Ar bērniem
15.05.2020

Par tautu traumām dziesmās, komiksos un haikās

Komentē
1
Saglabā

Par lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un ilustratores Linas Itagaki grāmatu bērniem "Sibīrijas haiku" (izdevniecība "liels un mazs", latviski tulkojusi Dace Meiere, 2020)

Pēdējos gados jūtams, kā jēdziens "Sibīrijas bērni" pamazām abstrahējas (Latvijā, šķiet, kopš "Melānijas hronikas" ekranizācijas tās slūžas ir vaļā, tomēr nekāda tēlainības pārprodukcija nav vērojama). Runa ir par abstrahēšanos kolektīvajā atmiņā, nevis par katru mīļu cilvēku, ar un ap kuru TAS noticis. Tā vien liekas, ka Sandras Kalnietes, Dzintras Gekas un citu dokumentālie stāsti ar Pētera Vaska skaņdarbu palīdzību ir beidzot uzauduši kokonus, no kuriem visi var vaļējām acīm paraudzīties uz elli, kurā viens otru ierāva mūsu senči.

Kāds bērniem ar to sakars – teiksiet. Vai tad viņiem nav jāklausās vakara pasaciņas par rūķīti, zaķīti un ezīti vai sarežģītākā gadījumā šobrīd ļoti aktuālā pasaka par skudru karalienes mirstošo meitu un sienāzi ar vijoli? Kur tie laiki, kad bērniem priekšā lasīja Bībeli, sengrieķu mītus un brīnumpasakas, kurās asinis šķīst vienā laidā? Tomēr nevar nepamanīt, ka jau vairākus gadus "liels un mazs" un Jāņa Rozes apgāds, un ik pa laikam vēl kāds izdevējs apgādā Latvijas ģimenes ar pārsvarā tulkotu literatūru, kas pūlas jaunāko paaudzi dabiski iesaistīt sabiedrības lietu kārtībā, ar literāriem stāstiem ieinteresēt vēsturiski un sociāli, saprotot, ka tas, kas kādreiz noticis ar vecākiem, attiecas arī uz bērniem, īpaši ja tās ir traumas, no kurām ļaudis nemūžam vairs netiek vaļā. Par to vēsta 2017. gadā uzrakstītā un ilustrētā grāmata "Sibīrijas haiku", ko pavisam nesen Daces Meieres tulkojumā izdeva "liels un mazs". Tajā lietuviešu rakstniece Jurga Vile atraisās no ģimenes traumas – bērniem pavēsta sava tēta stāstu par izvešanu 1941. gadā un atgriešanos Lietuvā ar bāreņu vilcienu, vienlaikus arī neskaitāmiem citiem lasītājiem liekot justies piederīgiem, pat ja totalitārisms nav personiski pieredzēts.

Pēc grāmatas izlasīšanas pāris stundās es vēl ilgi to krustu šķērsu šķirstīju, pētot Linas Itagaki ilustrācijas un domājot – kāds mehānisms izraisa šo psiholoģisko piederības efektu? Man pat sev pašai bija vairākkārt jāatgādina, ka stāsts ir par lietuviešiem, nevis par latviešiem. Šķiet, ka tā ir stāsta gudrā konstrukcija. It kā runājot tikai par puiku Aļģi un viņam tuvo loku, izstāstītas visas tautas, pat daudzu tautu bēdas. Tas panākts, izmantojot vizuālās un rakstu valodas kombināciju – galvenā varoņa vēstījums pirmajā personā ir kā skelets, kā vadlīnija, kurai apkārt rosās uzzīmētie stāsti no daudzu citu personāžu skatu punktiem. Turklāt starp komiksa raibajiem "lodziņiem" ik pa brīdim parādās kāds pelēks, kurā atainots "neapmierinātās masas" viedoklis – drūms, izplūdis, lipīgs – pretstatīts spilgti izzīmētajām sejām, kas cenšas saglabāt možu garu. Tādējādi grāmatas autorēm izdodas atmodināt lasītāja sabiedrisko apziņu – sajūtu, ka runa ir arī par mums, nevis tikai par viņiem, ka es, tāpat kā 20. gadu beigās Lietuvas laukos dzimušais puisēns Aļģimants, neesmu vis kaut kāds mistisks kosmosa puteklis, bet organisms, par kura nozīmi kopējā sistēmā var pārliecināties, pietuvinot skatu stāstā notiekošajam.

