Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Foto: "Unsplash"
 
Sleja
26.04.2021

Par upura vainu

Komentē
13
Saglabā

Naktī uz 23. aprīli Tukumā notika uzbrukums, kurā vīrietis tika apliets ar degšķidrumu un aizdedzināts. Šobrīd informācijas par notikušo ir maz, tāpēc pāragri spriest par nozieguma iemesliem. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka izdarīts ārkārtīgi nežēlīgs noziegums. Tāpat jāņem vērā lasītāju komentāri, kas pavada ziņas par notikušo. Daļa no tiem pārsteidz ar vēlmi skaidrot vardarbību veidā, kas robežojas ar tās attaisnošanu. Visticamāk, viens no jautājumiem, kuru tuvākajā nākotnē mums nāksies uzdot, – kā notikušais te, pie mums Latvijā, bija iespējams? Un atbilde būs jāmeklē arī interneta komentāros. Šoreiz pievērsīšos tikai vienai tēmai – upura vaina.

Upura vainošana noziegumā nav nekas jauns, un arī kā problēma tā ir labi zināma. Visplašāk tā apspriesta saistībā ar vardarbību pret sievietēm, tai skaitā seksuālo vardarbību. Pirmie nāk prātā divi prominenti gadījumi. 2011. gadā Toronto, diskutējot par izvarošanas gadījumiem universitātēs, policijas pārstāvis izmeta frāzi: lai nekļūtu par upuri, sievietēm nevajadzētu "ģērbties kā padauzām". Šis bija viens no impulsiem tā saucamajiem "padauzu gājieniem", kurā sievietes aizstāvēja tiesības ģērbties tā, kā viņas vēlas. Otrs nesenāks piemērs saistās ar gadījumu Pakistānā, kur sieviete, braucot kopā ar saviem diviem bērniem, bija spiesta apstāties ceļa malā, jo mašīnai bija beidzies benzīns. Viņa gaidīja servisa palīdzību, kad viņai uzbruka divi vīrieši, aplaupīja un bērnu acu priekšā izvaroja. Pēc notikuma policijas pārstāvis preses konferencē pauda viedokli, ka sievietei vajadzēja izvēlēties mazāk nomaļu ceļu un pārbaudīt degvielu. Šis komentārs izraisīja plašas protesta demonstrācijas lielā mērā tāpēc, ka policista komentārus daudzi uztvēra kā simptomu plašākai varas institūciju attieksmei pret sieviešu statusu sabiedrībā un vardarbību pret sievietēm.

Jautājums par upuru vainošanu ir vienlaicīgi vienkāršs un sarežģīts. Vispirms par vienkāršo. Jāsaprot, ka centrālais jēdziens, lai izprastu, kāpēc upuru vainošana nav pieļaujama, ir nevis "upuris" vai "vaina", bet "noziegums" [1]. Vārdu "upuris" mēs izmantojam dažādās nozīmēs, viena no tām – "tas, kurš ir cietis". Bet skaidrs, ka cilvēks var ciest arī savas vainas dēļ, piemēram, skrienot pāri ielai pie sarkanās gaismas un tāpēc pakļūstot zem mašīnas. Ja mēs sakām – šis cilvēks pats bija vainīgs, tas ir pilnīgi adekvāti. Bet tad, kad tiek kritizēta "upura vainošana", runa lielākoties ir par nozieguma upura vainošanu. Un savā ziņā te arī viss ir pateikts – ja tas, ko upuris darīja, bija likumīgi, bet tas, ko varmāka, – nelikumīgi, tad vainīgs ir varmāka. Un skaidrs, ka tas attiecas ne tikai uz seksuālo varmācību, bet arī uz vardarbību pret seksuālām minoritātēm, reliģiskām minoritātēm, rasēm – vienkārši pret jebkuru cilvēku, kurš rīkojas likuma ietvaros. Kā Betija minēja video par upuru vainošanu: "Ja kāds nozags tavu mersi, neviens neteiks: "A ko tu pirki tik dārgu mašīnu?"" Mazliet vienkāršojot situāciju – pēc likuma man ir tiesības pirkt tādu mašīnu, kādu es vēlos, braukt pa ceļu, pa kuru vēlos, vilkt, kādu apģērbu vēlos, apskauties uz ielas, ar kuru vēlos, darīt to Tukumā vai Rīgā – nevienam, neatkarīgi no tā, vai mana rīcība kādam patīk vai nepatīk, nav tiesību man to liegt, kur nu vēl nogalināt. Tas ir elementāri. Mūsdienās, diskutējot par šiem jautājumiem, bieži vien uzmanība tiek fokusēta uz tā saucamajām minoritātēm, bet šis princips attiecas uz visiem. Tiesības aizsargā ne tikai liberāļus, bet arī konservatīvos, ne tikai musulmaņus, bet arī kristiešus, ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, ne tikai gejus, bet arī heteroseksuāļus. Šī ir brīva valsts…

