Pastardienas tūrisms

Ir jūlija vidus, bet Rīgā slapjš un vēss. Spriežot pēc personiskajām sajūtām, nepateiksi, ka šajā vasarā sasniegti vairāki klimatiskie rekordi [1]. 6. jūlijā tika konstatēta augstākā globālā vidējā dienas temperatūra novērojumu vēsturē. Šis bija arī globāli karstākais jūnijs novērojumu vēsturē. Okeāna virsma ir neparasti uzsilusi, savukārt Antarktīdā sezonālais ledus aizņem būtiski mazāku platību nekā citos gados. Kontrastu pastiprina ziņas par ārprātu, kas notiek ASV dienvidrietumos un Eiropas Vidusjūras reģionā. Lūk, tūkstošiem tūristu mēģina izkļūt no Rodas salas, kuru plosa meža ugunsgrēki. Savukārt tā saucamajā Nāves ielejā Kalifornijā 16. jūlijā temperatūra, saskaņā ar meteorologu mērījumiem, sasniedza 53.3° C, kas ir ļoti tuvu 56.7° rekordam. No pieredzes zinu – karstumu vairāk vai mazāk varu izturēt, bet ne nepārtrauktu. Pagājušā gada septembrī biju aizbraucis uz konferenci Granadā, un vietējie priecīgi stāstīja, ka viņiem nav lijis kopš pavasara un tikai pēdējās dienās temperatūra ir zemāka par 30°. Bez kondicioniera es Granadā sajuktu prātā. Bet, redz, visiem tā nav. Piemēram, no Rodas salas tūristus jūlijā var izdzīt tikai ar uguni. Mani īpaši pārsteidza ziņa, ka amerikāņi speciāli brauc uz Nāves ieleju, lai nofotografētos pie tablo ar rekordaugsto temperatūru. Nevajag 50 grādu, lai tuksneša karstums būtu apdullinošs, pietiek jau ar pirmo karstā gaisa belzienu, ko saņem, kad atver automašīnas durvis. Bet vēl dīvaināku viņu vēlmi apciemot Nāves ieleju padarīja fakts, ka augstā temperatūra patiešām varētu izrādīties apliecinājums ekoloģiskai katastrofai. Daudzos medijos parādījās fotogrāfija ar cilvēku, kas stāvēja līdzās temperatūras tablo ar plakātiem: "Laimīgu nāves dienu. Šī ir klimata ārkārtas situācija." [2] Viņu var saprast – tā vietā, lai uztrauktos, tūristi priecīgi uzņēma selfijus.

Tūrisms ir sarežģīta un daudzšķautņaina parādība. Daļēji tas noteikti saistīts ar ziņkārību un interesi par svešo un neparasto (Zigmunts Baumans rakstīja par "miksofiliju" [3]), tajā ir savs izklaides un atpūtas moments, ar tā palīdzību tiek veidota identitāte, kas vairs nav šauri lokāla (Ulmaņa laika "Apceļo dzimto zemi"). Mūsdienās tūrisms ir būtisks sociālajam statusam – būt veiksmīgam nozīmē būt mobilam. Tāpat ceļošana dod iespēju klātienē piedzīvot unikālu vietu un lietu "auru". Tūrisma infrastruktūra piedāvā piekļuvi šīm vietām un lietām, un no jūsu vēlmēm un resursiem ir atkarīgs, cik retas vai izsmalcinātas tās ir. Tās var būt gleznas (80% Luvras apmeklētāju tajā ierodas, lai redzētu "Monu Lizu" [4]), svētvietas (Japānā svētceļniekiem ir īpašas burtnīciņas, kurās sakrāt apmeklēto tempļu zīmogus), rakstnieku dzimtās mājas (nesen biju Rubensa mājā Antverpenē un tā arī nesapratu, vai tur vispār kaut kas no viņa laika interjera ir saglabājies), tie var būt arī dabas objekti (tie, kuri nevar atļauties aizbraukt uz Serengeti, var aiziet uz Rīgas Zooloģisko dārzu un apskatīt, piemēram, žirafes – tas nav tas pats, kas skatīties dokumentālo filmu televīzijā).  

Droši vien pie "auras" meklēšanas jāpieskaita tūrisms, kas īpaši attīstījies pēdējos pārdesmit gados. Tam ir vairāki nosaukumi – pastardienas tūrisms (doom tourism vai doomsday tourism), kā arī izmiršanas tūrisms (extinction tourism). Proti, cilvēki dodas apskatīt vietas, lietas un būtnes, kurām draud iznīkšana, piemēram, ledājus vai degunradžus. Tūrisma aģentūras tā arī reklamē tūres: "Apskatiet, kamēr vēl varat!", "Apskatiet, kamēr vēl ir!" 

