Politiskā kultūra un racionālā ignorance

Raksts tapis saistībā ar Ivara Ījaba lekciju par politisko kultūru Latvijā, kas notika Satori grāmatnīcā šī gada 7. janvārī un cenšas atbildēt uz dažiem lekcijai sekojošajā diskusijā izvirzītajiem jautājumiem par politisko kultūru.

Tā mērķis ir sniegt īsu padziļinātu ieskatu politiskās kultūras jēdzienā un, balstoties uz to, noskaidrot, kāda ir racionālās ignorances loma politiskās kultūras veidošanā; kā arī mēģināt salīdzināt aktīvas līdzdalības un pretējas rīcības pozitīvos un negatīvos aspektus Latvijas politiskās sistēmas kontekstā.

Politiskā kultūra ir tikusi definēta dažādi – gan kā „empīriski pamatotu uzskatu, simbolu un vērtību sistēma, kas definē situāciju, kurā notiek politiska rīcība[1]”, gan ar slaveno Kliforda Gīrca uzskatu, ka kultūra nav tas, kas ir cilvēku galvās, bet, ka tā vienmēr ir kaut kas publisks „kultūra ir publiska, jo nozīme tāda ir[2]”. Savukārt šīs esejas ietvaros to uzlūkosim kā: „indivīdiem piemītošo viedokļu, attieksmju un vērtību kopumu attiecībā uz politiku[3]”. Šāda definīcija ir pietiekami plaša, lai iekļautu politiskajā kultūrā gan JL partijas biedra aktivitātes, gan Martas tantes neiešanu uz vēlēšanām, jo viņai viss ir apnicis, gan arī racionālo ignoranci kā uzskatu kopumu par politiku.

Cenšoties neapgrūtināt lasītāju ar pārmērīgu teorijas daudzumu, atļaušos minēt vienīgi dominējošo teoriju par politisko kultūru. Tās autori ir Gabriels Almonds (Almond) un Sidnijs Verba (Verba), kuri 1963. gadā izdeva darbu „Pilsoniskā kultūra” (The Civic Culture). Savā darbā viņi izdalīja 3 politiskās kultūras tipus:

Parochial jeb tradicionālā politiskā kultūra. Tās pārstāvji tikai netieši apzinās, ka eksistē tāda institūcija, kā valdība; viņi pieņem savus ikdienas lēmumus un dzīvo, īpaši neinteresējoties par notikumiem valstī un politiku kopumā. Šīs kultūras cilvēki atbilst tradicionālajai kultūrai, kurā cilvēkiem nebija iespējas ietekmēt politiskos procesus un viņi par to arī īpaši neinteresējās. Tipisks šīs kultūras pārstāvis būtu kaut kur Amazones džungļos dzīvojošs iezemietis, kuram, gan, iespējams, ir bijusi saskarsme ar Brazīlijas valdību, bet kuram nav īpašas vēlmes par to uzzināt kaut ko vairāk.

Subject jeb pakļautā politiskā kultūra. Pie šīs kultūras tiek pieskaitīti indivīdi, kuri labi apzinās valdības eksistenci, kā tās lēmumi ietekmē viņu dzīves un interesējas par politiskajiem notikumiem valstī. No otras puses viņi paši negribīgi iesaistās politikā. Šāds kultūras tips klasikā izpratnē bieži raksturīgs autoritārām sabiedrībām. Latvijas gadījumā šādu kultūru pārstāv, piemēram, pensionāri Jānis un Marta no Madonas rajona, kuriem vienmēr būs vēlme pēc lielākas pensijas, tomēr vienīgā saskarsme ar politiku ir vakara ziņu raidījumu skatīšanās. Šajā gadījumā gan jāatzīmē, ka Jānis un Marta noteikti nav pensionāru savienības biedri un bez televīzijas viņi regulāri komunicē vienīgi ar veikala un pasta darbiniekiem.

Participant jeb līdzdalības politiskā kultūra. Tās pārstāvjiem ir iespējas ietekmēt valdības rīcību dažādos veidos, viņi ir informēti par politiskajiem procesiem, kā arī labprāt iesaistās tajos. Līdzdalības politiskā kultūra bieži vien tiek uzskatīta par demokrātisku ideālu, tomēr reāli nav iespējams, ka kāda sabiedrība sastāvētu tikai no indivīdiem, kas orientēti uz iesaistīšanos[4]. Un šī kultūra var izpausties dažādi – gan konvencionālā, gan nekonvencionālā veidā. Piemēram, līdzdalības kultūra ir gan aktīva dalība partijās vai NVO, gan arī piedalīšanās 13. janvāra grautiņos un piketēšana ar teltīm pie Latvijas valdības ēkas.