Lai kā man tas nepatiktu, arī es jūtos līdzdarbojusies ellīgajā sistēmā, būdama vēl bērns, – man ap kaklu vismaz piecus gadus ik dienu tika apsiets sarkanais kaklauts, skolēna formastērpa kreisajā pusē virs sirds visus skolas gadus esmu nēsājusi Ļeņina ģīmi oktobrēna, pioniera un īsu laiku arī komjaunieša nozīmītē. Es padomju laikā dzīvoju saules pusē, labi un pareizi dzīvoju, tāpat arī mācījos un droši nezinu, vai manā klasē bija kādi bērni ar Sibīrijas traumu, tomēr nojaušu, ka bija gan. Par izsūtīšanu pirmoreiz izdzirdēju no mammas un Birutiņas tantes sarunām. Mamma strādāja kadru daļā Bulduru sovhoztehnikuma kantorī, un viņas no sirds cienītā kolēģe Birutiņas tante izdomāja mums – bērniem, kas bija jau līdz baltajām pelītēm izspēlējušies pa pagalmiem, – uzdevumus, piemēram, zīmogot biļetes uz kinoseansiem kultūras namā. Es – čmok, čmok – spiežot zīmodziņus uz gaišzilajām biļešu grāmatiņām, allaž spicēju ausis, klausoties viņu sarunās, un jutos kā iesaistīta slepenā biedrībā. Neko sakarīgu no tām par nožēlu neatceros. Taču, kad man piedzima pirmais bērns, iepazinos ar bērnu ārsti, kura izrādījās no tās pašas sibīriešu grupas, no kuras Birutiņas tante. Daktere Anita mani kā pilnīgi zaļu māti ieredzēja, nezinu, kādu mistisku personisko simpātiju vai šīs neticami ātri atklātās saites dēļ. Viņa man iemācīja tādas lietas, ko 2000. gadu sākumā ārstes māmiņām – vismaz manām draudzenēm, ar kurām kopā auklējām jaunākos bērnus – nestāstīja. Lika pašas bērnam no ausīm pareizi izvilkt strutas un palīdzēja vējbaku laikā trīs plikos, spiedzošos bērnus nokrāsot ar zeļonku kā leopardus.

Pirms grāmatas "Sibīrijas haiku" manu iztēli un empātiju spēcīgi ietekmēja vēl divas sarunas. Pirmā notika kapos, manai tantei ieinteresējoties par kādu pavisam svešu kundzīti, kura rušinājās pie mūsu radu kopiņas. Viņa diplomātiski uzsāka sarunu: "Vai tikai mēs neesam radi?", uz ko kundzīte atteica: "Varbūt arī neesam." Pēc tam sirsnīgi aprunājāmies, un no šīs sarunas man laikam nekad no prāta neizkritīs sulīgi uzburtā aina, kurā jaukā kundzīte piedalījās kā viens no smulīgajiem bērniem, kas, nupat atbraukuši savās dzimtajās mājās pēc izsūtījuma, sēž un noskatās, kā jaunie māju saimnieki cep saviem bērniem treknas pankūkas, bet atbraucēji tiek cienāti ar vakardienas rīta putru. Otra liktenīgā saruna ir intervija ar mākslinieci Silvu Linarti, ko jau nesenos laikos tieši transkribētā veidā izdeva Daugavpils Marka Rotko centrs. Tajā māksliniece, brīžam pati apraudoties, brīžam saraudinot lasītāju, aizgūtnēm stāsta, kā viņai gājis pa Sibīriju, kā pēc tam Latgalē un vēl pēc tam Lietišķās mākslas skolā Rīgā, kurā grupas biedri demonstratīvi atteikušies ar latviešu sibīrietēm runāt krieviski.

