību, es piedzīvoju, ka atrodos tieši iekšā šajā notikšanā un lietu liktenis nemaz nenozīmē stāvēšanu malā. Visu nakti un nākamo dienu mani mocīja temperatūra un kaulu laušana, bet savā ziņā es biju pateicīga par to – piedzīvot ķermenī ciešanas, zinot, ka tās beigsies, un tādā veidā piedzīvot savdabīgu transformāciju šajā bezgalīgi stieptajā laikā, kurā nemitīgi nākas sastapties ar psihiskām grūtībām, ir līdzsvarojoša pieredze.
Mio nomira naktī uz svētdienu, guļot man klēpī, un es redzēju šausmas, ar kādām viņa miesai tuvojās nāve. Bet es teicu, lai viņš nebaidās, lai viņš nepretojas, lai viņš ir mierīgs un drošs – un arī es biju mierīga un droša, glaudot savu draugu, kura ķermenis te sažņaudzās, te atlaidās, līdz notika, kam jānotiek. Teikšu tā – viņš bija kopā ar mani četrpadsmit gadus un, kad viņa dzīvība bija kļuvusi mazāka par manu plaukstu, es skaidri ieraudzīju, ka tā nekad nav bijusi manās rokās, tāpat kā mana dzīvība vai laiks nav tādas vienības, kas man pieder – tās man drīzāk vienkārši ir iedotas, lai par sevi parūpētos. Tas reizēm nozīmē atbildēšanu uz e-pastiem, un citreiz tas nozīmē neatbildēšanu uz e-pastiem. Reizēm tas nozīmē aizbraukšanu divos naktī uz Cēsīm, un pilnīgi vienmēr tas nozīmē būšanu nedaudz iejūtīgai pret sevi. Atļaujiet vispārināt: tad arī citiem ir vieglāk būt nedaudz iejūtīgiem pret kādu un kādam – pret pārējiem. Tā man vismaz tiktāl rādās.
3