Jāpiebilst, ka neviena sabiedrība nekad nesastāvēs tikai no viena politiskās kultūras tipa pārstāvjiem. Kā norāda Almonds un Verba[5], „eksistējošās demokrātiskās kultūras var dēvēt par pilsoniskajām kultūrām (civic culture) – tām raksturīga politiskā līdzdalība ir balstīta uz indivīdu racionālo izvēli aizstāvēt savas intereses politiskajā sistēmā. ... Tajā pašā laikā pilsoniskā kultūra ir šo 3 attieksmju pret politiku apvienojums nevis aizstājēja – tajā saplūst politiska iesaistīšanās, aktivitāte un racionalitāte ar vairāk tradicionālām vērtībām un pasivitāti.”[6] Līdz ar to varam secināt, ka neviena sabiedrība nebūs tāda, kur pilnīgi visi indivīdi interesēsies par politiku un labprāt tajā iesaistīsies. Lai arī tas ir vājš mierinājums Latvijas politiskajai sistēmai, tomēr, pirms es šim jautājumam pieskaros, vēlos arī pieminēt teoriju, kas, pretēji politikas zinātnē, manuprāt, klaji dominējošajam atbalstam līdzdalībai un dažāda veida iesaistīšanās formām, aicina vispār par politiku neinteresēties un vienkārši dzīvot dzīvi, mēģinot sasniegt savus individuālos mērķus – piemēram, nopelnīt daudz naudas u.c.

Kad indivīdu uzskatiem un rīcībai ir praktiskas sekas viņu individuālajās dzīvēs, viņi ir tendēti savākt pēc iespējas vairāk informāciju un lēmuma pieņemšanu izdarīt pēc iespējas racionālāk. Piemēram, pērkot māju, indivīds izvērtēs vietu, kur tā atrodas, tuvējās izklaides iespējas un lielveikalus, kā arī mājas kvalitāti atbilstoši viņa iespējami daudzajām preferencēm. Savukārt, kad indivīdu rīcībai ir minimālas vai, viņuprāt, praktiski nekādas sekas, viņi nav tendēti ievākt informāciju pirms lēmuma izdarīšanas. Ar šo problēmu tad arī nodarbojas racionālās ignorances teorija.

Tā ir teorija, par kuras vienu no aizsācējiem modernajā politikas zinātnē tiek uzskatīts Entonijs Daunss (A Downs[7]). Tās pamatā ir apgalvojums, ka brīdī, kad informācijas iegūšanas izmaksas (iztērētais laiks, resursi u.c.) par kādu jautājumu pārsniedz potenciālo labumu, ko šīs zināšanas varētu sniegt, ir racionāli būt ignorantam – izvēlēties neiegūt nekādu informāciju. Var izdalīt 2 iespējamos variantus, kā šo teoriju izprast „vājais – tā kā informācijas iegūšana un iedziļināšanās par politiku vēlētājiem ir dārga un individuālā vēlētāja – viena cilvēka – ietekme uz vēlēšanu iznākumu ir niecīga, racionāliem indivīdiem būs tendence īpaši neinteresēties par politiku. Otrs, stiprais variants – tā kā vēlēšanu iznākumā īstenotā politika bieži vien nesaskanēs ar vēlētāju gribu (dažādu racionālu iemeslu dēļ), tiem ir loģiski īpaši neinteresēties par politiku.”[8] Racionālās ignorances teorija palīdz izskaidrot cilvēku izturēšanos vēlēšanās, kad politiskās kultūras pētījumi liecina, ka viņu aktivitātei būtu bijis jābūt krietni augstākai. Lai gan vienmēr būs indivīdi, kas uzskatīs, ka racionālās ignorances teorija ir adekvāta un nav jēgas tērēt savu laiku, interesējoties par politiku, daudziem tomēr šāda izvēle neliksies pareiza, tā pat varētu šķist neracionāla. Tomēr tā gluži nevarētu teikt – cilvēki, kuri īpaši neinteresējas par politiku un neiet uz vēlēšanām, tomēr nevar tikt uzskatīti par neracionāliem, jo viņu atteikšanās no informācijas ir apzināta un, viņuprāt, racionāli pamatota. „Indivīdi, kuru uzskati ir balstīti minimālā informācijas daudzumā joprojām var pieņemt racionālus lēmumus. Minimāla informācija noved pie lielas vidējās absolūtās kļūdas iespējamības nevis pie neobjektivitātes, aizspriedumiem.”[9]