Lieki teikt, ka šo parādību nevar vērtēt viennozīmīgi, tomēr ir saprotama cilvēku motivācija. Stāsti par klimata izmaiņām un ekoloģiskajām katastrofām rada to, ko dēvē par ekoloģiskajām skumjām vai trauksmi (ecological grief, anxiety) – apziņu, ka vide, pie kuras esam pieraduši, kādu to pazīstam un droši vien daļēji arī esam iemīļojuši, var pazust vai mainās. Vēl viens jēdziens, kas samērā nesen ienācis šai tematikai veltītajā vārdu krājumā, ir "solastalģija" (solastalgia) – to 2005. gadā piedāvāja austrāliešu zinātnieks un filosofs Glens Albrehts. Runa ir par sajūtu, kas nosacīti ir pretēja nostalģijai – ja nostalģija ir ciešanas, ko rada ilgas pēc mājām, no kurām esi šķirts, tad solastalģija (sāpes mierinājumā) ir ciešanas, kas rodas, kad mājas, kurās mitināmies, mainās un zaudē mierinājuma spēku [5]. Katrā ziņā zaudējuma draudu apziņa ir būtiska pastardienas tūrismam. Piemēram, vienā pētījumā septiņdesmit procentu tūristu, kuri ieradušies nirt Lielajā Barjeru rifā, atzina, ka vēlējušies izmantot "pēdējo iespēju apskatīt" rifu un redzēt to, "pirms tas pazudīs" [6]. 

Problēmas ar šo tūrisma formu ir vairākas. Savā ziņā tās attiecas uz ekotūrismu kopumā. Daudzi eksperti atzīst, ka ekotūrisms var nākt par labu vides saglabāšanai, motivēt vietējās kopienas rūpēties par savu vidi, izglītot cilvēkus u.tml. Tomēr tikpat skaidrs ir tas, ka ekotūrismam ir blaknes. Proti, kā norāda minētā pētījuma autori, tūristi, kuri ierodas aplūkot Lielo Barjeru rifu, veicina arī tā iznīcināšanu, turklāt aptauja neuzrādīja, ka rifa apmeklētāji to apzinās. Cilvēki, kuri vēlas aplūkot izmirstošos leduslāčus vai Grenlandes aisbergus, dodas tālos ceļojumos ar lidmašīnu, tādējādi veicinot klimata pārmaiņas, kuras leduslāčus un aisbergus apdraud [7]. Ilulisatas ledus fjords ir viens no nozīmīgākajiem Grenlandes tūrisma objektiem. 2021. gadā tam līdzās ir atklāts apmeklētāju centrs, kurš "svin dabu, kopienu un dzīvi uz ledus". Ilulisatā dzīvo mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju, bet gadā to apmeklē apmēram 30 tūkstoši "dabas mīļotāju un zinātkāru prātu" [8]. Daudz mazākā mērā, bet tomēr – to pašu var teikt par cilvēkiem, kuri, uzgriezuši gaisa kondicionieri mašīnā, dodas uz Nāves ieleju, lai uz mirkli tur izlēktu un nofotografētos. Vai tas nav kas līdzīgs selfija uzņemšanai uz grimstoša "Titānika"? 

Un te arī visaizdomīgākais. Lai gan es sasaistīju solastalģiju ar pastardienas tūrismu, jo abi balstās bailēs par zūdošo vidi, starp tiem ir arī būtiska atšķirība. Tūristiem, kuri ierodas apskatīt Ilulisatas ledus fjordu vai Lielo Barjeru rifu, šīs vietas nav mājas. Lielākoties viņi visu mūžu ir dzīvojuši, nekad nesastapdami savvaļā dzīvojošu leduslāci, degunradzi, pingvīnu vai anemoni. Šīs skumjas par izmaiņām vidē nav absurdas, tomēr ir abstraktas, to personiskums ir šķietams, un ieguvums no sastapšanās ar izzūdošo dabu izskatās diezgan niecīgs – nu un, ka daži no mums būs vēl redzējuši dzīvu polārlāci, arī šī pieredze pazudīs līdz ar mums. Tāpēc pastardienas tūrisms, skaties, kā gribi, ir un paliek ļoti egoistisks un balstīts (daļēji koloniālajā) pieņēmumā, ka dažiem cilvēkiem ir tiesības piekļūt visam, kam viņi vēlas, lai kurā pasaules nostūrī kārotā lieta atrastos. 

[1] https://www.bbc.com/news/science-environment-66229065?app=news.science_and_environment.story.66229065.page

[2] https://www.popsci.com/environment/heat-dome-southwest-us-july-2023/

[3] https://red.pucp.edu.pe/wp-content/uploads/biblioteca/Zygmunt_Bauman_The_Tourist_Syndrome.pdf

[4] https://www.nytimes.com/2019/11/06/arts/design/mona-lisa-louvre-overcrowding.html#:~:text=Some%2080%20percent%20of%20visitors,most%20of%20them%20leave%20unhappy

[5] https://www.researchgate.net/publication/5820433_Solastalgia_The_Distress_Caused_by_Environmental_Change

[6] https://www-tandfonline-com.datubazes.lanet.lv/doi/full/10.1080/09669582.2016.1213849

[7] https://www.theguardian.com/world/2016/aug/20/inuit-arctic-ecosystem-extinction-tourism-crystal-serenity

[8] https://www.ignant.com/2022/11/04/in-greenland-the-staggering-ilulissat-icefjord-centre-brings-architecture-nature-and-community-together/