Bet grāmatā "Sibīrijas haiku" nekādas lielās raudāšanas nav, kaut kur minētas tikai Sibīrijas sāļās lietus lāses, kaut kur citur – ka babai sirsniņa raud. Viss stāsts ieturēts gaišā, dzīvīgā intonācijā, bez kāda formāla sērīguma. Teksts veidots no īsiem teikumiem un daudziem dialogiem. Zīmējumi nesaudzīgi uzbur tumšo īstenību, bet virs tiem sparīgām līnijām atainoti spraigi notikumi un vitāli raksturi ar domām un sarunām klasiskos komiksa burbuļos. Valodas un zīmējumu bērnišķīgā vienkāršība interesanti disonē ar vēstījuma traģiku, radot īpatnēju dzejiskumu. Tas nenoliedzami ir radniecisks japāņu haiku, tādēļ skaidrs, kāpēc Jurgai Vilei nācās izgudrot ar japāņu kultūru apsēsto Petronēles tanti, painteresēties par japāņu karagūstekņu nometnēm Sibīrijā un sastrādāties ar ilustratori, kura studējusi Japānā.

Grāmata uztverama vairākos slāņos, ko labi nodrošina grafiskā stāsta žanrs un abu autoru poētiskā, metaforiskā domāšana. Liela vieta sižeta līkločos atvēlēta zostēviņam Mārtiņam, kuru jau sākumā karavīrs nošauj, bet viņa dvēsele mēmi kliedzošo puiku apskauj ar spārniem un kļūst par Aļģa sargeņģeli. Vienmēr klātesošais zostēviņš skumji ironiski sasaista šo baiso izsūtījuma laiku ar Selmas Lāgerlēvas "Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu", par ko mamma zēnam stāstījusi. Kā nozīmīgākais simbols visam dārgajam, ar dzimteni saistītajam ļoti iedarbīgi, gandrīz sagaršojami izmantots ābols. Vārdos ļoti daudz mīļuma, piemēram, par tēvu Aļģis saka: "Bites viņam nedzeļ. Bitītes viņš ar mazo pirkstiņu glāsta kā pavasara pūpolus." Tāds pats mīļums jaušas galveno varoņu portretos, turklāt pat bezsirdīgie nometnes uzraugi Hļebņiks un Kartošņiks zīmēti kā cilvēki, no kuru mutēm veļas tikai ļauni vārdi un lamas, arī utis un blaktis zīmētas neitrāli detalizēti kā zooloģijas atlasā. Veids, kā atrisināta šaušalīgā sniegputeņa aina, manī raisīja patiesu cieņu un apbrīnu.

"Sibīrijas haiku" ir grāmata, kuru tiešām patīkami turēt rokās arī dizaina dēļ, un tas, zināms, var palīdzēt nenobīties no skarbās tēmas. Nenumurēto lappušu foni ieturēti gaišos, maigos toņos, gandrīz nemanāmi sadalot pabiezo sējumu atšķirīgās noskaņu niansēs, kas vairākkārt asi kontrastē ar melno fonu lappusēm. Papīrs ir glāsmains, un grāmata labi šķiras. Stils stipri atgādina komiksu žurnālu, un tas ir īpašs izaicinājums latviešu auditorijai, kura grafiskos stāstus vēl arvien pārsvarā asociē ar uzjautrinošām karikatūrām, nevis ar plaši ietilpīgu mākslas mediju. Vienīgais, kam īsti nenoticēju, bija epistulārā žanra izmantojums – proti, pārāk līdzīgā stilā rakstītas vēstules uz it kā fotogrāfiskiem foniem. Tikai pēdējā no vēstulēm likās neapšaubāma.

Rezumējot iespaidus, varu tikai slavēt šo latviski iepazīto lietuviešu sasniegumu – jaunatrasto ceļu, kā bez traģikas un patosa mūsdienu bērniem uztverami nodot dzimtas stāstus un censties atbrīvot viņus no kolektīvām pagātnes traumām. Jau 8 valodās izdotais grafiskais stāsts šobrīd Lietuvā tiekot pārvērsts animācijas filmā, kas droši vien varēs iemantot vēl lielāku sabiedrības uzmanību un nevis kā pagātnes kļūdu biedēklis, bet kā korī izdziedāta tautasdziesma.

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!