Vai Latvijas gadījumā politiskās kultūras ietvaros šī teorija ir būtiska? Bez šaubām – šeit ik uz stūra ir dzirdams, ka nav jēgas interesēties par politiku un tajā iesaistīties un, ja arī kāds iesaistīsies, viņš noteikti sasmērēsies, un viņu visticamāk motivē savtīgas intereses. Postpadomju valstīs jau tā ir raksturīgs lielāks uzsvars uz materiālajām vērtībām, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, līdz šķiet adekvāti izteikt pieņēmumu, ka tas ir tikai pieaudzis šajā, ekonomiskās krīzes, laikā. Bet vai šie cilvēki, kuri racionālu iemeslu dēļ aicina dzīvot savu dzīvi un neinteresēties par politiskajiem procesiem, ir kaut kā ziņā atšķirīgi no citiem? Vai viņi pieder pie politiskās kultūras? Citiem vārdiem sakot, kurā no trim Almonda un Verbas piedāvātajiem politiskās kultūras tipiem mums ievietot racionālās ignorances modeli? No sākuma varētu šķist, ka tas vairāk atbilst parochial jeb tradicionālajam politiskās līdzdalības tipam – racionālo ignoranci atbalstošs indivīds nevēlas iesaistīties politikā, viņu neinteresē tās rezultāti – identisks uzskats tradicionālās politiskās kultūras pārstāvim. Tajā pašā laikā ar tradicionālo kultūru politikas teorijā parasti tiek saprasta tāda sabiedrība, kurā indivīdiem ir objektīvi iemesli par politiku neinteresēties, un vēl nav izveidojusies moderna mūsdienu valsts[10], kāda tā sāka veidoties pēc 1648. gada Vestfālenes miera līguma noslēgšanas, kas Rietumeiropā noslēdzās ar nāciju-valstu rašanos 19. gadsimtā, nevis relatīvi moderna mūsdienu sabiedrība, piemēram, Latvija. Respektīvi, indivīdi, kuri apzināti izvēlas racionālo ignoranci kā savas politiskās (ne)līdzdalības pamatojumu, ir pietiekami izglītoti, viņi apzinās savas iespējas iesaistīties politikā un to sekas; kā arī dzīvo modernā valstī, tādējādi to nav iespējams identificēt ar parochial politisko kultūru. Ar ko tad?

Jāatzīst, ka Almonds un Verba, kas savu darbu sarakstīja biheiviorisma[11] ziedu laikos, šādu nostāju nemaz neapskata. Viņi pieņem, ka iesaistīšanās politikā ir viennozīmīgi pozitīva parādība, un, tiklīdz indivīds būs pietiekami izglītots, lai saprastu iesaistīšanās pozitīvās sekas, viņš to arī darīs. Jāatzīmē, ka šeit viņi nedomā tikai iesaistīšanos politiskajās partijās, bet gan iesaistīšanos šī vārda plašākā nozīmē – sākot no iesaistīšanās dažādās asociācijās, arodbiedrībās un NVO un beidzot ar iesaistīšanos darbību vietējā tamborēšanas vai šaha klubā, vai mednieku biedrībā.

Interesants ir arī jautājums, vai racionālās ignorances teorijas atbalstītāji tomēr kaut kādā mērā nevar ar citādām metodēm ietekmēt politiku vairāk kā jebkurš parasts indivīds, kurš regulāri iet uz vēlēšanām un kaut vai nedaudz seko politiskajam procesam valstī. Šeit es domāju konkrēti cilvēku saimniecisko darbību, jo pasaulē ir daudz gadījumu, kur ekonomiskā rīcība ietekmē politiku krietni vairāk kā parasta politiska līdzdalība. Piemēram, būs grūti noliegt, ka cilvēki, kas astoņdesmitajos gados radīja pirmos Nokia mobilos tālruņus neietekmēja Somijas ekonomiku un līdz ar to arī politiku krietni vairāk, nekā jebkurš aktīvs ierindas balsotājs. Tomēr šādi gadījumi nav normalitāte ikvienā politiskajā sistēmā, un diez vai uzņēmējs, kuram pieder 5 apavu darbnīcas Rīgā, kaut kādā veidā būtiski ietekmē ekonomiku vai politiku Latvijā.

Atgriežoties pie politiskās kultūras un indivīdu līdzdalības tajā – ir skaidrs, ka tāda sabiedrība, kurā visi labprāt iesaistīsies politikā, nekad neeksistēs un, visticamāk, ir pat nevēlama, jo tādā gadījumā ikviens tik ļoti aizstāvētu savas intereses ar politiskām metodēm, ka tas traucētu jebkādu lēmumu pieņemšanu – vienmēr būs kāds, kura interesēm konkrētais lēmums neatbildīs. Tomēr, „ja demokrātiska politiskā sistēma ir sistēma, kurā pilsoņiem būtu jāpiedalās lēmumu pieņemšanā – tad demokrātiskai politiskajai kultūrai būtu jāsastāv no uzskatu, vērtību un attieksmju kopuma, kas līdzdalību un iesaistīšanos vērtē pozitīvi”[12]. Citiem vārdiem sakot, ja pensionāriem Jānim un Martai laukos nav nepieciešama digitālā televīzija, viņiem savas intereses būtu jādara zināmas politiķiem. Ja viņi to nedara, tad ir tikai loģiski, ka pieņemtie lēmumi neatbilst viņu vēlmēm. Demokrātija tomēr bieži vien ir sistēma, kur tas, kurš skaļāk bļauj, tas arī kaut ko dabū. Tikai publiski aktualizējot kādu problēmu, ir iespējams panākt, ka to pamana citi, tai skaitā arī politiķi un rast tai risinājumu. Līdz ar to, lai arī racionālās ignorances un vēl daudzos veidos pamatota nekā nedarīšana vienmēr būs populāra, kamēr mēs dzīvojam demokrātijā, būtu vēlams savas intereses gan publiski artikulēt, gan arī iestāties par tām, jo kurš gan cits to darīs, ja ne mēs paši?