Par grūtībām rīkoties konsekventi

Raksts tapis saistībā ar grupas Pussy Riot notiesāšanu par koncerta sniegšanu kādā baznīcā Krievijā. Uz šo rakstu mani pamudināja Ērika Stendzenieka norāde tviterī uz žurnāla "Ir" galvenās redaktores aicinājumu iestāties par grupas "Pussy Riot" dalībnieču tiesībām. Tas, protams, ir viennozīmīgi atbalstāms aicinājums. Viennozīmīgi atbalstāms ir arī Armanda Leimaņa rīkotais relatīvi plašais protests pie Krievijas vēstniecības. Un noteikti atbalstāma būtu arī jebkāda rīcība no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas puses, asi nosodot kaimiņvalsts vēršanos pret cilvēktiesībām[1]. Bet šis raksts nebūs par Krieviju, bet gan par Latviju. Kā ir ar mums pašiem cilvēktiesību ievērošanas jomā? Turpmāk esmu īsumā aprakstījis vairākus gadījumus šeit pat Latvijā, kad esam rīkojušies vismaz diskutabli attiecībā uz citu cilvēku cilvēktiesībām, lai noskaidrotu, vai un ar ko mēs esam labāki par tādu sabiedrību kā Krievija, kas aiztur un notiesā absolūti nevainīgu meiteņu rokgrupu.

Pirmais šim līdzīgais gadījums, kas noteikti daudziem nāk prātā, ir bēdīgi slavenā neļķu Alīna. Alīna bija skolniece, kura 2001. gadā 16 gadu vecumā devās no Daugavpils uz Rīgu un Prinča Čārlza vizītes laikā Latvijā iepļaukāja viņu ar neļķi. Par šo kuriozo gadījumu presē tika sacelta vērā ņemama ažiotāža un sākumā nabaga meitenei pat draudēja cietumsods līdz 15 gadiem nepareizi klasificēta nodarījuma dēļ. Realitātē Alīna šim cilvēkam ar neļķēm pieskārās minimāli, turklāt bija nepilngadīga, tomēr tajā laikā, kad vēl priekšā bija Latvijas iestāšanās NATO un ES, daudziem Latvijas sabiedrības locekļiem Alīnas notiesāšana šķistu pilnīgi normāla parādība. Par laimi, Lielbritānijas pilsonis Čārlzs viņai piedeva un iesākto krimināllietu pret Alīnu izbeidza.

Jāatzīmē, ka līdzīgi klājās kādai Alīnas draudzenei, daugavpilietei Irinai Pantjušenko, kura, iespējams, Alīnas panākumu iedvesmota, 2002. gadā NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona vizītes laikā pieķēdējās pie Rīgas Tehniskās universitātes kafejnīcas sētas, uzvelkot mugurā kreklu ar uzrakstu "Fuck off". Manuprāt, patlaban, 2012. gadā, ir iespējams ne tikai staigāt ar šādu krekliņu pa Vecrīgu pie pašas prezidenta pils un palikt nesodītam, bet ir pat būtiska iespēja tikt uzskatītam par stilīgu un visādā ziņā pārliecinātu cilvēku. Tomēr tālajā 2002. gadā arī šai meitenei pašvaldības policija sastādīja administratīvo protokolu, vēlāk gan tiesa bija spiesta šo sodu atcelt. Tomēr neko daudz Latvijas sabiedrība no šiem gadījumiem nemācījās.

2004. gadā futbola mača laikā starp Latviju un Portugāli laukumā izskrēja puskaila meitene, kura vēlāk piedalījās talantu šovā "Fabrika" ar segvārdu Zemene. Pret viņu arī tika ierosināts kriminālprocess par huligānismu. Turklāt šajā gadījumā vēl vairāk žēl indivīdu, jo, kā atklājās vēlāk, tā bija nevis meitenes iniciatīva, bet gan kādas reklāmas akcijas daļa. Varētu uzdot retorisku jautājumu: vai Latvijas sabiedrība kļuva gudrāka un nolēma turpmāk vairs nesodīt indivīdus par neesošiem un iedomātiem pārkāpumiem? Diemžēl tieši otrādi – pienāca tā sauktie "treknie gadi", un lietas, par ko kādu sodīt, kļuva arvien smieklīgākas un absurdākas.
 