Bet tagad sarežģītāks problēmas aspekts. Patiesībā šoreiz pieminēšu tikai vienu – implicīto pieņēmumu nozīmi upuru vainošanas kritikā. Likums pēc definīcijas ir norma un formulē to, kā lietām vajadzētu notikt, nevis kā tās notiek. Nepārzinu abus gadījumus detaļās, bet pastāv liela iespēja, ka vismaz pakistāņu policista teiktais nebija domāts aizvainojoši, viņš tikai gribēja norādīt uz to, kā lietas notiek. Skaidrs, ka abos gadījumos fonā bija kaut kādi stereotipi par sievietēm, bet var saprast, ka cilvēkiem, kuri ikdienā sastopas ar noziedzību un vardarbību, šķiet pašsaprotami, ka ir vietas, kuras vientuļam ceļotājam ir bīstamas, un ir uzvedība, kas palielina vardarbības risku. Tas, ko viņi nenovērtēja, bija implicītie secinājumi, kas no teiktā var izrietēt. Implicīts nozīmē 'netieši norādīts', proti, kaut kas, kas nav vārdos izteikts, bet saprotams no pateiktā. Šajā gadījumā brīdinājums izklausījās pēc aicinājuma pieņemt esošo situāciju kā savā ziņā normālu. Šajā versijā tas, ka varmāka uzbrūk, piemēram, sievietei, ir dzīves fakts, kuru nevar mainīt, un vienīgais, ko var mainīt – potenciālajiem upuriem sevi disciplinēt un piemēroties varmākas dabai, piemēram, izvairoties stimulēt varmāku. Sliktākajos gadījumos šādi skaidrojumi tiek izmantoti, lai attaisnotu varmāku – viņš tika provocēts –, kas savukārt nozīmē likuma jēgas apšaubīšanu – ko nozīmē vardarbības aizliegums, ja vardarbība tiek uzskatīta par mehānisku reakciju uz stimulu?

Pakistānas uzbrukuma gadījumā protestētāji savukārt norādīja, ka noteikta attieksme pret sievietēm var tikt pieņemta kā pašsaprotama vai automātiska, un aicināja mainīt visas sabiedrības domāšanu gan attiecībā uz sievietēm, gan attiecībā uz vardarbības normālumu. Cita starpā tas bija aicinājums uztvert likumu nopietni – ja ir tiesības braukt arī pa nomaļiem ceļiem, tad šīs tiesības nav apspriežamas. Visticamāk, ja šiem policistiem pajautātu, vai viņi piekrīt, ka vardarbība ir kaut kas, ar ko jāsamierinās, viņi to noliegtu. Problēma apstāklī, ka mūsu domas un vārdi nav viens un tas pats. Dažkārt teiktais var ietvert implicītus pieņēmumus vai secinājumus, kādus nemaz neesam iedomājušies. Te nav nekā eksotiska, esmu pārliecināts, ka mums visiem gadījušās situācijas, kad apjēdzam: "Ak dievs, ko es tikko pateicu!" Un to, manuprāt, vajag novērtēt – implicīto pieņēmumu atpazīšana nav vienkārša. Ne vienmēr cilvēki spēj tos novērtēt runāšanas brīdī, un arī ilgstošās diskusijās ne vienmēr izdodas nonākt pie vienprātības.

Atbilstoši, manuprāt, ir bīstami vainot konkrētus cilvēkus, kuri tā vai citādi izrunājas, par to, ka viņi nav pietiekami "nomodā" (woke). Šaubos, vai tas mazinās vardarbību. Manuprāt, jādara divas lietas. Pirmkārt, skaidri un sistemātiski jāatgādina, ka upuru vainošana ir parādība un problēma. Otrkārt, regulāri jāskaidro, kāpēc tā ir bīstama gan upuriem, gan visai sabiedrībai. Tai skaitā, kā upuru vainošana saistīta ar vardarbības, likuma pārkāpšanas un likumpārkāpumu attaisnošanu. Ja kāds grib mainīt sabiedrības domāšanu, nevajadzētu iedomāties, ka to izdarīt ir vienkārši, un apvainoties uz pasauli, ka tā nemainās tik viegli, cik gribētos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav vērts mēģināt. Vismaz vardarbības upuru dēļ.

 

[1] Skatot "upura vainošanu" psiholoģijas vai sociālo zinātņu kontekstā, juridiskais aspekts diez vai būtu centrālais, bet šajā gadījumā mans uzdevums nav aptvert visus jautājumus, kas skar "upura vainošanas" fenomenu.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!