2007. gadā pēc tam, kad savā vēstulē premjerministram kāda pensionāre no Rēzeknes Marija Vidiņa pamatoti nosauca tālaika Latvijas premjerministru Aigaru Kalvīti par stulbeni, viņu apmeklēja drošības policija ar aicinājumu tādas vēstules vairs nerakstīt. Pozitīvais šajā gadījumā bija tas, ka lielākā daļa sabiedrības beidzot bija nepamatoti aizskartā indivīda – Rēzeknes pensionāres – pusē. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijas valsts institūcijas arī pēkšņi būtu nostājušās šo indivīdu pusē un sākušas ievērot cilvēktiesības. 

2008. gada beigās, finanšu krīzes priekšvakarā, šīs institūcijas izcēlās ar savā ziņā vēl nebijušu aktu – tās aizturēja kādu Ventspils augstskolas rektoru un grupas "Putnu balle" dalībnieku Valteru. Abu cilvēku pārkāpums bija vienkārši personīgā viedokļa paušana, savukārt drošības policija to klasificēja kā "mēģinājumi destabilizēt finanšu sistēmu". Šis gadījums ir tiešām komisks uz nedaudz vēlāko notikumu fona – parasti pieņemts, ka ekonomikas jautājumos mēs daudz vairāk uzticamies politiķiem un ekspertiem, uz kuriem arī gulstas lielāka atbildība. Tomēr neviens Tautas partijas biedrs, pat tālaika Finanšu ministrs Atis Slakteris par savu nothing special interviju un citiem mēģinājumiem destabilizēt situāciju valstī tā arī nekad netika aizturēts.

Visbeidzot atliek tikai pieminēt Latvijas sabiedrības interneta komentāru klasiku – tiklīdz ir kāda ziņa par to, ka ir izdarīts kāds kriminālnoziegums, visvairāk novērtētie komentāri mūždien ir "esmu par nāvessoda atjaunošanu Latvijā!" un tamlīdzīgas muļķības. Šī ir tā eiropeiskā, humānā Latvijas sabiedrība, kas kopumā ir ļoti moderna, ja neskaita to, ka būtu gatava atjaunot nāvessodu pie vismazākā iemesla.

Līdz ar to var secināt, ka ar brīvību Latvijā tā ir, kā ir. Joprojām cenšamies nepamatoti ierobežot citu cilvēku brīvību, kas mums netraucē. Joprojām cenšamies sodīt cilvēkus par neesošiem pārkāpumiem. No nesenajiem notikumiem – 2010. gadā eventuāli tika aizvāktas teltis pie Ministru kabineta uz Brīvības bulvāra (kas jau bija kļuvušas par sava veida kultūras objektu un pilsētas iezīmi), tādējādi ierobežojot cilvēku pulcēšanās brīvību. Vēl 2011. gadā absolūti nepamatoti tika aizturēti mierīgi protestētāji, kuri iestājās pret partijas "Saskaņas centrs" ņemšanu valdībā. Arī 2012. gadā joprojām, lai rīkotu gājienu, piketu, protestu vai ko tamlīdzīgu, ir jāsaņem kādas mistiskas atļaujas, ko var tā arī nesaņemt.

Pēc visa uzrakstītā man nav objektīvas atbildes, ar ko mēs, Latvijas sabiedrība, esam būtiski labāki par Krievijas vai jebkuru citu sabiedrību cilvēktiesību jomā. Gribētos domāt, ka mēs, kā jau eiropieši, spējam konsekventi atbalstīt vērtības, par kurām iestājamies. Bet jāatzīst – mēs kā sabiedrība esam ļoti dažāda, heterogēna. Dažādiem cilvēkiem būs atšķirīgas vērtības, un rast kopsaucējus būs grūti.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka man gribētos cerēt – ja Latvijas slavenākā panku grupa "PND" dotos uz Aglonu tās svētku laikā vai arī Doma baznīcu Ziemassvētkos un tieši pirms arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča runas sāktu skaļu dziesmu, kas vērsta pret reliģijas ļaunumu un visām sektām, tai skaitā katoļiem, viņi izdzīvotu. Man gribētos domāt, ka ar viņiem nekas slikts nenotiktu, mēs tomēr esam demokrātiska un sekulāra valsts. Bet vismaz pašlaik man tādas pārliecības, ka, panku grupai dodoties uz Aglonu vai Doma baznīcu, viss beigtos laimīgi, vēl nav. Līdz ar to atliek cerēt, nu jau cerēt mums visiem kopā, ka ar laiku tas mainīsies – cerēt, ka kļūsim humānāki un spēsim būt konsekventi, ne tikai norādot citiem, kā viņiem jārīkojas, bet arī paši savos darbos paši savās mājās.